Nepieradinātais Boriss Bērziņš, viņa dzīve un kuplās sievietes, kas "neatbilst nekādiem kritērijiem"

Mākslas zinātniece Laima Slava par mākslinieku teica: “Pāri latviešu glezniecības 20. gs. otrās puses ainavai Boriss Bērziņš paceļas kā kalns – varens un vientuļš, ar sniegotu virsotni, kurā neviens vēl nav uzkāpis.”

Boriss Bērziņš bija kā kaķis, kas staigā, kur pašam patīk. Neviens māksliniekam nevarēja norādīt, kas viņam ir vai nav jāglezno, un Bērziņš arī turējās pretī regulārajiem aicinājumiem uzgleznot kādu valdībai tīkamu darbu, jo viņu tas neinteresēja. Viņš atbildēja, ka kolēģi tos ļeņinus ir sagleznojuši pietiekami daudz arī viņa vietā. Bērziņš nepakļāvās ne nomenklatūras norādēm, ne vispārējām tendencēm, bet gāja savu ceļu un darīja to, kas atbilda viņa būtībai un raksturam.   

Reizēm Bērziņu kritizēja par padomju mākslinieka stājai necienīgu sižetu un formāliem pārspīlējumiem, taču viņš to sevišķi nepārdzīvoja. Savā uzvedībā un izteikumos mākslinieks varēja būt tiešs un provocējošs.

Kādā intervijā viņš norādīja: “Es jau biju pabeidzis akadēmiju, neatceros, kurš no vecajiem māksliniekiem man prasīja, kāpēc negribu gleznot strādniekus, sapulci vai ko tādu. Es teicu: “Esmu ar mieru. Bet tikai, ja es priekšā varu uzgleznot divas plikas bābas. Ja jūs man to atļaujat – es pat Staļinu uzgleznošu tālumā.”” ¹

Zinātāji stāsta, ka Bērziņam nav piemituši nekādi mazvērtības kompleksi. Viņam nebija svarīgi, lai izstādē kāds izteiktu atzinību, jo viņš gleznoja nevis tādēļ, lai citiem pierādītu, cik labs gleznotājs ir, bet vienkārši savam priekam. Viņa talanam nevajadzēja vēl kādus papildu apliecinājumus. Bērziņš bija kā liels un varens kuģis, kas mierīgi un pārliecinoši peldēja pa savu kursu, un apkārtējo taurēšana to nekādi nespēja ietekmēt. Bērziņš nevienam nepielabinājās un nevienam nepārdevās.

Ar tieksmi vērot un pārdomāt

Boriss Bērziņš piedzima 1930. gada 7. oktobrī Rīgā, viņš bija Maskavas forštates puika. Tēvs Augusts Bērziņš bija elektriķis telefonists, māte Marija Sinklitnija – strādniece no krievu vecticībnieku ģimenes. Viņi dzīvoja vienkāršas koka ēkas otrajā stāvā Rīgas nomalē. Gan viņu mājā, gan kaimiņos mitinājās daudznacionāla kompānija – latvieši, latgalieši, krievi, poļi, ebreji un vācieši –, un šajos strādnieku mitekļos pastāvīgi valdīja ceptu reņģu un skābētu kāpostu aromāts. Borisa ģimenē dzīvoja arī mātesmāte – dievbijīga vecticībniece, kura mazdēlu regulāri ņēma līdzi uz dievkalpojumiem Grebenščikova baznīcā, bet puiku ne tik daudz interesēja dievkalpojuma process, cik baznīcas interjers un svētbildes.    

Borisa tēvs Augusts Bērziņš aizrāvās ar radioamatierismu un brīvajā laikā spēlēja ģitāru. Vecāki vēlējās ievirzīt dēlu mūzikā un pat grasījās pirkt vijoli, taču noskaidrojās, ka zēnam nav atbilstošas dzirdes. Taču vecāki pamanīja, ka puikam patīk zīmēt – piemīt tieksme vērot, pārdomāt redzēto un tad piefiksēt zīmējumos.

Pamanījis zēna talantu un interesi, tēvs sāka nest mājās mākslas grāmatas un žurnālus, Eiropas meistaru, gan latviešu mākslinieku darbu reprodukcijas. Mākslas klasikas paraugi pusaudzim kļuva ne tikai par atdarināšanas, bet arī par sintezēšanas objektiem.

Piemēram, sievietei krūtis viņš varēja uzgleznot kā Rubenss, apģērbu – kā Vermērs, tad vēl fonā iegleznot kaut ko no Monē. Tas viņam padevās viegli un brīvi. Tobrīd Boriss vēl nebija nolēmis kļūt par mākslinieku, tā bija tikai rotaļa, un arī ne zīmēt, ne gleznot zēnam neviens nemācīja. Viņš improvizēja, un neviens nestāvēja aiz muguras un neteica, kā ir pareizi vai nepareizi.

Nopietna mācīšanās pie profesionāla pedagoga sākās 15 gadu vecumā, kad Boriss Pionieru pilī sāka apmeklēt tēlotājas mākslas studiju, ko vadīja gleznotājs Jānis Skučs. Vēlāk viņš Skuču atcerējās kā stingru pedagogu, kurš izvirzīja noteiktus uzdevumus un prasīja disciplīnu to izpildē.

Divus gadus vēlāk Boriss iestājās Jaņa Rozentāla vārdā nosauktajā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru nodaļā, par kuru vēlāk izteicās ar lielu atzinību. Tur bijuši talantīgi pasniedzēji, kas mācījuši ģeniālas lietas. 1952. gadā Bērziņš absolvēja Lietišķās mākslas vidusskolu un gatavojās stāties Mākslas akadēmijā. Speciālos priekšmetus viņš nokārtoja labi, bet domrakstā saņēma vieninieku.

Ne latviešu, ne krievu valodas gramatika nebija Borisa stiprā puse. Viņu neuzņēma… Visticamāk, jaunietis būtu mēģinājis vēlreiz nākamajā gadā, ja vien nebūtu noticis tas, kas notika. Iestājeksāmenus Boriss bija licis kopā ar kultūras ministra dēlu Ēriku Ostrovu, kurš bija sašutis, ka kaut kādas gramatikas dēļ akadēmijā netiek uzņemts talantīgais un izcilais Bērziņš. Viņš parunāja ar savu tēvu, un jau nākamajā dienā Boriss kļuva par Mākslas akadēmijas studentu. 

Plikas muguras un pēcpuses

Paziņas teic, ka studiju laikā Bērziņš bijis ļoti mērķtiecīgs un koncentrējies uz zināšanu apguvi. Trūcīgajā pēckara laikā viņa vecāki bija parūpējušies, lai dēls varētu pilnvērtīgi studēt. Kaut arī Boriss nebija no bagātas ģimenes, viņam nebija problēmas ar pārtiku un apģērbu. Bijušie kursabiedri atceras, ka Boriss nekad nav bijis skops.

Studiju laikā viņam reizi nedēļā no Limbažiem, kur dzīvojuši tēva vecāki, vesti produkti, un viņš pabarojis daudzus pusbadā dzīvojošus kursabiedrus. Kad vēlāk uzradušies naudīgi pasūtījumi, Boriss vedis draugus uz krogiem un dāsni cienājis. Akadēmijas laikā viņš nav sevišķi interesējies par meitenēm – vislielākā kaislība bijusi māksla, kurai viņš atdevies pilnībā. Vecāki arī pacentušies, lai dēlu neiesauktu padomju armijā. Māte samaksājusi nepieciešamo summu kādam virsniekam, un Boriss atbrīvots no dienesta.

Bērziņam bija kāda īpatnība, kas vēlāk uzskatāmi atspoguļojās arī viņa darbos. Jau no zēna gadiem viņš bija drukna auguma un apaļiem vaigiem. Boriss pats bija dūšīgs un arī savos darbos attēloja dūšīgus vīrus un brangas sievas. Piemēram, viņa diplomdarbā Plostnieki bija attēlotas spēcīgu vīru muguras un lieli baļķi. Bērziņam patika kuplas formas.

Vēlāk viņš pievērsās pirts tēmai, zīmējot kailas apaļīgas sievietes. Redzot viņa pilnīgās dāmas, daudzi jutās pārsteigti, izskanēja pat apgalvojumi, ka tās neatbilst nekādiem kritērijiem. Tomēr nevarēja neredzēt, cik graciozi un spēcīgi ir Bērziņa darbi. Kolēģi vēlāk atzina, ka laika gaitā Bērziņš esot ļoti atrāvies un izvirzījies citiem priekšā. Katra piecgade viņam esot bijusi ar savu glezniecības manieri.

Kādā intervijā mākslinieks ar humoru atzina, ka plikas muguras un pēcpuses – tā ir ienesīga lieta, par tām maksā. “Es atceros – viens iegādājās dāmu labākajos gados, kuru attēloju sēdošu krēslā. Izmetu āķi – gribēju uzzināt, kādēļ viņam viņa patīk. Nav jau kā zaldātam, kura nāk – tā laba. Viņš pat nesaprata. Interesanta līnija, forma. Nemaz tā nav, ka patīk tikai tas, ko vīrieši parasti skatās. Tas ir tāpat kā uzgleznot ābolus un bumbierus.

Es tagad pārspīlēšu. Tas atkarīgs, kurš to glezno. 200 latus, citi pat 500 latus maksā par kluso dabu. Par to naudu tirgū var nopirkt ļo-o-ti daudz bumbieru. Tā tas ir ar sievietēm. Man neērti salīdzināt – sieviete dzīvē nav bumbieris.” ²

Interesanti, ka mākslinieks izvairījās gleznot portretus. Portretējamie parasti gaidīja, ka viņus attēlos skaistus un pievilcīgus, bet Bērziņam nepatika pielīst un glaimot. Tieši otrādi – viņam bija tendence paspilgtināt raksturu. Ja dāmai bija liels deguns, viņš to varēja uztaisīt divreiz lielāku. Bērziņam nepatika, ka cilvēki speciāli pozē un slēpj defektus, piemēram, ievelk apakšlūpu, kas šķiet par lielu un biezu, vai arī bola acis un izstiepj kaklu.

Par saviem galvenajiem iedvesmas avotiem Bērziņš uzskatīja Rubensu, Rembrantu un van Gogu, un tas bija labi redzams viņa darbos. Dāmu figūrās bija manāms Rubenss, brūnajā kolorītā – Rembrants, bet otas triepienā – van Gogs. 

“Mūsu nelaime ir tā, ka mums ir aizspriedumi,” uzskatīja mākslinieks. “Piemēram, nedrīkst gleznot ar brūnām krāsām, tas nav skaisti. Nedrīkst gleznot apaļas sievietes – nav eleganti.

Ziniet, tad jau Rubenss arī nav skaists, vai ne. Rubenss apaļas glezno. Māksla nav, ziniet, tas, kas dzīvē. Rubenss jau neglezno apaļas sievietes tikai dēļ apaļuma, tur ir kaut kas vairāk. Māksla iet pāri tai dabai.” ²

Lai būtu iemesls Bērziņam piešķirt kāda goda nosaukumu, nomenklatūras pārstāvji regulāri aicināja viņu uzgleznot kādu valdībai tīkamu darbu, taču mākslinieks šādus piedāvājumus ignorēja. Viņš arī bez klanīšanās pastāvošajai varai kļuva gan par Tautas mākslinieku, gan PSRS MA akadēmiķi ar īpašu meistardarbnīcu Rīgā.

Peles ēna uz sienas

Dzirdēts viedoklis, ka Bērziņš bijis visneatkarīgākais un arī talantīgākais sava laika mākslinieks. Tomēr talants, kā atzina viņš pats, ir neērta lieta, jo tas cilvēku izdzen un neļauj darīt to, kas neatbilst viņa spējām. Neļauj darīt falšas lietas, piespiež būt formā. Talants – tas esot vislielākais izdzinējs un vagars.  

Draugu lokā Bērziņam patika disputēt par mākslu. Reiz kādā intervijā viņš izteicās, ka vislabāk ir gleznot bez atbildības partijas un tautas priekšā. Vislabāk ir tad, kad viņš glezno “nevis priekš tautas un ne priekš sevis, bet vienkārši glezno”.

Un vēl kāda iezīme – Bērziņš netiecās pēc popularitātes. Savulaik režisors Gunārs Piesis gribēja par mākslinieku uztaisīt filmu, bet viņš atteicās. Beidzot Mākslas akadēmiju, viņš jau bija plaši pazīstams un izslavēts, saņēma pasūtījumus, par kādiem citi varēja tikai sapņot. Bet tajā pašā laikā viņš netiecs pēc materiāliem labumiem, izmeklēta apģērba vai komforta. Sadzīviskas lietas, protams, bija nepieciešamas, taču tām viņš nepievērsa lielu vērību. 

Jaunībā Bērziņš nepavisam nav attiecies no pasēdēšanas krogos, dzēris diezgan dūšīgi un reizēm savos izteicienos nav bijis sevišķi izvēlīgs. Gleznotāja Biruta Baumane savās atmiņās raksta, ka pirmoreiz ar Borisu satikusies Rakstnieku savienības pagrabiņā Pegazs.

Viņi bijuši jaunizcepti mākslinieki, kas spēruši pirmos soļus mākslas laukā, dzērušu šņabi un piekoduši vislētāko desu. Kaut arī nabadzīgi un pliki baznīcas žurkas, viņi par to nav bēdājuši, jo bijuši jaunības jūsmas un radošas enerģijas pilni. Boriss bieži bijis sastopams Skapī, Lirā un Metropoles kafejnīcā. Kad bijusi lielāka kompānija, mākslinieki sastūmuši kopā vairākus galdus.

Vēlāk gleznotājs gan atzina, ka bohēmai bijusi tikai izklaides funkcija, jo mākslai tā neko nav devusi. Ar laiku viņš sācis ierobežot alkohola patēriņu, taču turpinājis ar draugiem staigāt pa krogiem, jo viņam vienkārši patikušas šādas pasēdēšanas. Bērziņš tad lielākoties malkojis kafiju un tikai pa retai reizei kaut ko stiprāku.

Ar Borisu bijis patīkami pasēdēt un parunāt – viņš bijis tolerants, nekad nav nolīdzinājis otru līdz ar zemi. Vērtējot citu mākslinieku darbus, nekad nav apgalvojis, ka tas ir štrunts, tikai reizēm atļāvies pateikt, ka viņam nepatīk. Bērziņš pauda uzskatu, ka māksla ir pati par sevi, un tas nozīmē, ka katrs mākslinieks savu iekšējo pasauli parāda pa savam, un nevajag uzspiest, lai citi to noteikti pieņemtu. Tā teikt, par gaumi nestrīdas.  

Bērziņš bija iecietīgs arī izstāžu žūriju komisijās, vienmēr kaut ko labu atrada arī vājos darbos, bieži vien izteicās ar humoru. Piemēram, kad apkopēja nebija aizvākusi saslaucīto atkritumu čupu, mākslinieks jautāja: “Vai arī tā mums jāžūrē?”

Ar Bērziņu bija interesanti – viņš bija labs stāstītājs, kompānijās vienmēr uzturēja jautru atmosfēru, daloties novērojumos izsakot un trāpīgas atziņas. Gleznotāja Biruta Baumane pauda uzskatu, ka savas gudrās atziņas Boriss nebija smēlies ne gudrās grāmatās, ne augstās skolās, tā bijusi mākslas ģēnija īpaša apjausma, saprašana un zināšana – dabiskā jeb augstākā inteliģence. 

Bērziņš varējis ļoti krāsaini izstāstīt pat visniecīgāko sižetu, piemēram, kā viņš atlaižas gultā palasīt grāmatu, kā krīt gaisma, kā piezogas pele pie maize gabaliņa un kā viņš redz tās ēnu uz sienas.

No neglītā uz skaisto

1961. gadā Bērziņš kļuva par Latvijas Mākslinieku savienības biedru, 1963. gadā sāka strādāt Mākslas akadēmijā par pasniedzēju Glezniecības katedrā. Daži kolēģi pat  taujāja, vai viņam nav žēl pedagoģijai ziedotā laika, jo to taču varot izmantot glezniecībai. Tā kā Bērziņš bija atzīts un populārs, viņš varējis gluži labi iztikt ar Mākslas fonda un Kultūras ministrijas pasūtījumiem un pirkumiem no izstādēm.

Taču mākslinieks bija nospriedis citādi – labāk katru dienu vairākas stundas pavadīt akadēmijā un saņemt pedagoga algu, nevis būt atkarīgam no pasūtījumiem. Par visu vairāk viņš vēlējās būt neatkarīgs un gleznot tā, kā pašam patīk.

Un tiešām – viņam nebija neviena darba, kas būtu vērtējams kā nodeva konjunktūrai. Šajā ziņā pēckara mākslinieku paaudzē viņš bija viens no godīgākajiem un patiesākajiem, jo gleznoja saskaņā ar saviem principiem un pārliecību. No viņas puses nebija nekādu nodevu padomju režīmam. 

Vērtējot Bērziņa paveikto, mākslas zinātniece Laima Slava raksta: “Gleznotāja absolūtā redze apvienojumā ar virtuoza zīmētāja dotībām un pastāvīgi meklējošs prāts ļāva viņam radīt darbus, kas pārsteidza un rosināja laikabiedrus savos mākslinieka meklējumos stāvēt pāri tālaika Padomju Latvijas kultūras vidē pašsaprotamajam ideoloģijas spiedienam.

Izvēloties saviem darbiem par pamatu vienkāršus, ikdienā noskatītus sižetus, viņš kā no jauna atvēra skatu uz pašas glezniecības neierobežotām iespējām izteikties un būt spilgtai, gudrai, laikmeta nerva un spēcīgas personiskās enerģētikas uzlādētai. Viņa darbos – kā gleznās, tā zīmējumos – paradoksāli izspēlējas pāreja no neglītā uz skaisto, no ikdienišķā uz mūžīgo, no klasikas neizsmeļamā mantojuma uz radikāli laikmetīgo.” ¹

Kādā intervijā Bērziņš izteicās, ka viņam patīk palasīt dokumentālo literatūru, jo tad pats var piefantazēt visu ko klāt, un atzīmēja, ka daudzi rakstnieki viņam diez ko nepatīk, jo šmaucas. Piemēram, ja kāds gleznotājs melo savā mākslā, to uzreiz var pamanīt, taču, lasot grāmatu, melošana reizēm atklājama tikai pašās beigās. “Priekš kam man viņu jālasa 300 lappuses, trīs dienas jāmokās?” jautāja mākslinieks.

Viņš gan atzina, ka reizēm tomēr der pamocīties, lai atklātu interesantas lietas. Piemēram, agrāk viņam nav paticis dzejnieks Jānis Poruks – licies pārāk salkans un sentimentāls. Tad kāda redakcija viņam piedāvājusi ilustrēt Poruka darbus.

Saņemot šādu piedāvājumu, mākslinieks gandrīz vai noģībis, taču vēlāk, sakožot zobus, izlasījis daudzus Poruka dzejoļus un atzinis, ka daļa ir diezgan laba. Mākslinieks sprieda, ka līdzīgi vajadzētu rīkoties arī mākslas izstāžu apmeklētājiem, proti, ja kaut kas nepatīk, uzreiz neskriet ārā, bet, sakožot zobus, tomēr apskatīt darbus. Tad, iespējams, radīsies kāda apskaidrība.  

Kā apliecina paziņas, Bērziņš varējis būt arī ļoti izpalīdzīgs un pašaizliedzīgs. Viņa kolēģis, gleznotājs Vilis Ozols, pastāstīja kādu zīmīgu atgadījumu. Reiz pie viņa ieradies Boriss – tieši no akadēmija, kur spēlējis pingpongu. Rokās viņš turējis koferīti, kurā atradies treniņtērps un polšs. Mākslinieks aicinājis pasēdēt un iedzert, bet Ozols atvainojies un teicis, ka šoreiz nevarot, esot jālido uz Maskavu, pēc tam uz Budapeštu, uz jauno mākslinieku izstādi.

Tā esot pirmā reize, kad viņš dodoties uz ārzemēm. Kad Ozols ieradies Maskavā un atvēris savu koferi, viņš ar lielām šausmām ieraudzījis, ka tur atrodas nevis viņa mantas, bet treniņbikses un polšs. Gan viņa, gan Bērziņa koferīši bijuši vienādi un nejauši samainīti. Mākslinieks jau kritis izmisumā un nezinājis, ko iesākt, kad Maskavā pēkšņi uzradies Bērziņš un atdevis īsto koferi.   

Likteņa triecieni

1972. gada 18. aprīlī Boriss apprecējās ar tēlnieci Rasmu Bruzīti. Kādā mākslinieku ballē viņa jokodamās iesēdusies Borisam klēpī, un kopš tās reizes viņš bijis šīs sievietes savaldzināts. Kad abi sākuši dzīvot kopā, Rasma žēlojusies draudzenēm, ka Boriss esot liels guļava  – ceļoties tikai ap diviem pēcpusdienā. Māksliniekam tik tiešām patika ilgāk pagulēt, tāpēc arī viņš gleznoja nevis no rītiem, bet dienas otrajā pusē, taču, kad sāka strādāt, pāris stundās paveica to, ko citi visā dienā.

Paziņas zina teikt, ka ģimenē abi viens no otra ietekmējās – gan glezniecībā, gan tēlniecībā abiem formas bija apaļīgas. Abiem māksliniekiem bijusi  arī diezgan laba humora izjūta, un tas palīdzējis sadzīvot bez lieliem konfliktiem. Kad Rasma gribējusi, lai strīdā galavārds pieder viņai, tad izskaidrošanos parasti rīkojusi pirms promiešanas – pateikusi savu sakāmo, ātri aizcirtusi durvis un devusies prom.   

Kad ārsti Bērziņam konstatēja cukura diabētu, viņam nācās lietot zāles un ievērot diētu. Tomēr slimība neatstājās. Labajā kājā iemetās gangrēna, to nācās noņemt. Pēc kāda laika vajadzēja amputēt arī otru kāju. Uz kādu brīdi mākslinieks pat zaudēja redzi, taču vēlāk tā daļēji atjaunojās. Tad notika vēl viena nelaime – smagi saslima un nomira viņa sieva.

Likteņa triecienus Bērziņš pārcieta ļoti vīrišķīgi un stoiski – nevienam nežēlojās un neko nepārmeta, reizēm tikai paironizēja par savu stāvokli – par dzīvi ratiņkrēslā. Tolaik mākslinieks dzīvoja Jaunsaules ielas nama sestajā stāvā, un viņam bija problēmas ar izkļūšanu no dzīvokļa. Tad uzradās veikli ļaudis, kas piesolīja Bērziņam dzīvokli pirmajā stāvā, bet par to viņam būtu jāatdāvina savas gleznas. Tomēr no šā darījuma nekas nesanāca, jo Bērziņš bija cilvēks, kam principi bija svarīgāki par materiālajiem labumiem.

Radošās dzīves laikā māksliniekam bija izveidojušās draudzīgas saites ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju – tieši tur 1973. un 1981. gadā tika sarīkotas viņa divas lielākās personālizstādes. Savukārt astoņdesmito gadu beigās ar muzeja līdzdalību tika organizētas Bērziņa personālizstādes Krievijas pilsētās Čeļabinskā un Maskavā. 2002. gada janvāra beigās Bērziņš piezvanīja muzeja vadītājai Mārai Lācei un paziņoja, ka nolēmis sastādīt testamentu, ar kuru savu un sievas Rasmas Bruzītes daiļrades mantojumu novēl muzejam.

Māra Lāce atceras, ka šis lēmums izteikts strupi, lakoniski un nepārprotami. Norunāts, ka dokumentus sakārtos muzeja darbinieki, un viņiem kopā ar notāru jāierodas pie viņa. Turklāt mākslinieks pieprasījis visu izdarīt pēc iespējas ātrāk, jo nevarot zināt, cik viņam vēl atlicis…

2002. gada 1. februārī muzeja vadītāja Māra Lāce ar notāru ieradās Borisa Bērziņa darbnīcā, kur divu liecinieku klātbūtnē tika parakstīts testamenta akts. Pēc tam mākslinieks juties tā, it kā no viņa pleciem būtu novēlies akmens. Viņš daudz jokojis un pie kafijas tases stāstījis par saviem jaunības gadiem. Kā vēlāk izrādījās, steigšanās ar testamentu nebija velta. Jau pēc desmit dienām, 2002. gada 11. februārī, mākslinieks devās mūžībā. Viņš tika apglabāts blakus dzīvesbiedrei Meža kapos Mākslinieku kalniņā.

-----------------------------------------------

¹ Laima Slava. Boriss Bērziņš. Izdevniecība Neputns

² Aija Oša. Kāds es ir, tāds es ir. Izdevniecība Atēna