Lelde Dreimane - aktrise ar plānoto bohēmu

Viena no pēdējām tavām lielākajām lomām ir Anna Kareņina izrādē Kareņins. Zinot to, nevaru noturēties, lai nepajautātu, kādas ir tavas attiecības ar dzelzceļu?

Riskantas! (Smejas.) Līdz Kareņina pirmizrādei es ļoti piesardzīgi skatījos uz dzelzceļu. Jo man tiešām ir bijis viens traks piedzīvojums saistībā ar dzelzceļu. Reiz draugu kompānijā braucām, sadalījušies divās mašīnās. Es biju pie stūres otrajai mašīnai un sekoju pirmajam auto. Kad nonācām pie dzelzceļa pārbrauktuves Krustabaznīcas ielā, pirmā mašīna pārbrauca tai pāri, bet man priekšā sāka mirgot luksofors. Taču barjera vēl bija augšā. Pat nezinu kādēļ, taču es steigā iedomājos, ka gaismas mirgo tādēļ, lai parādītu, ka dzelzceļš strādā. Galvā bija tikai doma, ka nepazaudēju pirmo mašīnu. Bet, kad biju tikusi pārbrauktuvei līdz pusei, tad sākās! Atpakaļskata spogulī redzu, ka aiz manis lēnām aizveras barjera, bet priekšā notiek tieši tas pats. Tad sākās panika. Bija ziema, apkārt viss bija tumšs, un, pagriežoties pa labi, es redzu tikai milzīgu baltu gaismas staru, kas man nāk virsū. Man bija auksti sviedri, un viss, ko varēju darīt, – spiedu gāzes pedāli grīdā.

 Barjera izšķīda tā, kā rāda piedzīvojumu filmās?

Nē, barjera palika vesela, jo tai tiku garām gar maliņu. Taču visvairāk mani pārsteidza, ka aizmugurē uzreiz iemirgojās zilās gaismas un man pakaļ traucās policijas ekipāža. Viņi taču arī riskēja gan ar savām dzīvībām, gan ar tiem cilvēkiem, kas atradās vilcienā! Un viss tikai tādēļ, lai noķertu mani, likumpārkāpēju... Es, protams, apstājos un viņus sagaidīju. Izstāstīju visu situāciju, taču beigās dabūju divus soda punktus un kaut kādu naudas sodu. Vēl tagad nesaprotu, kādēļ man toreiz ienāca prātā, ka gaismas signāls nozīmē to, ka pārbrauktuve darbojas... Tā bija baisa sajūta.

Tātad pieredze ar vilcieniem tev ir. Cik zinu, ir pieredze arī ar līgošanu, jo esi piedalījusies izrādē Skroderdienas Silmačos?

Jā, šī izrāde mums bija gan pagājušajā sezonā, gan būs tagad. Visiem patīk, visi grib mūs redzēt. Sākumā bija paredzētas tikai pāris izrādes, taču nu jau būs kādas desmit. Ir pieprasījums.

Skroderdienas jau laikam ir tā izrāde, pēc kuras katru gadu vasaras sākumā ir pieprasījums...

Jā, tiešām pat grūti saprast, kur slēpjas Skroderdienu fenomens. Varbūt tur, ka katram skatītājam izrādē ir, ar ko identificēt sevi. Tur ir bērni – Kārlēns, Rūdis un Ieviņa. Ir jaunie mīlētāji – Zāra un Joske, kuri turklāt nav latvieši, bet gan ebreji. Un galvenie mīlētāji – Aleksis un Elīna. Tur ir tik daudz slāņu! Bet galvenais, ka lugai ir laimīgas beigas.

Un ir arī kaut kas no bojevika ar spridzināšanu...

Jā, arī leģendārā krāsns spridzināšana. Tur ir viss!

Tu Skroderdienās tēlo Zāru. Īpaši nācās piestrādāt pie izrunas?

Jā, man ļoti patīk šī loma. Un pie izrunas ir jāpiestādā – ar to īpašo R (šo burtu Lelde pasaka izteikti mīksti – Red.) burtu. Esmu redzējusi diezgan daudz Skroderdienu iestudējumu, un parasti jau visām Zārām izruna ir apmēram vienāda. Nekur tālu no patiesības jau nevajag aiziet.

Gada lielāko daļu aktieri pavada teātrī, slēgtās telpās, bet, pienākot vasarai, sākas brīvdabas izrādes. Kā ir pielāgoties šādai apstākļu maiņai?

Teātrī mēs tiešām esam noslēgtā telpā, kur viss ir pakārtots aktieriem. Visi aizskatuves darbinieki staigā uz pirkstgaliem un nekādus trokšņus nerada. Brīvdabas izrādē mēs nevaram, piemēram, pavēlēt putniem, lai tie nelido garām un nemēģina savākt no galda mūsu pankūkas. Tā tiešām ir gadījies – atlido kaijas un aiznes visas pankūkas. Bet ar visu to man patīk, ka ir iespēja aizbraukt uz dažādām pilsētām un pirms izrādes izstaigāt vietējās kafejnīcas un pabaudīt vidi.

Pieņemts domāt, ka aktieriem ir forša dzīve: katru dienu bohēma, ziedu klēpji, pielūdzēji... Tā tiešam ir?

Kā tad – tieši tā tas viss arī ir! (Smejas.) Kad ienācu teātrī, tad man arī likās, ka nu tik būs, taču patiesībā tā nemaz nav. Droši vien agrāk bija, taču jaunā aktieru paaudze ir mērķtiecīgāka, un, lai arī mēs zinām, ko nozīmē bohēma, mēs zinām arī to, ko nozīmē pēc tam spēlēt izrādi 1000 skatītāju priekšā. Ir jābūt atbildīgam pret skatītāju. Un visu var apvienot, nav taču jāmetas no viena grāvja otrā. Var teikt, ka mums ir plānotā bohēma.

Pirms aktrises karjeras tu darbojies modeļu biznesā. Tur vismaz bija bohēma?

Var jau būt, ka bija, taču es neko no tā visa neizbaudīju, jo man vienmēr drusciņ bija bail iesaistīties tādās lietās. Es gan atceros, ka ārzemēs, šķiet, Stambulā, reiz biju apņēmusies izbaudīt kaut ko no bohēmas. Beidzot bija pirmā brīvdiena – jo modeļu darbā brīvdienu praktiski nav. No rīta pamodos un, ieejot viesistabā, ieraudzīju modeli, kurai bija iesauka Būgija; viņa sēž pie galda apakšveļā un uz galda ir patukšota viskija pudele. Vēlreiz uzsveru – tas bija brokastu laiks. Būgija piedāvāja viskiju arī man. Es nodomāju – lūk, te tas ir, trakulīgais modeļu dzīvesveids! Aiziet! Bet tas izrādījās pēdējais punkts – es pamatīgi saaukstējos, jo, nepārtraukti strādājot, organisms bija pārāk novājināts. Devos uz aptieku, mēģināju izskaidrot, ka man ir temperatūra, bet aptiekāre tā arī nesaprata, ko es no viņas gribu. Tā, lūk, man gāja ar to bohēmu...

Modelēm tiešām ir tik briesmīgs darbs? Palaikam taču dzird, ka kāda no pārslodzes ir nomirusi...

Kad es darbojos modeļu biznesā, piedzīvoju īstu šoku. Aizbraucot uz Stambulu, apmetos modeļu mājā, kur jau septiņos no rīta meitenēm pakaļ bija buss, kas visu dienu vadāja pa visu pilsētu no viena kastinga uz otru. Karstums liels, bet Stambula milzīga, pamatīgi nogurām. Vienā brīdī prasīju – kad mēs beidzot ēdīsim? Uz ko saņēmu atbildi – mēs neēdīsim. Nekādas pauzes nav paredzētas. Dažas meitenes bija kaut kādu ēdienu paņēmušas līdzi un ēda turpat busiņā. Man tas likās nenormāli – kā var būt, ka pa visu dienu nevar atrast kaut pusstundu, lai paēstu? Tad sarīkoju nelielu revolūciju. Apjautājos šoferim, vai arī viņš visu dienu dzīvo badā? Jā, arī viņš neko neēdot. Man viņa bija tik ļoti žēl, ka sāku rīkoties – tā, tagad brauksim paēst! – Bet ko par to teiks Serdars? – Neko viņš neteiks, jo arī šoferim ir jāēd! Paēdām čorbu – tā ir ļoti garšīga turku zupa. Pēc tam aizbraucām uz modeļu aģentūru, kur priekšnieks Serdars ālējās un pauda savu sašutumu pārbolītām acīm. Redzot to traci, sapratu, ka mainīt tur neko nevarēs un tiešām viss jādara tā, kā Serdars ir saplānojis.

Tad sapratu, ka es nevēlos būt tādu cilvēku pakļautībā. Man tur gāja labi un visu laiku bija darbs, taču man pašai palika tikai viena trešā daļa no honorāra – vēl pa trešdaļai tika Serdaram un Latvijas aģentūrai. Redzot to biznesu, sapratu, ka tā strādāt es negribu. It kā jau varētu strādāt pati par sevi, taču tas ir diezgan sarežģīti.

Šā iemesla dēļ pameti modeles darbu un izdomāji kļūt par aktrisi?

Tas bija viens no iemesliem. Man tracina, ja redzu, ka kaut kas notiek klaji negodīgi. Taču galvenais iemesls tas īsti nebija, jo bija jau modeles darbā arī skaistās un patīkamās puses. Nevar visu krāsot tikai melnu vien.

Tavā aktrises CV minēts, ka esi filmējusies kādā Turcijas filmā. Kā tur gadījies?

Esmu Latvijas aktieru datubāzē, un, kad turku producenti meklēja latviešu aktierus, viņi tur atrada mani. Es viņiem iepatikos, un mani kopā ar vēl dažiem latviešu aktieriem izsauca uz Stambulu, lai saprastu dzīvē, kādi mēs esam kā cilvēki. Pēc nedēļas tiku apstiprināta vienai lomai.

Galvenajai lomai?

Nē, galvenajai ne. Filma bija par to, kā galvenais varonis precas ar latviešu meiteni, un es biju šīs meitenes draudzene. Smieklīgākais, ka “latviešu meitene” bija no Horvātijas un neprata ne vārda latviski. Filmā viņai pāris teikumu latviski tomēr bija jāpasaka, un tad mēs pārsmējāmies, kamēr mācījām viņai šo tekstu. Horvātu aktrise laikam bija izvēlēta tāpēc, ka bija blondīne ar zilām acīm; turkiem šķiet, ka tāda ir tipiska latviete.

Filma bija ļoti veiksmīga, un tai uzņēma otro daļu. Un es piedalījos arī otrajā daļā. Tā bija burvīga pieredze, man ļoti patika. tad beidzot varēju izbaudīt dzīvi Stambulā: dzīvoju superīgā viesnīcā, man izsniedza kabatas naudu, nerunājot par honorāru, varēju brīvajās dienās apskatīt pilsētu. Kā modelei man tam nebija laika.

Vairāk piedāvājumu ārzemēs filmēties nav bijis?

Palaikam ir, taču, tā kā es esmu Dailes teātra štata aktrise, tad nevaru izrauties uz filmēšanu, jo spēlēju ejošās izrādēs. Vasarā arī jūnijs aizņemts ar Skroderdienām, tātad atliek tikai jūlijs, jo augustā jau sākas mēģinājumi. Kad tikko sāku strādāt teātrī, man turku producenti rakstīja un piedāvāja filmēties, taču es vienkārši netiku. Jāpieņem, ka visu nevar savienot.

Turku valodu proti?

Es mācos. Jo zinu, ka man tā noderēs. Pagājušogad kopā ar draugiem braucām uz Stambulu, un tad varēju likt lietā savu valodas prasmi. Es tur labi jūtos.

Kādi tev vēl ir vaļasprieki bez Stambulas apciemošanas un turku valodas mācīšanās?

Man ļoti patīk sēņot. Tikko sākas sēņu laiks, es pirmā esmu mežā. Un pēdējā izeju no meža.

Kur ir labākās sēņu vietas?

Hā, kurš tad tās stāsta! Labi, varu pateikt, ka tās ir netālu no jūras. Ja gaisā var sajust jūras smaržu, tad arī būs sēnes.

Tava fotosesija Deviņvīriem norisinājās Latvijas Mākslas akadēmijas telpās. Kā zināms, māksliniekiem parasti ir vajadzīgas mūzas. Bet kā ir ar aktieriem? Tev ir vajadzīga mūza? Vai mūzis?

Nē, man nevajag ne mūzi, ne mūdzi. Taču ir arī tādi cilvēki, kuri nav tik pašpietiekami, tāpēc viņiem vajag savas mūzas vai mūžus, un tad viņi tos meklē un atrod. Iedvesmu vajag arī aktieriem, jo, veidojot savas lomas, mēs katrs iedvesmojamies no visa kā. Piemēram, no cilvēkiem apkārt, pat no mazām niansēm. Teiksim, es piefiksēju kāda cilvēka smieklus un iedomājos – o, tādi man būs vajadzīgi tajā lomā! No jebkā var iedvesmoties. No dabas, no visa, kas mums ir apkārt.

Pateicamies Latvijas Mākslas akadēmijai par atbalstu fotosesijas organizēšanā!