Intars Rešetins pēc atlūguma: "Katram punam esmu pateicīgs"

Ieraugot mūs abus ar fotogrāfu, Intars ir drastisks – kur tad kniebsimies?... Pa ceļam uz tukšo foajē viņš iesmej ar skolēnu grupiņu. Atsperīgs, mazliet uzvilktā nerva sajūtā – kā jau pirms pirmizrādes. Kad sazvanījāmies pirms dažiem mēnešiem, Intars teica – šodien pirmo dienu esmu bezdarbnieks… Savulaik prasīja naudu par intervijām, nu cenšoties tikt vaļā no augstprātības.

Ar lepnumu stāsta par savu Zandu, kas organizējot grupas veselīgai dzīvei Portugālē – pavingro siltumā, ēd ar prātu. Intars esot zaudējis padaudz kilogramu. Aiz lielā stikla loga ir pelēka diena, un pilsēta dzīvo savos trolejbusos un cilvēku soļos. Labi, ka esam mazliet virs.

Nekad vairs nebūšu jauns

– Tev palika 39 – daudz laimes! Kā nosvinēji?

– Kad man apritēja 24, 25 gadi, likās – šausmas, dzīve paiet tik ātri, es tik strauji novecoju un nekad vairs nebūšu jauns, jāsāk dzīvot… Tagad tas cipars ir daudz pieņemamāks, saudzīgāk pret to izturos, jo novecošana, brieduma sasniegšana ir patīkama. Pa visiem šiem gadiem ir izkristalizējušās vērtības, kritēriji, pēc kuriem veidoju savu dzīvi, un ir sajūta, ka bišķiņ tā notiek pēc maniem noteikumiem, ar jēgu.

– Kādi ir tie kritēriji, pēc kuriem tu dzīvo?

– Esmu nostājies uz kājām, jūtos stabili, brīvs, neatkarīgs, zinu, ko vēlos. Tā ir ļoti laba sajūta, jo kādus gadus pavadīju milzu putrā, neziņā. Mūsu gadsimtā iespēju, kur profesionāli nolaist savu enkuru, ir ļoti daudz. Pārtraucu darba attiecības ar Dailes teātri kā aktieris un pieņēmu lēmumu būt par frīlanseru – tādu, kurš pats izvēlas, ko, kur, ar ko darīt vai kuru aicina dažādos projektos. Blakus profesija, ko esmu apguvis, ir režija.

Jūtos ļoti labi, esmu mierīgāks, mīļāks, neburkšķu. Tas man kā cilvēkam ir devis sajūtu, ka šodien varu teikt – jā, Intar, es lepojos ar to, ko izdarīji, jau sen to vajadzēja!

– Tu ilgi gāji uz šo soli, iekšēji diskutēdams, izsvērdams?

– Radošajās profesijās ir cikli, kad esi augšā, tad lejā, un tas ietekmē pašsajūtu. Tāds bubulēns mani visu laiku ir urdījis – vai šī ir pareizā vieta, varbūt citur vari atrast savu miera ostu, gandarījumu, jēgu… Esmu mēģinājis dziedāt, citas radošas aktivitātes. Režija ir tā, kas šobrīd sniedz gandarījumu.

– Tu aizgāji no lomām teātrī…

– Man vieglāk ir nogriezt kā ar nazi, nesataisot teātrim ziepes. Tiesa, pieļauju, ka viens otrs kolēģis Dailē uz mani šķībi skatās, jo spēlēju Jaunajā Rīgas teātrī. Man tā izrāde ir liels izaicinājums spēlēt – domāju, stipri nepārspīlēšu, ja teikšu – ar labākajiem LV aktieriem, turklāt krievu valodā, kuru teicami nepārvaldu. Tie ir arī satikšanās svētki, līdzīgi kā kino – ar kolēģiem no cita teātra.

Nav neaizvietojamu aktieru, bet šajā gadījumā, domāju, ja es pārtrauktu attiecības arī tur, to izrādi noņemtu. Dailē, par laimi, noņēma tikai vienu, kas savu mūžu gandrīz jau bija nokalpojusi. Tenesija Viljamsa Kaķis uz nokaitēta skārda jumta. Ceru, neviens nav ļoti apvainojies…

– Tu tomēr kā Andris Bērziņš neizgāji cauri stikla durvīm…

– Nē, biju pie Andra Vītola (Dailes teātra direktora – S. L.), un atradām kopsaucēju. Viņš teica – ā, labi, saprotu!

– Tik viegli?

– Jā, bez domstarpībām, strīdiem, pārpratumiem. Teicu, ka esmu Dailes studijas absolvents un ka tās vērtības, protams, manī mājo, gribētu šeit strādāt arī turpmāk – kā režisors. Un viņš teica – jā, labprāt. Esmu ļoti pateicīgs visiem, kas man piedāvā darbu šeit vai jebkur citur.

– Nav mazliet tāda tukšuma izjūta?

– Domāju, aiziešu prom un ko es, nabadziņš, darīšu? Darba taču nebūs... Bet ir ļoti daudz ieguvumu. Beidzot esmu ģimenē, vakaros mājās, pavadu laiku ar sievu, ar savām brīnišķīgajām meitām.

– Kā tas ir?

– Izrādās, ir fantastiski būt tētim. To biju palaidis garām. Par manu aiziešanu lielā mērā pastarpināts paldies jāsaka Andra Keiša sievai. Izlasīju interviju ar Kristīni, kā viņa aizgāja no Operas. Arī Ilze Vītoliņa, kostīmu māksliniece, teica – ko tu te ņemies, ej prom! Tad kaut kā tie apstākļi krita un sakrita... Ir labi. Nav tā, ka eju ar karogu mastā – esmu brīvs, ar to lepojos! Nē. Tā ir mana dzīve, mans ceļš. Mani lēmumi, kas nav ne labi, ne slikti, ne pareizi, ne nepareizi. Tas vienkārši ir loģisks ceļš. Jo uz diviem krēsliem… nekad neesmu sapratis, kā var nosēdēt vienlaikus.

– Tagad tev sanāks vēl vairāk to ķeblīšu, jo frīlansers darbojas vēl vairāk projektos.

– Darba ir daudz vairāk, jā. Bet man tīri psihofiziski ir sajūta, ka tos vārtiņus esmu aizvēris. Ne pavisam, bet lai vēl vairāk sāktu iedziļināties režijā. Skolā tu iegūsti tikai priekšstatus, profesiju mācies praksē. Radoši man sen nav bijis tik interesanti.

Ar biezāku ādu apaudzis

 – Kad gāji uz režisoriem, bija doma, ka tevī jau ir tik milzīgs potenciāls, bagāža, ka tikai jāpiemācās dažas lietas, un jau varēsi realizēties?

– Negribu ar savu atbildi izklausīties snobisks vai augstprātīgs. Kā lai to izvirpina… Vienmēr pret sevi esmu bijis paškritisks. Ļoti. Lai gan daudzi domā, ka Rešetins ir iedomīgs. Nē, es vienkārši pret pasauli neesmu tāds ļoti vaļā, ar visiem nečomojos.

Godīgi sakot, esmu ļoti aizvērts cilvēks. Tas, ka esmu paškritisks, man ir liedzis agrāk pieņemt lēmumu studēt režiju. Man vienmēr ir licies – nu, kas es tāds esmu, lai tagad... Dzīves pieredze nav tik liela, lai varētu dalīties, uzrunāt, stāstīt savas domas un sajūtas. Lai gan esmu strādājis ar jauniem režisoriem, kas 22 gados pēc akadēmijas beigšanas nāk un stāsta par dzīves patiesību (smejas).

Neviens aktieris, protams, neko atklāti nesaka, bet pie sevis pasmaida. Tagad vairāk panāku, ko vēlos, nevis pakļaujos. Aktieri māk mīcīt režisorus. Pirmajos iestudējumos, varu atzīties, man pietāte bija tik liela... Labi, mēģinām tavu variantu. Kā tev ērtāk. Ne izpatikt, bet... ieklausīties.

– Respektēt viedokli?

– Jā. Un tajā pašā laikā sevi 66 tūkstošus reižu apšaubīt – ja nu es kļūdos, ja domāju nepareizi... Bet skatītāju reakcija, tas, ka viņi apmeklē manas izrādes, koncertus, ir ļāvis sajust, ka tik šķērsām es nedomāju. Apbrīnoju, kā aktieri ziedo savu nervu sistēmu, emocijas, atdodoties profesijai. Ar nosacījumu, ja spēlē pa īstam, ja veras vaļā.

Tā ir ļoti grūta un sarežģīta profesija, bet tas nenozīmē, ka režija ir vieglāka un tajā var aiz kaut kā paslēpties. Nē, paveras priekškars, un pirmajās desmit minūtēs redzi... Atnāk aktieri un visu, protams, zina labāk (smejas). Kad iestudēju Rīgas Krievu teātrī, ilgu periodu nekļuvām par savējiem. Visu laiku uz jūs.  Jā, gospoģin režisor, buģem ģelaķ tak, kak vi hotite. Bet jūtu robežšķirtni.

Bet, kad viņi tev notic pa īstam, tas mirklis ir maģisks! Izrāde iegūst citu kvalitāti, un viņu atdeve ir pilnīgi citā enerģētiskā līmenī. Man ir svarīgi, kāda ir vide, kolektīvs, pleca, komandas izjūta. Acīmredzot esmu vecmodīgs, jo uzskatu, ka viena no labākajām teātra mākslas sistēmām ir radīta Krievijā, Staņislavska. Reālpsiholoģija plus komanda virza visu teātra pasauli, ne individualitātes.

– Kas interešu lokā ir mainījies kopš tava pirmā iestudējuma?

– Debijas izrādes Nakts vēl nav galā? Domāju, nekas, jo cilvēciskais kods – ģimene, cilvēku attiecības – man ir primārais. Varbūt kļūstu drosmīgāks izteiksmes līdzekļos, bet pāri visam ir aktieru darbs. Izdarīšu visu, lai viss ir saprotams, lai viņi justos nosacītā komfortā. Manā pieredzē ir bijuši režisori, kuri neprot īsti iedot uzdevumus, nav analīzes. Skatītājs, manuprāt, lielākoties nāk aktieru dēļ. Jo aktieri piedzemdē to mūsu bērniņu – katru vakaru no jauna. Tā ir dzīvā māksla.

– Vai tevī nav mazliet bada sajūtas pēc skatuves?

– Mana sieva saka – nu ja, atkal ilgi nav spēlējis (smejas). Tu nevari aizbēgt, protams. Un man patīk dauzīties, ar bērniem ķēmoties un ņemties. Tur jau arī tas aktieriskais…

– Tu biji ļoti labs komēdiju aktieris.

– Režisori lielākoties pēdējos gadus, kopš Džilindžers ir pie stūres, man uzticēja lomas komēdijās. Tas ir ļoti grūts žanrs. Vienmēr centos atrast arī nopietno, lirisko šķautni, pievienoto vērtību, lai nebūtu tikai joki. Arī homoseksuālus vīriešus ļoti daudz esmu spēlējis, sievietes. Paldies dievam, Eihe šo to ir iedevis. Pie tāda meistara kā Kroders Miškinu spēlēju, arī dramatiskā šķautne manī mājo. Tās varbūt ir nepiepildītas ilgas. Labu dramatisko lomu es neatteiktos nospēlēt, bet komēdijas žanru esmu paēdies, būtu ilgi jādomā, vai gribu piekrist.

Kā nepalaist dzīvi garām 

– Dailes teātrī ir pirmizrāde tavai izrādei Dēls.

– Jā, klīst leģendas, teatrāļi par mani iesmīn... Tas gan īpaši neķer, man ir salīdzinoši bieza āda – ka Rešetins ir lasījis tikai Florianu Zelleru, neko citu. Jau ceturtais iestudējums. Tad man gribas teikt – draugi mīļie, Zellers ir TOP 10, ja ne TOP 5 dramaturgs pasaulē.

Kamēr viņš rakstīs tik labi, es iestudēšu kaut visas viņa lugas. Nacionālajā teātrī iestudēju Tēvu, tagad Dēlu, vēl viņam ir brīnišķīga luga Māte, kuru arī gribētu iestudēt. Vēl esmu iestudējis Ja tevis vairs nebūtu un Krievu teātrī Patiesību, Zellera vienīgo komēdiju. Esmu totāls viņa fans. Tas ir ļoti liels izaicinājums – iestudēt Zelleru ceturto reizi. Profesionālajā teātrī šī man būs tikai septītā izrāde, neskaitot koncertus.

– Teici, ka, iestudējot Ak tētīt, vadījies pēc personīgās pieredzes, savām attiecībām ar tēvu. Kādi ir tavi iekšējie piedzīvojumi, iestudējot šo lugu?

– Tētis man jau no bērnības ir bijis etalons. Esmu viņa pirmais bērns, un mums tā saikne ir izveidojusies ļoti, ļoti īpaša. Tā izrāde Nacionālajā teātrī joprojām iet. Lai arī tā nav par manu tēvu, bet ir veltījums viņam – pateikt tētim, ka joprojām viņu ļoti, ļoti mīlu. Runājot par Dēlu… Pieļauju, šī varētu būt viena no manām personiskākajām izrādēm.

Ģimenes drāma, esmu pēc tās sailgojies. Gribas runāt par būtisko. Par cēloņiem. Lai mēs tās sekas nepiedzīvotu. Tas ir visos manos darbos. Katra izrāde ir personiska, es vēlos kaut ko teikt. Komēdijā Mūsējās caur savu prizmu runāju par draudzību. Sanāk, ka ar lielo skriešanu, maldīgo sajūtu, ka visiem esi tik ļoti vajadzīgs, tu raujies, dari, bet tas viss ir fake, bišķiņ esi palaidis dzīvi garām. Pazaudējis draugus. Zem draudzības parakstās ļoti daudz kas.

– Arī mīlestība?

– Jā, tur viss ir vienuviet. Ir trīs draugi, katrs ar savu likteņstāstu, peripetijām. Iestudējot Dēlu, aktieriem teicu, ka man svarīgi ir stāstīt par mūsu izvēlēm – pareizajām un ne tik ļoti.

– Nepareizo izvēļu dēļ nokļūstam dzīves drāmā?

– Kad izvēlamies, mēs, godīgi sakot, nezinām. Vairāk vai mazāk esam spiesti to darīt intuitīvi. Ir divas durvis – pa kurām ejam?

– Mēs nestāvam un neprātojam?

– Ir dzīves mirkļi, kad jāiet un jādara. Tad nezini, ko atvērsi, vai tas būs pareizi. Ja ļaujamies impulsiem, spontāni reaģējam, vienmēr ir risks kļūdīties. Arī tas, kādā vidē esi audzis, kāda ir tava dzīves pieredze, vai baidies no puniem, vai patīk izaicinājumi, kurā dzīves posmā esi… Daudz faktoru ietekmē izvēles. Pēc tam, kad jau esi kļūdījies, saki – ai, velns, kā nevajadzēja! Bet esi ieguvis dzīves pieredzi. Bez tās neveidosies sajūtas un tā biezā āda neuzaugs.

– Ir jādabū pa zobiem?

– No dzīves ir riktīgi jādabū pa zobiem. Dēlam veicu ļoti lielu atlasi, jo Dailē visi tās paaudzes aktieri bija aizņemti. Izdomāju, ka rīkošu konkursu, izsludināju sociālajos tīklos, pieteicās 104 brīnišķīgi puikas no 16 līdz 19 gadiem. Viņiem bija uzdevums sūtīt savus CV un videostāstu par ģimeni, lai redzu tipāžu, vai nav runas defektu un tamlīdzīgi.

– Noskenē cilvēku?

– Ir potenciāls konkrētajai lomai vai nav. Nākamajā kārtā uzaicināju 18, tajā nogalināju septiņus, palika vienpadsmit. Viens puika bija tik jūtīgs, ka raudāja... Sapratu – viņš ir absolūti ģeniāls, brīnišķīgs, bet par labilu šai lomai. Jo izrādes notikumi varētu atstāt sekas uz viņa dzīvi. Man jāuzņemas atbildība. Līdz finālam palika seši puikas, ar viņiem ilgi strādājām. Tad palika viens.

No Jaunā Rīgas teātra uzaicināju Tomu Veličko, viņi dublēsies. Toms ir numur viens, esam vienojušies, ka viņš iet ar šķipelīti pa priekšu, aiz viņa Rūdis. Rūdolfs ir labs puika, tīrradnis, izturēja milzīgo konkursu. Viņam, nabagam, šajā gadā vēl vidusskola jāpabeidz, cīnās melnu muti.

– Droši vien sniegs dokumentus aktieros.

– Teicu – pirmizrādi spēlēsi tu, kā tālāk, viss atkarīgs no tevis. Tā būs unikāla iespēja, ja vēlies savu dzīvi saistīt ar teātri, strādāt profesionālā vidē. Pirms pirmizrādes negribas pateikt par daudz. Lasot kādas aktieru, režisoru intervijas... Godīgi sakot, es to vairs nedaru. Negribu iespaidoties. Tur daudz tiek pačukstēts priekšā. Ja arī lugu zinu – nestāstiet! Tāpēc ļoti pārdomāju katru vārdu, negribas laupīt intrigu. Teātris ir dzīvā māksla, tā notiek izrādē, ne intervijās.

– Kādu ieraudzīji šo sabiedrības nogrieznīti – puikas no 16 līdz 19 gadiem? Ko viņi stāstīja par savām ģimenēm? Sanāca tāds kā socioloģisks pētījums?

– Ieraudzīju, ka ar mums, ar mūsu nāciju nav traki. 104 puikas bija no visas Latvijas – Ventspils, Rēzeknes, Daugavpils, Jelgavas, Valmieras, Rīgas... Sapratu, ka mani saista arī pedagoģija. Man patīk dalīties tajā, ko bišķiņ zinu. Tas varētu būt vēl viens ceļš. Režisors Auškāps teica, ka esam svētie māli (smejas). Man nav tik skaistu epitetu.

Es viņus uztveru kā švammītes, kas visu uzsūc. Lielākoties ģimenes ir labas. Un puiši ir gaiši... Pilnīga cita paaudze, brīvības pakāpe. Arī zināšanu apjoms lielākoties tāds, kas lika domāt – johaidī, kāpēc manā laikā tā nebija?! Liekas, viņi ir pāris soļu vecāki nekā mēs, kad man bija sešpadsmit. Mēs bijām aizvērtāki. Šie ir – jā, darām! Man radās ļoti labs iespaids. Varbūt viņi ir brīnišķīgi aktieri, visi mani apčakarēja, bet... Tādi krietni. Jā.

– Kas parādās tajās personībās?

– Ļoti daudzi ir no šķirtām ģimenēm. Latvijā tā ir ļoti liela problēma. Arī pirms pirmā iestudējuma veicu sociālu aptauju par krāpšanu, un nekas pa šiem gadiem nav mainījies. Izrādās, ļoti liels procents bērnu dzīvo pie viena no vecākiem.

Visi tādi jūtīgi

– Ko tu domā par krāpšanu?

– Super. Lai tikai šķiras un lai precas no jauna, man būs vairāk darba kā kāzu vadītājam. Nē, tas vairāk kā joks, protams. Es par šīm tēmām runāju savās izrādēs. Skatītājs, kas prot lasīt starp rindām, nolasīs manu sajūtu par to.

– Es kā skatītāja tavā pirmajā iestudējumā Nakts vēl nav galā nolasīju tādu kā mazu attaisnojumu – ka ir iespējamas situācijas dzīvē, kad tu pārkāp to sarkano robežu. Bet pēc tam… tas ir pagājis.

– Tā nolasījās? Baigi interesanti.

– Kā fenomens, viena nakts paliek tur…

– Cik cilvēku, tik viedokļu. Mans pašmērķis nebija veidot šādu sajūtu. Uzdevu jautājumu, lai skatītājs mājās domā, kas ir lielāka nodevība – krāpt fiziski vai emocionāli. Tie ir jautājumi, kas mūs atšķir no dzīvniekiem, instinkti...

– Tev pašam kāda atbilde izkristalizējās?

– Joprojām meklēju. Nav jau tādas pareizas atbildes. Tik ilgi, cik domāšu, es arī iestudēšu izrādes. Kamēr mani kas urdīs. Es daudz meklēju atbildes, jā. Tie dramaturgi, kas raksta savus tēlus… Šausmīgi interesanti, kāda ir viņu dzīves pieredze. Atnāk režisors, kas grib to pakārtot vai iegriezt savai dzīves izpratnei, un vēl aktieris nāk ar savu. Un skatītājs. Un kritiķis.

Šo daudzo iesaistīto cilvēku pieredze satiekas vienuviet, un sanāk 67 stāsti. No viena materiāla. Latvijas kritikā bieži lasām tik subjektīvi atšķirīgus viedokļus, un tas ir absolūti normāli, jo katram ir savi kritēriji, pieredze, un katrs cenšas izlobīt kaut ko intriģējošu. Tā arī ir apbrīnojama profesija.

Ja es būtu Spēlmaņu nakts žūrijā… Jēzus, iet skatīties izrādes, ko piedāvā visi teātri, arī nevalstiskie... Šausmīgi nogurdinošs darbs! Un tad vēl balansēt starp ērkšķiem – nedod dievs, kaut ko neuzrakstīsi vai aizvainosi. Tas ir ļoti smalki – tavai rokai, spalvai jābūt pietiekami asai, precīzai, bet neaizvainojošai. Jo teātrī, dzīvajā mākslā, vispār radošajā pasaulē visi nervu gali ir vaļā.

– Tava lielā meita divās izrādēs spēlē, Salemas raganās ir smaga loma. Domāju, kā tam bērnam ir…

– Man gribējās, lai viņa sāk pie manis spēlēt, dot iespēju jau kā bērnam saprast, vai tas ir ceļš, kuru viņa gribēs iet. Kā ir būt repertuārā, kad ārā ir pavasaris, citiem ballītes, bet tev jābrauc, izrāde notiek.

– Jāplosa sevi, un pēc tam esi kā izžmiegta lupatiņa.

– Jā, bet viņa no divarpus gadiem dejo, uz skatuves jūtas kā zivs ūdenī.

– Varbūt tavas bailes, ka viņa kļūs par aktrisi… Tieši tā arī notiks?

– Ja man būtu bailes, es viņu neņemtu uz savu izrādi un pēc tam neļautu arī Laurai Grozai viņu aicināt uz Salemas raganām. Tad tētis būtu teicis – nē, tev ir dejošana, skola pirmajā vietā. Bet es nekad šķēršļus bērnam necelšu. Ja viņa to vēlēsies, tikai atbalstīšu.

– Domāju, varbūt tu tik jūtīgi spēji uztver to puisi, kurš apraudājās, jo tev tāda meiteņu pasaule mājās?

– Man jūtu daba nekad nav bijusi sveša. Mans tēvs ir ļoti emocionāls cilvēks, un šo to no viņa esmu pārmantojis. Mēs visi ģimenē tādi jūtīgi esam. Es no tā nekaunos. Tā varbūt mums pat ir tāda kā firmas zīme.

– Varbūt cilvēkiem nemaz tāds priekšstats par tevi nav radies.

– Tas labi. Būs iespēja kādu pārsteigt.

– Tu turi tā, aiz atslēgas, to savu jūtīgumu?

– To, kādi esam patiesībā, neredz ne feisbuks, ne intervijas, ne instagrams. To zina tikai mūsu paši tuvākie. Sociālajā vidē redzam labi veidotas maskas un tēlus. Pie kodola reti kurš tiek. Un tas nav tikai par aktieriem, bet par mums visiem.

Staigājam ar maskām, iekļaujamies vidēs, kur jāuzvedas pēc konkrētiem noteikumiem, reglamenta, un spēlējam līdzi. Tas, kādi esam patiesībā... Ja esam divatā aizbraukuši laukos, pirtī, kaili, neviena priekšā nav jātēlo, ne par ko nav jāizliekas. Vienkārši pasēdēt, papļāpāt un sajust siltumu, kas ieskauj ķermeni, atbrīvoties...

– Cik esam atklāti pret pašiem tuvākajiem? Vai Zanda tevi zina no matu galiņiem līdz papēžiem? Vai ir melnais kambaris tevī?

– Nu, domāju, ja mums nebūtu, sauksim to par nabassaiti, mēs nebūtu tik ilgi varējuši būt kopā. Tad mums nebūtu bērnu. Manā skatījumā attiecībās ir jālasa vienam otru. Tas otrs pat var neko neteikt, pietiek ar skatienu, bet tam kontaktam, tām maņām visu laiku ir jābūt atvērtām. Tad tu gūsti arī kaut ko atpakaļ.

– Zanda pilnībā uzticējās tavam lēmumam par atlūgumu?

– Jā. Es gribēju iet prom jau tad, kad gāju režiju studēt. Viņa teica – par ātru. Es klausu sievu.

– Tiešām?

– Es esmu klausīgs, jā. Ģimenē lēmumus parasti pieņemam kopā. Man tā patīk.

– Un viņas nav nogurušas, ka tu tagad katru vakaru esi mājās un savu kārtībiņu tur ievies?

– Pa pusgadu jau esam piešāvušies, ka tētis vakaros ir mājās. Beidzot varu iet skatīties izrādes, kas mani interesē, ar bērniem aiziet uz kino vai Jump Space. Nesen mani kāds uzņēmums aicināja uz tikšanos – parunāt par dzīvi, vērtībām, kritērijiem. Paņēmu līdzi vecāko meitu. Pēc sarunas viņa pateica kaut ko tādu, kas man emocionāli trāpīja: “Tēti, nezināju, ka tu esi tik interesants!” 

Likās – jēziņ, mājās esam pilnīgi citi nekā publikas priekšā! Kad divpadsmitgadīgs bērns tā pasaka, tad ir tā... Tas lika mazliet padomāt par dzīvi – ka ir lietas, kas savējiem varbūt pat netiek tā atklātas.

Kādreiz biju pārāk gluds

– Tevī ir arī drastiskā puse – komiskās lomas, kailums Svingeros, uz ko pats esot uzprasījies, tad krekliņš ABCejdirst... Vai meitas tev neuzdod jautājumus par šīm lietām?

– Ja visi esam pelēkas peles, ir nāvīgi garlaicīgi dzīvot. Man šad tad patīk provocēt, izsist no standarta, komforta. Normunds Naumanis atnāca pie manis uz debijas izrādi. Pēdējos viņa dzīves gados mēs tā bišķiņ telefoniski un internetā draudzējāmies. Viņš teica – Rešetin, tu kādreiz būsi labs režisors, bet tu esi pārāk pareizs, tev viss ir tik gludi... 

To es sev tā baigi paņēmu. Normunda bērēs iepazinos ar viņa mammu. Viņa teica, ka ar Normundu runājusi, un viņš teicis –pasaki Intaram, ka viņam jāturpina rakt. Režijas lauciņā. Mamma paņēma manu roku un tādu kodu iedeva.

– Tas ir augsts novērtējums, jo Naumanis ar draudzību tā nešķaidījās.

– Man viņš bija viens no garīgajiem līderiem, mums bija sarunas par būtisko, teātra virzību, caur ironisko, klačiņu uzsitām. Viņam ļoti patika klausīties, un, ko es domāju, to teicu. Neliekuļojot. Mēs dalījāmies.

– Tev ikdienā atliek laika draudzībām?

– Viss ir jākopj, arī draudzība. Ja nav laika, tas dārziņš pārvēršas par tuksnesi, un nekas tur neplaukst. Patlaban ir tāds tuksnesis visapkārt, ja par draugiem runājam. Bet, manuprāt, izejas punkts ir to apzināties, iet ar kanniņu un pašam liet – pirmais solis, lai tajā kaut kas varētu sākt augt.

– Ceri uz vecajām saknēm vai to, ka izdīgs kas jauns?

– Nav obligāti no vecām saknēm. Laiks rādīs. Mēs, radošie, pasauli tveram caur emociju prizmu. Taču ne vienmēr tās atbilst realitātei. Tev ir pieņēmumi par cilvēku, kuru esi ielaidis savā dzīvē, un tad no tiem augstumiem krīti… Jo idealizē.

– Nodevība, duncis mugurā?

– Tā tu to uztver, bet īstenībā jau vilies pats sevī. Godīgi sakot, tas 39…

– Solis pirms 40?

– Četrdesmit slieksni, manuprāt, esmu sasniedzis jau sen. Esmu pāris gadu priekšā saviem gadiem. Man gandrīz vienmēr ir bijuši vecāki draugi, brālis, kursabiedri. Kaut ko dzīvē esmu sapratis, izvērtējis kļūdas, izdarījis secinājumus, un tas ļauj atsperties, mainīties, lai es tās vairs nepieļautu. Lai nebūtu tās tuksneša sajūtas. Jo gaidīt ir viens, bet tev ir jādod, lai saņemtu. Tas darbojas arī draudzībā, visur.

– Tev ir sajūta, ka esi nolīmeņojies, kļuvis harmoniskāks vai piespiedu kārtā mierīgāks?

– Ja tu kā koks audz vidē, kurā nav ne vēju, ne zibeņu, tikai silts lietutiņš, saulīte, tad esi siltumnīcas augs. Uznāks vētra, un tu vai nu ar sirdi aiziesi, vai vējš tevi nolauzīs, jo nebūsi tam gatavs. Tāpēc es katram punam esmu pateicīgs.

Par to, ka mani veidojis. Katrai bērnības traumai un saņemtam sitienam es saku – tas bija super! Tik veselīgi. Tas esmu šodienas es. Man ir pieredze, lai saņemtu sitienu citur. No tās puses, no kuras es to negaidu. Bet bez sitieniem nekā nebūs. Īpaši radošajā. Ja dzīvo absolūtā komfortā, nekas nevar piešķilties. Šķēršļi padara dzīvi interesantu. Tad nonāc pie deserta – jēē... Kāpēc finišs ir tāds, ka rokas gaisā? Jo trase bija dievīga.

Lai jums tā negadītos!

– Kāda ir režisora vasara?

– Negribas teikt banālajiem Koelju vārdiem, bet gaidu, ka pasaule sadosies rokās, jo gribu realizēt brīnišķīgu projektu. Mani ļoti satrauc, kas notiek seriālu vidē. Mēs necienām skatītāju, bojājam kritērijus.

– Tu lauzīsies seriālu lauciņā?

– Tas vārds ir nonivelēts, seriāls izklausās jau absolūti sūdīgi.

– HBO seriāli ir ievelkoši.

– Jā, un mana lielā apņemšanās ir, ka arī Latvijā varam radīt pasaules līmeņa mākslas daudzsēriju filmu.

– Tās ir lielas ambīcijas.

– Ir jābūt mērķiem, citādi tikai peldam pa dzīvi. Varam latiņu stutēt pēc iespējas augstāk – ja netiksim līdz tai, vismaz pavirzīsimies tuvāk. Tāda ir mana dzīves filosofija. Jā, mani mērķi ir ļoti, ļoti augsti.

– Redzi sevi kā režisoru arī ārpus Latvijas?

– Acīmredzot man ir sūdīga redze. Mani interesē sarunāties ar latviešiem, Latvijas iedzīvotājiem. Ne didaktiski, bet ļaut domāt par lietām, kas, manuprāt, ir svarīgas. Būt labākiem, tīrākiem... Vai iedot pieredzi – vai dieniņ, cik labi, ka tas nav ar mani!

– Drāmu alkstam redzēt uz skatuves, ne savā dzīvē.

– Kāpēc tad Rešetins iestudē ģimenes drāmu? Mīļie, lai jums tā negadītos!