Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Latviešu šamanis Ivo Puriņš, kurš piedalās "Ekstrasensu cīņās": "Man ir paveicies" 13

Cita pasaule
Vakar 06:03 2019. gada 13. oktobrī 06:03
Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Šamanis, maiju kalendāra ilggadējais priesteris. 5. tolteku līnijas dienu nesējs Ivo Puriņš uzskata, ka viņam ir ļoti paveicies – viņš dzīvo cilvēces bifurkācijas posmā, kad izšķiras mūsu planētas turpmākais liktenis. Šāds bifurkācijas posms gadās reizi 5126 gados, kad notiek laikmetu maiņa, un tieši šajā laika posmā iespējams iekļūt Visuma mentālajā bibliotēkā un iegūt okultas zināšanas.

Šamanis Ivo Puriņš nudien prot pārsteigt. Intervijas laikā viņš tik dzīvi un enerģiski žestikulē, ka salauž krēslu. Ivo neslēpj, ka enerģijas viņam pietiek, tā reizēm pat no ausīm nākot ārā. Pirms kāda laika viņš viesojies Itālijā un uzstājies ar tik enerģētiski piesātinātu lekciju, ka dažiem cilvēkiem no uzņemtās enerģijas devas kļuvis slikti ar sirdi. Bijusi pat nepieciešama medicīniskā palīdzība.

Krēsla salaušanā Ivo saskata zīmi – augstāki spēki iesaka viņam sevi piebremzēt un neveikt pārāk asas kustības. Vietā piebilst, ka Ivo piedalās Krievijas kanāla TNT šovā "Ekstrasensu cīņas", kura jauno sezonu sāka demonstrēt šā gada 21. septembrī (Patlaban tas redzams tikai TNT Krievijas versijas skatītājiem. Kad šova jaunā sezona būs skatāma Baltijas valstīs, pagaidām nav zināms. - Jauns.lv).

Spēle divos līmeņos

– Kā jūs definētu, kas ir dzīves jēga? Tā visiem ir kopīga vai katram atsevišķa?

– Mēs šeit atrodamies interaktīvajā spēlē. Ar piedzimšanu mūsu dvēsele tiek ielādēta materiālajā matricām – nu gluži kā datorā. Dzīve vienlaikus ir gan spēle, gan apmācības laukums. Var teikt, ka dzīve ir apmācoša spēle, un šajā spēlē, kā jau visās spēlēs, galvenais ir iegūt punktus. Mums tikai nepieciešams saprast, par ko šie punkti tiek doti. Spēlei ir divi līmeņi. Pirmajā līmenī cilvēks vāc punktus, lai sasniegtu konkrētu dzīves mērķi. Viņš vāc punktus, lai nodemonstrētu savu individualitāti un parādītu savas spējas.

Tas ir dabisks un saprotams dvēseles uzdevums šajā materiālajā pasaulē. Otrais līmenis – atstāt kaut ko pēc sevis. Mēs ejam no inkarnācijas uz inkarnāciju, bet šeit paliek mūsu darbi. Piemēram, pēc Botičelli paliek Veneras dzimšana, pēc da Vinči – Mona Liza, pēc Bulgakova – Meistars un Margarita. Tas viss krājas un glabājas cilvēces kopējā pieredzē.

– Kas ir tas, ko ņemam līdzi pēc nāves?

– Līdzi ņemam iegūto pieredzi. Tomēr tas notiek tikai gadījumā, ja esam izauguši līdz otrajam līmenim. Paskaidrošu, kā tas notiek. Kad nomirstam, mūsu astrālais ķermenis deviņās dienās atdalās no fiziskā. Savukārt astrālais ķermenis, kurā glabājas emocijas, pārdzīvojumi, piesaistes, dzīvo vēl četrdesmit dienas. Šīs četrdesmit dienas tolteku tradīcijā sauc par karavīra pēdējo deju. Šajā  laika posmā cilvēks retrospektīvi iziet cauri visai savai dzīvei.

Pēc četrdesmit dienām arī astrālais ķermenis sadalās. Tālāk mēs ejam caur Vārtiem, kur no mūsu mentālā ķermeņa tiek paņemts nospiedums – kompaktdiskā tiek ielikta mūsu pieredze, proti, viss, ko dzīves laikā esam iemācījušies un apguvuši. Katrs mūsu solis, katra vismazākā nianse tiek iekopēta kompaktdiskā, kas tiek noglabāts Visuma bibliotēkā. Neviens izdarīts darbs nekur nepazūd, viss tiek ierakstīts, un šie ieraksti veido globālo Visuma bibliotēku.

– Kas notiek tālāk? 

– Kad no cilvēka tiek paņemts mentālais nospiedums, viņš dodas tālāk un nokļūst kopējā dvēseļu traukā, no kurienes dvēsele vēlāk tiek nosūtīta uz jaunu ķermeni. Bet vai zināt, kas ir pats interesantākais? Jau šajā dzīvē ir iespējams tikt iekšā Visuma bibliotēkā.

– Slepus ielavīties, lai izdzēstu ierakstus?

– Nē, tur vairs neko nevar izdzēst. Bet ir iespējams tikt iekšā, lai iepazītos ar informāciju.

– Kāpēc nevar izdzēst?

– Tas ir uz mūžiem. Tur glabājas informācija, kas veido Visumu. Tā ir informācija, no kurienes Dievs ņem perspektīvas, tālāk attīstot Visumu. Tas ir unikāls process, izdzēst neko nevar.

Foto: Rojs Maizītis

– Labi, pieņemsim, ka Visuma bibliotēkā neko nevar izdzēst. Bet vai cilvēks var izdzēst informāciju sevī?

– Lai izietu ārpus ego, ir divi ceļi. Viens ceļš – izdzēst informāciju, kas saistīta ar ego. Tā ir metode, ko praktizē budisti. Bet ir vēl otrs ceļš – uztaisīt pereboru. Tolteku tradīcija pārstāv otro metodi.  

– Ko tas nozīmē – uztaisīt pereboru?

– Lai tiktu galā ar savu ego, mēs cenšamies atcerēties pēc iespējas vairāk personību no savām agrākajām dzīvēm. Tad ir iespējams, ka es no iepriekšējām dzīvēm atgriežos šajā un ļoti brīnos par visu notiekošo. Piemēram, par klozeta podiem, kuros tek ūdens, un par braucošām vabolēm uz ielām. Es skatos uz dzīvi no kādas savas agrākās dzīves pozīcijām. Tas ir fantastiski!

Jo vairāk es atceros, jo vairāk nostiprinās stāvoklis, ko var saukt par kontrolēto šizofrēniju. Ja man ir atmiņas, piemēram, par septiņām personībām, kuras agrāk esmu bijis, mans ego apjūk un vairs neredz jēgu tik ļoti pieķerties šai dzīvei. Viņš vairs nezina, kas viņš īsti ir. 

Starp citu, diezgan apšaubāmas ir atziņas, ko par šizofrēniju raksta medicīnā. Mana pieredze liecina, ka šizofrēnija ir garīgā atmošanās ar nesagatavotu prātu. Cilvēka prāts vienkārši nespēj apstrādāt to informāciju, kas pēkšņi kļuvusi pieejama. Tā kā es kontrolēju šo procesu, man nav nekādu problēmu skatīties uz pasauli ar kādas savas bijušās personības acīm. Protams, ja es to nekontrolētu, tā jau būtu diagnoze. 

Atrašanās mīnu laukā

– Kas tad īsti ir šīs pasaule?

– Jau teicu – spēle. Bet spēle nav tikai izklaide, tā ir arī apmācība. Ja runājam par izklaidi – tie ir starpbrīži spēles starplaikos. Protams, ja mēs mainām attieksmi, tad arī spēli var uztvert kā izklaidi. Šīs pasaules ļaudis dalās divās kategorijās. Kamēr cilvēks nesaprot, ka šeit ir spēle, viņš jūtas kā skolā, kur smagi jāmācās. Un skolotāji liek darīt nepatīkamas lietas. Taču, kad cilvēks beidzot saprot, ka dzīve ir spēle, viņš atskārš, ka šeit var spēlēties. Un tas ir ļoti prikolīgi! Vieni šajā dzīves skolā smagi mācās, otri viegli spēlējas.

– Vai tad nav vēl trešie, kas skolā ir nesekmīgi un atsakās mācīties?

– Viņi atrodas ārpus laukuma. Tie, kas šo dzīvi uztver kā skolu vai spēli, brauc vilcienā, bet pārējie ir tikai kā dekorācija – ceļa stabi, koki un pļavas. Viņiem nav nekādas nozīmes, viņi nepiedalās. Protams, nav jau tā, ka viņi neko neiemācās, jo dzīve taču piespiež kaut ko iemācīties. Taču spēlē viņi nepiedalās.

– Lai šo dzīvi uztvertu kā spēli, tas nemitīgi jāatceras.

– Taisnība. Arī es reizēm aizmirstu, jo gadās visādi pārdzīvojumi. Piemēram, man vakar vakarā un šorīt bija izskaidrošanās ar sievu. Tās bija emociju pilnas sarunas, kuru laikā es aizmirsu, ka dzīve ir spēle. Tad es atcerējos, ka man šodien ir intervija, un automātiski atskārtu, ka dzīve ir spēle.

Mēs esam cilvēki, mums ir emocijas, kuras piedzīvojot mēs daudz ko piemirstam. Kad mēs pazūdam emocijās, mēs zaudējam spēles punktus. Tādos brīžos mēs vairs neesam spēlē, bet sēžam uz rezervistu soliņa. Un, jo ilgām atrodamies uz rezervistu soliņa, jo vairāk atpaliekam spēlē. Nemitīga atgādināšana pašam sev, ka šī dzīve ir spēle, – tā arī ir garīgā prakse.

– Tātad galvenais nosacījums ir apzinātība?

– Jā. Spēlē tu vari piedalīties tikai tad, ja esi apzināts. Ja esi apzināts, tad vienmēr atceries, ka ikviens tavs vārds un darbs izraisa noteiktas sekas. Ir situācijas, kad spēle ir viegla, un situācijas, kad spēle pārvēršas par mīnu lauku. Un kā tu vari būt neapzināts, ja viens neapzināts solis var izraisīt sprādzienu? Un tad visa tava dzīve var aiziet lupatās. Ja esi apzināts, atrasties mīnu laukā ir arī izdevīgi, jo tā var nopelnīt vairāk punktu. Tur punktu skaitīšana ir viens pret desmit.

– Jo smagāki treniņi, jo labāki rezultāti?

– Jā. Smagos apstākļos var nopelnīt daudz punktu. Tagad daudzi uztraucas par globālām pārmaiņām šajā pasaulē, bet es esmu sajūsmā. Piepildīsies mans sapnis par  apokalipsi. Daudzi runā, ka ir saskatāmas Armagedona pirmās pazīmes. Tiek piesaukta mitoloģija par pēdējo kauju, kur satiekas gaismas un tumsas spēki, kad eņģeļi cīnās ar dēmoniem, bet cilvēki sadalās divās nometnēs un cīnās uz dzīvību un nāvi. Visu to redzot un dzirdot, es saucu: “Vau, kā man ir paveicies!” 

– Vai tiešām ir skaidri zināms, ka tuvākajā laikā gaidāma apokalipse?  

– Tā cīņa norisinās smalkā plānā, notiek cilvēku sadalīšanās atsevišķās nometnēs. Mēs atrodamies nozīmīgā un vēsturiskā bifurkācijas punktā, kad tālākā attīstība sadalās vairākos iespējamos ceļos. Šāds bifurkācijas punkts gadās reizi 5126 gados, kad notiek laikmetu maiņa. Un starp laikmetiem ir punkti jeb posmi, kad cilvēkiem atveras zināšanas. Tie, kas vēlas un prot, var iekļūt Visuma mentālajā bibliotēkā.

Piemēram, ja es dzīvotu 50 gadus agrāk, diez vai es piekļūtu šīm okultajām zināšanām, jo vienkārši netiktu bibliotēkā iekšā. Noteikta veida informācija kļūst pieejama tikai bifurkācijas periodā, kad izšķiras, kāds būs tālākais cilvēces attīstības scenārijs. Un šis posms ilgst četrdesmit gadu – no 2012. līdz 2052. gadam. Šajos gados arī izšķirsies, kāda grāmata par cilvēces vēsturi tiks rakstīta tālāk. Varbūt tā būs melodrāma, varbūt trilleris. Varbūt tur tiks rakstīts par kosmiskajiem ceļojumiem vai par to, ka viss atkal sākas no nulles.  

Ir augstāki spēki, kas uzmana un kontrolē šo spēli, lai tā neiziet ārpus rāmjiem. Bifurkācijas posmā augstāko spēku pārstāvji met kauliņus par planētas turpmāko nākotni, savukārt mēs ar savām domām un uzvedību varam iespaidot šo kauliņu krišanu. Mēs dzīvojam neparastā laikā, mēs varam iespaidot cilvēces nākotni. Šajā izšķirošajā laikā arī notiek cilvēku dalīšanās nometnēs.

– Cilvēka liktenis ir stingri iezīmēts vai arī to var mainīt? 

– Pavisam stingri iezīmētas ir tikai divas lietas – piedzimšana un nāve. Tās ir nemainīgas, bet viss pārējais, kas atrodas pa vidu, var mainīties. Redziet, te ir galds. Šeit tas sākas, tur beidzas – ļoti skaidri un noteikti. Tāpat ir ar piedzimšanu un nāvi. Taču, virzoties pa šo galdu, mēs varam izmainīt tā musturu.

Savu nāves stundu izmainīt nevar. Ja cilvēki to spētu apzināties, viņi būtu daudz laimīgāki. Vienīgais, ko cilvēks var izmainīt, ir veids, kā nomirt. Ķermenis ir kā skafandrs, kas noveco un mirst, taču viss pārējais, kas attiecas uz cilvēka prātu un enerģiju, nenoveco. Vai zināt, kāpēc cilvēks ar gadiem kļūst arvien vājāks? Tāpēc, ka baidās no nāves.

Ja cilvēkam ir bailes no nāves, Dievs viņam iet pretī un sāk samazināt prāta un ķermeņa spēku, arī enerģiju. Cilvēks kļūst vājāks un slimāks, tiek novests līdz stadijai, ka pat vēlas nomirt. Ja nebūtu šo baiļu, cilvēks arī vecumā būtu spēcīgs un enerģisks. Ikviens no mums atstātu šo dzīvi spēcīgs un enerģisks, nevis vājš un vārgs slimības gultā.

Bailes no nāves – tas ir vienīgais iemesls, kāpēc cilvēkam ar gadiem mazinās enerģija. Paskaties uz mani! Man ir 53 gadi, esmu pilns prieka un enerģijas, uz interviju atbraucu ar riteni.

– Vai pats savu nāves datumu zināt?

– Nē. Savas nāves datumu neviens nezina.

– Tas ir labi, ka mēs to nezinām?

– Tas nav ne labi, ne slikti. Ja mēs zinātu savu nāves datumu, spēle zaudētu jēgu. Tad dzīve pārstātu būt spēle. Piemēram, es savās vīzijās esmu redzējis, kā nomirstu. Kad dzīvē pienāks brīdis, kad atradīšos situācijā, kuru esmu redzējis vīzijās, tad arī zināšu, ka tā stunda ir klāt.

Ir daudz apcerējumu par nāves tēmu – gan Tibetas mirušo grāmata, gan Ēģiptes mirušo grāmata. Franču dramaturgs Žans Kokto reiz teica: “No pašas manas piedzimšanas mana nāve uzsāk savu ceļu, un tā seko man bez steigas.”

– Gadās, ka cilvēki savu aiziešanu skaidri sajūt pāris dienu pirms nāves. 

– Tā ir augstāko spēku palīdzība, lai cilvēks mierīgi varētu sagatavoties aiziešanai un atbrīvoties no bailēm. Esmu bijis situācijās, kad nebija nekādu iespēju izdzīvot. Mani izglāba brīnums. Un tādās situācijās bailes ir tikai sākumā. Pēc tam, kad saproti, ka izglābties nav nekādu variantu, tās pazūd. Vairs nav nekādu baiļu. Augstākais prāts tevī saprot, ka tu nemaz nevari nomirt, tikai iziet no šī spēles līmeņa un pāriet citā. 

Dvēseļu nami un internāts

– Jaunībā cilvēki parasti ir ambiciozāki un drosmīgāki. Gadiem ejot, enerģijas baterijas nosēžas un cilvēki kļūst piesardzīgāki.   

– Man viss ir otrādi. Jo vecāks, jo drosmīgāks kļūstu. Kad biju jauns, es biju daudz bailīgāks. Bailes rodas no nezināšanas. Jo vairāk zināšanu, jo mazāk baiļu.

– Varbūt tomēr ir citādi? Bieži vien jaunieši ir ļoti drosmīgi un pārgalvīgi, jo viņiem trūkst zināšanu par iespējamajām sekām.

– Tā ir cita lieta. Jaunībā ir liela vēlme izrādīties un iegūt citu respektu. Tā nav īsta drosme, tā ir nezināšana. Tā ir neapzināšanās, kādas var būt sekas tavai rīcībai; ar drosmi tam nav nekāda sakara. Minēšu piemēru. Saulgriežos es taisu rituālus, kad cilvēki ar basām kājām staigā pa kvēlojošām oglēm.

Pirmo reizi uzkāpt uz karstām oglēm – tā ir drosme. Bet, ja cilvēks uzskatītu, ka ogles ir aukstas, tad kāda tur drosme?! Ar tiem jauniešiem, kas dara it kā drosmīgas lietas, ir tieši tāpat. Viņi to dara dumjības, nezināšanas dēļ. Tā nav drosme, tā ir muļķība.

– Vai ir kāda lieta, par ko esat simtprocentīgi drošs?

– Uz šīs pasaules nav nekā simtprocentīga. Neviens nevar pateikt simtprocentīgu patiesību, ka noteikti ir tā un ne citādi. Dievišķajā kārtībā un dievišķajos likumos ir noteikts procents izņēmumu. It visā pastāv izņēmumu faktors. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Tāpēc, ka ūdens izplešas.

Pielejiet pilnu burku ar ūdeni, aiztaisiet ar vāku un nolieciet salā. Ūdens izpletīsies, burka pārplīsīs. Izņēmums ir tā attiecība, kurā ūdens izplešoties nepārplēš burku. Tāpēc arī izņēmumam jābūt visos dievišķajos likumos. Ja nebūs izņēmumu, likumi pārstās darboties. Ja nebūs izņēmumu, Visumā vairs nebūs attīstības. Tāpēc arī visu reliģiju sludinātās dogmas par absolūti pareizo vai nepareizo vērtējamas kā neabsolūtas patiesības.   

– Vai iespējams šo dzīvi padarīt vieglāku?

– Ja izmantojam fizikas terminus, cilvēku var salīdzināt ar gaismu, kas uzvedas gan kā daļiņa, gan kā vilnis. Piemēram, ja es koncentrējos uz savu ego, esmu kā daļiņa un dzīvē atduros pret dažādiem šķēršļiem. Savukārt, ja es nekoncentrējos uz savu ego, es kā vilnis apeju šķēršļus. Tāds ir dzīves spēles likums. Ja cilvēks koncentrējas uz savu ego, viņš nemitīgi atduras pret dažādām dzīves mācībām – dzīve viņam  ir skola.

Ja cilvēks nekoncentrējas uz savu ego, dzīve kļūst par spēli. Tas ir pats galvenais, ko šajā intervijā gribu pateikt. Šeit pat nav nozīmes ego lielumam, bet gan attieksmei. Piemēram, ja cilvēks koncentrējas uz savu ego, viņam ir ļoti svarīgi, ko par viņu domā citi. Un viņš domā, ko par viņu domā citi; viņš ir sava ego varā.

– Par ko jārūpējas vairāk – par šo vai nākamo dzīvi?

– Par šo. Jo tikai šajā dzīvē – šeit un tagad – varam ietekmēt, lai nākamā dzīve būtu labāka. Esot šeit, mēs veidojam šo dzīvi. Ja cilvēks dzīvo šeit, lai tikai nākamajā dzīvē saņemtu labāku starta laukumu, augstāki spēki to var noformulēt kā ego izpausmi un piešķirt viņam starta laukumu pie atejas poda.

– Kādas ir reinkarnācijas iespējas tolteku tradīcijā?

– Visas dvēseles nāk no konkrētiem dvēseļu namiem. Dvēseļu nami – tās ir dzimtas, kopienas, un inkarnēšanās parasti notiek viena dvēseļu nama ietvaros. Dvēseļu nami ir milzīgas dvēseļu apvienības. Dvēseles, kuras nāk no viena dvēseļu nama, šajā pasaulē saistītas ar dzimtas līnijām un savstarpēji rūpējas garīgo attīstību. Cilvēka draugi un ienaidnieki – tās ir dvēseles no viņa dvēseļu nama. Arī upuris un bende būs no viena dvēseļu nama. Visas svarīgās lietas tiek kārtotas vienā dvēseļu namā, bet iejaukšanās citos dvēseļu namos tiek bargi sodīta. Piemēram, ja kādam ir lemts tikt noslepkavotam, tad slepkavam jābūt no viņa dvēseļu nama.

Ir vēl kāda atsevišķa dvēseļu kopa, kuru es saucu par internātu. Tur var pierakstīties, kad cilvēks ir šeit, uz Zemes. Internāts ir kā armija, tas nepieder pie dvēseļu namiem. No šā internāta dvēseles tiek sūtītas uz Zemi, lai veiktu konkrētus uzdevumus. Tās ierodas ar noteiktu misiju. Turklāt šīm dvēselēm ir nedaudz citādi karmiskie noteikumi. Tās var veikt darbības, kuras citām var tikt ieskaitītas kā milzīgi pārkāpumi, taču šīm dvēselēm tie ir noteikti uzdevumi. Piemēram, karā par nogalinātu pretinieku var iedot ordeni, bet civilajā dzīvē  – ielikt cietumā. Pēc nāves šīs dvēseles atgriežas nevis dvēseļu namos, bet gan internātā. Es pie internāta piederu ne jau pirmo dzīvi.

– Ko tolteku tradīcija saka par elli?

– Tā ir dvēseles tīrīšanas vieta. Lai tur nokļūtu, dzīvē jāsavāc diezgan daudz mēslu. Dvēsele ir neiznīcināma, taču tā ir izjaucama. Ellē tā tiek izjaukta un iztīrīta – kā autoservisā  izjauc, iztīra un no jauna saliek automašīnu.

– Vai ir iespējams reinkarnēties uz dzīvnieku pasauli?

– Man tradīcija saka, ka tas nav iespējams.

– Bet otrādi?

– Jā. Dzīvniekiem attīstoties, viņi var pāriet cilvēku pasaulē. Arī cilvēki var pāriet nākamajā līmenī – nokļūt pie eņģeļiem, kas pieskata spēli.

– Kā šajā dzīvē var savākt visvairāk punktu?

– Atrodoties apzinātībā. Pamēģiniet no katras situācijas kaut ko iemācīties. Atveriet acis – jūs saņemat mācību ik uz soļa. Jums pašiem jāsaprot, kā dabūt punktus. Un saņemtos punktus, ja labi grib, var pārvērst materiālajā bagātībā. Pasaule ir pilna ar padomiem un gudrību. Pasaule jūs māca katru minūti.

– Ko var iemācīties, piemēram, no tā, ja kāds jums uzspļauj uz muguras?  

– Šeit ir tikai divi varianti. Konkrētajā situācijā audzināt cilvēku nebūtu nekādas jēgas. Izvēle jāpieņem acumirklī – vai nu iespert no visa spēka spļāvējam zem ceļa, lai viņš atslēdzas, vai arī izlikties, ka nekas nav noticis, un doties tālāk. Citu variantu nav. Prasīt paskaidrojumus – tas problēmu neatrisinās, bet tikai padziļinās.

– Vai ir tādas zināšanas, kuras labāk nezināt?

– Ja es stāstītu visu, ko zinu, daudziem cilvēkiem tiktu izsists pamats zem kājām. Zustu viņu ierastie balsti, uz kuriem turas dzīves jēga. Tomēr vienu es pateikšu. Visbiežāk mēs kaut ko darām konkrēta rezultāta dēļ, bet reti – pašas darīšanas pēc. Tomēr šajā dzīvē punkti tiek doti nevis par to, ko esi sasniedzis, bet par to, kā tu esi to sasniedzis. Lūk, kur ir tā fiška. Nevis ko, bet kā. Piemēram, miljonārs noziedo miljonu, nabags – piecus eiro. Un nabags saņem vairāk punktu, jo viņš ir ieguldījis vairāk. Tolteku tradīcijā ir teikts – ieguldiet cilvēciskajā garā, tas ir vienīgais, kam ir vērtība. Lai arī cik maz jūs ieguldītu šajā garā, tas būs vairāk nekā pietiekami. Te ir runa par pievienoto vērtību – par enerģiju, ko cilvēks iegulda sava mērķa sasniegšanas procesā.

Saistītās ziņas

Dziedniece Valda Kārkliņa: "Nevar būt zinošs tikai pēc grāmatām. Ne velti labākie narkologi ir tie, kuri paši savu cisternu krietni patukšojuši" 6
Dziedniece Sallija grūtos brīžos iesaka mainīt frizūru: "Enerģētiski jutu, ka uz manu feisbuka bildi kāds bija pabūries" 10
Dziednieks Aronovs, kurš ārstē arī neauglību un seksuālās problēmas: "Vecmeitu var pazīt jau pa gabalu" 3

Citi šobrīd lasa

VIDEO: pāri sliedēm vai piesmeltām kurpēm – moderno LU Akadēmisko centru no studentiem šķir milzīga peļķe 1
VIDEO: skandāls Magones sētā – bijušais mīlnieks Ventis skaidro attiecības ar viņas lietuviešu vīru Žani
VIDEO: "Ei, izlaidiet mani!" nelaiķa pēdējā vēlēšanās bērēs uzjautrina sērojošos tuviniekus
Skatīt visus komentārus

Как «плод изнасилования» Захара Джоли-Питт превратилась в самого сильного члена семьи 1

Директор Моисеева показал, в каких условиях живет музыкант после инсульта