"Viņš man iedeva atslēgu uz pasauli" - draugu Andreju Žagaru atceras operdziedātāja Kristīne Opolais

Mēs tiekamies restorānā Osīriss – vietā, kuru izveidoja Andrejs Žagars. Te vienmēr ir īpaša noskaņa, kuru rada cilvēki. Tā ir klusa, mirdzoša sazvērestība – sarunas pusbalsī, vīns, smiekli un ēdiens... Necils, bet lielisks pie blakus galdiņa apsēžas Mihails Barišņikovs. Vienu brīdi saruna pārtrūkst, jo Kristīne tiek ar viņu iepazīstināta.

Pa durvīm ienāk vēl viens no Andreja Žagara draugiem, komponists Artūrs Maskats. Brīžiem Kristīnei grūti atrast vārdus, jo tikko sniegusi divas intervijas angliski. Viņai piestāv luksusa nevērība un jutekliskums - to var baudīt kā mākslu.

Pirms dažiem gadiem jūs intervēja Andrejs – tā bija interesanta pieredze, vai ne?

Jā… tas bija pirms manas pirmās Baltijas tūres. Tā nebūtu notikusi, ja Andrejs man toreiz nebūtu uzspiedis to darīt. Lūdzu mani neaiztikt, jo tikko biju atgriezusies no diviem iestudējumiem Metropolitenā, kas notika viens pēc otra, ļoti nogurusi, bet viņš teica – vienalga strādājam, taisām tūres!

Atceros, Andrejs paziņoja, ka būs pieci koncerti, teicu – nē, to es nevarēšu! (smejas). Beigās vienojāmies par četriem – Viļņā, Liepājā, Rēzeknē un Rīgā. Tagad to atceros ar lielu prieku, un paldies Dievam, ka toreiz izdevās. Ne bez kurioziem, jo nozaga kleitu (smejas). Mašīnai tika izsists logs…

Tad kāda staigā jūsu kleitā, vai atradāt…?

Nē, mēs joprojām nezinām, kāpēc tā notika. Pazuda kleita un arī kaste ar programmiņām. Mēs par to neziņojām, bet šoks bija. Turklāt - tas notika tieši koncerta dienā. Atceros, ka pēc Liepājas koncerta negribēju dot to kleitu Andrejam, viņam bija jābrauc uz Rīgu un no turienes uz Rēzekni. Es teicu, ka esmu pieradusi, ka kleitas ceļo kopā mani, bet viņš – nē, lai ir pie manis mašīnā. Joprojām brīnāmies, kāpēc tā…

Man līdz pēdējam neko neteica - baidījās. Kristīne Pasternaka bija aizbraukusi uz manām Rīgas mājām, aprunājās ar manu mammu, paņēma citu, arī vienu no viņas šūtajām kleitām. Un tikai tad man tika paziņots - viss kārtībā, kleita būs!

Viņi jūs saudzēja…

Es ļoti mierīgi uztvēru, teicu – okei, tad iešu T-kreklā un džinsos. Teiksim cilvēkiem, kas noticis, un dziedāsim.

Balss jau nemainās… vai tomēr?

Balss mainās uz labo pusi. Jo vairāk stresa, adrenalīns izdalās, tādās crazy emocijās vienmēr ir pat labāk.

Tad režisors zināmā mērā var jūs izprovocēt…

Tie, kas mani pazīst, tā arī dara.

Kā – sagādā mazu diskomfortu?

Zina, uz kurām pogām uzspiest. Jebkurš īsts režisors, ne operas, kas uz ātrajiem efektiem strādā, bet dziļš dramatiskais, ar kuru esmu strādājusi, ir zinājis un sapratis, uz kurām podziņām spiest, un vienmēr ar mani darbojas pirmkārt kā ar aktrisi, nekad – kā ar operdziedātāju.

Arī Andrejs noteikti bija dramatiskais režisors.

Viņš jau pašā sākumā manī tās podziņas atrada. Pateicoties Andrejam, es izaugu kā aktrise. Man taču nebija nekādas pieredzes. Ko dabūju no viņa… Man joprojām dramatiskie režisori jautā, kādu skolu esmu gājusi, jo tēloju kā profesionāla aktrise – tā viņi apgalvo. Saku – man nav nekādas izglītības, un mans pirmais un galvenais režisors bija Andrejs Žagars. Kad to pasaku, visi uzreiz saprot…

Visi zina, par ko ir runa?

Teiksim, ne visi ārzemnieki, bet Dmitrijs Čerņakovs, ļoti slavens režisors, ar kuru man savā laikā bija cieša sadarbība, uzreiz saprata. Viņš teica, ka ir forši, ka Andreju satiku tādā dzīves posmā, kad tikko biju sākusi mācīties. Jebkurā procesā ir jābūt ķīmijai, bet ne katrs cilvēks var saprast otru. Kā arī sadzīvē notiek – vai nu ir ķīmija vai nav. Un ar kolēģiem, māksliniekiem, ir tāpat.

Ar partneriem uz skatuves ir jābūvē stāsts. Domāju, arī starp režisoru un aktrisi ir jābūt ķīmijai. Tāpēc režisori mīl strādāt ar vieniem un tiem pašiem aktieriem, jo zina, ko ar viņiem var sasniegt. Laikam jau būtu jāprot izdabūt no katra aktiera to, ko gribi, bet es nedomāju, ka tas ir iespējams. Īpaši operas industrijā, jo tur viss ir balstīts uz mākslinieciskiem efektiem, tie palīdz paņemt publiku, un galvenais ir “augšas labi paņemt”.

Tas man vienmēr ir bijis svešs, es joprojām to neesmu pieņēmusi, jo man dziedāšana nenotiek kaut kā atsevišķi, es nemāku stāvēt un paņemt zāli uz sevi, es to daru kopumā ar tēlu. Man ir svarīgi dzīvot, nepatīk būt vienai vai dominēt, man vajag just kolēģus, režisoru, vidi un apstākļus, lai varu atvērties. Citādāk es varu būt diezgan ordinary. Gadās, ka nesaprotu, kā es, zinot sevi, varu būt tik aizvērta, tik ieturēta. Nevaru teikt, ka ar jebkuru režisoru atveros un katrā lomā varu kā aktrise sevi parādīt no labākās puses. Bieži vien esmu ļoti statiska. Un tas ir tad, kad man nedod brīvību.

Kad režisors sāk pārāk dominēt, diktēt noteikumus?

Jā, viņš sāk teikt, kā vajag... Man patīk strādāt ar režisoriem, kuri man uzticas, jo man svarīgākais ir brīvība, ar kolēģiem jābūt dialogam. Ja tev vienkārši pasaka, kas jādara, un tā var gadīties… Daudz esmu strādājusi ar Dmitriju Čerņakovu, un tur nav variantu, vispār - vai nu dari tikai tā, kā viņam vajag, līdz pat acu skatienam, galvas pagriezienam, vai nedari vispār. Un viņš zina, kuri no māksliniekiem viņa ieceres var izpildīt simtprocentīgi. Savā gadījumā zinu – ja man ir darbs ar Čerņakovu, tad man no dzīves divi mēneši ir nost, un pēc tam vajadzīgi vēl divi…

… lai atietu?

Jā… Viņš absolūti ieiet manī, pazīst, ilgi strādā. Viss darbs ar viņu ir fascinējošs, bet arī ļoti nogurdinošs. Bet ar Andreju vienmēr bija tā, ka apmainījāmies ar enerģētiku un mācījāmies viens no otra. Kā saka – mēs augām kopā. Man tā liekas.
Viņš jau bija sācis strādāt par režisoru, jūs vēl dziedājāt Operas korī. Bet viņš jūs jau ievēroja.
Kā viņš stāstīja – esot ievērojis, kā es mēteli Klīstošajā holandietī paņemu.

Egila Siliņa.

Jā, kā es pacēlu to mēteli… Andrejs teica – to es nevarēju nepamanīt! Man bija dots uzdevums, un es to izpildīju tā, ka viņš uzreiz ieraudzīja, kā viņš stāstīja  - jaunu aktrisi.

“Teātra instinktu” viņš teica.

Jā, viņš kaut kā tā bija izteicies. Interesanti. Protams, man ir grūti atcerēties, ko tieši es tajā laikā jutu, bet noteikti – lielas ambīcijas, gribēšanu būt uz skatuves. Atceros, ka nekad negribēju iet mājās, Andrejs esot domājis – tā meitene sēž un sēž…

Viņam kolēģi bija teikuši – vai nu viņa ir traka, ka nāk ar notīm uz mēģinājumu…

… vai nu no viņas kaut kas būs. Jā, kaut kas tur sanāca (nosmaida).

Tie, kuri organizē koncertu koncertzālē Cēsis 9.novembrī, grib, lai stāsts būtu pozitīvs, lai tā nebūtu tikai gremdēšanās atmiņās par cilvēku, kas kādreiz dzīvoja... Vai jūtat tādu, varbūt enerģijas nezūdamības, likumu, ik pa brīdim tādu kā impulsu no tā, ko Andrejs ir atstājis? Jo viņa paveiktais, idejas noteikti dzīvo starp mums.

Miesa pazūd, bet gars paliek. Es tikko 16. oktobrī, Andreja dzimšanas dienā, nodziedāju Madame Butterfly Vīnes Valsts Operā, arī medijos paziņoju, ka to veltu Andrejam. Es pateicu, bet nekoncentrējos uz to. Taču kas darījās izrādē… nekad neaizmirsīšu.

Sāksim ar to, ka mani kolēģi uz skatuves raudāja (nosmejas), arī vīrieši. Pēc tam nāca klāt un teica – tā nebiji tu, tā bija reāli Butterfly, drāma bija tik neticami ticama. Mums gāja arī jautri, jo baritons bija aizmirsis vārdus....

Tā aizrāvos, pat jocīgi – es nedziedāju zālei, ne reizi nepaskatījos uz diriģentu, viss bija tik brīnišķīgi, vienkārši dzīvoju to dzīvi, kāds īpašs gars bija, un dziedātāji, mani kolēģi, bija ļoti jutekliski. Režisors teica – biju aizkulisēs un sapratu, ka tu visu dari citādāk, bet es to skatījos kā filmu, tas bija kas fascinējošs (smejas).

Tagad atceros, ka darīju ko neieplānotu, un tikai pēc tam sapratu, ka izrāde taču bija veltīta Andrejam. Domāju - viņš mani redzēja. Es tiešām paveicu to, ko nekad neesmu darījusi šajā izrādē. Un arī publikas reakcija bija absolūti grandioza.

Domāju, mums bija iznākusi īsta drāma. Arī kolēģi teica, ka esot bijusi sajūta, ka viss ir citādāk, viņi neesot varējuši noturēt asaras. Viss pa īstam. Tas ir par to, ka gars, protams, nepazūd. Tāpēc tādas lietas, ko mēs darām un darīsim, ir ļoti svarīgas.

Protams, Andrejs būs ar mums, un, domāju, ka viņam mēs to arī darām. Jo mēs visi viņu mīlējām, viņš ļoti daudz ieguldīja katrā cilvēkā, mākslinieku attīstībā. Viņš gribēja visiem palīdzēt - tādu es pazinu Andreju. Tikai pusvārds bija pateikts, un viņš jau zvanīja, organizēja.

Vai varat teikt, ka viņš bija tas, kurš jūs aizveda no Ķengaraga līdz Metropolitēnam?

Viņš man iedeva durvju atslēgu… Dziedātājs kāpj uz skatuves un katru reizi sastopas ar jauniem uzdevumiem, vajag sevi pierādīt. Andrejs bija pirmais cilvēks, kurš man noticēja kā režisors un iemācīja darīt to, ko varbūt es būtu apguvusi vēlāk, pēc gadiem. Tajos divos gados, kurus strādājām kopā, mēs sakritām kaut kā.

Tā bija sinerģija?

Jā… es vienkārši sapratu viņu, katru viņa vārdu. Mēs strādājām tā - viņš vienreiz parāda, un es jau visu saprotu. Tā bija – viņš rādīja, bet tas ļoti derēja manam fiziskajam es, manai ķermeņa valodai.

Arī tās emocijas, kuras viņš rādīja, un dažus tehniskos gājienus es joprojām saprotu – pie lēnas mūzikas jāvirzās ātrāk, bet, kad ir kas ļoti žigls – tad lēnāk. Andrejam patika teikt – lai nav medus ar cukuru, maslo masļennoje. Tādas mazas lietiņas, kuras viņš man iemācīja, es ņemu līdzi katrā nopietnā darbā uz Operas skatuves, un tas der jebkuram režisoram.

Varu teikt, ka Andrejs man iedeva bezgalīgas zināšanas. Viņš ar mani varbūt arī bija citādāks, jo zināja, cik ļoti es viņu dzirdu. Viss, ko Andrejs ir man iemācījis, vēlāk ir palīdzējis. Par fantastisko Rusalku pie režisora Martina Kušeja es dabūju Bavārijas preses balvu kā aktrise, tā bija īpaša, no teātra kritiķiem, kas pat nebija saistīta ar Operu. Martins sapņo to atkārtoti iestudēt. Pagadījās, ka viņš bija uz Vīnes Butterfly, un būs jauns projekts, pie kura strādāsim Vīnē.

Arī toreiz, kad iestudējām Rusalku, viņš teica, ka tā nav bijis nekad – viņš strādā ar operdziedātāju kā ar aktrisi. Viņš bija intendants un galvenais režisors Minhenes Bavārijas dramatiskajā teātrī, tagad, no septembra, ir Vīnes Valsts dramatiskā teātra intendants un mākslinieciskais vadītājs. Viņš mani aicina pie sevis, bet es teātrī negribu, man patīk kino.

Jūs labprāt filmētos?

Tas bija mans sapnis.

Par Holivudu – atceros, kāds režisors pat ieinteresējās.

Nu, ne jau labākās filmas un režisori ir Holivudā…

Ja Vudijs Alens piezvanītu…

Protams! Skaidrs, ka ambīcijas bija ļoti lielas. Bet mamma mani nolaida uz zemes, teica, lai nesaceros (smejas). Un ļoti labi. Bet es joprojām domāju… ka filmēšos. Tā vienkārši jābūt, pareizajā laikā viss noteikti pienāks.

Jūs savu aktrises meistarību esat kaldinājusi uz skatuvēm.

Tieši tā. Un ar Andreju. Runājot par aktierspēli, kas vajadzīga filmējoties – reizēm arī uz Operas skatuves notiek darbs uz kameru. Andrejs man teica kādu lietu, kuru es vienmēr izmantoju – Kristīnīt, atceries, pat ja ir liela skatuve, aizmirsti par plašajiem žestiem. Tos vajag, bet vispār ir jāmāk spēlēt ar muguru. It kā tev kameras būtu priekšā, it kā tevi rādītu tuvplānā.

Tik niansēti un viegli? Caurspīdīgi?

Tieši tā. Ja neesi spējīgs to izjust, tad nekas baudāms nesanāks.

Jums joprojām ir dzīvoklis Ņujorkā?

Nē, un tas arī nebija mūsu, mēs tikai ilgstoši īrējām. Tagad mana prioritāte ir bērns, jābūt vairāk mājās, nevaru vairs pa astoņām nedēļām pavadīt prom. Bet, jā, savulaik mēs domājām - ja tā turpināsies, Andrim (Kristīnes bijušajam vīram, diriģentam Andrim Nelsonam – aut.) būs darbs Amerikā, bērns ies amerikāņu skolā… bet viss notiek, kā vajag. Un tagad mans draugs ir no Ņujorkas (smejas).

Tenors Džonatans Tetelmans?

Jā, lielisks cilvēks un talantīgs tenors.

No Čīles?

Jā, viņš ir čīlietis, bet izaudzis Amerikā. Tagad sāk karjeru Eiropā, nepārtraukti kaut kur uzstājas, reizēm paspēju pie viņa aizskriet. Šis ceļš Džonatanam sākās ļoti intensīvi, starp izrādēm viņš arī uz Latviju atbrauc. Viņš zina, cik daudz man nozīmē Andrejs, bija klāt un atbalstīja, kad uzzināju par nelaimi. Viņš redzēja, kā pārdzīvoju…

Teicāt, ka jūsu meitiņa Adriana ir uz četrām rokām uzaugusi, viņa jūsu mammu sauc par Taņu.

Jā. Viņas ir ļoti tuvas, protams. Un paldies Dievam, ka mamma ir un palīdz, tad varu nodarboties ar savu profesiju. Tomēr bērns prasa arvien vairāk uzmanības. Kad viņa bija pavisam maziņa, ceļoja ar mums, bet bija laiks, kad vajadzēja nobāzēt. Viņa nebija gājusi ne bērnudārzā, ne pirmskolā, sapratu, ka skolas laiks tuvojas un viņai nav nekādas pieredzes būt kolektīvā.

Vienu gadu pirms skolas viņai bija mājas apmācība, man bija liels uztraukums, kā viņa adaptēsies. Atradām starptautisko skolu, kas darbojas pēc amerikāņu sistēmas, un Adrianai tur iepatikās uzreiz. Nebija tik grūti, kā biju iedomājusies. Lai gan no sākuma bija pamatīgs šoks – septiņas stundas jau no pirmās dienas. Tagad esmu priecīga un kā mamma maksimāli visu kontrolēju.

Kad aizbraucu uz divām nedēļām, pēc tam cenšos nedēļu dzīvot ar viņu, jo jūtu, ka vajadzīgs atbalsts. Aiz muguras ir trako darbu laiks. Sāku 2006. gadā… Man draugs saka – tu nekur neesi bijusi. Saku – nē, es biju, kad dziedāju, bet tās visu laiku bija vienas un tās pašas vietas.

Tur, kur ir lielie opernami.

Jā. No sākuma bija Berlīne, tad Minhene, Vīne, Ņujorka, Parīze, Milāna… nebija laika izbaudīt.

Draugs vēlas jūs aizvest ceļojumā?

Es jau ceļoju, aizbraucu paklausīties viņa izrādes, tad redzu vietas, kurās neesmu bijusi, piemēram, Francijā…

Un Čīlē?

Varbūt tur mums būs koncerttūre... Pagaidām neplānojam. Gribas mazliet pabaudīt dzīvi. Darbs ir bijis nepārtraukti, un ja dzīve visu laiku ir uz vienu pusi, tā arī laikam nav pareizi. Katrs to izvēlas pats, bet sievietei bieži vien nav tādas izvēles, jo viņa ir māte, jāprot sabalansēt.

Un atrast laiku arī sev pašai, savām attiecībām…

Sev pašai – jūs pareizi pateicāt. Attiecības var būt, var nebūt, tas nav primārais, bet sev pašai. Atcerēties par sevi. Kādreiz domāju tikai par izaugsmi, par savu operas ceļu, man bija tik lielas ambīcijas!... tagad pati brīnos. Bet domāju, ka bez tām es neaizietu tik tālu. Un ātri. Var jau būt, ka tas nemaz nav tik ātri.

Protams, ir forši, ka visu sevi atdod profesijai, bet, kā jau teicu – sievietei jāatrod balanss. Ja ir tikai profesija, klibo pārējās jomas. Īpaši, ja esi māte, tad vispār traki. Man ir labi, jo ir, kas palīdz. Bet ja nav… vairākas manas kolēģes ceļo ar vīriem, viņi palīdz. Bet vienalga – līdz brīdim, kamēr bērns sāk iet skolā. Tagad no visa pa drusciņai cenšos paspēt, tāpēc vairāk ir koncertu, tad sanāk aizbraukt uz īsāku brīdi, nav tik daudz mēģinājumu. Aizbrauc, nodziedi un atgriezies. Tas ir svarīgi.

Jūs ar draugu sadziedājāties Bohēmā?

Jā! Satikāmies uz skatuves, bet tā notiek ļoti bieži.

Bohēma ir tāds romantisks darbs…

Es pat nezinu, kas tur notika (smejas). Kaut kas notika. Jā, Bohēmas koncertizpildījumā. Prieks, ka mans draugs Džonatans Tetelmans mani atbalstīs, līdz ar to mūsu koncertā būs vēl viens dalībnieks. Viņš dziedās āriju no operas Verters, kuru Andrejs iestudēja Rīgā. Tā ir viena no Džonatana labākajām lomām. Man ir prieks, ka būs tāds atbalsts, būs krāsaināk, jo divi tenori vienmēr ir labāk nekā viens (smejas).

Vai Andrejs dzīvoja līdzi arī jūsu, ja tā var teikt, privātajai dzīvei? Viņš arī tādā ziņā bija jūsu draugs?

Nu, protams. Sākumā mēs kopā iestudējām brīnišķīgo Pīķa dāmu.

Ar Andreju un Andri?

Jā! Protams, mēs bijām liela ģimene, visi ļoti cieši strādājām. Andrejs plus mīnus zināja visu par manām privātajām lietām. Viņš mums abiem bija tuvs – gan man, gan Andrim. Jo, kā teicu – mēs kopā augām, attīstījāmies, Andrejs deva iespēju mums abiem. Bijām kaimiņi, lai gan katru vakaru viens pie otra negājām. Tā tikai liekas – ja kaimiņi, tad visu laiku kopā. Nē, ar mums tā nebija.

Devāt viens otram telpu…

Protams. Kad pēc ilgākas prombūtnes bijām Rīgā, diezgan bieži gājām ciemos pie Andreja, jo viņš bija ļoti viesmīlīgs. Pie viņa vienmēr bija ciemiņi, bet tie paši cilvēki, nekad neredzēju jaunus.

Viņam bija savs loks.

Jā. Protams, ja pie viņa bija kompānijas, un mēs bijām mājās, tad vienmēr bijām tur. Šajā ziņā mēs arī bijām draugi. Andrejs bija tuvs mūsu ģimenei. Viņš arī redzēja, kā meitiņa aug, un pārdzīvoja, kad izdomājām šķirties. Visu laiku teica, ka mums vajagot salabt, salabt… (smejas) Nu, kā salabt… mēs jau nestrīdējāmies. Joprojām esam ģimene, mums ir meitiņa. Tās ir parastās, privātās lietas. Tā notiek.

Kā domājat – attiecības neizturēja attālumu?

Nē, nē, mūsu gadījumā... Domāju, jebkurš skatuves cilvēks sapratīs - kad divi mākslinieki nestrādā kopā, ir grūti eksistēt kā ģimenei.

Cilvēki atsvešinās?

Nē, es nezinu. Grūti spriest. Mēs vispār nerunājam par mūsu lietām, kas notika... Andris ir patrons Andreja Žagara fondam, galvenais, ka atbalstām visu, kas saistīts ar to. Andris, kad viņam ir brīvs, vienmēr skrien mājās, mēs laiku pavadām kopā, viņš arī bija klāt, kad meitiņa aizgāja skolā. Svarīgi, ka ir ģimene, bērns, un mēs viņu mīlam.

Andrejs novērtēja arī to pieredzi, kurai esat gājusi cauri – skarbāko dzīves pusi. Droši vien visas dzīves krāsas noder uz skatuves.

Tā ir. Dzīve ir dzīve. Un māksliniekiem noder viss. Problēmas visiem ir vienādas, vienalga – esi mākslinieks vai normāls, kā saucu cilvēkus, kas nav saistīti ar skatuvi. Protams, ka ar to, ko mēs, mākslinieki, darām… mēs nevaram būt normāli. Līdz ar to mums ir grūti atrast normālu partneri. Tajā vidē nevar būt cilvēks, kas grib normālu, klusu laimi, parastās, kā saku “ikdienišķās laimītes” – tāds cilvēks nevar sadzīvot ar mākslinieku. Tad sanāk, ka vienam ir jāpieņem, un tad tas ir vienpusīgi.

Agri vai vēlu viņš jutīsies ko upurējis, un tā gruzdēšana būs…

Visādi gadās, arī tā, ka…

… ir gatavs kalpot?

Jā! Man ir vairāki kolēģi, dāmas, kurām vīri brauc līdzi. Bet viņiem nav bērnu. Ir sunīši. Un tā viņas braukā ar suņiem. Un ar vīriem (smejas). Ja abi taisa karjeru, un katrs savā jomā, grib daudz sasniegt... ja ir divas tādas personības, tad ir grūti. Nevienam nav nekādas vainas, vienkārši dzīvē tā nevar būt.

Protams, ka attālums ir viens no faktoriem, bet arī tas, ka cilvēkiem ir jābūt kopā. Visu laiku nē, bet tomēr kādam jāupurējas. Bet kurš mākslinieks gan to var? Tikai retais. Ja esi mākslinieks pēc Dieva lēmuma, tu nevari bez skatuves, un tad ir grūti upurēties. It kā jau tas būtu jādara sievietei (nosmejas).

Tā tradicionāli tiek uzskatīts.

Jā, bet gadās visādi. Tāpēc nezinu… Galvenais, ka mums ir meitiņa, un mēs viņu mīlam. Tas mūs forši saista, esam draudzīgi, un tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc jau mēs satikāmies, domāju – lai radītu… Adrianu pasaulei. Tā ka viss notika tā, kā vajag.

Jūsu draugs jau ir bijis Latvijā?

Jā. Neko daudz gan vēl nav redzējis, jo apciemojums bija ļoti īss. Bet Rīgā ir bijis.

Un tagad ir gatavs braukt uz Cēsīm?

Gatavs braukt, atbalstīt un piedalīties.

Vai jums sanāk ar Egilu Siliņu komunicēt?

Pa telefonu. Interesanti, ka ilgi nevarējām sazvanīties, man bija darbi Amerikā. Tad viņš man piezvanīja un teica – tu laikam saproti, kāpēc tev zvanu – būs jādzied Operā (smejas).

Viņš jau zvanīja kā direktors?

Jā. Protams, ka mēs pirmām kārtām esam kolēģi, un tagad jau viņš būs direktora kungs. Visu cieņu… tā viņam jau esmu teikusi. Esam ļoti draudzīgi, vienmēr koleģiāli. Man ir prieks, domāju, tas būs diezgan eksotiski, kad uzstāsimies vakarā, kas veltīts Andrejam. Mēs Traviatu iestudējām kopā ar Egilu, un viņš to gribēja atcerēties. Tas bija 2007.gads, kad ar Egilu dziedājām pirmizrādē, viņš bija Germonts, Alfredo tēvs, un es biju Violeta (smejas). Cēsīs dziedāsim vienu duetu no Traviatas.

Bet ko personīgi, ne no skatuves, jūs gribētu Andrejam nodziedāt?

O! Es atbildēšu tā – jebko, ko es dziedātu, Andrejs būtu laimīgs dzirdēt. Viņš ļoti labi zināja, kas man padodas, zināja manu kaisli uz Pučīni, bija fascinēts par manu Manonu Lesko... Noteikti kaut kas no tā skanēs arī koncertā. Mēs kaut kā arī sapņojām kopā… tāpēc skanēs Verdi. Andreju fascinēja mana atdeve mūzikai, kaisle, ar kādu es dziedāju.

Es caur aktrises prizmu skatījos uz jebkuru āriju, mūziku. Man bija ļoti svarīgi no tās izdabūt jēgu, fīlingu, izjust līdz dziļumiem, ņemot vērā arī stāstu, libretto. Protams, Travita… mana pirmā Violeta, nekad pēc tam to neesmu dziedājusi. Tas būs īpaši - atgriezties, tik senā iestudējumā. Pēc dramatiskā repertuāra, ko man uzticēja Andrejs Latvijas Nacionālajā Operā, Violeta bija izaicinājums, un pirmkārt - man pašai. Viņš gribēja, lai dzeru šampanieti un korsetē uzdejoju – uzdevumi nebija no vieglākajiem (smejas).

Man ir daudz atmiņu par to. Labu atmiņu. Vispār bija ļoti jauki Operā, smags darbs, bet pozitīvs. Es turp gāju kā uz mājām, nekad negribēju doties prom. Operas gars bija īpašs. Andrejs mācēja tā… ja viņš sajuta, ka kāds slinko, grib relaksēties, tad nebija variantu. Viņš vienmēr mudināja uz izaicinājumiem, izaugsmi, panākumiem, vienmēr gribēja strādāt.

Andrejs no visiem gaidīja ambīcijas, bet ne vienmēr tas bija iespējams, jo ne visi ir dziedātāji un ne visi uzstājas uz skatuves, bet viņš to gribēja no katra cilvēka. To simtprocentīgo atdevi.

Domāju, tas tādu īpašu garu, pozitīvu nervozitāti Operā turēja (smejas). Andrejs bija ļoti ambiciozs, prasīgs, bet arī fascinējošs. Viņš mācēja arī uzmundrināt un atbalstīt.

Mākslas baudījumā Andrejs bieži pieminēja katarsi – kā katalizatoru, kuru viņam jāsasniedz, kad pēc pārdzīvojuma nāk atvieglojums vai pat apgaismība. Laiks pēc viņa aiziešanas daudziem ir bijis ar smagām domām, emocijām – kā jums šķiet, vai šis koncerts varētu sniegt atvieglojumu?

Es ļoti ceru! Pēc filmas Žagari noskatīšanās ļoti ceru, ka mums izdosies tādu pozitīvu punktu uzlikt. Lai cilvēki smaida, lai nedomā, ka tagad jāsēž un jāraud. Ir skumīgi un žēl, bet nedomāju, ka Andrejs būtu priecīgs un laimīgs, ja viņš redzētu, ka par viņu domā, atceras bez smaida. Nē, tas nav Andrejs!

Tāpēc koncertam ir jābūt kaislīgam, jo to Andrejs vienmēr prasīja – ambīcijas, kaisli, vai nu visu vai neko. Par to viņš arī mani mīlēja. Domāju, mums izdosies. Ir jāpriecājas, ka mums tāds cilvēks ir bijis.