Deju skolotāja Taisa Aruma 79 gadu vecumā joprojām dresē audzēkņus: "Man ir diezgan stingrs tvēriens"

Taisa Aruma daudzus gadus bija Latvijas vecākā deju kolektīva Katvari vadītāja, vēl joprojām Limbažos viņa māca dejot bērnus. Kā saka zinātāji, Taisa ir īsta deju fanātiķe – dāma ar dzelžainu tvērienu, gatava līdz pēdējai niansei noslīpēt ikkatru dejas kustību.

Viņa dzimusi Alūksnē, taču mūžs aizritējis Limbažu pusē. Uz jautājumu, kad ies pensijā, Taisa noteikti atbild: “Es neiešu. Vienīgi, ja mani padzīs. Es nespēju iedomāties savu dzīvi bez dejotājiem. Ja man atņems dejas laukumu, kur varu izārdīties, tad arī manis pašas vairs nebūs.”

Pacietīga un neatlaidīga

– Kā saprotu, no deju laukuma jūs nonesīs.

– Tas būtu jauki. Arī izcilā aktrise Anta Klints nomira uz skatuves. Tā ir skaista nāve. 

– Deja – tas ir jūsu dzīvesveids?

– Daži domā, ka dejošana tāda palēkāšana vien ir, nekā nopietna. Bet tā nav. Ar deju var izdejot visu dzīvi. Katra kustība var saturēt savu domu un slēpt kādu zemtekstu. Dejā var paust savas emocijas – prieku, sāpes, pārdomas, ilgas, mīlestību.

Pirmā saskarsme ar deju man bija Alūksnes vidusskolā, ko tagad sauc par valsts ģimnāziju. Tur bija brīnišķīga deju skolotāja, viņa atļāva mums veidot savas horeogrāfijas. Piecdesmito gadu beigās iestājos Liepājas Pedagoģiskā institūta Sabiedrisko profesiju fakultātē. Tur varēja mācīties par diriģentu, režisoru un arī deju kolektīvu vadītāju.

Lūk, ar šo deju speciālista apliecību es arī peldēju visu turpmāko darba dzīvi. Protams, ar to mana izglītība nebeidzās, jo ārkārtīgi daudz mācījos no izciliem horeogrāfiem un deju pedagogiem: Ulda Žagatas, Harija Sūnas, Imanta Magones, Alfrēda Spuras. Tagad viņu šeit vairs nav, viņi dejo debesīs.

– Par jums runā, ka esat ļoti stingra.

– Esmu ļoti pacietīga un neatlaidīga katras dejas kustības noslīpēšanā. Reizēm mani audzēkņi pat sāk bažīties, vai vispār kādreiz tā deja tiks uzvesta. Uz konkrētu takti vai kustību es varu sēdēt ilgu laiku, kamēr tā sanāk tāda, kādu es gribu. Šis stingrais tvēriens man ir no tēva, no stiprajiem malēniešiem. Malēnietim ir sava galva uz pleciem un savs viedoklis, viņš stāv un krīt par savu taisnību. Ne katrs malēnietis var būt diplomāts, taču uz viņu var paļauties. Malēnietis ir cilvēks ar stipru krampi.  

– Kā atšķirt malēnieti no citiem?

– Kad aizgāju uz Liepājas Pedagoģisko institūtu, man nebija platā ē, turklāt runāju ar lauztu intonācija, kuru nācās koriģēt. Tādā lauztā intonācijā, starp citu, runāja brāļi Kokari, viņi lauza valodu līdz pat mūža beigām. 

– Audzēkņi stāsta, ka jūs savā vecumā mierīgi varat nodejot solo.

– Mūsu ģimenes draugs ir Latvijā labi zināmais horeogrāfs Agris Daņiļēvičs, kuru pazīstu jau no puikas gadiem. Kad deju kolektīvs vēlējās sarīkot man skaistu 75 gadu jubileju, Agris speciāli man uztaisīja deju ar nosaukumu Es biju laba iemetēja. Kaut kā sanāca, ka jubilejā es to neizpildīju, toties nodejoju Latviešu dziesmu svētkos Kanādā, Hamiltonā. Tur nebija, kam dejot solo, un tad nācās izpildīt Es biju laba iemetēja.

– Pēc nosaukuma spriežot, jautrs gabals. Vai dejosiet arī 80. jubilejā? 

– Es nezinu, tad jau redzēs. Par grūtu nebūtu, jo cenšos sevi uzturēt labā formā. 

– Kā tas izpaužas? 

– Es mazāk braucu ar mašīnu, bet vairāk eju kājām. Agrāk es skrēju, bet pirms kāda laika pārtraucu. Limbažos ir jauks peldbaseins, divas vai trīs reizes nedēļā eju peldēt. Man patīk ūdens, patīk peldēt, tas ir patīkami. Es gan neesmu nekāda izcilā peldētāja, peldu pa sunisko.

– Ievērojat diētu?

– Ar to ir problēmas. Man bieži gribas ēst vairāk nekā vajadzētu, tāpēc cenšos sevi ierobežot. Ne vienmēr tas izdodas. Cilvēks pēc dabas ir vājš un slinks, nākas sevi disciplinēt.

Dejotāji – visskaistākie cilvēki pasaulē

– Vai deja ievijusies arī jūsu personīgajā dzīvē?  

– Mans vīrs, kurš jau pirms desmit gadiem devās aizsaulē, bija basketbola treneris. Arī mūsu dēlu Edžu viņš virzīja basketbolā. Tā kā dēls nebija gara auguma, viņu trenēja kā saspēles vadītāju. Tomēr beigu beigās dejošana ņēma virsroku – dēls aizgāja no basketbola un sāka dejot. Tagad viņš ar šo lietu nodarbojas profesionāli. Esmu atdevusi viņam tautas deju ansambli Katvari, viņš ir tā vadītājs un producents.

Esmu bagāta – man ir trīs bērni, vēl ir meitas Laura un Ilva. Starp vecāko meitu Lauru un dēlu Edžu ir 15 gadu starpība. Kad gaidīju dēlu, domāju, ka turpmāk piebremzēšu ar darbiem un vairāk pievērsīšos viņa audzināšanai. Diemžēl nesanāca. Viņu vairāk audzināja manas meitas, nevis es.

Tā kā mūždien biju ļoti aizņemta, mani bērni auga patstāvīgi.  Un es priecājos – man ir ļoti labi bērni. Turklāt ir septiņi mazbērni un trīs mazmazbērni.

Agrāk bija tāds žurnāls Skola un Ģimene, kur uz vāka lika lielo ģimeņu fotogrāfijas. Skolas un Ģimenes vairs nav, tāpēc uz žurnāla vāka es netieku. Bet vispār popularitātes man pietiek.

– Vai arī meitas dejoja? 

– Meitas ne tikai dejoja, bet arī vadīja deju kolektīvus, taču vēlāk izvēlējās citu nodarbošanos. Taču Edžus vēl joprojām cīnās.  

– Kāpēc cilvēkiem vajadzētu dejot?

– Uzskatu, ka dejotāji ir viskaistākie cilvēki pasaulē. Viņi ir visčaklākie un idejām bagātākie. Kad strādāju kā valsts kultūras inspektore, piedalījos Kultūras ministrijas un Pašvaldību savienību organizētajos izbraukumos, kur tika vērtēti sakoptākie pagasti un laukus sētas. Izbraukāju visus Latvijas novadus un redzēju, ka tās skaistākās sētas ir pašdarbniekiem.

Arī mūsu novadā viskaistākās sētas ir koristiem un dejotājiem. Tas skaistums nāk no latvju dziesmām, dainām un dejām. Cilvēki, kas nodarbojas ar pašdarbību, ir Latvijas tautas zelta fonds.

Pašdarbība disciplinē un māca pašaizliedzību. Piemēram, svētdienās daudzi dodas izklaidēties vai sauļoties, bet mums ir mēģinājums. Citi atpūšas, bet mēs strādājam. Kad gatavojāmies Katvaru simtgades jubilejai, mēģinājumi bija katru svētdienu.

– Ar kādiem dejotājiem jūs tagad strādājat?

– Man ir četras grupas – pirmā, otrā, trešā un ceturtā klase. Agrāk bija arī bērnudārza grupa, bet no tās es atteicos. Ar maziem bērniem kopā ir jālēkā, jārāpo un jākūleņo, un es vairs neesmu tik jauna, lai to darītu. Pakāpeniski nododu dejotāju grupas saviem palīgiem. Pirms diviem gadiem nodevu septīto un devīto, pērn – piekto un sesto klasi. Pamatus jau esmu ielikusi, tagad atliek vien to visu turpināt un attīstīt.

Kad man palika 75 gadi, sāku domāt, kā visu to, ko esmu veidojusi, pamazām nodot citiem. Dēlam Edžum nodevu Katvarus. Pie skolas dejotāju grupām piesaistījām bijušo dejotāju Raivi Eglīti. Nākamgad viņš beigs Mūzikas akadēmijā horeogrāfus. Labs un spēcīgs puisis. Turklāt viņā ir kāds magnēts, kas piesaista jaunus dejotājus. Vairāki puiši jau pametuši airēšanu un sākuši dejot.   

– Tautas deju ansambļa garderobē ir dažādu novadu tautastērpi. Kādas ir to atšķirības?

– Jau padomju laikos prasīja, lai mums būtu visu četru novadu – Kurzemes, Vidzemes, Zemgales un Latgales – tautastērpi. Un mums arī bija. Kad braucām uz ārzemēm, visbiežāk izmantojām Kurzemes tautastērpus, no Nīcas un Bārtas, jo tie bija viskrāšņākie. Tie jau arī tagad ir tādi kā mūsu valsts dejotāju parādes tērpi.

Zemgales tērpiem krāsas un toņi ir siltāki, mīlīgāki. Tērpi ir austi rozīšu rakstā, mierīgi, iekš zaļa, brūna un dzeltena. Savukārt latgaļiem ir liela baltkrievu ietekme. Balti un strīpaini. Ja dejotāji uz skatuves uznāk tīri baltos tērpos, nav šaubu –tie ir no Abrenes. Tiesa gan, Abrenes mums vairs nav. Runājot par Vidzemi – tur liela ir zviedru ietekme. Tērpi ar sīkrūtiņām un sīksvītriņām. Atturīgi un skaisti.

Kad visi pieceļas kājās un aplaudē

– Jūsu repertuārā arvien vairāk ienāk laikmetīgās dejas. 

– Kad pirms desmit gadiem veidojām priekšnesumu kolektīva Katvari 90. jubilejai, Edžus teica: “Mammu, tagad vairs nepietiek, ka iesākam koncertu ar Gatves deju un beidzam ar dzirnavām vai sudmaliņām.” Es sapratu, ka viņam ir taisnība, mums nepieciešams kaut kas laikmetīgs. Tā kā nejutāmies spēcīgi horeogrāfi, piesaistījām profesionāļus.

Agris Daņiļēvičs mums uztaisīja dejas izrādi  No zobena saule lēca. 90 gadu jubilejā sarīkojām četras izrādes, trīs notika Limbažos, ceturtā – Rīgā. Bijām ieguldījuši lielu darbu, tāpēc nolēmām uzstāties arī galvaspilsētā. Pasākumu režisēja Uģis Brikmanis, kopā ar mums uzstājās grupa Auļi. Kad to parādījām Kongresa namā, koncerta beigās publika piecēlās kājās. Paskatīties izrādi bija atnākuši arī daudzi Rīgas deju kolektīvu vadītāji, un viņi teica – mēs arī gribam! Jau pēc gada bija savākušies 1000 gribētāju. Izrāde notika Ķīpsalā, visi koncerti bija izpārdoti.

Tagad, gatavojoties Katvaru 100. jubilejai, pieaicinājām itāļu horeogrāfu un izveidojām jaunu laikmetīgu dejas izrādi. Laikmetīgā deja pievelk daudzus. Salīdzinājumā ar tautiskajām dejām tur ir pavisam citas kustības, citi stāsti. No tā visa iegūst gan dejotāji, gan skatītāji. Kad gatavojamies jubilejai, uz mēģinājumiem ieradās arī dejotāji, kam pāri astoņdesmit. Viņi aktīvi gan vairs nedejo, tomēr jubilejas pasākumos piedalījās. 

– Vai dejotājiem jābūt labā fiziskā formā?

– Sportiskajai formai, protams, ir liela nozīme, bet nav tā, ka dejotājos pieņem tikai izcilniekus. Ja bērns ir apaļīgs un neveikls, bet viņam ir vēlme dejot, pēc kāda laika viņš var kļūt par slaidu un skaistu gulbi. Deju skolotājam ir cieši jāstrādā ar vecākiem, bet viņiem savukārt jāuzticas deju skolotājam, lai nav tā, ka bērns pēc kādas neveiksmes pamet deju nodarbības. Lūk, kāds viņu parāva, ne tā pateica, un viņš vairs negrib dejot... 

Tas ir labi, ka dejot nāk jaunieši, kas agrāk nodarbojušies ar sportu. Viņi ir fiziski labi sagatavoti, ja paceļ roku, tad spēj to arī noturēt. Dejotājiem jābūt stipriem un veselīgiem. Trenējoties un pilnveidojoties par tādu var kļūt ikviens.

Tomēr jāatzīst, ka bērni, kopumā ņemot, ir švakāki nekā agrāk. Te es varu palielīt savu skolu, kurā mācījos. Mūsu sporta zālē bija gan riņķi, gan līdztekas, gan buki. Tagad neesmu redzējusi, ka bērni vingrotu uz līdztekām. Man šķiet, ka mūsdienu bērniem it sevišķi trūkst spēka vingrinājumu. Es nezinu, ko viņi dara sporta stundās, varbūt tiešām vingro, tomēr jāatzīst, ka fiziski viņi nav stipri. Es gan nezinu, vai šeit varam vainot sporta skolotājus, – viņiem ir tādi bērni, kādi ir. Daudzi vecāki līdz galam neapzinās, ka veselības pamatā ir kustība.

– Vai ir nozīme, kādā garastāvoklī tu dejo? 

– Labā kolektīvā un labā kompānijā garastāvoklis vienmēr uzlabojas. Ja cilvēks atnāk uz mēģinājumu sliktā omā, viņš tiek ierauts deju virpulī, un noskaņojums strauji uzlabojas. Tā notiek vienmēr, deja dod dzīvesprieku. Un bērni to jūt. Kori iet mazumā, bet dejotāju kļūst arvien vairāk.  Cik zinu, nākamajos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos jau pieteikušies 14 000 dalībnieku, bet Rīga var uzņemt tikai septiņus tūkstošus. Gribētāju ir divreiz vairāk nekā ieplānots.

Skatās virsū un nedzird

– Kā veidojās jūsu dejas pedagoģes karjera?  

– Pēc Liepājas augstskolas beigšanas mani norīkoja darbā Igates bērnunama skolā. Tolaik skolotājiem bija piešķirti dzīvokļi  Emiļa Melngaiļa dzimtas mājās, kur vēlāk iekārtoja memoriālo muzeju. Tomēr pārāk ilgi Igatē es neuzturējos, pārcēlos uz Limbažiem. Strādāju pilsētas 1. vidusskolā, pasniedzu stundas pirmajām klasītēm. 

Tad direktors izdomāja, ka man skolā vajadzētu sākt veidot un vadīt deju kolektīvu. Tika nolemts, ka skolas deju kolektīvam jāpiedalās Skolēnu dziesmu un deju svētkos Tā arī notika – gada laikā sagatavoju visu repertuāru visām klasēm, no pirmajai līdz vienpadsmitajai, un 1972. gadā mēs bijām Rīgā. Bijām strādājuši tikai vienu gadu, citi dejotāji bija labāk sagatavoti.

Kad skatījos uz deju laukumu, kur pašā centrā skaisti dejoja madonieši un saldenieki, man aiz saviļņojuma pat asaras bira. Un tad es apņēmos, ka nākamajos deju svētkos mani audzēkņi dejos tikpat izcili. Tā arī notika. Aktīvi strādājām, rīkojām pat dejotāju vasaras nometnes. Tolaik populāras bija pionieru nometnes, bet es pateicu, ka mums būs nevis pionieru, bet dejotāju nometnes.

Skolotāju arodbiedrība un vecāki mums deva naudu, un mēs visas vasaras cītīgi strādājām. Kad nākamajos svētkos atkal bijām Rīgā, visās dejotāju grupās – no pirmās līdz ceturtajai, no piektās līdz astotajai un no devītās līdz vienpadsmitajai klasei –dabūjām pirmās vietas. Tas bija unikāls gadījums, kad viens kolektīvs visās grupās iegūst pirmo vietu. Tā bija mūsu zvaigžņu stunda, un tā turpinās vēl līdz šodienai.

– Dziesmu svētkos daudzi sūkstās, ka nevar dabūt biļetes.

– Man tādas jezgas ļoti patīk. Tas taču ir forši, ka ir tik liels pieprasījums un nevar dabūt biļetes! Reizēm taču arī uz hokeju nevar dabūt biļetes, un tas ir normāli. Tas būtu šausmīgi, ja uz Dziesmu svētkiem paliktu pāri biļetes. Tas rīvētu kantes manam godam. 

– Lai kaut ko sasniegtu, jābūt disciplīnai.

– Man ir diezgan stingrs tvēriens – kuru es vairāk mīlu, to stingrāk satveru. Skaidrs, ka ne visi ir apmierināti ar manu stingro pieeju. Ir pedagogi, kas glāsta un paijā, un tādi, kas savus audzēkņus dīda. Es esmu no otrajiem. Katram ir sava metode, un es neapgalvoju, ka mana metode ir tā labākā. Es reizēm arī bļauju, un bļauju briesmīgi.

Esmu emocionāla un noteikti eju uz rezultātu. Gadās, kādam audzēknim tas nepatīk, un tad viņš aiziet. Pamet dejošanu, bet vēlāk nožēlo. Nesen Limbažu ģimnāzijā bija absolventu salidojums. Man nāca klāt puiši, lieli brieži, un izteica komplimentus. Uz vienu skatos un saku: “Raugos tavās blēdīgajās acīs un neatpazīstu. Vai tiešām dejoji pie manis?” Izrādās, viņš bija dejojis līdz trešajai klasei, pēc tam aizgājis. Un vēlāk to nožēlojis – neviens nebija viņu piespiedis turpināt.

– Vai tagad audzēkņi ir paklausīgi?

– Reizēm gadās, ka vecākiem pajautāju: “Vai viņš jūs klausa uz vārda?” Kā izrādās, neklausa. Un kā lai es ar viņu strādāju? Es tomēr prasu, lai audzēkņi mani klausa. Ja kāds bērns nāk no ģimenes, kur var darīt, ko grib, man jāpanāk – gan ar labu, gan sliktu –, lai viņš mani klausa. Lai viņš stāv mierā un mani dzird. Tā ir vislielākā problēma – ka skolēns mani nedzird. Reizēm skatās tieši virsū, bet nedzird. Es redzu, ka viņš domā pavisam ko citu. Tad jātērē laiks un jāpanāk, lai viņš mani beidzot sadzirdētu.

Jauna kleita kapusvētkos

– Esat aktīva ne tikai uz deju laukuma. Jūs peldat, staigājat, ātri braucat ar mašīnu...

– Mašīnu vadu jau kopš 1973. gada. Sāku braukt, jo nevēlējos būt no citiem atkarīga. Un man patīk braukt ātri. Kad agrāk ar mašīnu devos uz Alūksni, mani vienmēr noštrāfēja. Tad bija kāds gadījums Limbažos – apturēja ceļu policisti. Viņi mani atpazina. Viens saka: “Arumas kundze, lūdzu, piesprādzējieties! Un brauciet prātīgāk!” Droši vien bija pie manis dejojis. Un man palika kauns. Kopš tās reizes cenšos būt džentlmenis uz ceļa.

Vairs nepārkāpju satiksmes noteikumus, braucu ar 90 kilometriem stundā, bet tur, kur atļauts, ar simts. Es neko nenokavēju. Kā esmu novērojusi, tie ātrie skrējēji nekur ātrāk netiek. Piemēram, Rīgā viens tā un šitā aiziet man priekšā, bet pie nākamā krustojuma atkal ir man blakus.

– Jūsu dzimtā puse ir Alūksne.

– Esmu meldermeitiņa. Latvijas laikā tēvs bija nopircis kuļmašīnu, ar kuru braukāja apkārt pa pagastiem un kūla. Kad nodibinājās padomju varu, tēvu aicināja atjaunot dzirnavas. Tā viņš daudzus gadus strādāja par dzirnavnieku. Alūksnē ir manas tēva mājas, kurās patlaban neviens nedzīvo.

Kad vīrs vēl bija dzīvs, viņš tur kaut ko arī padarīja – iekārtoja saimniecības ēku un pirti.  Vienubrīd visa ģimene gribējām to māju pārdot, lai pēc tam iegādātos īpašumu Limbažu pusē, bet tas plāns neizdevās. Un varbūt arī labi, ka neizdevās, jo tagad skaidri zinu, ka Alūksnes māju nepārdošu. Pēc manis lai bērni dara, kā grib. Tagad ik pa laikam braucu uz tēva mājām, jo tā puse mani ārkārtīgi pievelk. Turklāt alūksnieši ir lieli malači, viņi ir labi sakopuši pilsētu.

Atceros, bērnībā man bija daudz jāstrādā, bija jāiet ganos. Dzīvojām Alūksnes nomalē, kas šodien vairs nav nomale. Tā kā biju dzirnavnieka meita, man bija apavi, savukārt kaimiņu puikām savas basās kājas bija jāsilda govju pļekās. Kas bija jāizdara, to es izdarīju, vecākus klausīju. Diemžēl tagad ir citādi.

Atceros vēl kādu dīvainu lietu. Bērnībā es dzīvoju privātmājā un apskaudu bērnus, kas dzīvoja komunālajos dzīvokļos. Man gribējās būt kopā ar citiem, gribējās burzīties. Turklāt mūs māja atradās tālu no skolas. Es gribēju būt centrā, būt kopā ar pārējiem.

– Alūksnes pusē vienmēr bijusi spēcīga un izteikta kapu kultūra.

– Skolas gados es labi zināju, ka jauna kleita man būs uz kapusvētkiem. Un ar to kleitu būs jādzīvo līdz nākamajiem kapusvētkiem, kad man atkal būs jauna kleita. Kapusvētki – tā bija svēta lieta. Vienmēr tika saposta māja, cepti pīrāgi, šmorēts un gatavots.

Lielajos kapos noklāja galdus pie vārtiem, mazajos kapos – kapu vietās. Uz kapa uzklāja baltu galdautu un salika cienastu. Kapusvētki bija pasākums, kur satikās tuvinieki un draugi. Vēl tagad Alūksnes vidusskolas audzēkņu salidojumus pieskaņo kapusvētkiem. Tie parasti ir svētdienā, bet salidojums dienu iepriekš.

– Vai bez dejas jums ir arī citas aizraušanās?

– Kad biju jaunāka, daudz pirku un lasīju grāmatas. Man ir diezgan liela bibliotēka, daļa grāmatu diemžēl stāv neizlasītas. Agrāk man bija tāda doma, ka tad, kad būšu pensijā, beidzot izlasīšu visas grāmatas. Pagaidām nesanāk, vienkārši nav laika.

– Vai savā dzīvē kaut ko nožēlojat?

– Man ļoti žēl, kad pēdējos mēnešus, kad māte dzīvoja pie manis, es maz ar viņu runāju. Biju ļoti aizņemta ar saviem darbiem, vienkārši neatlika laika. Reiz frizētavā satiku kolēģi, arī viņas māte nomira tajā pašā laikā. Viņa stāstīja, ka pēc veļas izmazgāšanas gājusi to gludināt mātes istabā, tad viņas daudz runājušas.

Diemžēl es gludināju veļu pavisam citā istabā, daudz kas palika neizrunāts. To es nevaru sev piedot. Tāpēc es visiem saku – runājam, runājam, runājam. Tuviniekus un draugus es aicinu neklusēt, bet vairāk runāt. Es visiem iesaku vairāk runāt ar sev tuvajiem cilvēkiem.