Ķibeles attiecībās un ar bērniem - vecvecāku dēļ. Kā rīkoties, lai saprastos?
Situācijai piedāvāts ieskats iespējamajiem izejas ceļiem un risinājumiem, tomēr šīs nav ātrās receptes, kā novērst ķibeles ģimenē. Lai esošās problēmas atrisinātu, pārmaiņas būtu ilgtermiņa un drīz vien viss neatgrieztos vecajās sliedēs, nepieciešams gribasspēks, mērķtiecība un dažkārt arī speciālista strukturēta palīdzība. Aicinām izlasīt arī tad, ja nesaskaraties ar aprakstīto situāciju - sniegtā informācija var izrādīties kā palīgs sevis un savu bērnu tuvākai iepazīšanai, dažādas rīcības iemeslu saprašanai.
Situācija
Jaunās ģimenes vecvecāki dzīvo netālu un bieži iesaistās bērnu pieskatīšanā, jo mammai un tētim jāstrādā garas darba stundas un pēc darba jāmēro tāls ceļš uz mājām. Mamma ir noraizējusies un dažkārt aizvainota, ka vecvecāki bērnus pārlieku lutina – pie viņiem vienmēr neierobežotā daudzumā ir saldumi (lai gan dēls ir kļuvis apaļīgāks), kā arī mīļā miera labad televizors, spēles telefonā, datorspēles ir pieejamas brīvā režīmā. Reizēm bērni vecākiem „izmet”, ka labāk ies pie vecmammas, jo mājās vecāki visu aizliedz. Vecāki ir ieplānojuši apmeklēt „Bērnu emocionālās audzināšanas” kursus, taču no omes saņēma komentāru, kas tika izteikts it kā draudzīgā balsī, tomēr nepārprotami liekot noprast, ka viņa šādus kursus uzskata par lieku laika tērēšanu – viņa esot izaudzinājusi četrus bērnus un veiksmīgi iztikusi bez kursiem.
Mammas skatpunkts: Vecvecāku palīdzīgās rokas daždien ir liels atspaids, taču nu jau vairs nespēju izturēt viņu nevēlēšanos cienīt mūsu viedokli attiecībā uz bērnu audzināšanu.
Tēta skatpunkts: Man apnikuši mūžīgie strīdi ar vecvecākiem, jūtos aizkaitināts. Nevajag bērnus pie viņiem vispār vairs laist – gan jau izdomāsim, kā tikt galā pašiem.
Bērnu skatpunkts: Opīši mums ļauj darīt pilnīgi visu, pie viņiem ir forši. Taču mamma ar tēti par viņiem reizēm runā nejaukas lietas.
Iespējamās vecāku grūtības
-
Vecāki šobrīd jūtas esam dilemmas priekšā – vai nu paciest situāciju, vai neiet pie vecvecākiem vispār, taču abi iedomātie risinājumi ir galējības. Ja paliek pie valdošās visatļautības, sāk ciest bērnu veselība un rodas problēmas ar disciplīnu, savukārt, ja pārtrauc attiecības ar vecvecākiem, tas izvēršas kā viņu sodīšana, nerādot mazbērnus vispār. Abas paaudzes neelastīgi risina problēmas – jaunā paaudze ir pārņēmusi šo konfliktu risināšanas veidu.
Iespējamās bērnu grūtības
- Visatļautība pie vecvecākiem rada vēlēšanos neievērot noteikumus arī mājās. Tādējādi bērnu acīs vecāki sāk kļūt par „sliktajiem”.
Iespējamais rīcības plāns vecākiem
Ja vecāki apzinās, ka ģimenē pastāv sarežģījumi un viņiem būtu vēlams papildināt savas zināšanas par bērnu audzināšanu, tas ir liels solis ceļā uz problēmas atrisināšanu. Kursos iegūtās zināšanas vēlams pastāstīt vecvecākiem, vai pat, neraugoties uz skepsi, aicināt viņus līdzi tos apmeklēt.
tomēr stāstīt un izglītot viņus, kuras no lietām var nodarīt kaitējumu mazbērnu veselībai. Piemēram, skaidrot, ka, spēlējot datorspēles vai sēžot pie TV, ēšana notiek neapzinātā līmenī, tāpēc bērni var apēst daudz vairāk, nekā ir nepieciešams, un norādīt uz dēla apaļīgumu.
jo nereti vecvecāki vairāk ieklausās bērnu stāstītajā un uzklausa viņu iegūtās zināšanas. Tāpat vecāki var uzdāvināt kādas aizraujošas galda spēles vai rosināt interesantas nodarbes, kurām vecvecāki ar mazbērniem var nodoties viņu kopā pavadītajā laikā.
Ja tiek izmantota citu palīdzība, ir jāiemācās rēķināties ar citādām bērnu audzināšanas metodēm, pieeju. Grūti vai pat neiespējami ir ko pieņemt, ja metodes ir bērnu vajadzībām neatbilstīgas, un katrā no vecākiem tas var raisīt papildu dusmas. Taču, lai šāda vienošanās notiktu, nepieciešama nesteidzīga saruna – tā jāieplāno brīdī, kad abām pusēm ir laiks. Ja sarunas par bērnu audzināšanu parasti izvēršas emocionālas, tad tām nepieciešams sagatavoties, svarīgākās pārrunājamās lietas pirms tam apdomājot vai uzrakstot. Šāda gatavošanās noderēs situācijā, ja sarunas gaitā uzvirmos emocijas.
Neatkarīgi no bērnu vecuma labi palīdz dienas vai nedēļas plāna izstrāde, kurā var iesaistīt arī vecvecākus. Šādu plānu, kurā ierakstīts mācību stundu ilgums, pulciņi, laiks, kad jāpilda mājasdarbi un kad ir laiks atpūtai, novieto redzamā vietā gan vecāku, gan vecvecāku mājās. Ja bērns ir mazāks, plānam jābūt sīkākam, ja lielāks –lakoniskākam. Ja šādi dienas/nedēļas plānojumi nekad agrāk nav veidoti, sākotnēji tiem jābūt īsākiem, bet ar laiku ikviens tos var papildināt ar ģimenes pasākumiem, pienākumiem u. c. aktivitātēm.
vecākiem ir vērts apdomāt, kas varētu būt par pamatu tik saspīlētām attiecībām. Tas pieaugušais, kuram ir šie vecāki, var doties uz konsultāciju pie speciālista, lai labāk izprastu, kāpēc ir šādas konfliktējošas attiecības. Ideāli, ja uz konsultāciju pie speciālista dodas abas puses – arī vecvecāki.
. Dažkārt dienas steigā aizmirstas izvērtēt, cik laika vecākiem sanāk pavadīt kopā ar saviem bērniem. Kādas kopīgas aktivitātes ir ģimenes darbdienu vakaros? Tās var būt mazas, mīļas lietas, piemēram, muguras paijāšana bērnam pirms gulētiešanas vai kopīga grāmatas lasīšana, visai ģimenei sakāpjot vienā gultā. Kādas kopīgas aktivitātes ir brīvdienās (vai vispār tādas ir?), un vai to izvēlē piedalās arī bērni? Jo vairāk priecīgu brīžu bērni piedzīvo kopā ar vecākiem, jo atvērtāki un motivētāki viņi ir savu pienākumu pildīšanai.
