Alesandro no Itālijas iemīl Latvijas meiteni un dabu
Itāļu veterinārārsts Alesandro di Marcio (37) tagad cītīgi raksta doktora disertāciju bioloģijā un ikdienā strādā Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Uz Latviju viņu atvedusi mīlestība pret Latgales meiteni, un pavisam īsā laikā puisis iemīlējis arī Baltijas dabu. Purvā, kur citi redz panīkumu, topošais vides eksperts saskata dzīvību un daudzveidību, ko labprāt pēta.
Alesandro dzimtā vieta ir L’Akvila, pilsēta, kuru ik pa laikam plosa zemestrīces. Pēdējā nopietnākā piedzīvota 2009. gada 6. aprīlī, kad cieta vairāk nekā 1500 cilvēku. Alesandro tobrīd gan dzīvoja Spānijā.
Atrod dzīvību pat tuksnesī
Par dabu Alesandro sācis interesēties jau trīs gadu vecumā. Bērnībā, kas pavadīta nelielā ciemā kalnainā apvidū, puika pats pētīja vietējo faunu un floru. Pieaugot un interesēm nemainoties, Alesandro ilgāku laiku nodzīvojis gan Spānijā, gan Argentīnā, pētot dabas piesārņotības līmeni. Šis ir temats, kuru Alesandro padziļināti aplūkos arī savā doktora disertācijā.
“Man dzīvē ir paveicies – nodarbošanās dēļ esmu apceļojis virkni dažādu pasaules vietu, aplūkojis atšķirīgus biotopus. Spānijā, Almērijas provincē, ir Tabernas tuksnesis. Tur savulaik filmēti amerikāņu vesterni, pieļauju, ka šis fakts ļauj labi iztēloties, kā tur izskatās. Vietējie ļaudis par šo vietu bez mitas stāstīja kā par pamirušu un sausu, kamēr es centos paskaidrot, ka arī šādas vietas ir bioloģiski daudzveidīgas un pilnas ar dzīvību,” "Kas Jauns Avīzei" klāsta Alesandro.
Tieši tāpat esot arī ar latviešiem. “Mana sievasmāte dzīvo Latgalē. Par apkārtējo dabu viņa reiz izteicās lakoniski – šeit nekā neesot. Pēcāk tu staigā apkārt un ieraugi vilku, briedi, alni, jenotsuni... Diezgan daudz vietai, kur nekā nav!” smej Alesandro.
“Šī vieta ar mani ļoti rezonē. Nāku no kalnaina apvidus, un man ne īpaši patīk saule, tādēļ Latvijas gadalaiku maiņa man ir tieši laikā.”
Spānijā satiek meiteni no Latgales
Tieši Spānijā, kur Alesandro ieradās "Erasmus" studiju programmas ietvaros, viņš satika Mairitu no Latgales. Viņa tobrīd dzīvoja netālu no Mursijas, darbojās starptautiskā brīvprātīgo organizācijā, un abu ceļi krustojās ballītē, kurā pulcējās ļaudis no visdažādākajām valstīm.
“Domāju, ka mūs satuvināja pasaules skatījums, viedoklis, kāda ir cilvēka loma tajā, gan runājot par dabu un tās saudzēšanu, gan par sabiedrību un cilvēktiesībām. Esmu pamanījis, ka vairums latviešu sieviešu ir ar stingru raksturu. Tas man šķiet ļoti pievilcīgi!” atklāj Alesandro.
Viņš ar Mairitu apprecējās 2015. gada 18. oktobrī. Kāzas – neliela ceremonija tuvāko radu lokā – notika Itālijā, Alesandro dzimtajā pilsētā. Tas tādēļ, ka ar laulību birokrātiju Itālijā esot nedaudz vieglāk nekā Latvijā. Pēcāk abi jau bija ieplānojuši doties un dzīvot Argentīnā.
Paveicas ar darbu zoodārzā
Uz Argentīnu Alesandro un Mairitu aizveda darba plāni, taču izmaiņas dzīvē pienāca līdz ar ekonomisko krīzi šajā valstī.
“Ievērojām, ka situācija arvien pasliktinās, un pieņēmām lēmumu doties atpakaļ uz Eiropu. Sākām sūtīt vēstules un CV dažādiem darba devējiem, un vienā brīdī Mairitai izdevās atrast darbu tepat Latvijā. Sanāca tā, ka darba iespēju un dzīves apstākļu ziņā Latvija tobrīd šķita labāka izvēle nekā Itālija vai Spānija. Varbūt algas ziņā citviet bija labāk, taču iespēju bija vairāk tieši Latvijā,” atceras Alesandro.
Viņš pats dzīvot uz Latviju devies vēl bez skaidrības, vai izdosies atrast darbu. Kādu laiku pavadījis, turpinot izsūtīt CV, kad piepeši kāds paziņa ieminējies, ka Rīgas Zooloģiskajam dārzam varētu noderēt jauns, zinošs speciālists.
“Atbildi saņēmu ļoti ātri, un te nu es esmu!” saka Alesandro, kurš šobrīd ir zoodārza zinātniskais konsultants. “Būtiski, ka Latviju un tostarp arī Rīgas Zooloģisko dārzu biju paguvis apciemot jau iepriekš, ja nemaldos, 2009. gadā kā tūrists. Jau toreiz nospriedu, ka šī ir vieta ar lielu potenciālu. Tolaik vēl nezināju, ka nākotnē dzīvošu Latvijā, taču nolēmu, ka pie tāda dzīves pavērsiena šī man būtu ideāla darbavieta. Laikam jau beigu beigās man ļoti paveicās!” smej Alesandro.
Ne tikai zvērnīca
Zoodārzu viņš uztver kā vietu, kur iespējams ne tikai aplūkot eksotiskus dzīvniekus, bet arī iemācīties ko jaunu. Apmeklētāju izglītošana, cik nu tas iespējams, ir viena no prioritātēm, skaidro speciālists.
Uz jautājumu, kā aizstāvēt zooloģisko dārzu no tiem, kuri pašu tā konceptu dēvē par arhaismu un neko vairāk par mūsdienām nepieņemamu dzīvnieku ieslodzīšanu, Alesandro atbild – ir nepieciešams saprast, ka zoodārzs nav tikai iežogojumi apmeklētāju izklaidēšanai.
Šeit notiek novērojumi, pētījumi, tiek glābtas un dabā atgrieztas izmirstošas sugas, veikti citi būtiski darbi dabas daudzveidības saglabāšanai. “Zoodārzs nav tikai dzīvnieki, kurus iespējams aplūkot no droša attāluma. Zoodārzs ir arī viss aiz šī dzīvnieka ieguldītais darbs tā labklājībā un izprašanā,” teic Alesandro.
Tēvs uz Latviju dodas sēņot
Alesandro vecāki ar vedeklu un dēla dzīvi Latvijā esot ļoti apmierināti un šad tad viesojas mūsu valstī. Tēvam, kurš Itālijā ļoti aizraujas ar sēņošanu, Latvija, īpaši vasaras un rudens mijā, ir sapņu zeme. Sēnes lielākoties ir tās pašas, kas pie mums, taču Itālijā sēņotājiem jāraušas pa kalnainiem apvidiem, kamēr Latvijā bagātīgs klāsts salasāms īsā pastaigā pa mežu.
“Dienvidnieki gaida, ka Latvijā, ko pieņemts uzskatīt par ziemeļnieku valsti, ieraudzīs ko tādu, kas viņiem atgādinās par vikingu laikiem, taču šeit ir citādi. Esot blakus Mairitai, bieži novēroju, ka Spānijā, uzzinot no kurienes viņa ir, jautāja vai viņa runā lietuviski,” Alesandro smejas, atstāstot ārzemnieku bieži vien miglainos priekšstatus par Latviju. “Manuprāt, spāņi par Lietuvu zina vairāk, jo pie viņiem kādu laiku spēlēja basketbolists Arvīds Sabonis.”
Alus, grauzdiņi un "Auļi"
Itālis spriež, ka mūsu valsts itin viegli ietilpst Eiropas kopējā noskaņu spektrā, un Rīga viņam personīgi nedaudz atgādina Stokholmu.
Ēdiens ir gana citāds nekā Itālijā, taču Alesandro ir atradis garšas, kuras viņam ļoti iet pie sirds: “Nevaru runāt par zivju ēdieniem, jo man nepatīk zivis. Apzinos, ka Latvijā šādi atsakos no daudziem ēdieniem! Dievinu šašliku, maizes zupu, taču man nepatīk kvass. Arī alus man ir ļoti tuvs, vietējie ali, manuprāt, jums ir ļoti kvalitatīvi. Alus un ķiploku grauzdiņi – šī kombinācija ir kas pasakains!”
Uz vietējo politiku un kultūras dzīvi Alesandro gan pagaidām nolūkojas no attāluma. “Neesmu redzējis daudz latviešu filmu, taču viena palika atmiņā – "Kriminālās ekselences fonds"! No jūsu mūzikas man patīk "Auļi", jau esmu iegādājies biļeti uz tuvāko koncertu. Ir tāds, ja nemaldos, "Bermudu divstūris" – tekstu līdz galam nesaprotu, taču šķiet smieklīgi. Pamatā gan klausos metālu – "Sepultura", "Carcass", "Cannibal Corpse". Tad vēl Bobs Mārlijs un serbu komponists, mūziķis Gorans Bregovičs arī jāpiemin.”
Pabijis tur, kur kurzemnieki neiet
Šobrīd Alesandro pamatā dzīvo Rīgā, taču brīvo laiku pavada pie dabas. Viņš apgūst latviešu valodu un neizslēdz iespēju, ka nākotnē varētu nopietni pievērsties pilsonības iegūšanai.
Iepirkties un izpildīt citus ikdienas uzdevumus neesot nekādu problēmu. Alesandro šo to saprot latviski un atsevišķos gadījumos spēj arī atbildēt, taču pamatā lieti noder angļu valoda. Patlaban viņa ģimenei nav auto, tas ieplānots tālākā nākotnē, taču izbraukāt ar sabiedrisko transportu esot itin viegli, jo Rīga ir salīdzinoši maza pilsēta.
Latviju, galvenokārt Kurzemi, Alesandro paguvis apceļot, darbojoties ziemeļu gulbju apgredzenošanas kampaņā kopā ar Latvijas Dabas muzeja Zooloģijas nodaļas vadītāju, ornitologu Dmitriju Boiko.
“Dēles, dunduri, ērces, brišana pa purvu – ļoti grūta, taču noderīga pieredze! Runājot par Kurzemes apceļošanu, manuprāt, esmu pabijis tādās vietās, kur pat kurzemnieki neiet!” lepojas Alesandro.
Ja arī Tu zini kādu iedvesmojošu integrācijas piemēru, dod mums ziņu! Raksti mums uz e-pasta adresi musejie@rigasvilni.lv
