Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Gaļinas Brežņevas liktenis bija smags - viņai neveicās mīlestībā, tostarp arī ar baletdejotāju Māri Liepu, bet dzīves pēdējie 10 gadi bija sevišķi bēdīgi. (Foto: ekrānuzņēmums no video)

Nodzērās un nomira psihiatriskajā slimnīcā: Leonīda Brežņeva meitas Gaļinas spožums un posts

Sievietēm
24. augustā 06:55 2019. gada 24. augustā 06:55
Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Bijušā PSRS vadītāja Leonīda Iļjiča Brežņeva meitas Gaļinas dzīve izvērtās pārsteidzoši dēkaina un traģiska. Savulaik viņa bija lielās padomju impērijas princese, pēc kuras rokas un draudzības tīkoja daudzi, taču dzīves nogale bija drūma un depresīva –Gaļina nodzērās un nomira psihiatriskajā slimnīcā.

Gaļinas Brežņevas bohēmiskā, piedzīvojumiem pilnā dzīve kļuva par pamatu 2008. gadā Krievijā uzņemtajam seriālam "Gaļina", kas atklāj tā laika patieso kārtību. Padomju Savienībā sludinātā vienlīdzība bija tikai teorētiska, praksē viss bija citādi. Liela nozīme bija ne tikai paša, bet arī vecāku statusam un ieņemamajam amatam.  

Ar tieksmi pēc bohēmas

Pēc rakstura Gaļina bija ļoti ekscentriska – viņa alka spilgtu piedzīvojumu. Liktenis bija lēmis, ka viņas tēvs – PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs – bija ietekmīgākais cilvēks visā Padomju Savienībā, līdz ar to viņa meitas priekšā atvērās visas durvis un ikviens gribēja ar viņu draudzēties. Viņa varēja gan izkārtot dzīvokli, gan iekārtot labā amatā. Daudzi apskauda Gaļinu, taču viņas dzīves nogale bija ļoti drūma. Laikabiedri stāsta, ka savos ziedu laikos Gaļina nepavisam nav līdzinājusies kaprīzai un untumainai būtnei, tieši otrādi – bijusi ļoti vienkārša un sabiedriska, komunikabla, ar vēlmi atrasties uzmanības centrā. Viņai patika bohēma un radoši cilvēki, un Gaļina tiecās pēc mūziķu, aktieru, dejotāju, rakstnieku un dzejnieku kompānijas. Un šī tieksme bija abpusēja, jo padomju gados draudzība ar Gaļinu nozīmēja daudz. Viņa varēja gan sagādāt deficīta preces, gan atrisināt dažnedažādas problēmas.

Tiesa gan, padomju princeses ērtajai dzīvei bija arī ēnas puses. Viņai apkārt grozījās daudz lišķu un iztapoņu, attiecībās bija daudz falšuma un liekulības. Tomēr vislielākās problēmas sagādāja viņas pašas ekscentriskums un dumpinieciskums. Leonīds Brežņevs reiz pat izteicās, ka ar vienu aci seko līdzi valstij, bet ar otru – Gaļinai. Vislielākās galvassāpes CK ģenerālsekretāram radījušas meitas nemitīgās dēkas ar vīriešiem, kurus viņa ik palaikam mainījusi. Brežņevs raizējies, ka tik meita atkal nenogāž kādus podus.

Tomēr mīlestības lietās Gaļinai īsti neveicās – tieši tos vīriešus, kurus viņa gribēja, viņa nedabūja. Reizēm mīlas dēkās iejaucās tēvs un uzlika veto konkrētajām attiecībām. Daudz mazāk raižu Leonīdam Brežņevam sagādāja Gaļinas brālis Jurijs, kurš līdzās rosīgajai un aktīvajai māsai nebija īsti pamanāms. Pateicoties tēva protekcijai, Jurijs pamazām veidoja savu ierēdņa karjeru. Savulaik viņš bija PSRS ārējās tirdzniecības ministra vietnieks.

Kopdzīve ar cirka akrobātu

Leonīds Brežņevs reiz pat izteicās, ka ar vienu aci seko līdzi valstij, bet ar otru – Gaļinai. Zinātāji stāsta, ka vislielākās galvassāpes CK ģenerālsekretāram radījušas meitas nemitīgās dēkas ar vīriešiem, kurus viņa ik pa laikam mainījusi. (Foto: ekrānuzņēmums no video)

Gaļina Brežņeva piedzima 1929. gadā Sverdlovskā. Pabeigusi vidusskolu, viņa grasījās kļūt par aktrisi, taču tēvs kategoriski paziņoja – lai nu kas, bet aktrise viņa noteikti nebūs. Kad Leonīds Brežņevs kļuva par Moldāvijas PSR Komunistiskās partijas centrālkomitejas pirmo sekretāru, Gaļina sāka studēt Kišiņevas universitātes Filoloģijas fakultātē, taču ne literatūra, ne pedagoģija viņu īsti neinteresēja. Gaļina studēja bez īpaša entuziasma un pat grasījās atstāt augstskolu. Kad to uzzināja tēvs, viņš ieradās universitātē un lūdza kursabiedrus, lai tie pierunā viņa meitu studēt tālāk.

Gaļinas dzīve krasi pārmainījās, kad 1951. gadā Kišiņevā ieradās ceļojošais cirks. Viņa to apmeklēja vairākkārt un ieskatījās cirka akrobātā – spēkavīrā Jevgeņijā Milajevā. Simpātijas bija abpusējas, abi sāka satikties. Gaļina uz brīdi pat pameta universitāti un devās līdzi cirkam viesizrādēs. Draudzenes brīnījās un nesaprata, ko viņa cirka akrobātā atradusi – viņš bija 19 gadus vecāks, turklāt vēl atraitnis ar diviem bērniem. Taču Gaļina palika pie sava – patīk, un viss! Uzzinot par meitas aizraušanos, Leonīds Brežņevs neslēpa savu neapmierinātību, taču vēlāk, kad iepazina Milajevu tuvāk, atzina meitas izvēli par labu. Milajevs atstāja nopietna un uzticama vīra iespaidu. Drīz vien mīlnieki apprecējās, piedzima meita Viktorija. Ģimenes draugi zināja teikt, ka Milajevs pēc rakstura bijis stingrs un disciplinēts – tieši tāds vīrs, kāds vajadzīgs nedisciplinētajai un ekscentriskajai Gaļinai. Viņš spējis savaldīt Gaļinas dēkaino dabu un ielikt viņu ģimenes rāmjos. Gaļina pat kļuvusi par labu mājsaimnieci – gatavojusi, mazgājusi un audzinājusi vīra bērnus no pirmās laulības Sašu un Natašu.

Drīz vien pēc kāzām Milajevs pārtraucis uzstāties arēnā un pievērsies cirka administrēšanai. Viņa sievastēvs, kāpjot pa karjeras kāpnēm, rūpējies arī par znotu. Milajevam tika piešķirts gan KPFSR Nopelniem bagātā mākslinieka, gan PSRS Tautas mākslinieka nosaukums. Viņš kļuva par Sociālistiskā darba varoni. Ļaudis runāja, ka Leonīds Brežņevs speciāli Milajevam uzcēlis cirku Maskavā, Vernadska prospektā, lai viņš tur varētu kļūt par direktoru.

Tomēr pēc desmit gadu ilgas kopdzīves Gaļinas un Jevgeņija laulība tika šķirta. Kas pie tā bija vainīgs, nav īsti zināms. Versijas bija dažādas. Viena no tām – Milajevam bijis romāns ar kādu cirka mākslinieci, bet Gaļina to nav spējusi pārdzīvot un uzsākusi savu intrigu – vieglu flirtu ar jauno cirka iluzionistu Kio. Viņa  tā aizrāvusies, ka no tiesas iemīlējusies Kio. Kaut gan Milajevs bijis kategoriski pret šķiršanos, Gaļina tomēr panākusi savu.

Kāzas ar iluzionistu

Kā vēlāk atzina Gaļinas paziņas, pēc garlaicīgās laulības dzīves viņa alkaini metusies jaunos piedzīvojumos. Romāns ar iluzionistu Kio attīstījies ātri un vētraini. Gaļinai bija 33, Kio – 18 gadu. Drīz vien viņi sareģistrējās, oficiāli kļūstot par vīru un sievu. Kad vēsts par meitas jauno lailību nonāca līdz Leonīda Brežņevam, viņš ne pa jokam noskaitās. Kā viss notika, vēlāk kādā intervijā atklāja pats Kio: “1961. gadā mūsu cirks izbrauca viesizrādēs uz Japānu. Gaļinu, kas tolaik bija Milajeva sieva, es pazinu jau sen. Man bija 18 gadu, tieši tas vecums, kad patīk sievietes, kas vecākas par tevi... Mēs nolēmām apprecēties. Jāatzīst, Leonīds Iļjičs Brežņevs reaģēja uz to salīdzinoši lojāli. Kad uzzināja par mūsu laulību, protams, viņš bija sašutis un piekodināja, lai meita vismaz gadu nerādās viņam acīs. Taču viņš nedeva komandu izvērst pret mums represijas.”

Pagalam neapmierināts ar šīm kāzām bijis Gaļinas iepriekšējais vīrs Milajevs, kas devies uz Dzimtsarakstu nodaļu un sācis tur pārskatīt dokumentus, lai atrastu kādu kļūdu. Kio atceras: “Viņš atklāja, ka laulības šķiršanas apliecība Gaļinai izdota ievērojami agrāk, nekā to paredz likums. Kad Milajevs nolika šos dokumentus uz galda Leonīdam Brežņevam un paziņoja, ka pārkāpts likums, Leonīds Iļjičs sāka rīkoties.”

Viņš devis rīkojumu Valsts drošības komitejas pārstāvjiem tūlīt pat atrast meitu un nogādāt viņu Maskavā. Tobrīd Gaļina ar Kio atradusies Sočos, kur cirkam bijušas viesizrādes.  Kio vēlāk stāstīja: “Vakarā mēs ieradāmies viesnīcā un ieraudzījām, ka numurā mūs gaida divi cilvēki. Viens bija Pasu nodaļas priekšnieks, otrs – Soču milicijas priekšnieks. Viņi šausmīgi nervozēja, jo neviens nezināja, kas notiks rīt, ja gadījumā meita salabst ar tēvu. Mums atņēma pases, pēc tam sekoja iebiedēšana. Nākamajās dienās mums nemitīgi sekoja ļaudis no VDK, filmēja un fotografēja – darīja to pavisam atklāti. Tā kā Gaļina bija vecāka, viņa izjuta atbildību par notiekošo. Arī par to, kas var notikt ar mani. Viņa aizlidoja uz Maskavu, bet es drīz vien pa pastu saņēmu savu pasi. Tā lapa, kurā bija ieraksts par mūsu laulību, bija izplēsta, bet pirmajā lapā bija ieraksts – paredzēta apmaiņai pret jaunu.”

Kaut laulība tika šķirta, jūtas saglabājās. Aptuveni trīs gadus Gaļina un Kio slepus tikās dažādās pilsētās, kur iluzionists ieradās viesizrādēs. Kio tomēr atzina, ka viņu attiecībām nebija nākotnes. “Atceros, viņa atlidoja pie manis uz Odesu, bet laikus atgriezties mājās nepaspēja. Tiem, kas mūs novēroja, viss kļuva zināms. Pēc Gaļinas aizbraukšanas mani pie sevis izsauca Valsts drošības komitejas Odesas nodaļas priekšnieks un sāka stāstīt, ka viņam uzdots rūpēties par mūsu ģenerālsekretāra veselību, savukārt man jāparūpējas par sava tēva veselību. Faktiski tā bija šantāža. Viņš lika saprast, ka no manas tālākās rīcības atkarīga mana tēva liktenis. Radušies apstākļi bija iemesls, lai mēs ar Gaļu pārtrauktu tikties. Turklāt es kļuvu arvien pieaugušāks. Ņemot vērā gadu starpību, mūsu aliansei nebija perspektīvu. Kaut arī šķīrāmies, mūsu starpā vienmēr saglabājās labas, siltas attiecības. Kad mēs bijām kopā, es viņu pazinu ne tikai kā skaistu un pievilcīgu sievieti, bet arī kā izteikti demokrātisku un atklātu cilvēku. Gaļai vienmēr bija svešas tās netīrās lietas, kuras, kā runā, tikušas kārtotas Brežņeva ģimenē.”

Romāns ar baletdejotāju Liepu

Vairākus gadus Gaļina veica redaktora pienākumus preses aģentūrā Novostji, vēlāk strādāja PSRS Ārlietu ministrijas Arhīvu pārvaldē. Pēdējā darbavieta bija Maskavas Valsts universitātes dekanāts. Jāpiebilst, ka Leonīds Brežņevs apzināti neņēma savu meitu līdzi ārvalstu vizītēs, jo raizējās par iespējamām problēmām. Bažas viņam radās pēc kādas skandalozas vizītes Dienvidslāvijā, kur meitas brīvā uzvedība un ekstravagantie tērpi pievērsa rietumvalstu žurnālistu uzmanību. Tomēr Gaļina pati atrada veidu, kā tikt uz ārzemēm. Viņa sadraudzējās ar PSRS Cirku pārvaldes direktoru, kurš reižu reizēm, kādam cirkam dodoties ārvalstu turnejās, Gaļina noformēja kā grimētāju.

Turpinot dēkas ar vīriešiem, viņas uzmanības lokā nonāca tolaik slavenais baletdejotājs Māris Liepa. Gaļinas meita Viktorija atceras: “Mamma mīlēja mīlēt, taču viņai neveicās. Viņai gluži vai bija uzlikts lāsts, visi pielūdzēji jau bija precējušies. Mamma cieta un ilgojās pēc Māra Liepas veselus piecus gadus. Liepam raksturs bija līdzīgs kā Milajevam – diezgan paskarbs. Mamma viņu mīlēja, bet par Liepu to nevaru teikt. Viņam tā bija tikai aizraušanās.”

Izrādās, baleta mākslinieks pat vedis Gaļinu uz Rīgu, lai iepazīstinātu ar vecākiem. Gaļina gribējusi precēties, bet Māris vilcinājies. Viņam bija sava ģimene, kuru izjaukt viņš nav vēlējies. Brežņeva meitas uzmanība Liepam glaimoja, taču veidot kopdzīvi ar Gaļinu viņš nebija gatavs. Viktorija stāsta: “Liepa bija talantīgs dejotājs, taču būtu vēl ilgi staigājis bez augstākā PSRS apbalvojuma – Ļeņina prēmijas, ja par to nebūtu parūpējusies mamma. Abu attiecībām punktu viņš pielika ļoti virtuozi. Kad viņš taisījās atgriezties Maskavā no viesizrādēm, viņš paziņoja Gaļinai reisa numuru. Viņa ieradās lidostā un ieraudzīja šādu ainu – uzgaidāmajā telpā atrodas Māra sieva Margarita Žigunova, Puškina teātra aktrise. Un tad parādās pats Māris, kas dodas pie sievas, apskauj viņu, noskūpsta, un abi draudzīgi dodas prom. Viņš taču labi saprata, ka Gaļina to visu redz. Tad mamma arī atskārta, ka abu attiecības ir beigušās. Tieši šo piecu gadu laikā, cik ilga abu romāns, viņa sāka iedzert. Sākumā tikai nedaudz, vēlāk arvien vairāk. Es gan negribu teikt, ka Māris būtu pieradinājis mammu pie dzeršanas, taču skaidrs, ka nelaimīga mīlestība viņu pamudināja ķerties pie pudeles. Mamma ļoti pārdzīvoja šķiršanos no Liepas, tā viņai bija īsta traģēdija.”  

Vīrs – milicis, bet mīļākais – solists

Gaļina Brežņeva un Jurijs Čurbanovs. (Foto: RIA Novosti)

Nākamais Gaļinas liktenīgais vīrietis bija milicijas apakšpulkvedis Jurijs Čurbanovs, ar kuru viņa iepazinās 1971. gadā. Viņš bija simpātisks stalta auguma virsnieks. Viņai bija 42, Čurbanovam – 35 gadi. Kad viņš izšķīrās no sievas, tika iepazīstināts ar nākamo sievastēvu – Leonīdu Brežņevu. Jaunais un staltais apakšpulkvedis valsts vadītājam iepatikās. Viņš jutās noguris no meitas mīlas dēkām un cerēja, ka ģimene viņai nāks par labu. Paziņas gan sprieda, ka Čurbanovs nepavisam nav bijis Gaļinas sapņu princis, taču viņa nolēmusi – labāk tāds nekā nekāds.

1971. gada 17. aprīlī Maskavas Oktobra rajona Dzimtsarakstu nodaļā tika izsludināta sanitārā diena, jo todien laulājās tikai viens pāris – Jurijs Čurbanovs un Gaļina Brežņeva. Līgavainis bija tērpies melnā uzvalkā, līgava – baltā bikškostīmā.   Liecinieku klātbūtnē viņi parakstījās dzimtsarakstu žurnālā un apmainījās gredzeniem. Vēlāk abi devās uz Leonīda Brežņeva vasarnīcu Zarečjē, kur šaurā radinieku un draugu lokā notika svinības. No līgavaiņa puses bija tikai vecāki, brālis un māsa, kā arī daži kolēģi. No līgavas puses – vecāki, radi un vairākas draudzenes. Nākamajā dienā svinības turpinājās, jo Gaļinai bija dzimšanas diena. Kāzās netrūka dārgu un vērtīgu dāvanu, bet visievērojamākā bija sievastēva sarūpētais plašais dzīvoklis Maskavas centrā. Kaimiņi jaunlaulātajiem bija PSKP CK sekretāri Mihails Suslovs un Konstantīns Čerņenko, kā arī citas augstas amatpersonas.

Kā jau tas bija sagaidāms, pēc kāzām Jurijs Čurbanovs  piedzīvoja strauju karjeras augšupeju. Valsts vadītājam Leonīdam Brežņevam patika ne tikai pašam saņemt, bet arī pasniegt dāvanas. Jurijs piedzīvoja galvu reibinošus panākumus – viņam tika piešķirtas gan dienesta pakāpes, gan dažādi apbalvojumi. Čurbanovs kļuva par PSRS Iekšlietu ministrijas Politiskās pārvaldes priekšnieka vietnieku, vēlāk – par pārvaldes priekšnieku, pēc tam – par PSRS iekšlietu ministra pirmo vietnieku. 1980. gadā viņš saņēma PSRS Valsts prēmiju par kārtības nodrošināšanu Maskavas olimpiādes laikā. Jau 1981. gadā viņam tika piešķirta dienesta pakāpe  ģenerālpulkvedis.

Sākumā viņu ģimenes dzīve bija saskanīga, tomēr vēlāk tā sāka šķobīties. Gaļina turpināja savu ierasto dzīvesveidu un iesaistījās dažādos piedzīvojumos. Čurbanova remdenā un mietpilsoniskā dzīve garlaikoja ekspresīvo Gaļinu, kas bija pieradusi pie mākslinieciskas bohēmas. Reizēm kompānijās viņa sauca: “Es mīlu mākslu, bet mans vīrs ir milicis!” Abiem bija atšķirīgi temperamenti un intereses. Jurijs bija mierīgs un atturīgs, viņam ne sevišķi patika ballītes un jautras kompānijas. Vakaros viņš daudz labprātāk sēdēja pie televizora, nevis uzdzīvoja draugu kompānijās. Savukārt Gaļinai viss bija otrādi. Čurbanovam nepatika, ka viņa sieva nereti ierodas mājās iereibusi, taču viņš to piecieta un skandālus netaisīja. Savukārt Gaļina nekautrējās meklēt dēkas ar citiem vīriešiem. Vienubrīd viņai izveidojās attiecības ar čigānu aktieri un dziedātāju Borisu Burjacu, kas bija 17 gadu jaunāks. Brežņeva meita parūpējās, lai Burjacs no čigānu teātra Romen mākslinieka kļūst par Lielā teātra solistu.

Perestroika un tiesa

Kā stāsta zinātāji, Burjacs bijis liels švīts, pa Maskavu staigājis kovboju cepurē un džinss kļošenēs. Kaklā bijusi zelta ķēde, pirkstos – lieli gredzeni ar dārgakmeņiem. Puisim patikusi skaista, pārticīga dzīve. Mājās viņš vienmēr turējis melnos ikrus, vēžus, vīnogas, arbūzus, šampanieti un šņabi. Padomju iekārtas deficīta apstākļos to visu palīdzējusi nodrošināt viņa mīļākā – Gaļina. Kaut Čurbanovs labi zinājis par šo dēku, mīļā miera labad viņš izlicies, ka neko nemana. Galu galā viņa karjera bija atkarīga no sievas un sievastēva.

Diemžēl Gaļina bija nostājusies uz slidena ceļa. Boriss Burjacs pēc rakstura bija avantūrists, turklāt ar kriminālām nosliecēm. Kad 1981. gadā tika apzagta PSRS tautas māksliniece, lauvu un tīģeru dresētāja Irina Bugrimova, kurai no dzīvokļa pazuda briljanti, izmeklētājiem radās aizdomas, ka ar zādzību saistīts Burjacs. Viņu aizturēja un pratināja. Šoreiz Gaļina neko nevarēja līdzēt, jo pret sievas mīļāko iestājās Čurbanovs. Kaut gan zādzībā Burjaca vainu neizdevās pierādīt, tika ierosināta krimināllieta par spekulācijām, par kurām viņam piesprieda piecus gadus ieslodzījumā.

Sākoties perestroikai, kādam vajadzēja atbildēt par padomju nomenklatūras grezno dzīvi un visatļautību. Un šis kāds izrādījās Jurijs Čurbanovs – agrākā PSRS vadītāja Leonīda Brežņeva znots. Viņu tiesāja par kukuļņemšanu. Čurbanova aizstāvji pauda uzskatu – ja viņš nebūtu bijis Brežņeva znots, viņu netiesātu. Čurbanovu  izvēlējās, lai tiesātu Brežņeva laikmetu un tā laika korumpēto nomenklatūru. Perestroikas laikā bija vajadzīga paraugprāva, un tika piemeklēts atbilstošs upurjērs.

Tiesas process sākās 1988. gada 5. septembrī un turpinājās līdz pat 30. decembrim. Gaļinas Brežņevas tiesā nebija, jo viņa nevēlējās tajā noraudzīties. Arī pats Čurbanovs bija palūdzis – ja gadījumā Gaļina ierodas, viņu tiesas zālē neielaist. Viņš baidījās, ka sieva varētu atnākt iereibusi un sarīkot pamatīgu traci. Lietu izskatīja PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija, kas procesa beigās piesprieda Jurijam Čurbanovam 12 gadus ieslodzījumā un mantas konfiskāciju.

Fināls psihiatriskajā slimnīcā

Atrodoties ieslodzījumā, Čurbanovs sākumā regulāri sarakstījies ar Gaļinu, kura bija izvēlējusies diezgan neordināru komunikācijas veidu, proti, viņa uz zonu sūtījusi nevis vēstules, bet telegrammas. Vēlāk sarakste pārtrūkusi, jo Brežņeva meita bija iesniegusi tiesā prasību par laulības šķiršanu. 1991. gadā viņu laulība tika šķirta – abu kopdzīve bija ilgusi 20 gadus.

Jau vēlāk zinātāji norādīja, ka deviņdesmitajos gados diezgan pēkšņi bija pazuduši visi agrākie Gaļinas draugi un paziņas. Viņa to pārdzīvojusi un morāli salūzusi –arvien vairāk un vairāk sākusi lietot alkoholu.  

Tolaik Gaļina dzīvojusi savā trīsistabu dzīvoklī un dzērusi vai nu vienatnē, vai ar nejaušiem paziņām. Kaimiņi viņu bija iesaukuši par huligāni no piektā stāva, jo dzērumā Gaļina bieži skandalējusies. Beidzoties sociālisma ērai un sabrūkot Padomju Savienībai, Gaļinas dzīvē sākās strauja lejupslīde. Agrāk ietekmīgā un respektablā sieviete ātri vien degradējās. Viņas kaimiņi jau bija noguruši no Gaļinas regulāri rīkotajām iedzeršanām un izraisītajiem skandāliem.

Kad agrākais vīrs Čurbanovs iznācis no cietuma, viņš nolēmis Gaļinu apciemot arī. Todien viņa atkal bijusi piedzērusies un sākumā nav pat pazinusi agrāko vīru. Viņš uzdāvinājis ziedus, novēlējis visu labu un atvadījies uz visiem laikiem.

Un tad pienāca liktenīgā diena, kad Gaļinas meita Viktorija aizveda savu māti uz psihiatrisko slimnīcu, kur viņa arī aizvadīja savas pēdējās dienas. Kādā intervijā Viktorija atklāti stāstīja, ka deviņdesmitajos gados viņas dzīve izveidojusies pavisam briesmīga. Viktorija pazaudējusi darbu, turklāt viņas apgādībā bijusi veca un slima vecmāmiņa, dzērāja māte un psihiski nenosvērta meita. Visas vajadzējis ārstēt, bet naudas nav bijis, tāpēc viņai nācies pārdot Gaļinas elitāro dzīvokli Kutuzova prospektā un ievietot māti psihiatriskajā slimnīcā. Dzīves nogali Gaļina aizvadīja vientulībā un depresijā. Viņa nomira 1998. gada 29. jūnijā, tika apglabāta Novodevičjes kapsētā blakus savai mātei Viktorijai Brežņevai.

Citi šobrīd lasa

"Mis Anglija" sagrauj stereotipu par skaistām sievietēm un kļūst par veiksmīgu ārsti 9
Dziedātāja Annija Putniņa nosvin neaizmirstamas kāzas Roņu salā
Nogriežot matus, var pazaudēt intuīciju. Matiem ir daudz lielāka nozīme, nekā jūs domājat

Инсайдер объяснил, почему герцогини Меган и Кэтрин не станут лучшими подругами

Наташа Королева показала Игоря Николаева без штанов и других звезд в ярком прошлом