Viesturs Rudzītis dalās publiskās pārdomās par Parādnieku, monogāmiju un poligāmiju
Psihoterapeits Viesturs Rudzītis savā blogā ievietojis pārdomas par politiķa Imanta Parādnieka privātās dzīves peripetijām. Kā zināms, Parādnieks ir viens no aktīvākajiem cīnītājiem par demogrāfijas uzlabošanu valstī, vienlaikus pats allaž bijis viedokļu krustugunīs sava ģimenes statusa dēļ, proti, viņš ir poligāms vīrietis ar bērniem no vairākām sievietēm. Rudzītis monogāmijas/poligāmijas problemātiku apskata no vairākiem aspektiem.
Publicējam Viestura Rudzīša pārdomas, saglabājot autora rakstības un izteiksmes stilu:
"Karsta aktualitāte – Sabiedrības integrācijas fonds. Premjers Kariņš it kā nav apmierināts ar tā darbību un ja kas tajā izbrīna, tad tikai tas, ka neapmierinātība izpaudusies ar tādu laika nobīdi no SIF finansu piešķiršanas skandāliem dažādiem kreisiem un kreisajiem projektiem un kuriem tajos brīžos, kad tie izcēlās. Kad nekādas valdības un premjera partijas reakcijas nebija.
Liela karstuma daļa ceļas no Imanta Parādnieka kanditatūras fonda vadošo personāliju panteonā. Skaidrs, ka uguni kur kreisie, kuru grēciņi SIF lietvedībā nevarētu nebūt atstājuši ne tikai politisku, bet arī kriminālu atbildību izraisošas pēdas, tādēļ likmes ir augstas.
Imants Parādnieks ir vīrs, kura politisko un administratīvo talantu neapšauba neviens, kam svarīga latviešu tautas demogrāfija un Latvijas kā valsts ilgtspēja. Viņa padarīto darbu saraksts, sevišķi nesenā pagātnē, ir iespaidīgs. Esmu ar Imantu pazīstams, bet neesam uz Tu, dažas reizes esam parunājuši un viens otru atzinuši. Imants nav ar mani dalījies par savas personīgās dzīves peripetijām, kādas ir katram. Es par tām dzirdu publiskajā telpā un dominē divas melodijas. Pirmā par kādreiz bijušo zirgasti un te nu es emocionāli pievienojos kritikai – vīrietis ar zirgasti manī netranslē konservatīvās un ģimenes vērtības. Bet – zirgastes vairs nav, tātad cilvēks kaut ko ir sapratis. Manā zaļajā jaunībā, kad mati vēl kaut kā zēla, šķita svarīgi tos turēt garus, toreiz bija bītli un kas tik vēl ne. Bet līdz zirgastei es neevolucionēju.
Otrs uzbrukums Parādniekam ir daudz nopietnāks – ka viņš dzīvojot poligāmijā, ar divām sievām. Vēlreiz atgādinu – es nezinu kā ir objektīvi un zināt negribu. Bet šī situācija ir labs iemesls parunāt par situācijām manā konsultāciju praksē un, kas svarīgāk, par tendencēm sabiedrībā. Vienlaikus – tā varam redzēt plašāku kontekstu gan politiskajiem apvainojumiem, gan ideoloģiskai pretstāvei, ētikai un cīņas paņēmieniem visā tajā, kas saucas par demokrātiju.
"Krutā" monogāmija un bērnu intereses
Monogāmija ir kruta. Tā ir augstākais punkts prom no grupu laulības un dzīvnieciskuma, kurā ģimene ir māte ar tās bērniem, kuriem katram ir savs tēvs. Tas ir tikai bioloģisks, nevis sociāls. Sociālajam tēvam par bērniem būtu arī rūpējas un to gaitām līdzi jājūt. Tomēr reālajā dzīvē viss nav tik kruta – sievietes ir skaistas un neatvairāmas, turklāt bieži vien – grūtās situācijās nokļuvušas, atbalstāmas un glābjamas. Tas, ka dažiem vīriešiem, gādīgiem ģimenes tēviem, paslīd kāja to darot ārpus ģimenes, nav traktējams viennozīmīgi, tur jāskatās no vairākiem skatu punktiem.
Nu varētu jau tā sliktos apstākļos augusī meitene dabūt bērnu no bezpajumtnieka un pēdējā pāri palikušā lūzera (atvainojos par situatīvu empātijas trūkumu pret lūzeriem), bet kur tas vedīs viņas dzimtaskoku? Ja viņa to dara, tad tas sāk izskatīties pēc kaut kāda dzimtaskoka iznīkuma simptoma, pēc pašiznīcināšanās. Bet ja mēģina dabūt bērnu “no karaļa”, tad tas ir kas – maucība vai tomēr dzīvotgriba un dzīvotspēja? Kas notiks ar sievieti, kam bērns no bezpajumtnieka un viņu bērna? Nav jāpaskaidro, katrs pats zina. Katrā vīriešu sabiedrība daļā (nezinu cik lielā, bet varbūt kādi 20%) ir nekam nederīga kā tēvi.
Nu bet ja ir vīrietis, kam ir ne tikai erekcija un dzimumtieksme, bet arī vēlme palīdzēt meitenei grūtos (subjektīvi vērtējot, jo grūti var būt arī, ja ir tikai miljoni nevis miljardi) un arī neizbēgamība ziedot Dievietei, un ja tā rezultātā tiek ieņemts bērns, ko tad?
Turpinot – ja sievietei ir izvēle, dabūt bērnu no bezperspektīva bezpajumtnieka vai tomēr vīrieša ar autoritāti vīriešu hierarhijā, kas viņai būtu jāizvēlas? Vēsture rāda, ka sievietes vienmēr ir izvēlējušās labākos gēnus. Tas nāk no kolektīvā intelekta un grupu laulības. Tas, ka tas nav diez ko moderni vismaz pēdējos 3000 gadus, kad pieaugusi monogāmijas nozīme, nenozīmē, ka krīžu gadījumos sievietes neatgrieztos pie šī, pārbaududītā paņēmiena.
Sabiedrībā eksistē tāds reflekss – sievietēm jāpadalās ar vērtīgākajiem (karā izdzīvojušajiem) vīriešiem. Sieviete, kas savus bērnus ir dabūjusi un drošības garantijas to attīstīstībai arī, “izliek savu vīru pārdošanā”, kā es to esmu nosaucis. Ja šāda refleksa nebūtu, kā gan tauta būtu varējusi atjaunoties ne tikai pēc zaudējumiem, bet arī pēc uzvarām karos? Šis reflekss ir vīriešu (patiesībā jau gan sieviešu) 40-gadnieku krīzes pamatā.
Ejam tālāk – šis reflekss mūs, protams, nolaiž ar liftu zemāk – virzienā uz grupu laulību un pērtiķu bara eksistenci. Bet ļauj izdzīvot. Tomēr attālina no ideālās monogāmijas, kura tāda tādēļ, ka atbilst bērnu interesēm – viņiem vajag abus vecākus, gan mammu gan tēti. Nu ko darīt, ja vīrietim ir bērni no divām sievietēm? Monogāmijas ideāls saka – viena no viņām jāpamet, nekādu kontaktu, nekāda seksa, un to atbalsta tā, kas uzvarērējusi.
Ja raugāmies no individuālo vērtību viedokļa – jā, kruti, nafig to krāpnieku ar viņa mauku. Lai viņa audzina to savu bastardu viena un labāk, lai neizaudzina, lai viņš nomirst, nebūs vēl viens neatraidāmais mantinieks, kas tāds ir, atkarībā no likumdošanas un iespējām noteikt paternitāti. Tomēr ir arī kolektīvās vērtības un tās vienmēr iet paralēli ar bērnu interesēm. Bērniem vajag tēvu. Viņiem vajag šos divus konfliktējošos ārprātus – Tēvu un Māti. Jo no šiem ārprātiem tie radušies un no šīs enerģijas tie dzīvo.
Un ja tēvam bērni ir no vairākām mātēm? Kuras tos izvēlējušās kā labākos, salīdzinot ar bezpajumtniekiem? Vai tēvam būtu jāpamet daži no saviem bērniem, kā prasītu monogāmijas augstā dziesma? Vairums māšu to grib un pieprasa un tas ir monogāmijas ietvaros. Taču šeit velns runā dieva vietā.
Jo īstais Dievs runā caur bērnu – kas ir viņa attīstības interesēs. Neapšaubāmi – augt kopā ar abiem vecākiem. Kā tas iespējams, ja tēvam ir bērni no vairākām sievietēm, kas šodienas Latvijā jau sen nav tikai teorētiska iespēja un kam ir arī arhetipiskā “padalīšanās ar jēdzīgiem vīriešiem” jēga?
Te mēs nonākam līdz islamiskās ģimenes loģikai. Sen atpakaļ biju Ēģiptē, runāju ar gidu, divmetrīgu arābu. Viņš gribēja otru sievu, bet nebija gana materiāli nodrošināts. Pirmajai sievai ir tiesības neatļaut otru. Bet ja viņa atļauj, tad viņai pienākas materiāls nodrošinājums un seksuāla saikne ar savu vīru joprojām. Abas (un vairākas, līdz četrām) sievas var dzīvot vienā mājā un viņu bērni tikt izjusti kā kopēji – mana vīra bērni ir mani bērni.
Varētu jautāt – kāds šeit sakars ar Parādnieku? Sakars ir bērnu tiesībās būt kopā ar abiem vecākiem un izjust Tēva aizsardzību. Teorētiskā monogāmija ir laba kā orientieris un vadzvaigzne, bet slikta kā atbalsta trūkums bērniem, kas aug ārlaulībā. Vai es aicinu uz poligāmiju? Nē, tā nodrošina izdzīvošanu, bet nenodrošina attīstību un ideālu kā “ģimene kā banka , kurā jāiegulda un kura nevar bankrotēt, līdz monogāmijas ideāls grūst”. Bet es aicinu tēviem atbalstīt visus bērnus, kurus tie uztaisījuši. Šķiršanās nodara vairāk ļaunuma nekā kultūrā integrēta poligāmija. Psihoterapeitam, strādājot ar šķirtām ģimenēm, nereti nākas palīdzēt konstruēt tādu komunikāciju starp monogāmas ģimenes atliekām, kas tuvinās poligāmai realitātei.
Otro, trešo utt. laulību praksē otrajai sievai jāatļauj un atbalstu sava vīra kontakti ar pirmo sievu, lai izrunātu un izlemtu bērnu audzināšanas aktualitātes, kā arī piedalīšanās visos ar bijušo laulību savienotajos dzimtaskoka pasākumos. Un otrādi – otrā vīra atļauju sievai tikties ar pirmo vīru viņu bērnu audzināšanas un dzimtaskoka interesēs. Sarežģīti? Protams. Šīs sarežģītības dēl jau radās vienkāršā monogāmija, bet psihē tā nav nostiprinājusies par visiem 100%.
Nemonogāmu ģimeņu ir daudz un islams mums dod dažas idejas, kā pret tām attiekties. Un ja mēs šīs idejas neintegrēsim, ģimenes attiecībās, tad mēs bez islama nespēsim, tas atnāks un paņems mūs. Bet ja apgūsim un integrēsim sevi islama garīgo matojumu, tad kam gan tas mums šeit, mēs ar visu paši tiekam galā. Manā praksē, runājot par otro laulību, pirmais vienmēr ir jautājums, vai tu spēj kā savējos pieņemt otra partnera bērnus no iepriekšējām laulībām. Un vai viņš spēj tev uzticēt savējos? Bērni vienmēr izrādās svarīgāki par jaunajiem laulātajiem, tādēļ šīs otrās laulības mēdz būt nestabilas. Visu izšķir sarunas pie notāra par mantojumu, kas tikai par 1% ir juridiskas. Testamenti atklāt slēptās ģimenes attiecību struktūras Ģimenes tematikā, arī ja nedominē visur izgaismojas grupu laulības arhetips. Pretim tam darbojas ekonomiskais izdevīgums un vecelais saprāts."
