Viņi taču ir mūsējie! Latvieši, ar kuriem lepojamies pasaulē - Briedis, Kleina, Šimkus

Bez Latvijas es būtu cits

Sīkstais latvietis – tā par sevi saka pianists Vestards Šimkus, kurš nemitīgi pilnveido savu klavierspēli un koncertos līdzās klasiskajam repertuāram drosmīgi piedāvā arī savas kompozīcijas. Katru gadu viņš sniedz aptuveni 50 koncertu un lielu daļu no tiem – ārpus Latvijas. Novembri viņš pavadīja, koncertējot Spānijā, bet nākamā gada sākumā uzstāsies Francijā, Vācijā un Beļģijā, taču vairāk par visu viņam patīk būt mājās.

“Esmu priecīgs, ja brīvās dienas varu pavadīt mājās, nevis kādā no pasaules metropolēm. Turklāt tā ir vienīgā vieta, kur varu netraucēti strādāt un kvalitatīvi pievērsties koncertu sagatavošanai, kas ir būtiskākais un arī grūtākais process koncertdarbībā. Koncerts ir svētki – tā apbalvoju sevi pēc smagā darba.

Pēdējā laikā koncertos daudz spēlēju savu oriģinālmūziku, ko tagad akadēmiskie mūziķi dara ļoti reti. Kādreiz, pirms pusgadsimta, tas bija ierasts, un es spītīgi pie šīs tradīcijas turos un ar to mēģinu atšķirties milzīgajā mūziķu konkurencē. Mīlestība uz komponēšanu man vienmēr bijusi liela. Jāsaka liels paldies komponistam Pēterim Vaskam, kurš ir bijis lielisks atbalsts un padomdevējs kompozīcijas jautājumos. Ar viņa mūziku, ko bieži mēdzu atskaņot savās koncertprogrammās Latvijā un ārzemēs, man ir īpaša radoša saikne un saskaņa. Pētera Vaska mūzika man šķiet vislatviskākā. Tā ir pilna ar arhaiskāko tautasdziesmu intonācijām un skaņkārtām un ļoti skaudri un emocionāli vēsta par mūsu tautas pārdzīvojumiem. Ārvalstīs Pētera Vaska mūziku pazīst, mīl un ciena, tāpēc jāsaka, ka viņš ir Latvijas un latviskuma spožākā vizītkarte. Kas attiecas uz maniem skaņdarbiem, augstu vērtēju senatnīgas, neģermanizētas latviešu tautas dziesmas un to skaņkārtas, intonācijas un ritmiskās īpatnības, kuras šur tur savā mūzikā ieviju kā iedvesmojošus impulsus. Bet sajūta, ko ielieku savās kompozīcijās, neatņemami saistīta ne tikai ar Latviju, bet tieši ar vietu, kur dzīvoju, – ar Vecmokām Kurzemes pusē. Tā ir tik skaista vieta ar daudziem meža ezeriem un ļoti krāšņiem gadalaikiem, dienām un naktīm. Šī vieta ieaužas manos skaņdarbos un turpina tajos dzīvot. Katru reizi, spēlējot tos, vai tā būtu Parīze, vai Minhene, domās nonāku mājās, kur pavadu katru savu brīvo dienu, un katra diena, kuru tur nepavadu, liek dziļi ilgoties.

Es lepojos ar latviešiem, kuri kaut ko sasniedz pasaulē, un varu būt lepns, ka esmu viens no tiem Latvijas mūziķiem, kas veiksmīgi pārstāv Latvijas vārdu starptautiskajā koncertu apritē. Bet konkursu un sacensību, tāpat kā mākslinieku vai sportistu, pasaulē ir neaptverami daudz, un katrs panākums, lai cik nozīmīgs tas šķistu, ir kā piliens jūrā, kas ārzemēs ātri vien aizmirstas, ja vien šie cilvēki par to vispār uzzina. Līdz ar to latviešu lepošanās ar savējiem, kas izpaužas kā pašapziņu vairojošā sajūta, ka mēs esam vislabākie, ir vērtējama ļoti pozitīvi. Un tas nav tālu no patiesības, ņemot vērā izcilu mūziķu, mākslinieku un sportistu īpatsvaru uz mūsu iedzīvotāju skaitu. Tas pierāda, cik mēs, latvieši, esam varoši un sīksti. Šo gluži vai pārdabisko sīkstumu mūsos nav varējusi iznīdēt neviena netaisnība, neviena okupācija, neviena neveiksme. Tā piemīt arī man, un bieži vien palīdz nospēlēt ļoti garu un grūtas programmas pilnu koncertu. Kad šķiet, ka rokas ir tik nogurušas un galva sāp, un vairs nevar saņemties, talkā nāk latviešu sīkstums, kas tomēr palīdz visu izdarīt līdz galam.

Es augu patriotiskā ģimenē, kur katrs sevi apzinājās nevis kā vienkārši cilvēku, bet gan tieši kā latvieti. Tāpēc jau kopš bērnības par katru savu panākumu, uzstājoties konkursos un koncertos, priecājos kā par nelielu, tomēr Latvijas panākumu. Vēl joprojām katru savu uzstāšanos ārvalstīs cenšos realizēt pēc iespējas spilgtāk un pārliecinošāk, lieliski apzinoties, ka brīdī, kad spēlēju uz skatuves, klausītāju acīs esmu pati Latvija. Tā ir zeme, bez kuras es būtu cits. Katra uzstāšanās reize ir kā iespēja caur skaņām, caur savu mūzikas atskaņošanas un sacerēšanas spēju pastāstīt ārzemju klausītājiem par šo brīnišķīgo zemi. Ja pēc koncerta izdodas turpināt sadarbību ar koncertu organizētājiem un atrast ierakstu producentus, kas vēlas sadarboties ilgtermiņā, varu uzskatīt, ka esmu pamanīts. Līdz ar to arī Latvija tiek novērtēta.

Karjeras sākums vismaz manā profesijā ir ļoti grūts, jo starptautiskajā koncertu apritē klausītājiem bieži vien šķiet, ka nepazīstams ir tas pats, kas slikts. Tātad tas ir kaut kas, kas nav pelnījis uzmanību. Man paveicās, dažādās Eiropas valstīs atrodot aģentus, ierakstu producentus, festivālu direktorus, kas novērtēja manas mūziķa kvalitātes un vēlējas ar mani ilgtermiņā sadarboties atkal un atkal, piedāvājot saviem klausītājiem manu klavierspēli. Ceru, ka, vairojot savu atpazīstamību pasaulē, esmu kaut cik veicinājis arī Latvijas valsts atpazīstamību vismaz klaviermūzikas cienītāju vidū.

Lai cik daudz koncertu būtu nospēlējis un lai cik tālās zemēs bijis, spēlēt Latvijas publikai ir visizaicinošāk. To saka visi man pazīstamie latviešu mūziķi. Publikas attieksme pret pašmāju mūziķiem ir ļoti saasināta un dažkārt pat pārāk kritiska. Taču – nekur citur pasaulē tādu mīlestību no klausītājiem nesaņemu un nesaņemšu. Un to es ļoti jūtu un novērtēju.”

Drosmīgi un bez robežām

Agnesi Kleinu pazīstam kā atraktīvo un stilīgo modes blogeri, taču nu jau gandrīz divus gadus viņas radošās idejas un mērķi lido citā virzienā. Kopā ar draudzeni, žurnālu dizaineri Madaru Krieviņu, viņa veido divvalodīgu grāmatžurnālu Benji Knewman. Ar šo izdevumu, kurā stāsti par latviešiem un Latviju (bet ne tikai) lasāmi angļu un latviešu valodā, tiek iepazīstināta visa pasaule. To lasa pat Jaunzēlandē!

“Kopš 16 gadu vecuma strādāju par žurnālisti, esmu rakstījusi daudziem medijiem, bijusi redaktore, un mana karjera šajā virzienā turpinās pašas radītā un izdotā projektā. Arī bloga rakstīšana bija veids, kā turpināju būt žurnāliste. Toreiz, pirms sešiem gadiem, blogošana bija jaunums – neaizpildīts lauciņš, kurā bija ko darīt. Tagad ir sociālo tīklu laiks, tie piedāvā iespēju reklamēties pašiem, un dizaineri prot sevi prezentēt, tāpēc mans atbalsts viņiem vairs nav tik ļoti nepieciešams. Tā vietā nolēmu radīt ko citu – alternatīvu tačskrīniem, īstu grāmatu/žurnālu, kas smaržo pēc tipogrāfijas krāsas, kuru var pašķirstīt un izlasīt ne vienu reizi vien un – pats labākais – nolikt grāmatplauktā, lai kādreiz atkal paņemtu rokās. Pasaulē runā, ka drukātais medijs mirst, bet tā nav taisnība. Kā pretestība tam, cik strauji ziņas izplatās digitālajos medijos un cik strauji tās aizmirst, pasaulē ir sācies neatkarīgo, pašizdoto drukāto mediju uzplaukums.

Nupat iznāca trešais Benji Knewman numurs, un, salīdzinot ar iepriekšējo, to izdevām nedaudz vairāk eksemplāros. Neviens veikaliņš, kurā grāmatžurnāls tiek pārdots (Hjūstonā, Ņujorkā, Toronto, Amsterdamā, Berlīnē, Malaizijā, Taivānā, Brazīlijā un citur, kopskaitā 22 valstīs visā pasaulē), nav pasūtījis mazāk eksemplāru. Un vēl viena laba ziņa – tagad Benji Knewman sāk tirgot arī populāra grāmatnīcu ķēde ASV Barnes & Noble. Uz trešā numura vāka ir amerikānis Stīvs Grands, mūziķis un dziesmu autors. Mēs parūpējāmies, lai viņa amerikāņu faniem ir iespēja nopirkt grāmatžurnālu sev tuvākajā ASV pilsētā.

Kopš pirmā numura izdošanas ir pagājis gads, un, spriežot pēc sekotāju skaita grāmatžurnālam sociālajos tīklos, varam secināt – to lasa visdažādākajās pasaules malās, vēl nesen vienu eksemplāru nosūtīju uz Jaunzēlandi. Mūsu lasītāji ir īsti Benji cilvēki – tie, kas saredz dzīves skaistumu un svarīgumu ne tikai starp rindiņām, bet arī mazās šķērsieliņās. Viens no Benji Knewman mērķiem ir radīt vietu, kurā ikviens var būt tas, kas viņš ir. Ja kādam ir ko teikt, mēs klausāmies, ja vien, protams, viņš nekurina naidu. Lielākā daļa autoru, kas rakstījuši grāmatžurnālā, nav žurnālisti, bet vienkārši cilvēki, kuri vēlas dalīties savā pieredzē un piedzīvojumos. Otrs mērķis – stāstīt Latvijas stāstu starptautiskā valodā. Ar to domāju ne tikai angļu valodu – tā ir tikai tehniska detaļa. Mēs vēlamies publicēt stāstus, kas lasītāju uzrunā cilvēciskā, emociju un pieredzes līmenī, ka lasītājam neliekas būtiski, no kurienes šis stāsta varonis nāk un kādā valodā runā, bet svarīgi tas, ko viņš saka. Tā mēs rakstām arī par Rīgu, par Latviju. Nevis aprakstām, kāda izskatās Lielvārdes josta, vai mācām mīlēt Raini, bet raugāmies no cita skatupunkta. Piemēram, trešajā numurā ir stāsts par Baltijas ceļu, kuru autors izstāsta, kādu rītu pavadot uz velosipēda un izbraucot cauri visai Rīgai – no punkta A, kur sākās Baltijas ceļš Pierīgā Igaunijas pusē, līdz punktam B, kur tas turpinājās uz Lietuvas pusi. Tas ir liels izaicinājums – izdomāt, kā vēl un vēl interesantā veidā pastāstīt par Latviju pasaulei. Sešdesmit procenti Benji Knewman stāstu ir par Latviju, mūsu cilvēkiem un mākslu, vietējo pieredzi un pārdzīvojumiem. Taču mēs nojaucam robežas, un žurnālā ir arī stāsti no citām pasaules malām, esam aicinājuši arī ārzemju ilustratorus padarīt grāmatžurnālu vizuāli efektīvāku. Un nevar noliegt, ka ārzemnieku piesaiste popularizē un bagātina mūsu darbu.

Joprojām dažkārt ir pārsteigums, ka ārzemniekiem patīk Benji Knewman. Protams, gājām uz to, bet atsaucība ir lielāka, nekā bijām domājuši. Kā mūs ievēroja? Nemitīgi stāstot par grāmatžurnālu, esmu panākusi, ka to pamana. Tagad veikaliņus meklēju mazāk, jo nostrādā sociālie tīkli. Kāds ierauga instagramā Benji Knewman vāku, izlasa atsauksmes, un mums pienāk pasūtījums (grāmatžurnālu var pasūtīt arī internetā). Visforšākā atsauksme, par kuru priecājos un lepojos, – Benji Knewman tika salīdzināts ar kino režisora Ričarda Linklatera filmām (pagājušā gadā pirmizrādi piedzīvoja viņa filma Boyhood, kas uzņemta un dokumentēta 13 gadus). Ar šo apgalvojumu, manuprāt, ir precīzi uztverts tas, par ko mēs esam, – īstums, vienkāršā dzīve un nekā uzspēlēta.

Zinu, ka tas izklausās naivi, ideālistiski, bet manas vērtības, kāpēc sāku darbu pati pie sava izdevuma, nav mērāmas materiāli. Mani fascinē tas, ka vairs nejūtu robežu – pasaule ir tik plaša, un tajā ir tik daudz līdzīgi domājošu cilvēku, un es varu viņus uzrunāt. Protams, šis projekts nav labdarība, un interesē arī peļņa. Tas ir arī profesionālais izaicinājums. Nesen saplānojām ceturto numuru. Mums būs stāstītāji no Irānas, Polijas, Krievijas un, protams, no Latvijas. Man patīk, ka šīs striktās robežas vismaz caur Benji Knewman prizmu sāk zust. Ja mēs lasīsim, ko domā irānis vai polis, un viņi lasīs, ko domājam mēs, latvieši, iespējams, iemācīsimies mazāk baidīties cits no cita. Un galvenais, ko caur šiem stāstiem uzzinām, – mēs visi jūtam, no kaut kā baidāmies, mīlam un gribam, lai mūs mīl, un pēc kaut kā ilgojamies neatkarīgi no tautības un ādas krāsas.”

Tas taču mūsējais!

Mairis Briedis ir pirmais latvietis profesionālajā boksā, kurš kļuvis par pasaules čempionu Starptautiskās Boksa asociācijas (IBA) versijā. Šo titulu viņš ieguva atkārtoti pagājušajā gadā un pelnīti tika atzīts par Eiropas gada cilvēku Latvijā. Cīnoties boksa ringā ar augstas klases bokseriem un pierādot, ka esam stipra valsts, Mairis Briedis nes Latvijas vārdu pasaulē.

“Nodarbojoties ar boksu profesionāli, tas jādara nevis prieka, bet mērķa dēļ. Vairākkārt kļuvu par Latvijas čempionu boksā, taču man ar to nebija gana. Gribēju izaugsmi. Braucu uz ārvalstīm, lai trenētos ar labiem poļu un vācu bokseriem, kā arī piedalījos boksa turnīros, līdz ar to šajās valstīs par mani runāja daudz vairāk nekā Latvijā. Latvijas mediji man sāka pievērst uzmanību pēc uzvaras turnīrā Bigger’s Better 2012. gadā, kad uzveicu labus pasaules bokserus. Atceros daudzu lielo izbrīnu – bokseris no Latvijas? Tas taču mūsējais! Pēc tam sekoja vairākas cīņas, ko translēja televīzijā, Latvijas mediji atdzīvojās un sāka vairāk runāt par boksu, un es par to jūtos ļoti gandarīts.

Diemžēl profesionālais bokss Latvijā izmirst, tāpēc ceru, ka ar savu darbu varēšu parādīt, ka mums ir sasniegumi dažādos sporta veidos. Gribu iedvesmot jauno paaudzi sportot. Sports paver jaunas iespējas un jaunu dzīves redzējumu. Ar mani tā notika. Pirms sāku trenēties, smēķēju un lietoju alkoholu. Tik tiešām – to darīju 12–13 gados, jo darīt ko citu īsti nebija. Klīdām ar puikām pa ielām, un ik pa laikam bija kāds kūdītājs, kurš pamudināja pamēģināt cigareti vai iedzert alu. Tas pats jauniešu vidū notiek arī tagad. Vēl nesen, skrienot krosu, pamanīju bērnu bariņu ar alkoholiskā kokteiļa pudeli rokās. Nevarēju neapstāties. Parunāju ar viņiem un ieteicu nodarboties ar sportu. Protams, arī es viņu vecumā vēl neapzinājos, ko īsti daru – tu audz, tevī attīstās viss labais, bet ar savu neapdomīgo rīcību to visu jau bojā. Pieļauju, arī man būtu daudz labāki rezultāti sportā, ja pusaudža gados nebūtu neko tādu lietojis. Jāsaka paldies klases biedram Ilmāram Uzulniekam, kurš mani 14 gadu vecumā aizvilka uz pirmo boksa treniņu. Man iepatikās, un netikumiem vairs nebija laika. Boksā ir tā – slikti trenēsies, dabūsi pa galvu! Bet pa galvu dabūt negribēju.

Pirms pāris gadiem, kad Latvijā par mani sāka interesēties un aicināt uz intervijām, viens no jautājumiem bija – kur salauzts deguns, pārsistas uzacis un dusmīgais skatiens? To vēlos mainīt – lauzt stereotipus par bokseriem un parādīt, ka esam inteliģenti džentlmeņi, kas vienmēr aizstāvēs vājākos. Protams, liela loma ir trenerim, kā viņš cilvēku sagatavo ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski, vai iemāca spēku un apgūtās prasmes neizmantot ļaunprātīgi. Daudzi treneri pieļauj kļūdu jau pirmajās nodarbībās, saliekot bērnus cīņai ar partneri. Stiprākie kļūst valdonīgi, bet tie, kas pārsit galvu un degunu, vairs negrib boksēties. Tur, kur es sāku trenēties, bija līdzīgi. Pirmajos treniņos dabūjām pa degunu, un puse uzreiz atbira. Es paliku. Domāju – labāk, lai mani dauza šeit, nevis skolā. Jauni censoņi nāca un gāja, taču es spītīgi turējos pie treniņiem. Man tik ļoti gribējās savā dzīvē kaut ko sasniegt!

Joprojām paralēli boksam strādāju Valsts policijā. Tas ir mans maizes darbs, par ko nesūdzos. Protams, tā ir liela slodze – no rīta treniņš, tad darbs, pēc tam atkal treniņš. Atnāku mājās pārguris. Ar bērniem (Mairim ir četri dēli – OK!) nesanāk pavadīt tik daudz laika, kā gribētos, taču viņi ir mana lielākā motivācija, kas liek saņemties un turpināt trenēties un cīnīties, kamēr vēl varu. Arī dēlam, kuram šobrīd ir seši gadi, mācu disciplīnu – ja sāc trenēties, tas jādara regulāri. Piespiest darīt to, ko negrib, protams, nevar, tāpēc svarīgi pareizi motivēt.

Man ir prasījuši, vai nebaidos, ka cīņas laikā dabūšu pa galvu. No fiziskām sāpēm nebaidos sen, taču ir citas bailes. Zinu, ka Latvijā ir cilvēki, kas mani no sirds atbalsta, un, dodoties uz ringu, fanu enerģija nāk līdzi. Nedrīkstu viņus pievilt. Nedrīkstu pievilt Latviju – lūk, par ko baidos. Tā ir ļoti liela atbildība. Groznijā, kur, daudziem par brīnumu, ar nokautu uzvarēju smagsvara bokseri Manuelu Čaru, pēc cīņas man tika uzticēts mikrofons. Bieži tā nenotiek – ka bokserim ļauj pļāpāt, tāpēc, jūtot, cik daudz cilvēku Latvijā uz mani skatījās un atbalstīja, izmantoju mirkli, lai pateiktu latviešu valodā Latvijai lielu paldies. Tā bija mūsu cīņa, kas parādīja, ka Latvija nav vāja valsts.

Esmu izvirzījis augstus mērķus, atbalstītāji man tic, tāpēc zemāk kāpt nedrīkstu, ir smagi jātrenējas un jāiet tālāk. Pašlaik mans profesionālais mērķis ir iegūt kādu no Pasaules Boksa organizācijas (WBO) jostām. Protams, arī finansējumu, ar kuru varētu nodrošināt ģimeni un savus turpmākos plānus. Varbūt nākotnē atvēršu savu sporta klubu. Daudzi sēž uz miljoniem un tā arī nomirst, bet mans mērķis ir darīt citus laimīgus. Viens no veidiem, kā to panākt, – dodot darba vietas un padarot šo valsti krāšņāku. Un es zinu, ka mēs to varam.”