Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Juris Rozenbergs

Sonora Vaice atklāj, ka jau vairākus gadus ir šķīrusies: "Kolēģi domā, ka mēs joprojām esam pāris"

Sievietēm
2019. gada 22. jūnijā 05:19 2019. gada 22. jūnijā 05:19
  Inta Mengiša | Žurnāls "Kas Jauns"
Operdziedātāja Sonora Vaice (50) pieņem izaicinājumu un ļaujas stila pārvērtībām – kopā ar modes mākslinieku Dāvidu pirms intervijas dodas šopingā un par galarezultātu ir sajūsmā. Sarunā viņa arī atklāj, ka jau vairākus gadus vairs nav kopā ar savu dzīvesbiedru Normundu Vaici, taču abi joprojām ir jaudīga komanda un kopā rūpējas par bērniem.

„Ģērb mani, kā gribi, tikai neuztaisi par piecdesmitgadīgu tanti!” satiekoties iepirkšanās centrā Rīga Plaza, dzirkstoši smej Sonora Vaice un atklāj, ka šī viņai ir pirmā reize, kad apģērbu ikdienai dodas piemeklēt kopā ar profesionālu stilistu. Operas dīva uzreiz brīdina, ka auguma proporciju dēļ viņai drēbes atrast nav tik vienkārši.

Tev ir labs augums, ir viegli nopirkt drēbes.

Tu esi pirmais, kas man to saka, jo man vienmēr licies, ka krūšu un dibena dēļ esmu sarežģīts gadījums. Galīgi iespīlēts apģērbs, piemēram, man neder, jo dziedot vajag dziļi elpot.

Kāpēc elpot? Tev taču uz skatuves ir jāģībst!

Nē, ģībt man nepatīk! Man patīk dzīvot un baudīt. Ģībšana te neiederas.

Dzirdēju, ka operdziedātājiem mājās ir „bļaujamās istabas”. Tev arī tāda ir?

Jā, protams!

Ko kaimiņi saka? Varbūt kāds ir mēģinājis indēt?! Vai arī tas ir kaut kur meža vidū?

Man māja ir Mežaparkā, un neviens neko nesaka. Vai nu ir labas sienas, vai piecieš, vai arī ir ļoti jauki kaimiņi.

Kā pati sev drēbes pērc?

Aizeju uz veikalu, pielaikoju un, ja patīk, nopērku. Man patīk puķaini audumi, gari svārki vai arī īsi, vēlams – kaut kas mazliet mežonīgs.

Foto: Juris Rozenbergs

Īsus svārkus tu nemaz nedrīksti valkāt!

Kāpēc? Tu domā to dažu zilumu dēļ, kas man no dārza rakšanas?

Policija tevi varētu aizturēt un nopratināt, vai nav bijusi vardarbība ģimenē.

Mani neviens nesit, es pati tos sev sarūpēju.

No kā savā stilā atturies?

Manuprāt, nevaru vilkt neko brīvi krītošu. Jo tad izskatos resna.

Tev ir ļoti slaids viduklis – apliec jostu ap vidu, un būs labi!

Jā, josta palīdz. Bet es labprātāk augšdaļā izvēlos piegulošus apģērbus. Bet okei – taisi mani tā, kā tu redzi. Ja man nepatiks, es skaļi kliegšu.

Neiesim nekādos butikos, jo uzskatu, ka visi glaunie zīmoli ir tikai mārketings – tiem cilvēkiem, kas vēlas pašapziņu nopirkt par naudu. Aiziesi mājās, nomazgāsies – tu būsi slapja un plika. Un kas būs mainījies? Nekas! Tāpēc vedīšu tevi savā iecienītajā jauniešu veikalā un parādīšu, kā var nokomplektēt garderobi ar stilu, turklāt lēti.

Lieliski.

Tev jau traki – visas tās smalkās skatuves kleitas ir darba apģērbs. Nav brīnums, ka cilvēks īsti nesaprot, kā ģērbties, neesot uz skatuves!

Uz skatuves visbiežāk esmu Kristīnes Pasternakas tērpos, un es viņai ļoti uzticos. Ir sanācis kādreiz mutiski pakonsultēties par kādu stila niansi ar dažādiem stilistiem. Bet tu esi pirmais, kas mani ved šopingā un konsultē. Jā, tādu izpratni, kā tu man šodien devi, gūstu pirmo reizi. Kaut kādā ziņā tu atlauzi robežas, kurās es sevi neredzēju.

Redzi, ar tiem maniem ikdienas apģērbiem arī ir tā, ka lielākoties tos pielāgoju konkrētās dienas mēģinājumam. Lai būtu ērts un atbilstošs ne tikai dziedāšanai, bet arī lomas sajušanai, režijas atrakcijām. Mēs savā ziņā dažreiz mēdzam būt arī sportisti. Nav vairs gluži tā, ka operā tik stāv un nekustīgi dzied. Un tas viss nosaka, ko es kurā dienā vilkšu.

Foto: LETA

Tev tikko palika piecdesmit. Kā ģērbties?

Pārgāju uz kleitiņām – tā, lai pieklājīgi, neitrāli un ērti, lai der gan vecumam, gan atbilst mēģinājumiem.

Es šodien laikam 50 reižu esmu pieminējis tavus 50 gadus, un tu neesi apvainojusies. Jums, operdziedātājiem, nav kā kareivjiem, ka pensionēšanās vecums ir agrāk?

Haaa, vajadzēja apvainoties? Štata solisti var dabūt izdienas pensiju. Es neesmu štatā, un man vēl negribas. Man patīk dziedāt, tāpēc rūpējos par savu formu.

Foto: Juris Rozenbergs

Pastāsti, cik daudz tev ir darba drēbju – garo balles kleitu? Varbūt tev ir vesela istaba, kurā tās glabā?

Man ir 14 kvadrātmetru neliela guļamistaba, un tajā atrodas viss – gulta, kumode ar daudzām atvilktnēm, kur ir veļa, ir kosmētikas plauktiņš, aiz kura ir iekārtota skapja daļa. Gar vienu sienu ir sakārtas visas manas koncertu kleitas, gar otru sienu pusotra metra garumā – ikdienas apģērbi.

Esi tik lieliskā fiziskā formā. Kas tev garšo?

Viss! Un šokolāde!

Ja ēd šokolādi, tev bija jābūt kā trīsdurvju skapim.

Nē, es ēdu melno šokolādi, tā sadedzina taukus.

Kādreiz tev ir bijuši kompleksi par savu izskatu?

Šobrīd jau daudz kam esmu tikusi pāri, bet īstenībā... Līdz aptuveni 42 gadu vecumam biju nemierā ar savu izskatu. Man šķita, ka deguns garš, ausis lielas, pēc bērniem vēl apvēlos... Sev likos tāda – nekāda.

Tagad mans hobijs ir psiholoģija, un, kad iedziļinos šajā tēmā, beidzot saprotu, no kurienes man šie kādreizējie kompleksi. Esmu iemācījusies, kā tam visam iziet cauri, kā daudz ko pieņemt. Esmu tādā izzināšanas aizrautībā. Pērku lekcijas internetā, apmeklēju arī dažādas vietējās lekcijas Rīgā. Klausos, mācos, būvēju un papildinu savu izpratni un skatījumu. Tagad, ja es sevi kādās neveselīgas attieksmes lietās pieķeru, varu tikt galā trīs minūtēs.

Atceros, ka man kādreiz, kad kļuvu atpazīstams, ļoti nepatika, kā izskatos bildēs žurnālos.

Es arī to necietu!

Tavā gadījumā nereti var redzēt bildes, kurās fotogrāfi mērķtiecīgi ķer to brīdi, kad paklanies, un tad tas tavs dekoltē! Labi, saprotu, viņi ir vīrieši...

Tas ir cilvēcīgi. Par šīm bildēm neraudu (smejas). Psiholoģijā māca, ka visā pasaulē ir tā, ka uz sievietēm skatās kā uz detaļām. Vīrietis nesaskata sievieti kopumā – viņš redz detaļas: acis, matus, degunu, krūtis un tā tālāk. Bet vīrieti, visu vīrišķo, mēs redzam kopumā – mēs viņā redzam spēku.

Ēst taisīt proti? Tev ir trīs bērni, ar kaut ko taču ir jābaro.

Man patīk gatavot, ja gaidāmi ciemiņi. Tad gribas uztaisīt ko interesantu, kaut ko pilnīgi crazy. Piemēram, varu salasīt virzu, sablendēt kopā ar sviestu, pielikt vēl nedaudz bazilika, un man būs zaļš sviests.

Foto: Juris Rozenbergs

Man patīk jaukt nezāļu salātiņus... Atzīšos, ka taisīt ikdienas maltītes gan ne pārāk patīk. Varbūt patērētā laika dēļ... Bet bieži šo manu trūkumu aizpilda mans bijušais vīrs Normunds, atbraucot un uztaisot brīnišķīgu maltīti. Viņš ir super pavārs! Bet bērni jau tagad ir lieli, paši spēj sev ko pagatavot, tā ka šī lieta vairs nav tik akūta.

Ak Dievs, kā bērni sadzīvo ar tavām virtuves nezāļu fantāzijām?

Viņi ēd visu!

Viņiem varbūt nav izvēles... Esi laba māte?

Nemāku par sevi spriest, bet man liekas, ka jā. Viņi zina, ka es esmu mamma, un es zinu, ka viņi ir bērni, bet pamatā mēs esam draugi. Ja ir kāda problēma, bērns nāk pie manis vai es eju pie viņa, un mēs kopā domājam un risinām. Mēs cits ar citu dalāmies, un es ļoti ņemu vērā to, ko viņi saka.

Apzinos, ka esmu no iepriekšējās paaudzes; nākotnes paaudze ir tā, kas tagad aug. Viņi jau piedzimst ar pavisam citu uzstādījumu. Lai arī kā man dažādās situācijās nāktu prātā tas banālais teiciens – kad es augu, tad gan tā nebija –, tas ir galīgi aplami. Ar šādu pieeju dzīvei nedrīkst dzīvot! Ir jāpieņem tas, kas būs tajos nākamajos laikos. Tāpēc parunāšanās ar jauniešiem ir tiešām svētīga. Viņi jau lieli.

Tagad esi viena kā pirksts?

Kādā ziņā?

Nu, par večiem domāju...

Ar Normundu esam jau piecus vai sešus gadus šķīrušies. Bet esam ļoti labi draugi, viņš joprojām brauc pie manis, palīdz ar bērniem. Esam tiešām jaudīga komanda. Daudziem no malas pat šķiet, ka mēs aizvien esam pāris. Operā Normunds man nes tēju, kafiju, un pieļauju, ka arī kolēģiem izskatās, ka mēs esam no jauna sagājuši kopā. Bet patiesībā tā nav. Kopā iziets daudz kas, un vienkārši esam labi draugi.

Tad varbūt esi no jauna apprecējusies?

Nē.

Kas vainas? Tu esi tik skaista sieviete. Patīk izbaudīt brīvību?

Visām lietām ir jānobriest. Brīvība ir viena lieta, tas ir skaisti, bet acīmredzot es vēl meklēju sevi. Zinu, ka viss sakārtosies tā, kā vajag!

Es zinu, kāpēc ar psiholoģiju nodarbojies...

Tad pasaki....

Tu vainoji sevi pie „īstā un pareizā” modeļa sabrucināšanas.

Nē, nav tāda viena iemesla. Šādas situācijas ir komplekti – „hamburgeri”, kas sastāv no daudziem slāņiem... Protams, man likās, ka neesmu gana laba, ka nespēju visu samenedžēt... Tagad zinātniskā veidā esmu izstudējusi visu ko, lai saprastu, kāda esmu un ko man vajag. Turpinu pilnveidoties no viedu cilvēku lekcijām.

Kāpēc sevi tā nomocīt? Varbūt vienkārši vajag ļauties.

Ļaujos, bet... Kad ilgu laiku esi dzīvojis tādos striktos noteikumos un aizliegumos, ir vērtīgi saprast, kāpēc tie ir bijuši un no kurienes tie tevi ir „uzrakuši”. Kad visus tarakānus izdzen no savas mājas, tikai tad vari sākt saprast, ko un kādas kvalitātes vispār gribi.

Foto: Juris Rozenbergs

Kādā jomā?

Attiecību šķautņu ir daudz. Un katram ir savas vajadzības kādā noteiktā jomā, bet citas nav tik svarīgas. Es sev esmu izvilkusi dažas tēzes, kā saprast sevi un pēc kā vadīties. Piemēram, mēs visi ļoti bieži runājam par saderību. Vai kāds var man konkrēti nodefinēt, kas ir saderība? Izrādās, medicīniskā formā šī saderība sen ir formulēta.

Tikai smarža!

Ne tikai! Tur tā lieta. Esam tikuši līdz feromoniem, hormoniem. Ja jūtam vīrieša vai sievietes smaržu un konstatējam, ka tā mums šķiet nepatīkama vai mēs to nejūtam, tas nozīmē, ka daba vēsta, ka mums ir līdzīgi hormoni. Respektīvi, nav garantiju, ka mums var piedzimt veselīgi bērni. Ja smarža piesaista, tad esam tāli, un tas ir labi dabai, jo attīstāmies. Bet, redzi, arī šimpanze var būt ar mums ļoti tīkamu smaržu...

Tas man nebija ienācis prātā!

Līdz ar to pēc šā viena kritērija – smaržas – vien nevar skatīties. Runājot par seksuālo saderību, ir lielumi – vīrieša izmērs un sievietes dziļums. To, protams, var „pieregulēt” ar pozām.

Bet vēl jau ir arī raksturs un intereses, kas ļoti daudz nosaka saderībā.

Nenoliedzami, vērtību skala, inteliģence, vēlme pēc attīstības vai stāvēšanas uz vietas arī ir ļoti svarīgi punkti ilgu partneru attiecībās. Tieši vērtības un attīstība ir viens no galvenajiem šķiršanās iemesliem, pat ja viss pārējais bija saderējis. Ja kāds no pāra grib mācīties vai sasniegt ko vairāk, bet otram tas liekas bīstami vai vienkārši viņam ir labi, kā ir, un negribas neko mainīt, tad rodas konflikts, kas kā laika bumba vienā brīdī sprāgst. Un nevajag nemaz meklēt izmētātas zeķes vai nemazgātus traukus.

Vēl viens ne mazsvarīgs kritērijs ir vēlme pēc tuvības. Ar to es domāju tuvības biežumu. Cilvēki ar līdzīgu vēlmi kopā nodzīvo visilgāk. Tā ir no dabas ielikta prasība. Ir tādi, kam vajag retāk nekā citiem. Viņu kopābūšana pārsvarā balstās uz intelektuālo partnerību, un viņiem ir labi tā. To saucot par zemo vēlmi. Bet ir vēl „vidējie” un...

Tad ir tie, kam vajag daudz!

Un iedomājies tagad – saiet kopā ļoti jauka meitene, kurai vajag maz, un ļoti jauks vīrietis, kuram vajag daudz. Kas tur sanāks? Ziepes! Meitene, protams, sākumā centīsies, bet viņa pārgurs, nezinās, ko ar to visu tagad darīt. Bet puisis juks prātā. Vai otrādi...

Re, anekdote! Atnāk sieviete pie ārsta: „Dakter, ko iedot vīram, ja viņš visu laiku ir kā traks uz seksu?” Ārste atbild: „Iedodiet manu telefona numuru...”

Jā, mēs varam par šo iesmiet, bet tas ir nopietns pāra attiecību nesaderības iemesls. Plus vēl mūsu padomju laika aizliegumi, seksuālās enerģijas sublimēšana darbos un noliegšana, kas vispār ietekmē cilvēku raksturu, pašsajūtu un veicina pat slimības.

Foto: LETA

Tā ir audzināšana. Par tādām lietām daudziem ir aizspriedumi runāt, pat pāriem, kas kopā ir desmitiem gadu.

Bet par to ir jārunā. Kā vienā seminārā vadītāja jokojot teica: „Katram ir jāatrod tāds pats izvirtulis kā viņš pats!” Un tad ir labi! Daudzi no mums pat nezina, ko grib, jo mums nav informācijas. Tā ir bijusi aizliegtā tēma. Vīrietis nav burvis un nevar uzminēt, ko vajag sievietei. Un otrādi. Tāpēc ir jārunā, lai abiem būtu labi.

Esi slavena, tev ir garš radošais mūžs. Bija pielūdzēji, kas rakstīja vēstules, stiepa uz opernamiem dārgas dāvanas?

Jā, rakstīja. Bet dārgas dāvanas saņēmusi neesmu. Neprovocēju. Man nepatīk mulsināt cilvēkus, tas nav godīgi. Man tīk pavadīt laiku ar tiem, ar ko man ir interesanti. Un man ļoti patīk atrasties starp tādiem cilvēkiem, kas meklē, mainās, mācās, zina ko vairāk, var dalīties ar savu viedumu.

Tajā pašā laikā ir lietas, kur es esmu apstājusies savas kautrības vai neatļaušanās dēļ... Un tas bija muļķīgi. Piemēram, kad dziedāju Domingo konkursā, iepatikos viņa sievai un viņam. Abi teica: „Uzraksti, es tev piedāvāšu izrādi!” Bet es domāju – kā es tā viņiem rakstīšu? Neuzrakstīju. Šādā veidā esmu ļoti daudz superīgu iespēju palaidusi garām.

Ir gadījies pieredzēt kādus kuriozus otrpus skatuvei?

2000. gadā bijām Sidnejā, un, tā kā mūsu diriģents Ričards Tognetti bija labākais draugs aktierim Raselam Krovam, tiku ielūgta uz Jaungada pasākumu viņa mājās. Rasels bija ļoti jauks un pieklājīgs, runājās ar mums abiem. Es parasti ļoti patīku vīriešu mammām, arī šis nebija izņēmums. Rasels Krovs man pēc tam uz izrādi sūtīja baltas rozes.

Bet nākamā dienā Sidnejas dzeltenajā presē pēkšņi virsraksts: Skandināvijas operdziedātāja un Rasels Krovs! Žurnālos bija vairāki raksti par to, dažādos veidos mēģinot izteikt minējumus, vai starp mums varētu būt simpātijas.

Cerams, ka tavs toreizējais vīrs par šo pasmējās.

Protams! Ciemos aizlidojām abi ar Normundu, bet to prese nezināja.

Foto: LETA

Un tagad izstāsti, ko no pieredzētā nekad par sevi negribētu redzēt ar bildi nodrukātu presē!

O, jā, ir tāds gadījums. Biju ļoti pārgurusi, bet Boloņā vajadzēja kaut ko ātri nodziedāt. Tāpēc biju aizbraukusi tikai ar rokas bagāžu, palielu mugursomu un karstā laika dēļ ar kupliem vasaras svārciņiem. Te pēkšņi pamanu, ka itāļi sāk pievērst man uzmanību, miedz ar aci, rāda īkšķi uz augšu, mašīnas sāk pīpināt... Apkārtesošie sauc: „Bravo!” Hmmm...

Garastāvoklis uzlabojas, sievišķīgā apziņa pieaug, varētu pat teikt, ka tik labi sen nebiju jutusies. Iegāju parkā un te pēkšņi, joprojām baudot apkārtējo sajūsmu, sajutu, ka man uz dibena kaut kas uzlaižas... Tikai tad, kad mēģināju ar plaukstu nosist mušu, kas velējās atgriezt mani realitātē, sapratu, ka visu šo uzmanību bija izpelnījies mans dibens un mežģīņu stringi, jo svārki aizmugurē bija salīduši uz augšu aiz somas.

Foto: Juris Rozenbergs

Tādā pikantā skatā biju sajūsminājusi boloņiešus vairāk nekā pusstundu. Un neviens nepienāca un nepateica, lai sakārtoju svārkus. Pēc tam domāju – un es jutos tik labi! Tik sievišķīga sen nebiju jutusies! Un kaut kāda stulba muša ņem un izbojā visus manus svētkus! (Smejas.)

Paldies par viesmīlību restorānam Mazais Otto Kaļķu ielā 28 Rīgā.

Saistītās ziņas

Sonora Vaice: "Skatuve ir vieta, kur falšumu pamana uzreiz. Dzīvē – ne vienmēr"
Operdziedātāja Kristīne Zadovska: "50 gadi nav briesmīgs vecums"
Jaunā operdziedātāja Marlēna Keine: "Man Dievs devis balsi, kuru dzird pāri orķestrim"

Citi šobrīd lasa

Pie mums iznīcina, bet citās zemēs augstā vērtē: kas ir šis tik ārkārtīgi vērtīgais augs/nezāle?
"Netīrais ducis": kuri dārzeņi un augļi ir visvairāk piesārņoti ar ķīmiju?
FOTO: ieskaties, kā cilvēki dzīvo karstākajā pilsētā uz Zemes 3