Ieva Florence un Oskars Vīksne sarīko pasakainas kāzas: "Mēs izvēlamies mīlestību"

Kopš jūsu kāzām ir pagājušas tikai piecas dienas...

Ieva: – Mēs neskaitām!

Oskars: – Laimīgie laiku neskaita.
 

Esat pārguruši, laimīgi, priecīgi, pārsteigti?

Ieva: – Saviļņoti.

Oskars: – Joprojām esam lidojumā, viss ir šeit un tagad. Nevaram viens no otra atiet... Turpinām dzīvot laimes un mīlestības brīdī.

Ieva: – Nogurums ir, bet labs. Svinējām trīs dienas. Paši visu organizējām, bija daudz labo eņģeļu – palīgu.

Kur tādus var atrast?

Ieva: – Izrādās – var. Kāzas plānojām veselu gadu. Pirmais scenārijs, ko uzrakstījām, palika arī pēdējais. Mums bija arī ļoti skaistas iesvētības, kas mūsu izvēlei piešķīra citu svaru. Ir viegli pasaukt kādu, kas jūs vienkārši saraksta – ai, tāpēc, ka forši! –, bet cits ceļš ir iet caur baznīcu, kur visu gadu turpini domāt par savu izvēli.

Bet – kāpēc?

Ieva: – To izvēlējāmies, jo saskārāmies ar grūtībām un sarežģījumiem, kur viens otram bijām ļoti vajadzīgi. Valsts sistēmā, ja neesi laulāts, bieži nevari par to cilvēku atbildēt, to drīkst tikai mamma, ģimene. Mēs tik ļoti viens otram uzticamies, ka vajadzēja šo atbildības svaru, ka varam arī lemt viens par otra dzīvi. Piemēram, Oskaram mēnesi pirms kāzām bija apendicīta operācija. Slimnīcā mani pie viņa nelaiž iekšā, jo tu viņam nekas neesi, vienkārši draudzene.

Oskars: – Mēs izvēlamies ģimeni. Ieva festivālā Lampa piedalījās diskusijā par un pret laulībām. Viss liecināja tikai par, jo tu izvēlies ģimeni, veido saimi. Mums tagad ir kopīgs uzvārds – esmu Florencs-Vīksne, viņa – Florence-Vīksne.

Ieva: – Laulība manā izpratnē nozīmē vairāk dot, nevis ņemt. Es solos sevi atdot pilnībā, kad Oskaram to vajadzēs. Dievam var zvērēt tikai tā. Mēs veidojam ģimeni, un mums tā ir visaugstākajā vērtē. Nebija jau tā, ka visu laiku laistījāmies tikai priekā. Reizēm tu nobīsties, reizēm nesaproti, kā dzīvot tālāk, šaubies... Daudz kam gājām cauri. Kā teica mana mamma: “Nevis dzīve jums piespēlēja grūtības, bet jūs, organizējot kāzas, paši sev piespēlējāt sarežģītas situācijas. Lai redzētu, kā sadzīvosiet.”

Mēs domājam par to, lai bērni dzimtu ģimenē, iedvesmojamies no tās paaudzes uzskatiem, kas ir saglabājušas ģimenes par visu varu un turējušas tās cieši, cieši. Tagad mums ir iespēja – dot dzīvību bērniem, mīlēt viņus, veltīt sevi otram. Tas ir mūsu sajūtu plāns nākotnei.

Oskars: – Un labi, ka izvēlējāmies rīkot kāzas paši; tas nebija vienkārši, bet šis process mani ir audzinājis, liekot uzņemties atbildību, rūpēties un kritiskā brīdī pieņemt lēmumu, kā vīra kārtā tam arī jābūt. Paši divus mēnešus remontējām mana vectēva mājas Murjāņos (esmu tur uzaudzis), lai mums būtu kur palikt.

Ieva: – Jūlijā vispār neizgājām no mājām... Man bija ļoti svarīgi kāzas organizēt kopā ar tuvajiem. Katram bija kāds uzdevums – gan ģimenes locekļiem, gan draugiem. Piemēram, mūsu draudzene Linda Īstenā rotāja Krimuldas baznīcu, sešas stundas kārtoja puķu podiņus (mans noteikums bija, ka puķes ņemšu tikai podos), ko mums sadarbības ietvaros sarūpēja Ziedu ekspresis.

Mūsu mīļā grupa Bad Habits, kuriem lūdzām tikai nospēlēt mūsu pirmo valsi, beigās gāja uz skatuves reizes piecas. Un vedēji mums bija kolosāli – Toms Veličko un Rūta Hasnere. Visu laiku saucām viņus uz sapulcēm, skatījāmies filmu Es mīlu jūsu meitu – mums tā baigi patīk – un teicām: “Darām tā!”...

No filmas iespaidojāties?

Oskars: – Lai būtu tradicionāli netradicionāli. Ar mičošanu, šķīvja plēšanu, bet nepiespiesti, neuzpūsti.

Ieva: – Mums nebija kāzu vadītāja. Pamatiņš bija salikts, bet, kā mums ies, nezinājām. Teicām – kā Dievs būs lēmis, ar varu neko nespiedīsim. Solīja lietu, bet visas trīs dienas spīdēja saule, ne pile nenopilēja. Savām rokām būvējām skatuvi, 8 x 8 metru deju grīdu, palīdzēja Dailes teātra kolēģi Mārtiņš Ķirsis, Harijs Zālītis un Kristaps Paegle.

Oskars: – Viņi mūs pārsteidza. Mana vectēva sētā ir 200 gadu vecs dižozols. Tur mums bija mičošana. Viņi izgaismoja ozolu no saknēm līdz galotnei, viss vienās lampiņās, super skaisti...

Tu gadu pirms kāzām esot sev noliegusi spontānus pirkumus. Izdevās noturēties?

Ieva: – Nu, ik pa laikam es sevi palutināju. Ar kādu kleitiņu, vecmeitu ballītē. Bet neko lieku netērējām. Mums bija dubultbudžets – gan remonts, gan kāzas.

Vecmeitu un vecpuišu ballītē nodevāt zibeņus?

Oskars: – Ieva uzstādīja rekordu – beidza astoņos no rīta. Mēs, džeki, teicām: “Mums būs grūti to pārspēt.” Tā arī bija. Galvenais tajās ballītēs ir draugu kopā būšana.

Ieva: – Mums, meitenēm, bija fotosesija korsetēs, divdesmito gadu stilā.

Pa Vecrīgu staigājāt?

Ieva: – Nē, nē. Mums bija brīnišķīgu, dziļu sarunu vakars intīmā kompānijā.

Oskars: – Mēs šāvām ar ieročiem, braucām ar mašīnām. Man ir lieliski draugi un viens no viņiem – Edgars Ozols, sagādāja neaizmirstamu pārsteigumu. Teicu, ka negribu, lai man uzvelk kreklu “Pēdējā diena manā mūžā”. Ja tādu uzvelk, kāda jēga precēties? Kāzas ir skaists notikums, nevis otrādāk.

Jūs Edgaram ar Ketiju bijāt vedēji Valentīndienā.

Oskars: – O, jā! Viņš mūs pārsteidza ar visādiem uzdevumiem, bija visu uztaisījis kā treniņnometnē. Lai gan man ir klaustrofobija, līdām šahtās.

Ieva: – Es arī esmu to izgājusi, zinu, kāds ir stress.

Oskars: – Tas ir liels emocionāls pārbaudījums. Ja man būtu izvēle, noteikti to nedarītu.

Bet, ja blakus ir draugi, kuri saka: “Mēs tevi atbalstīsim!”, tad vari sevi pārvarēt.

Vai varat uzburt ainiņu – ir pirmā kāzu diena, rīts...

Oskars: – Man ļoti patika, kā Kaspars Breidaks iepriekšējā vakarā pulksten vienpadsmitos pārsteidza mūs ar īsziņu...

Ieva: – Bijām plānojuši beigt darbus 8. augustā pulksten astoņos.

Oskars: – Lai varētu izgulēties.

Ieva: – Bet lietus dēļ viss iekavējās. Man bija jāpaveic vairāki darbi telpās un ārā, un vēl jālako nagi. Mamma dekorēja galdus un taisīja līgavas pušķi. Kad pirmo reizi apsēdos, novibrēja telefons, nodomāju – kurš tik vēlu raksta? Paskatos, Kaspars Breidaks: “Un tagad – marš, gulēt! Un rītā baudīt katru sekundi kā divas!” Tā arī darījām.

Modāties Murjāņos?

Ieva: – Jā, saviem spēkiem izremontētajās telpās. Ir vārdos neizstāstāms prieks par paveikto. Es ģērbos istabā, kur logus rotā mani šūtie aizkari, Oskars – augšējā, gleznu istabā, kur viss vairāk ir kokā, tā vīrišķīgi. Tad kopā ar visu ģimeni paēdām brokastis, kuras bija sarūpējušas mammas. Sēdējām kā parastā dienā, dzērām kafiju, runājāmies, kas notiks tālāk. Ieradās manas draudzenes vizāžistes, sapucēja mani, mammu, Oskara mammu un vedējus.

Bija saceltas zvanu teltis – mājiņas, kur viesiem gulēt; ar īstām gultām, matračiem, tepiķiem, maziem radiatoriņiem. Mēs ar Oskaru dzenājāmies viens otram pakaļ pa ābeļdārzu. Secinājām – kad esi iemīlējies, bildēs izskaties diezgan muļķīgi. Par tām sejām var pārsmieties – laimīgi kā mazi bērni... Pēc tam divreiz dabūju mazgāt kājas – no rīta rasas bija riktīgi dubļainas.

Mans līgavas pušķis bija ļoti vienkāršs, no plīvurpuķītēm un divām hortenziju lapām. Kas nu mājās bija, no tā taisījām. Apkārt viss bija hortenzijās, baltās un rozā, tās ir manas mīļākās puķes.

Tu arī kleitu pati esot izdomājusi.

Ieva: – Caur Oskara omīti iepazinos ar šuvēju Ivetu Kāpostu, viņa spēj noķert domas lidojumu. Gāju pie viņas ar ļoti daudziem variantiem un iedvesmas foto; teicu, ka no tā gribu šo, no tā to; izstāstīju savas izjūtas, kādai jābūt līgavas kleitai, ka vēlos kaut ko tādu, kas pastiprina manu stipro pusi – sievišķību. Un neko tādu, kas nomāc. No mammas puses bija noteikums, ka obligāti jābūt plīvuram, jo ejam baznīcā. Sapratu, ka man būs ļoti vienkārša kleita, kurai cauri vīsies vējš. Lai tas mani visu dienu glāsta. Pati iegādājos audumu, izvēlējos krāsu...

Balta?

Ieva: – Ar bišķīt rozā toni, gandrīz nemanāmu... Āda izskatās nedaudz tumšāka, jo man tā ir ļoti balta. Kleita ir no dabīgā zīda. Gribēju, lai audums it kā saplūst ar ādu. Man nebija ne krūštura, nekā, tikai kleita un es; tā es gribēju justies – gaisīga, viegla un nepiespiesta.

Oskars: – Iveta ir baigais malacis – uzšuva kleitas arī Ievas un manai mammai.

Ieva: – Un omītei. Manu kroni plīvuram darināja rotkale Laura Selecka, katru lapiņu lēja bronzā un kala kopā. Kronis izskatās tā, ka to varētu atstāt mantojumā. Arī kāzu auskarus darināja viņa.

Oskars: – Mums bija limuzīns Jāņu nakts krāsā. Norunājām, ka pirms altāra viens otru neredzēsim.

Tikai paskraidījāt pa ābeļdārzu...

Oskars: – Tad viņa vēl nebija uzvilkusi kleitu! Mans draugs, radošs cilvēks Kristaps Pipars, ir restaurējis žiguli, baltu Ladu ar brūnu ādas iekšpusi. Liekas – kas tad tur, bet, kad iesēdies – tāda grācija, 47 gadi, vēsturisks statuss. Es ar to vedu uz baznīcu savu mammu, bet pēc ceremonijas pats vedu mājās Ievu. Baznīcas ceremonija ir viens no emocionālākajiem mirkļiem kāzās.

Ieva: – Jā, mamma veda mani pie altāra, viss bija tādā migliņā, jo plīvurs priekšā.

Tu drīkstēji oficiāli paraudāt.

Oskars: – Koda lūpā, lai izturētu...

Ieva: – Tas tiešām bija svēts brīdis. Man šķita, ka apkārt neviena nav. Tikai tu un es.

Oskars: – Arī man bija tāda sajūta.

Ieva: – Protams, mums bija ļoti īpaša ceremonija, jo mūs laulāja tuvs cilvēks, Māris Sarma. No viņa man arī bija pirmais uzvārds – Sarma –, jo, kad es piedzimu, mana mamma bija precējusies ar Māri.

Viņš ir tavs tētis?

Ieva: – Ne īstais, bet es viņu par tādu uzskatu.

Viņš tevi audzināja?

Ieva: – Jā, protams. Pasaulē ir enerģijas nezūdamības likums – tāpat kā atomi ir visur, arī enerģija nekur nepazūd. Ja mēs kādreiz esam kādu mīlējuši, nekad nevarēsim viņu izgriezt no savas pasaules, tā enerģija kaut kur virmo. Atnāk atkal, saskaras... Tā mēs satikāmies ar Māri. Viņš runāja no sirds, tik ļoti no sevis, un tas visu padarīja tik ļoti emocionālu, ka man pat tagad būtu jāraud... Bija grūti turēties, katru reizi, kad teicām “āmen”, es slaucīju visu, kas lija zem plīvura, jo nespēju valdīt asaras.

Tur tas skaistais meikaps aiztecēja...

Ieva: – Nē! Meikapa meitenes uztaisīja tā, ka nekas nevarēja aiztecēt (smejas). Viss bija ļoti satraucoši. Tādas acis, kādas bija Oskaram, kad es tajās ieskatījos, nekad dzīvē nebiju redzējusi! Goda vārds. Tik zilas, tik spilgtas... Arī baznīca bija ļoti īpaša.

Jūs devāt arī zvērestu?

Ieva: – Mēs tik daudz viens otram jau esam zvērējuši... Ja zem viena dieva paejam, nav īsti vajadzības to vēl pastiprināt. Bija zvērests, ko mums klusi teica priekšā mācītājs, un mēs atkārtojām. Bet speciāli sagatavots, ko nolasīt no lapiņas, – tā mēs nemākam un nedarām.

Kāzu svinībās rotaļās gājāt, spēles spēlējāt?

Ieva: – Mums kāzās nebija nekādu spēļu. Vienā brīdī biju aizvedusi divus draugus parādīt istabu, stāstīju par savām sajūtām, aizrunājāmies, biju no viesiem prom minūtes divdesmit piecas, nodomāju – būs baigi jocīgi, ja tā vienkārši iešu ārā. Saku: “Eu, šķiet, tu mani tagad esi nozadzis, un varam to paziņot!” Tas nebija plānots...

Oskars: – Atnāk Ralfs Eilands un rāda bildi: “Redzi šito džeku, viņš paņēma tavu līgavu, mums jāiet meklēt.” Bija jāizpērk, jāiztur pārbaudījums – minūtes laikā jāapskauj visi viesi.

Cik viņu bija?

Oskars: – Ap sešdesmit...

Ieva: – Visi baigi saliedējās, sakļāvās riktīgi cieši, lai var apskaut pa divi.

Oskars: – Es to paveicu 30 sekundēs. Kaspars teica: “Re, kur vēl oficiants!”, un tad es skrēju pāri galdiem. Mums visi bija viesi – arī tie, kuri strādāja pie skaņas un gaismas, arī bārmeņi.

Ieva: – Mūsuprāt, laulības ir intīms brīdis, kura liecinieki ir visi klātesošie. Arī tiem, kuri strādā, jāatpūšas un jāiedzer vīns. Agrāk saime dzīvoja zem viena jumta un bija stipra tikai kopā. Tagad katrs indivīds var sevi pabarot, tāpēc ir mainījusies arī kāzu uztvere – kāpēc izdodam pie vīra, sievas.

Daudzi svētkus padara par izrādīšanos – iztērēsim padsmit tūkstošus, lai būtu visskaistākās bildes, video... Bet jāatceras, ka patiesībā tas ir jūsu intīmais brīdis. Jāaicina tikai cilvēki, ar kuriem gribat dalīties. Mēs ar savu stāstu vēlamies uzrunāt cilvēkus – pirmām kārtām būt drosmīgiem un precēties! Vairāk uzticēties sev, savām sajūtām.

Svarīgi arī, lai mamma ir laimīga; nevar pateikt visiem – čau! – un divatā vien nozust no pasaules. Tie ir nenormāli lieli dzimtas svētki. Mammām – trīskārši, jo viņām stress ir pirms tam, tā laikā un vēl pēc tam. Ieskanas arī melanholija. Kāzās izgājām cauri visām krāsām, jutos kā dabā, kur gan saule spīd, gan lietus līst, gan pērkons ducina, gan pūš vējš, gan atnāk ziema – visas emocijas.

Kad gāju gulēt, raudāju, bija tik daudz emociju, ka nezināju, kur tās likt. Galvenais jautājums bija: “Ko man tagad darīt?”

Oskars: – Jā, trešajā dienā bija – kā dzīvot tālāk? Atgriezties realitātē? Kā lai to izdara? Tur, ārā, pasaulē – kas tur būs? Murjāņos bija mazā pasaku valstība.

Ieva: – Nenožēlojam neko, ko esam izdarījuši. Ilgi strādājām, un vienā dienā tas paiet. Bet man svētki ir process. Esmu svinējusi visu gadu – domājot, pērkot, skatoties, darot. Tāpēc īstajā dienā ir nedaudz skumji, jo zinu, cik ātri tas paies. Bet mums tiešām izdevās ik sekundi izbaudīt kā divas.

Bija kolēģi no Dailes teātra?

Oskars: – Nē, mūsu draugi ir dažādi – mūziķi, vizuālie mākslinieki, fotogrāfi – Roberts Āboltiņš, Laura Puncule. Kate Ozoliņa...

Ieva: – Aktieru bija vismazāk.

Oskars: – Esam tādi multimākslinieki. Ieva, piemēram, vada BM Production, kas ir mūsu kopuzņēmums. Menedžējam grupu Bad Habits. Tas, ka vari radoši izpausties dažādās sfērās, ir ļoti veselīgi. Kad bijām Ņujorkā, mums prasa: “Ko tu dari?” “Esmu aktieris.”“ Labi, bet ko vēl tu dari?” Viņiem aktieri ir arī scenāristi, mūziķi... Ieva noteikti ir staigājoša māksla.

Atgriežoties Murjāņu sētā – deju grīda 8 x 8...

Oskars: – Izturēja visu nakti un vēl nākamo dienu.

Ieva: – Ārprāts, kā tur lēca!

Oskars: – Vilius mūs pārsteidza ar dūdām. Ar savu ansambli Pipes and Drums.

Ieva: – Izrādē Lauva ziemā iepazināmies ar dūdotāju.

Oskars: – Ieradās pēkšņi, neviens negaidīja (rāda bildes)...

Bildē izskatās, ka suns ir šokā...

Ieva: – Tas ir normāli (smejas).

Pieskandinājāt Murjāņus kā Rammstein Rīgu... Viss notika kā performance?

Ieva: – Jā, mums nebija pasūtīta grupa – ja draugi izdomāja kāpt uz skatuves, tad to arī darīja – tandēmos, trijstūros, Nauris Brikmanis ar Ralfu dziedāja, visi džemoja, ik pa laikam kāds sita bungas, nodziedāja tostu. Pipes and Drums arī mičošanu ieskandināja skotu ritmos.

Oskars: – Ievas mamma teica – jūs kā hipiji... Brīvas, nepiespiestas, tradicionālas kāzas.

Ieva: – Viņa teica – tradicionāli netradicionālas. Galvenais, lai visi jūtas brīvi un neviens nevienam neuzbāžas.

Oskars: – Jā, mums ir tāda filozofija. Pirms tam abi ar Ievu spriedām, ka mums ir daudz draugu, kuri dvēselē vēl ir bērni. Mēs uztaisījām viņiem spēļu laukumu, kur izpausties; visi šļūca pa slidkalniņu, šūpojas – metaforiski... Piepildīja ar sajūtām.

Un tāpat vēl visu sestdienu un svētdienu?

Ieva: – Jā! Vēl visu ko izdomājām.

Oskars: – Ar peldēm Gaujā. Kopā kā ģimene taisījām ēst, pirtī gājām.

Ieva: – Otrajā dienā bija karaokes tūre. Visi brokasto, bet kāds jau dzied. Forši!

Esat stāstījuši, ka 1. kursā viens otram nepatikāt.

Ieva: – Jā! Milzīgs paldies Mārai Ķimelei, ka viņa mūs izvēlējās! Citādi mēs nebūtu iepazinušies. Arī Elmāram Seņkovam jāsaka paldies, ka lika tev ar aizsietām acīm apčamdīt puišus...

Oskars: – Abiem diviem! Varbūt viņus vajadzēja aicināt par vedējiem?

Ieva: – Jā, noteikti! Māru un Elmāru aicinājām uz kāzām, bet viņiem bija darbi.

Oskars: – Mārai Klaipēdā izrāde.

Ieva: – Bet mēs taču tiešām viens otram nepatikām...

Pēc ārējām izpausmēm?

Ieva: – Patiesībā mēs viens otru neizvēlējāmies, mums šķiet, ka mūs saveda kopā kāds augstāks spēks. Mēs vienkārši esam viens otram vajadzīgi. Jo vizuālajā ziņā es uz to pusi pat neskatījos. Un Oskars uz mani arī ne. Mēs paši ļoti bieži no malas neredzam, kā izskatāmies.

Redzat iekšējo būtību?

Ieva: – Mēs skatāmies viens uz otru dvēseliski, ar sajūtām. Vizuālais rada pirmo iespaidu. Ar acīm vaļā bija nepatika, bet ar acīm ciet – mīlestība. Kā dzīvot, ja viens otram nepiestāv? Mēs izlēmām – lai kā izskatāmies vizuāli, dvēselēm ir jābūt kopā.

Tevi esot saviļņojušas Oskara smaržas?

Oskars: – Nevis smaržas, bet smarža.

Ieva: – Cilvēka individuālā smarža. Man bija sajūta, ka varētu viņu apēst.

Tas iedarbojās tādā dzīvnieciskā līmenī?

Oskars: – Tas jau jebkuram ir dzīvnieciskā līmenī.

Ieva: – Ja sievietes pārsmaržojas, neviens viņas īsto smaržu nesajutīs. Mans padoms – vajag biežāk mazgāties un mazāk smaržoties.

Oskars: – Mēs tomēr beigu beigās esam dzīvnieki.

Ieva: – Protams! Un kā tādi arī uzvedamies. Mēs ļoti ilgi turējāmies pretī, lai gan jutām, ka mūs velk vienu pie otra.

Varbūt prāts atgrūž, jo mēs neuzticamies savām dziņām?

Ieva: – Jā, bet, kad sāc uzticēties, ir pavisam cits ceļš. Mums viss notika ļoti strauji. Patiesībā – svētīgi un sakarīgi. Ticu, ka cilvēkiem, kuri viens otru iemīl, nav jāaiziet uz 50 randiņiem un tad jāsāk filozofēt – kad būsim kopā? Ja ir, tad ir – miers un dievs. Raugoties uz mūsu draugu mīlestībām un sastaptajiem cilvēkiem – viņiem arī gāja ļoti ātri – čiks, un gatavs! – jau ģimene. Domāju, tā arī jābūt.

Esi teikusi vārdus “atbildība pret nāciju”. Tas nozīmē, ka būs demogrāfisks sprādziens?

Ieva: – Ai, kā gribētos! (Smejas.) Bet tas ir mazliet izņemts no konteksta. Toreiz teicu, ka esmu ārkārtīgi pateicīga Dievam un mammai, ka esmu šajā pasaulē, varu mīlēt, priecāties un būt laimīga. Un, ja mums būtu iespēja kļūt par vecākiem, es justu atbildību. Varbūt ne par nāciju, bet par turpinājumu.

Manuprāt, tas ir svētākais uz šīs pasaules; tur savijas dievišķais un dzīvnieciskais. Tādi mēs, cilvēki, esam. Mēdz būt visādi – cilvēkiem, kuri ļoti grib bērnus, to nevar būt, citi savukārt bērnus nemaz negrib. Bet es sevī ļoti stipri jūtu sievišķo – ka esmu pasaulē tikai tādēļ, lai izpildītu kādu augstāku uzdevumu. Man jau kā mazai meitenei bija sajūta, ka visam ir kāds augstāks, jēgpilnāks, plašāks ietvars. Ka tu nedzīvo tikai sev.

Esi gatava aktrises karjeru mazliet nolikt maliņā?

Ieva: – Nolikt maliņā...?

Oskars: – Viņa jau neko nenoliek maliņā – Ieva dara un darīs arī tad, ja būs pieci mazie (smejas). Viņa var, viņai ir tādas darba spējas…

Pieci...! Ieva, tu dzirdi?

Ieva: – Teikšu, ja nav piepildīts sievišķais gars, tad profesija nedos to, ko var dot sievišķība un mīlestība. Līdzīgi, kā strādājot bez veselības, krītas produktivitāte, tāpat ir ar profesionālo attīstību un sevis piepildīšanu. Lai dzīvotu tālāk, man tas ir jāīsteno, to prasa iekšējās sajūtas. Nezinu... Tas nenozīmē kaut ko nolikt maliņā, bet zinu, ka vienmēr izvēlētos ģimeni, ja tā veidojas profesionālā vidē un ir mīlestību nesoša. Bet es nekur nepazudīšu – tepat vien esmu.

Oskar – Ieva ir saulstariņš ar asumiņu?

Ieva: – Jā, jā, man ir tas asumiņš!

Oskars: – Pilnīgi piekrītu.

Ieva: – Es spētu izdarīt nenormāli daudz!

Oskars: – Tas ir apbrīnojami. Ejam gulēt, bet vēl kaut kādas drēbes lido pa gaisu, tiek meklētas puķes... Mēs jau tā visu dienu strādājām, bet Ieva – vēl un vēl! Dažreiz netieku līdzi. Cik var izdarīt vienā dienā... Viņa varētu mājas būvēt.

Ieva: – Ļoti bieži sevi nodarbinu pati. Esmu nodibinājusi BM Production, ģenerēju idejas un Oskars tās atbalsta un attīsta. Darbojamies komandā. Esmu strādājusi televīzijā, reklāmās, filmu projektos, tad mani paņēma teātrī. Vadu pasākumus, strādāju Radio SWH. Darbus izvēlos sajūtu dēļ. Ja vide mani iedvesmo, es pie tās turēšos.

Ja profesionālajā vidē es justos kā ģimenē, tad droši vien radītu, radītu un radītu. Bet, ja tā nav... Esmu pacietīga meitene, bet ilgi apmānīt sevi nevaru. Un negribu.

Jums tagad vajadzētu būt medusmēnesim.

Ieva: – Kaut kad būs arī medusmēnesis. Galvenais ir būt kopā.

Florencē esat bijuši?

Ieva: – Ā, labs jautājums! Kad biju maziņa, bet to īsti neatceros.

Oskars: – Es neesmu, gribam turp aizbraukt. Mums Itālija ļoti patīk – kulinārija, cilvēki, māksla, vīns, sajūtas... Braucam bieži.

Ieva: – Sardīnija ir maģiska zeme.

Tu noorganizēji to bildinājumu Sardīnijā?

Ieva: – Man nebija ne jausmas. Attiecībās bija sarežģīts posms – drausmīgi melns. Bijām sakrājuši naudu jaunam dzīvoklim, bet tad vienā dienā paziņoju, ka jābrauc uz Sardīniju. Oskars bija šokā, bet es jutu, ka tā jādara. Teicu: nedēļu jūra – mājas, jūra – mājas, un nākamajā darām, ko gribam. Tādi bija mani noteikumi, un tā arī notika. Tur satikām Olitu Supi. Maģisks cilvēks. Tāds atradums! Ar viņas svētību mums pavērās vaļā kaut kas tik... Pāršķīrām pilnīgi citu lappusi. Bildinājums nāca tik negaidīti.

Oskars: – Bet es biju tam gatavojies, gredzenu dabūju dienu pirms izlidošanas.

Ieva: – Biju ļoti pārsteigta un saviļņota, jo negaidīju...

Un tajā brīdī sāki plānot kāzas...

Ieva: – Plānojām mēs abi. Esmu spēcīgs ideju ģenerators, pārējie palīdz, padara visu, ko iesaku. Darbojāmies kā komanda. Tu esi kā bišu māte, un spiets ap tevi.

Ieva: – Jā, kā mani nosauca Andris Freidenfelds intervijā Radio SWH: “Tu esi tā sieviete, kas kuģa priekšgalā šķeļ viļņus.” Precīzi! (Smejas.) Tā mani vari saukt. Tas nav viegls darbs – ar kailām krūtīm šķelt viļņus.

To dzīvokli jūs nopirkāt? Vai iztērējāt naudu Sardīnijā?

Ieva: – Sardīnijā...