Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Vida Press / Scanpix

Ģēnijs un jūra. Atklāti par izcilo mākslinieku Ivanu Aivazovski 5

Sievietēm
26. oktobrī 06:04 2019. gada 26. oktobrī 06:04
Māra Vilde | Žurnāls "OK!"
Izcilais gleznotājs marīnists Ivans Aivazovskis ir viens no slavenākajiem māksliniekiem pasaulē. Viņa prasme virtuozi attēlot vissīkākās detaļas savienojumā ar nenovērtējamu talantu ļāvusi radīt tik reālus mākslas darbus, ka, šķiet, glezna tūlīt atdzīvosies. Salīdzinot ar daudziem otas brāļiem, viņš bija arī īsts laimes luteklis – novērtēts un atzīts jau dzīves laikā, veiksmīgs, slavens un pārticis.

No 2019. gada 5. oktobra līdz 2020. gada 5. janvārim mākslas muzejā Rīgas Birža skatāma Aivazovskim veltīta izstāde Gaismas metafizika.

 Mākslinieka dzīvesgājums ir aizraujošs, un arī Aivazovska personība bijusi tik daudzšķautņaina, ka biogrāfu versijas gan par viņa dzīvi, gan personību manāmi atšķiras.

Ivans Aivazovskis, īstajā vārdā Ovanness Aivazjans, piedzima 1817. gadā Feodosijā armēņu ģimenē. Tēvs Gevorks (krievu variantā Konstantīns) armēņu uzvārdu pārveidoja poļu manierē – Gaivazovskis, kas vēlāk pārtapa krieviskajā Aivazovskis. Gevorks bija uzņēmīgs un spējīgs cilvēks, kurš pirms apmešanās Feodosijā bija nomainījis vairākas dzīvesvietas; iespējams, zināmu laiku viņš bija ceļojis kopā ar čigānu taboru, jo brīvi runāja čigānu valodā, kā arī poļu, ungāru, krievu, turku un ukraiņu valodā. 1812. gada mēra laikā tēvs izputēja, ģimeni uzturēt palīdzēja māte Ripsimē, naktīs darinādama smalkus izšuvumus. Ģimenē auga trīs meitas un divi dēli.

Mazais Ovanness

Mākslinieka bērnība nelīdzinājās pasakai, jau desmit gadu vecumā viņš sāka strādāt kafijas veikaliņā. Toties māja, kurā ģimene dzīvoja, atradās pilsētas nomalē uz neliela paugura, un no tās pavērās lielisks skats uz Melno jūru, Krimas stepēm un senajiem kurgāniem. Kopš agras bērnības zēns vēroja jūru visās tās izpausmēs – no mierpilnas līdz bargai –, kā arī mazos zvejas kuterīšus un lielos kuģus.

Amalfi piekraste (1841). (Foto: Vida Press / Scanpix)

Mākslinieka talants atklājās agri, par pirmo molbertu kalpoja mājas sienas, par otu – ogles gabaliņš. Laimīgi gadījās, ka talantīgais puika iekrita acīs uzreiz diviem ietekmīgiem vīriem. Vietējais arhitekts Kohs zēnam iedeva papīru, uzdāvināja zīmuļus un ierādīja zīmēšanas pamatus, bet vēlāk talantīgo tīrradni zem sava spārna paņēma Feodosijas pilsētas priekšnieks Aleksandrs Kaznačejevs.

Ar viņa gādību Ivans 1830. gadā iestājas Simferopoles licejā. Lai gan viņu nomāca ilgas pēc mājām un jūras, viņam palaimējas iekļūt Natālijas Nariškinas paziņu lokā un tikt pieņemtam viņas namā, kur zēnam tika ļauts pētīt gravīras un lasīt grāmatas. Ivans cītīgi izglītojās un izkopa gleznošanas paņēmienus.

Aivazovska ietekmīgie aizbildņi panāca, ka viņu uzņem tolaik prestižajā Imperatora Mākslas akadēmijā Pēterburgā, dodot iespēju mācīties un dzīvot “uz kroņa rēķina.” Proti, viņi aizsūtīja Aivazovska zīmējumus akadēmijas prezidentam Oļeņinam, kurš, tos apskatījis, rakstīja lūgumrakstu galma ministram kņazam Volkonskim, lūdzot atļauju izņēmumā kārtā uzņemt Aivazovski akadēmijā, nodrošinot arī pilnu uzturu.

Atļauja tika saņemta pēc tam, kad Volkonskis parādīja Ivana zīmējumus pašam imperatoram Nikolajam, un Aivazovskis trīspadsmit gadu vecumā kļuva par visjaunāko studentu ainavista Vorobjova klasē. Pieredzējušais pedagogs uzreiz novērtēja zēna milzīgo talantu un iespēju robežās centās viņam iemācīt gleznotāja virtuozam – par kādu Aivazovskis arī kļuva – nepieciešamos klasiskās glezniecības teorētiskos un praktiskos pamatus.

No visjaunākā studenta līdz akadēmiķim

Akadēmijā Ivans uzreiz kļuva par visu iemīļotu studentu. 1835. gadā pirmo reizi divi viņa darbi bija skatāmi izstādē un uzreiz pievērsa sabiedrības uzmanību, jo glezna Gaisa etīde virs jūras saņēma sudraba medaļu, un jau 1837. gadā slavenais Bezvējš māksliniekam nodrošināja lielo zelta medaļu un plašu atpazīstamību.

Kad Aivazovskis bija pāraudzis savu skolotāju Vorobjovu, runas par jauno izcilību sasniedza imperatoru Nikolaju I. Cars ieteica franču māksliniekam marīnistam Filipam Tanneram ņemt Aivazovski pie sevis mācībā. Godkārīgais un skaudīgais Tanners uzreiz saprata, ka viņam ir darīšana ar konkurentu, un laida darbā visus līdzekļus, lai jauno talantu apslāpētu.

Viņu pārņēma šausmas jau no domas vien, ka Aivazovskis kādu dienu var viņu pārspēt, tāpēc kategoriski aizliedza Ivanam gleznot pašam uz savu roku un piedalīties izstādēs. Tā nu jauneklim kādu laiku nācās kalpot par skaudīgā francūža krāsu jaucēju un izsūtāmo. Taču Tanneru gaidīja nepatīkams pārsteigums – proti, Aivazovskis aizliegumu pārkāpa un iesniedza izstādei Pēterburgā piecas nepārspējamas gleznas, kas izraisīja ne tikai publikas un kritiķu sajūsmas vētru, bet arī milzīgu skandālu, ko sarīkoja Tanners.

Mākslas avīzē bija ievietota izstādes recenzija, kurā jaunais censonis bija uzslavēts, bet francūzim tika pārmests manierīgums. Tanners sūdzējās imperatoram, kurš lika gleznas novākt un uz pusgadu aizliedza Aivazovskim gleznot. Tas nospēlēja lielu lomu mākslinieka atpazīstamības vairošanā – aizliegtais gleznotājs uzkurināja ne tikai parastās publikas, bet arī Krievijas ietekmīgāko personu interesi.

Pateicoties labdarim Kaznačejevam, Aivazovskim Pēterburgā top atvērtas augstmaņu Alekseja Tomilova un Aleksandra Suvorova-Rimikska, slavenā karavadoņa mazdēla, namu durvis. Tomilovu namā pulcējās tā laika inteliģences zieds – komponists Mihails Gļinka, literāts Nestors Kukoļņiks, gleznotājs portretists Orests Kiprenskis, dzejnieks Vasilijs Žukovskis. Šī sabiedrība Ivanam šķita ārkārtīgi interesanta, un arī viņš tur tika uzņemts labvēlīgi. Kopējās vakarēšanās Aivazovskis bieži spēlēja vijoli, un Gļinka savā operā Ruslans un Ludmila pat ir ietvēris nelielu Aivazovska radītas melodijas fragmentu.

Ivana Aivazovska dzīvē nozīmīgu vietu ieņēma Kārlis Brilovs. Ar pieredzējuša gleznotāja aci viņš redzēja, ka turpmāka apmācība akadēmijā Ivanam drīzāk nozīmēs regresu, nevis progresu, jo vairs nebija neviena pasniedzēja, kurš varētu viņam iemācīt kaut ko jaunu.

Brilovs piedāvāja akadēmijas padomei saīsināt Aivazovska apmācības laiku un komandēt viņu uz ārzemēm, īpaši tāpēc, ka glezna Bezvējš bija saņēmusi zelta medaļu, kas balvā paredzēja braucienu uz ārzemēm. Akadēmija pieņēma netipisku lēmumu – ļaut Aivazovskim absolvēt akadēmiju divus gadus agrāk, nosūtot uz diviem gadiem uz Krimu patstāvīgā darbā, pēc tam – uz sešiem gadiem komandējumā uz Eiropu.

Viņš visu mūžu bija pārliecināts, ka viņa labākā glezna ir tā, pie kuras viņš strādā pašlaik.

Līdz 1839. gadam Aivazovskis dzīvoja un strādāja Krimā, pēc tam atgriezās Pēterburgā, saņēma atestātu par akadēmijas beigšanu un 1840. gadā tika aizkomandēts uz Itāliju, kur vairākus gadus studēja pasaules mākslu, pilnveidoja meistarību un aktīvi piedalījās izstādēs visā Eiropā, iemantodams milzu popularitāti.

Parīzes Akadēmijas padome viņam piešķīra zelta medaļu, ar zelta medaļu mākslinieku apbalvoja arī Romas Pāvests Grigorijs XIV par gleznu pēc Bībeles sižeta Haoss. Pasaules radīšana, kas bija pāvestu tā iespaidojusi, ka viņš izteica vēlmi gleznu iegādāties. Aivazovskis gan naudu no pāvesta neņēma un gleznu viņam uzdāvināja.

Nikolajs Gogolis Aivazovskim rakstīja: “Tavs Haoss ir izraisījis haosu Vatikānā.” Pēc tam tā mākslinieka gleznas, kura darbs greznoja Vatikāna sienas, savajadzējās uzreiz visiem, un, neraugoties uz dažu kritiķu aizrādījumiem, kuri vērsa uzmanību galvenokārt uz kompozīcijas štampiem, Aivazovska darbi tika burtiski izķerti.

Dzimtenē tas nepalika nepamanīts, un pēc atgriešanās 1844. gadā Aivazovskim, kuram tobrīd bija divdesmit septiņi gadi, piešķīra Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķa goda nosaukumu, norīkojumu uz Galveno Jūras štābu (viņam bija jākļūst par štāba mākslinieku ar tiesībām valkāt mundieri) un valdības pasūtījumu – uzgleznot Baltijas cietokšņu panorāmas.

Krievijas un Turcijas karš, Sinopas cīņa (1853). (Foto: Vida Press / Scanpix)

Feodosija

Pasūtījumu Aivazovskis gan izpildīja, taču kļūt par galmam pietuvinātu mākslinieku atteicās, lūdzot atļauju atgriezties Feodosijā, kas tā laika izpratnē bija provinciāls un nomaļš nostūris. Gan Pēterburgas činavnieki, gan mākslinieki nosprieda, ka viņš ir savdabīgs dīvainis, taču gleznotājs savu brīvību pat negrasījās mainīt pret mundieri un Pēterburgas skaļajiem saietiem. Viņam bija nepieciešama Feodosija, jūra un saule. Gleznotājs pats pēc sava projekta uzcēla māju itāļu palazzo stilā, kurai pēc 35 gadiem piebūvēja lielu zāli, kas bija paredzēta viņa darbu izstādīšanai, pirms tos sūtīja uz izstādēm citās pilsētās un valstīs.

Feodosijai Aivazovskis bija pieķēries ar sirdi un dvēseli. Jau agrā jaunībā guvis panākumus un kļuvis turīgs, mākslinieks lielos apmēros nodarbojās ar labdarību – atvēra Feodosijā mākslas galeriju, bibliotēku un zīmēšanas skolu, dažādos veidos atbalstīja jaunos māksliniekus, daļēji finansēja Feodosijas Arhitektūras muzeju, pēc viņa iniciatīvas tika uzsākta dzelzceļa līnijas Feodosija–Džankoja būvniecība.

Kad pilsētu piemeklēja briesmīgs sausuma periods, mākslinieks pēc sava projekta un par savu naudu uzcēla strūklaku un uzdāvināja to iedzīvotājiem. Ūdens no Aivazovska īpašumā esošā minerālūdens avota plūda uz pilsētu pa 26 kilometrus garu ūdensvadu. Mākslinieks paziņoja, ka nespējot noskatīties uz postu, ko dzimtās pilsētas iedzīvotājiem nodara dzeramā ūdens trūkums, tāpēc dāvinot viņiem mūžīgai bezmaksas lietošanai 50 000 spaiņu (tik daudz deva viņa avots) tīra ūdens katru dienu.

Aivazovskis dzīves laikā daudz ceļoja, taču allaž uzsvēra, ka viņa mājas ir Feodosijā. Kā viņš rakstījis vēstulē mākslas mecenātam Tretjakovam: “Feodosija allaž būs mana vienīgā adrese.” Pilsētā viņš izpelnījās vispārēju cieņu, mākslinieku dēvēja par “pilsētas tēvu”. Viņš kļuva par krusttēvu gandrīz pusei pilsētas bērnu, turklāt katram krustbērnam atvēlēja zināmu summu no saviem solīdajiem ienākumiem. Stāsta arī, ka viņš mēdzis iedzīvotājiem dāvināt savus darbus; ne vienā vien vienkāršā namā sienas greznojuši Aivazovska nenovērtējamie zīmējumi.

Piemineklis Aivazovskim viņa dzimtajā Feodosijā. (Foto: Sergei Malgavko/TASS/All Over Pr/ Vida Press)

Aivazovska galerija, kas iekārtota slavenā marīnista mājā, ir viens no senākajiem Krievijas muzejiem. Par muzeja oficiālo dibināšanas laiku uzskata 1880. gadu, un jau mākslinieka dzīves laikā tas kļuva par unikālu kultūras centru, kura slava izskanēja tālu aiz Krievijas robežām. Vai maz jāsaka, ka galeriju Aivazovskis novēlēja pilsētai?

Māksla

Kritiķus satrieca Aivazovska krāsu spilgtums un ainavu dzīvīgums, ne reizi vien izskanēja pieņēmumi, ka viņš laikam izmantojot kādas “īpašas” krāsas. Gleznotājs par šiem pieņēmumiem tikai uzjautrinājās, lieliski apzinādamies, ka “vaina” ir talantā, nevis krāsās.

Aivazovskis gleznoja fantastiski ātri. Parasti glezna tapa dažās stundās, ilgākais – dažās dienās.  “Es nespēju gleznot lēnītēm, mēnešiem nīkstot pie vienas gleznas. Neeju nost no molberta, kamēr neesmu izteicies,” atzina mākslinieks. Visilgāk, desmit dienas, tapusi viņa vislielākā glezna Viļņos, kuru viņš radīja astoņdesmit viena gada vecumā.

Viņš nekad neatgriezās pie jau pabeigtiem darbiem, nemēģināja tos papildināt vai pilnveidot. Zinot, ka mākslinieks uzgleznojis vairāk nekā 6000 gleznu un sarīkojis 125 izstādes (dati par izstāžu skaitu atšķiras), var rasties jautājums, kādi noslēpumaini spēki viņam stāvējuši klāt...

Devītais vilnis, 1850. (Foto: Vida Press / Scanpix)

Daži pētnieki uzskata, ka virtuozais mākslinieks esot izmantojis sava veida “viltību.” Viņuprāt, detalizēti aplūkojot vairākus audeklus vienlaikus, varot pamanīt daudz kopēja. Pirmkārt, visas gleznas mākslinieks esot sācis gleznot no centra, kur attēlots priekšmets, kas spēlē galveno lomu, parasti viļņa krēpjainā galotne, kuģis vai plosts, kas izzīmēti līdz pēdējam sīkumam, kamēr viss pārējais esot gleznots impresionistiski vieglā manierē un gandrīz shematiski.

Kad glezna bijusi gatava līdz pusei, meistars to papildinājis ar precīzām niansēm un detaļām – viļņu putām, gaismas atspīdumiem, kuģu takelāžas smalkumiem –, izstrādājot tās sevišķi skrupulozi. Pateicoties šim paņēmienam, skatītājs Aivazovska gleznas uztverot atbilstoši tam, ka mūsu acs radusi uztvert apkārtējo realitāti – kopumā, bet atzīmējot sīkas interesantas detaļas.

Izskanējis arī pieņēmums, ka, strādājot tādā manierē, faktiski nav iespējams gleznot portretus, acīmredzot tāpēc Aivazovskis gandrīz neesot gleznojis cilvēkus (slavenajā gleznā Puškina atvadas no jūras dzejnieku uzgleznoja slavenais Iļja Repins. Jāpiebilst gan, ka vēlāk Aivazovskis ne reizi vien gleznoja Puškinu patstāvīgi un vienmēr – jūras krastā). Arī viņš pats neuzskatīja sevi par veiksmīgu portretētāju, tāpēc gleznoja tikai savus tuviniekus un 1874. gadā – pašportretu, taču tie uzskatāmi par izņēmumiem.

Aivazovskis dzīves laikā daudz ceļoja, taču allaž uzsvēra, ka viņa mājas ir Feodosijā.

Lai gan Aivazovskis ir pazīstams kā marīnists, viņš radījis arī burvīgas ziemas ainavas (kas ir liels retums, jo to ir ļoti maz), gleznojis daudz ar karu un kaujām saistītu sižetu, kā arī Krimas ainavas, kuras nereti pārdeva aizrobežu interesentiem, kas pat radīja baumas par slavenā mākslinieka sadarbību ar Anglijas spiegu specdienestiem. Pieņēma, ka daudzie un dažādie pussalas atainojumi var sniegt precīzu priekšstatu par apvidu un izdevīgāko vietu eventuālajam uzbrukumam. Protams, šiem pieņēmumiem nebija nekāda sakara ar realitāti.

Arī atrazdamies slavas virsotnē un būdams pietiekami bagāts, mākslinieks turpināja strādāt ar tādu pašu iedvesmu, tikpat pašaizliedzīgi un neatlaidīgi kā pašā ceļa sākumā. Viņš visu mūžu bija pārliecināts, ka viņa labākā glezna ir tā, pie kuras viņš strādā pašlaik.

Foto: Vida Press / Scanpix

Pretrunas mākslinieka biogrāfijā

Par Ivanu Aivazovski ir sarakstīts savs desmits biogrāfisku grāmatu, taču faktu interpretācija mēdz atšķirties, reizēm pat kardināli. Visizplatītākās pretrunas ir par Aivazovska attieksmi pret grāmatām un viņa hipotētisko draudzību ar Puškinu. To lieliski ilustrē slavenā krievu rakstnieka Antona Čehova izteikumi – proti, Čehovs pēc ciemošanās pie Aivazovska mākslinieka īpašumu nosauca par greznu un savā ziņā pat pasakainu, bet saimnieku raksturoja šādi: “Pats Aivazovskis, mundrs septiņdesmitpiecgadīgs vecis, iemieso labdabīga armēņa un garlaikota bīskapa sajaukumu; apveltīts ar lielu pašcieņu un mīkstām plaukstām, viņš sarokojas ģenerāļa manierē.

Jūlija nebija sapratusi visbūtiskāko – ka Aivazovskim visu mūžu pirmajā vietā ir bijis un paliks molberts.

Ne visai gudra, taču sarežģīta un uzmanības vērta persona. Viņš vienlaikus ir naivs vectētiņš, ģenerālis, armēnis, bīskaps, mākslinieks un Otello. Precējies ar jaunu un ļoti skaistu sievieti, kuru uzmana kā ērglis. Pazīstams ar sultāniem, šahiem un emīriem. Kopā ar Gļinku rakstījis Ruslanu un Ludmilu, draudzējies ar Puškinu, taču nav viņu lasījis. Dzīvē vispār nav izlasījis nevienu grāmatu. Ja viņam iesaka kaut ko palasīt, viņš atbild: “Kāpēc man jālasa, ja man ir pašam savs viedoklis?””

Citi avoti vēsta, ka Čehovs krietni pārspīlējis un Aivazovskis patiesībā lasījis gan – jaunībā aizrāvies ar Puškinu, vēlāk uz naktsgaldiņa turējis Baironu. Galu galā Aivazovskis varēja atļauties arī nelasīt – viņš par saviem darbiem bija saņēmis triju valstu – Krievijas, Francijas un Osmaņu impērijas – apbalvojumus, un pats Nikolajs II, vērodams viņa gleznas, esot izsaucies: “Ģēnijs! Ģēnijs, par to pat nav runas! Es iegādāšos jebko, ko viņš uzgleznos!”

Arī daudzviet piesauktā draudzība ar Puškinu ir mīts – patiesībā Aivazovskis ar dzejnieku esot ticies vienu reizi, 1836. gadā, gadskārtējā akadēmijas audzēkņu izstādē, kuru aplūkot Puškins bija ieradies. Tad arī dzejnieks izteicis frāzi, kuru, kā runā, Aivazovskis atcerējies visu mūžu: “Jūs esat ļoti apdāvināts!” Nekāda ilgā pazīšanās starp abiem ģēnijiem arī nebūtu iespējama – Aivazovskis 1836. gadā bija tikai deviņpadsmit gadus vecs, bet Puškina dzīve aprāvās 1837. gada janvārī.

Un, visbeidzot, pretrunīgas ir ziņas pat par mākslinieka nāvi. Pēc vienas versijas, viņš šo pasauli esot atstājis miegā, pēc citas – pie molberta.

Foto: Vida Press / Scanpix

Privātā dzīve

Izskatīgais un staltais Aivazovskis nepavisam nebija brunču mednieks, tā sarūgtinot daudzas dāmas, kuras pievilka gan viņa āriene un šarms, gan, protams, slava un nauda. Viņš bija precējies divas reizes, bet pirms tam, kā runā, esot pārdzīvojis liktenīgu mīlu, kuras objekts bijusi itāļu balerīna Marija Taljoni, pirmā dejotāja, kura esot nostājusies uz puantēm. Viņu dievināja ne tikai Pēterburga, bet visa Eiropa. Runā, ka viņa bijusi briesmīgi neglīta, un runā arī, ka viņa bijusi neatvairāma.

Daži biogrāfi viņiem pieraksta bezgala skaistu un melodramatisku romānu, kurš esot sācies ar to, ka balerīnas kariete Pēterburgā notriekusi jauniņo studentu (Marija bija trīspadsmit gadus vecāka par Ivanu), uztrauktā Marija palīdzējusi viņam piecelties, un tā viņi iepazinušies. Spēja satuvināšanās, kaisle, bildinājums – un Marijas atteikums, kas uz ilgu laiku salauzis mākslinieka sirdi. Tomēr nav atrastas nedz vēstules, nedz dienasgrāmatas, nedz kāds cits apliecinājums, ka šādas attiecības vispār bijušas.

Jūlija nebija sapratusi visbūtiskāko – ka Aivazovskim visu mūžu pirmajā vietā ir bijis un paliks molberts.

Vienīgais to “apstiprinājums” ir glezna Venēcijas skats no Lido puses, kurā attēlots gondolā sēdošs pāris. Tā Aivazovskis esot iemūžinājis sevi un Mariju. Kāda leģenda vēsta, ka uz atvadām Taljoni uzdāvinājusi Aivazovskim sārtu baleta čībiņu līdz ar vārdiem, ka tieši tā esot šķiršanās vaininiece, proti, Marija nespējot atteikties no baleta. Pēc citas leģendas, katru gadu līdz pat Aivazovska nāvei viņam Pūpolsvētdienā esot piegādāts maijpuķīšu pušķis. Tāds esot bijis Marijas rīkojums, par kura izpildi pēc viņas nāves rūpējusies Marijas meita.

Pirmo reizi mākslinieks apprecas 1848. gadā. Viņa izredzētā ir guvernante Jūlija Grēva, Pēterburgā praktizējoša angļu ārsta meita. Jauna, skaista, izglītota un labi audzināta. Tas bija laiks, kad Aivazovskis bija ļoti gaidīts viesis visos Pēterburgas namos, kur bija meitas precību gados. Pret visiem savaldzināšanas mēģinājumiem viņš palika vienaldzīgs, bet par bagāto mātesmeitu centieniem gudri izteikties par mākslu, visticamāk, bija šausmās. Graciozā un mierīgā, ar pašcieņu apveltītā guvernante uz klīrīgo un samāksloto jaunkundžu fona radīja neizdzēšamu iespaidu.

Viņu ģimenē piedzima četras meitas (pēc gadiem Aivazovskis lūdza cara atļauju adoptēt mazdēlu, lai saglabātu dzimtas uzvārdu). Tomēr laulība piedzīvoja krahu – sievai bija sarežģīts raksturs un merkantila daba, turklāt viņai patika Pēterburgas dzīve un nebija saprotama vīra pieķeršanās Krimai un ceļotprieks.

Aivazovskis iemīlējās Annā tajā pašā brīdī, kad viņu ieraudzījis, starp citu, tas notika Annas vīra bērēs.

Stāsta, ka Jūlija gribēja gozēties sabiedrībā kā visu apjūsmota mākslinieka dzīvesbiedre. Taču, pēc citas versijas, viņa esot palīdzējusi vīram arheoloģiskajos izrakumos, reģistrējusi atradumus, savām rokām sijājusi smiltis, vārdu sakot, gribējusi būt līdzdalīga visās vīra dzīves jomās. Jūlija nebija sapratusi visbūtiskāko – ka Aivazovskim visu mūžu pirmajā vietā ir bijis un paliks molberts. Protams, viņai pietrūka vīra uzmanības – un ne tikai tās. Viņa audzināja meitas tā laika labākajās tradīcijās (kā nekā Jūlija bija guvernante). Meitenes prata valodas, muzicēja, orientējās literatūrā un mākslā. Feodosija tolaik bija nomaļa un nabadzīga pilsētiņa. Ja Jūlijai ar meitām nebija iespēju uzturēties Pēterburgā – kaut vai Odesā –, kā gan meitas atrastu piemērotu partiju? Starp zvejniekiem? Ostas strādniekiem?

1866. gadā Jūlija ar meitām palika Odesā, turklāt iegrūda vīru lielos parādos. 1877. gadā Aivazovskis pēc vairākkārtējiem nesekmīgiem mēģinājumiem atjaunot attiecības (Jūlija nepiekrita) iesniedza Ečmiadzinas Sinodei lūgumrakstu par šķiršanos. Interesanti, ka, uzzinājusi par vīra otro laulību, Jūlija visas iespējamās instances apbēra ar sūdzībām par mākslinieku, vainojot viņu bigāmijā, apgalvojot, ka šķiršanās neesot likumīga un viņu laulība joprojām esot spēkā. Aivazovska attieksme bija nevainojama – viņš dāsni atbalstīja bijušo ģimeni, un ne bijušajai sievai, ne meitām nekad nekā netrūka.

Runā, ka patiesu laimi Aivazovskis esot piedzīvojis otrajā laulībā. 1882. gadā sešdesmit piecus gadus vecais mākslinieks apprec par sevi četrdesmit gadus jaunāko tirgotāja atraitni Annu Burnazjanu-Sarkisovu. Aivazovskis iemīlējās Annā tajā pašā brīdī, kad viņu ieraudzījis (starp citu, tas notika Annas vīra bērēs). Kolīdz pieklājība atļāva, viņi apprecējās. Anna mīlēja vīru līdz pēdējai viņa dzīves minūtei un nepieprasīja sev vairāk uzmanības, nekā viņš varēja sniegt. Aivazovskis Annu dievināja un ar prieku gleznoja; arī greizsirdība viņam nebija sveša.

Ivans Aivazovskis nomira 1900. gada 19. aprīlī (pēc vecā stila) 82 gadu vecumā. Viņa pēdējā glezna palika uz molberta nepabeigta. Gleznotāju apglabāja Feodosijā, viduslaikos celtas armēņu Svētā Sarkisa baznīcas pagalmā, no viņa atvadījās visa pilsēta.

Pēc mākslinieka nāves Anna labprātīgi nošķīrās no pasaules, divdesmit piecus gadus nepametot tā nama sienas, kurā bija bijusi laimīga. Viņa palaida garām Pirmo pasaules karu, revolūciju, Pilsoņu karu, nepievērsa uzmanību krasajai dzīves apstākļu maiņai, neevakuējās Otrā pasaules kara gados, okupācijas laikā brīnumainā kārtā saglabājušās rotas mainīja pret maizi un putraimiem. Kad vācieši atstāja Feodosiju, novecojušo un visu aizmirsto Aivazovska atraitni uzmeklēja mākslinieks Nikolajs Samokišs un iemitināja savā Simferopoles mājā. Anna pārdzīvoja vīru par 44 gadiem. Viņu apglabāja blakus Aivazovskim tās pašas armēņu baznīcas pagalmā, kurā viņus salaulāja.

Interesanti fakti

* Aivazovskis lieliski zīmēja un izrādīja interesi par mūziku jau agrā bērnībā. Neizskaidrojamā kārtā viņš patstāvīgi, bez skolotāju palīdzības, apguva vijoles spēli.

* Ivans Aivazovskis bija Mākslas akadēmijas goda loceklis sešās pilsētās sešās dažādās valstīs: Sanktpēterburgā, Parīzē, Romā, Amsterdamā, Štutgartē un Florencē.

* Saņēmis neskaitāmus ordeņus, apbalvojumus un goda nosaukumus, tostarp Īstenā slepenpadomnieka un kontradmirāļa titulu.

* Visas jūras ainavas Aivazovskis gleznoja savā darbnīcā pēc atmiņas, nevis dabā, jo uzskatīja par neiespējamu ik sekundi mainīgās jūras nianses atveidot uz audekla.

* Reiz Venēcijā Aivazovskis vietējam desu rūpniekam uzgleznoja ainavu kā atlīdzību par desu.

* Kad bija gaidāmi viesi, mākslinieks noņēma pudelēm etiķetes un aizstāja tās ar paša zīmētām, uz kurām bija attēlota jūra.

* Skauģi nereti apvainoja mākslinieku negodīgu paņēmienu izmantošanā, un viņš, lai kliedētu aizdomas, ne reizi vien sniedza publiskus paraugdemonstrējumus gleznošanā, pārsteidzot publiku ar virtuozitāti, precizitāti un ātrumu, kādā top glezna.

* Aivazovskis aktīvi sagājās ar Pēterburgas mākslinieku brālību, tomēr nekad nepiedalījās viņu ballītēs un vispār neizprata bohēmisku dzīvesveidu.

* Dzīves laikā Aivazovskis ir uzgleznojis vairāk nekā 6000 gleznu.

* Aivazovskis ir pirmais krievu mākslinieks, kura glezna tika izstādīta Luvrā.

* Romas Pāvestam tik ļoti iepatikās glezna Haoss. Pasaules radīšana, ka viņš izteica vēlēšanos gleznu nopirkt, taču Aivazovskis naudu no pāvesta neņēma un gleznu viņam uzdāvināja.

* Mākslinieka brālis Gabriels bija arhibīskaps un izcils vēsturnieks, un arī Aivazovskis aizrāvās ar vēsturi un arheoloģiju, iesaistīdamies arheoloģiskajos izrakumos un pētījumos.

* Par ieguldījumu kultūrā imperators Aivazovskim uz mūžu piešķīra augstmaņa titulu.

* Reiz kuģis, uz kura atradās mākslinieks, Biskajas līcī iekļuva spēcīgā vētrā. Francijas prese pārsteidzīgi izplatīja ziņu par Aivazovska nāvi, un Pēterburgas avīzes pat paguva publicēt nekrologu. Par laimi, baumas neapstiprinājās.

* Turcijas sultāns Abduls Azizs, sajūsmināts par mākslinieka darbiem, apbēra viņu ar apbalvojumiem. Taču pēc armēņu masu slepkavībām Turcijā (1894-1896) Aivazovskis ar briljantiem rotātos ordeņus pakāra kaklā savam sunim, kuru izvadāja pa visu Feodosiju, tad iebrauca ar laivu jūrā, izgāza visus apbalvojumus ūdenī un deva sultānam ziņu, lai sultāns darot to pašu ar viņa gleznām.

Citi šobrīd lasa

Liktenīga avārija, kas atstāja sekas uz visu mūžu: 33 gadus vecā Linda ik dienu cīnās ar stiprām sāpēm
Bijušais šefpavārs atklāj, ko karaliskā ģimene ēd Ziemassvētkos 5
Andris Bulis spiests meklēt jaunu mājvietu 10
Skatīt visus komentārus

Зрители шоу "Поле чудес" возмутились победой участника, угадавшего слово с ошибкой: Якубович оправдался

"Мать! Больше для нее роли нет": Михаил Боярский вновь указал женщинам на их место