Psiholoģe Anita Rošāne no šova "Labojam ģimeni": "Mūsdienās cilvēki negrib iespringt attiecībās"

Par to, kas ir laimīgas partnerības atslēga, kas ir svarīgākais attiecībās, arī raisījās saruna ar psiholoģi Anitu Rošāni, STV šova Labojam ģimeni vadītāju. Viņa jau gandrīz divus gadu desmitus vada seminārus par attiecību jautājumiem un strādā ar pāru terapiju, mēģinot atbildēt uz jautājumiem, ko darīt, ja attiecības iestrēgušas rutīnā, ja zudis emocionālais asums, ja šķietami nav izejas.

Televīzijas šovā pāri meklē atbildes,  kopīgi veicot remontu. Savukārt mums, skatītājiem, vienmēr šķiet vilinoša iespēja kaut vai pa atslēgas caurumu ieskatīties svešā dzīvē, īpaši, ja pa tās džungļiem izvadā profesionāls gids. Taču jau sarunas sākumā Anita uzsver, ka runāsim tikai par jautājumiem, kas ir viņas profesionālajā kompetencē, un par viņas pieredzi, nevis vispārīgām lietām.

Es nenāku vērtēt

– Vai, ienākot šova dalībnieku mājās burtiski no ielas, jūs spējat redzēt konkrētā pāra problēmu, viņus vēl neiepazinusi? Jo tāpat kā cilvēka apģērbs un izskats, tā arī māja pastāsta par savu saimnieku ļoti daudz. Tā teikt, nav pat raksturojums no darbavietas jāprasa…

– Pirms filmēšanas sākuma saņemam dalībnieku aizpildītās anketas, un pirmā iepazīšanas notiek neklātienē jau ar to vien, kā cilvēks veido teikumu, lieto garumzīmes un komatus… Svarīgi ir tas, kā viņš izsaka domu, ko saka par sevi, ko – par citiem, kā pats vērtē savas attiecības.

Tieši šī anketa vai pat tikai viena frāze rada pirmo un neizdzēšamo priekšstatu. Tomēr es neeju pāra mājā, lai vērtētu un meklētu nepilnības. Manā ziņā neietilpst sadaļa, kur pāris iet uz veikaliem, izvēlas remontam nepieciešamo, bet tieši attiecību jautājumi.

– Un tomēr – vai vide atspoguļo cilvēku?

– Caur savas dzīves un profesionālo pieredzi es mēģinu skatīties nedaudz plašāk, pāri stereotipiem, jo nav noliedzams, ka noteiktas materiālas grupas un dzīves redzējuma cilvēki izvēlas noteiktas dzīvesvietas. Pieņemsim, hrestomātiskie mikrorajona iedzīvotāji. Tur tomēr dzīvos, teiksim, no jums atšķirīgu vērtību un interešu grupas cilvēki.

Savukārt cilvēki, kuri nokļuvuši raidījumā un ar kuriem es tiekos, atrodas kādā savas dzīves posmā, iespējams, pārejas posmā, līdz ar to es neatļaujos uzlikt pārsteidzīgu Ahā! zīmogu un manifestēt: “Lūk, par tevi tagad tiks izteikts spriedums!”

Kaut gan, protams, vides estētikai, piemēram, kaut vai tādam banālam rādītājam kā tīrība, kad mājā ienāk ciemiņi, ir sava nozīme… Es nerunāju par dārgumu, lētumu vai īstumu, bet par elementārām lietām: vai grīda ir izmazgāta, pirms ienāk svešie?

Tur gan veidojas tas Ahā! brīdis. Tas nav nedz nosodījums, nedz fui no manas puses, bet manī vienkārši veidojas lielāka saprašana, ar ko tieši ir darīšana. Tas notiek gluži automātiski.

– Atgriezīsimies pie gramatikas – vai tā tiešām var būt kritērijs arī pāra izveidē? Ja otrs gadās tāds pats, teiksim, bezkomatu cilvēks, viņi gluži vienkārši viens otram der. Bet varbūt tas drīzāk ir inteliģences un izglītības rādītājs, kuram kādās noteiktās attiecībās nav nekādas lomas?

– Varbūt tas pat varētu šķist klišejiski, ja sieva, teiksim, ir skolotāja, bet viņas dzīvesbiedrs – tālbraucējs šoferis, kuram Rainis un Nora Ikstena ir svešvārdi. Bet viņi dzīvo kopā un kaut kādā veidā dabū to līdzsvaru. Interesants, lai arī apstrīdēts novērojums, tomēr polaritātes dažkārt ir tās, kas pievelk. Jo – vai es varētu cauru dienu kontaktēties ar sevi pašu? Ar savām labajām un ne tik ļoti labajām īpašībām?

Ģimene kā ceļojums

– Pēc vairāku ģimenes labošanas raidījumu noskatīšanās un iepazīšanās ar varoņiem mani īpaši piesaistīja četru bērnu pāris, uz kuru darbošanos skatoties, mute pavērās un ilgi palika vaļā. Nepārtraukti pī… necenzētu vārdu vietā, totāls sadarbības trūkums. Baidos, ka jūtīgiem jauniem cilvēkiem, kas grasās dibināt ģimeni, pēc šā radījuma noskatīšanās uz mūžu varētu pāriet vēlēšanās to darīt…

– Negribētu analizēt šo pāri, jo man ar viņiem nav noslēgts terapeitiskās sadarbības līgums. Es ar viņiem biju kopā uz šova laiku, tāpēc nebūtu profesionāli viņus apspriest.

Vispārzināms, ka ir pāri, kas var uztaisīt kašķi par neko, un tas liecina par zemu attiecību kvalitāti, kas gan arī nedod iemeslu šo cilvēku vērtēšanai, jo saknes meklējamas dziļāk – cilvēkiem nav pietiekamas cieņas vienam pret otru, nav izpratnes par laulības institūciju kā tādu.

Reizēm tam pamatā ir zemas komunikācijas prasmes, reizēm – pašas sabiedrības neskaidrā un īsti nenoformulētā attieksme pret ģimeni. Es vadu seminārus un bieži redzu, ka visa grupa saceļas kā vilnis – katrs pēkšņi zina, ka ir viena taisnība, un tā, protams, ir manējā. Ja tu domā ne tā kā es, tātad – nepareizi! Tas ir novērojams visos sabiedrības līmeņos, kaut gan domāt citādi nenozīmē domāt sliktāk, bet vienkārši palikt pie sava viedokļa.

– Vai mūsdienās priekšstats par laulības institūciju vispār nav kardināli mainījies? Kas šajā laikmetā ir laulības pamats?

– Laika gaitā mainījies tas, ka sievietei vairs nav vajadzīgs vīrietis tikai tāpēc, lai viņš atnestu medījumu. Senos laikos viņa vienkārši nevarēja bez vīrieša izdzīvot. Tagad sieviete var gan naudu nopelnīt, gan sevi uzturēt.

Partnerība plašā nozīmē vairs nav skatāma no eksistenciālā viedokļa, kaut gan, protams, tā arī var būt viena no formām. Mūsdienās drīzāk esam tendēti uztvert kopdzīvi kā iešanu pa dzīves ceļu ar kopīgām vērtībām vai virzīšanos uz kopīgu mērķi. Tas, kas sāpina – un to redzu, gan padsmit gadu strādājot par pasniedzēju, gan kā psiholoģe, gan arī savu bērnu klasēs, – cilvēki negrib iespringt attiecībās un nezin kāpēc iedomājas, ka otram visu laiku jābūt priecīgam un jārūpējas par to, lai tu visu laiku būtu laimīgs…

Tie ir tādi nepareizi, aplami priekšstati, kas balstīti mūsdienu masu kultūrā, jo reālajā partnerībā tā absolūti nav. Tur var notikt jebkas, un tu vari justies dažādi. Katrā ģimenē vai vismaz ceļā uz to līdzsvars var būt tad, kad ir divi pilnvērtīgi cilvēki, piemēram, man ir ļoti labi ar tevi, bet, ja tu nebūsi man blakus, mana dzīve ar to nebeigsies. Es spēšu par sevi pastāvēt, es spēšu parūpēties, es būšu laimīgs pats ar sevi. Ja tu man esi vajadzīgs, lai es varētu elpot un dzīvot, tad tās ir atkarīgas attiecības.

– Un kā tad tagad bieži pieminētā tā sauktā vēdiskā ģimene? Esmu novērojusi, ka vismaz reizi mēnesī Rīgā ir seminārs par šo tēmu, tie vienmēr ir labi apmeklēti. Zinu harmoniskus pārus, kas dzīvo šādās attiecībās, kaut gan, ņemot vērā iepriekšminēto, varētu šķist, ka sieva ir atkarīga no vīra, kurš viņu pilnībā uztur un apgādā.

– Laimīgas partnerības atslēga ir līdzīga izpratne par to, kāda ir kopābūšanas jēga. Vienam var patikt dzeltena krāsa, otram – zaļa, viens ēd makaronus, otrs – kartupeļus. Tas nekas! Bet, ja pamatizpratne ir atšķirīga, piemēram, sieviete uzskata, ka vīram viņa ir jāapgādā, bet vīrietis – nekā tamlīdzīga, vai arī otrādi – sievai liekas, ka ir jāstrādā no rīta līdz vakaram, bet vīram ir pavisam pretējs viedoklis, tad ne par kādu kopību nav runas. Toties, ja abi uzskata, ka tas vai šis ir normāli, tad viss ir burvīgā saskaņā.

– Bieži nākas dzirdēt, ka vairs neesot īstu vīriešu. Ja tas tā nav, tad kāpēc, bet, ja tā ir, tad kur viņi palikuši?

– Atkāpei izstāstīšu stāstu. Mana jaunākā meita mācās ceturtajā klasē. Klasē ir lielās Venden ūdens pudeles, lai bērni var padzerties. Vecāku sapulcē tiek sacelta trauksme – kādā dienā N dēls zvana mammai, ka ūdens nav! Tā vietā, lai pats uzliktu jaunu pudeli vai lūgtu kāda palīdzību…. Mamma ir izaudzinājusi vīrieti, kas totāli nespēj parūpēties par sevi. Es nenovēlētu savai meitai tādu partneri…

Otrs gadījums. Paziņas dēlam ir 25 gadi, un viņš ir devies ceļojumā. Kaut kas noticis ar auto, un viņš zvana mammai… Bet esi taču vīrietis un nesaki mammai neko! Nesatrauc viņu! Man pašai ir divas meitas, es saprotu, ka izaudzināt vīrišķīgu vīrieti tomēr var tikai vīrietis. Tā nu ir iekārtots, tur neko nevar darīt. Ne jau visiem ir paveicies, katram sava karma vai liktenis, un bieži vien puikas audzina tikai mammas. Diemžēl.

Tad jāmeklē kaut vai kāds apkārtnē: brālis, tēvs, onkulis, kaimiņš… Jebkurš vīrietis, kurš varētu būt piemērs. Diemžēl no mammas lutināšanas stafeti bieži vien pārņem sieva, un tad ziepes ir vēl lielākas, bet dēlam tikmēr jau piecdesmit… Tad tur neko īpaši mainīt vairs nevar.

Kas atrodas ceļa galā?

– Bieži vien redzu, ka pāris nav vienojies par to, kas ir viņu mērķis, noslēdzot laulību. Drīzāk visapkārt manāms tāds kā izbrīns par to, kā cilvēki nokļuvuši šajā dzīves kino, ko sauc laulība.

– Dažkārt pieņemt šādu skaistu lēmumu nozīmē labi apzināties – kāpēc tu esi man blakus? Tāpēc, ka man ar tevi ir komfortabli? Interesanti? Kāpēc īsti? Jārēķinās, ka šāda lēmuma sekas ļoti bieži ir tādas, ka pie pirmajām pārmaiņām katrs skrien uz savu pusi.

Manā sociumā ir ļoti daudz dažādu attiecību – bērns no pirmā vīra, otrā, trešā… Tāds mikslis. Ir tā saucamie Īrijas bērni, ir pārstrādājušos vecāku bērni, un visus šos pāru procesus apvieno viena lieta – vislielākais cietējs būs bērns. Un tas notiek tikai tāpēc, ka cilvēki viļas savās iedomās. Es iedomājos, ka būs tā, un es apvainojos, ka tu nedarīji tā, kā es iedomājos… Es gribu šampanieti, bet otram cilvēkam gluži vienkārši nav ne mazākās nojausmas par to!

– Bet tas otrs nav Ragaciema Agnese, kurš zina atbildes uz neizteiktiem jautājumiem!

– Tiešām, otrs cilvēks nevar dot to, ko no viņa gaidi, ne tikai tāpēc, ka to nezina, bet arī tāpēc, ka gluži vienkārši nav spējīgs to dot, jo nav bijusi vienošanās, nav norunas, noteikumu.

– Jūs minējāt dažādus ģimenes modeļus. Vai jūs strādājat tikai ar tādām ģimenēm, kurā ir vīrietis un sieviete, vai arī ar viendzimuma ģimenēm?

– Ir tādi pāri, un tas ir jauns pagrieziens attiecībās. Jāuzsver, ka manā profesionālajā darbībā individuālas konsultācijas ir aptuveni trešā daļa, jo esmu secinājusi, ka efektīvāk varu strādāt tieši grupu darbā – tas ir mans modelis.

Manā pieredzē ir bijusi tikai viena viendzimuma attiecībās salauzta sirds. Bet, runājot par psiholoģijā modernām lietām, arvien biežāk konsultēties nāk cilvēki, kas pārdzīvo krīzes par sociālo tīklu tēmu. Piemēram, Facebook, kurā katrs burtiski ar lozungu demonstrē, cik viņš ir laimīgs, kas viņam pieder, ko ēdis, ko dzēris… Bet cilvēks ar nenobriedušu psihi un personību, ar zemu pašvērtējumu nesaprot šo paralēlās dzīves veidošanas tēmu, un tad tas ir šoks, viņā veidojas dziļa trauma: “Kā? Visi ir laimīgi, bet es ne…”

Arvien vairāk cilvēku nāk profesionālas izdegšanas un pārstrādāšanās dēļ, jo šis laiks izvirza ārkārtīgi augstas prasības. Kas notiek ar cilvēku 40, 50, 60 gadu vecumā? Ne visi spēj viegli pārorientēties, apgūt jaunas prasmes, lai atbilstu prasībām. Daudziem tas ir nepārvarams stress.

– Ne tik senajos padomju laikos privātās dzīves lietas tika apspriestas publiski, un acīmredzot šī vēlme saņemt vērtējumu no malas ir saglabājusies. To tagad redzam dzeltenās preses lappusēs, tikai mainījušās tendences, jo cilvēks ir pārāk samulsis un bezpalīdzīgs savas privātās dzīves priekšā.

– Labi partnerībā ir tikai tad, ja saproti pats sevi. Muļķīgi gaidīt, ka kāds sapratīs to, ko tu pats nezini, un visbiežāk tieši to gaidām no partnera. Arī bērni, izaugot vidē, kur vecāki nesaprot katrs pats sevi un viens otru, ir visai samulsuši, dezorientēti, mēģina rast atbalsta punktus ārpus ģimenes.

Man bieži jautā: “Vai tu kā psiholoģe vari izskaidrot…?” Un seko visdažādāko dzīves situāciju apraksti, komentāri par citu cilvēku dzīvi un tā tālāk Taču lielākoties ir tā, ka cilvēks neko nedara lieki, nejauki vai, teiksim, dīvaini vai tāpat vien… Tātad viņš ir sāpināts. Tā ir izmisīga iekšēja ņemšanās, meklējot kompensāciju un iespēju iziet no savām sāpēm ar citu cilvēku vai pat bērnu palīdzību. Ja cilvēks ir liels sevī un vesels savā būtībā, tad viņam citiem nekas nav jāpierāda. Tādu cilvēku diemžēl nav daudz.

Vai ir iespējams izlabot laulību

– Vai psihologs var ko saglābt un salabot?

– Tā kā šis būs rakstīts teksts, tad pilnīgi nopietni atbildēšu lieliem, trekniem burtiem, ar pasvītrojumiem un izsaukuma zīmēm: PSIHOLOGS NEKO NELABO!!! Psihologs ir instruments, ar kura palīdzību cilvēks nonāk pie kāda risinājuma. Psihologs sniedz atbalstu, bet pilnīgi neko nedara paša cilvēka vietā. Tik tiešām, bieži gadās saskarties ar mītu: “Ha! Es aiziešu pie psihologa, viņš ar mani kaut ko izdarīs, un es gūšu rezultātu!”

Bet arī sporta zālē treneris tikai parāda, kā jāvingro, savukārt, ja cilvēks, teiksim, turpina smēķēt un mājās neko lietas labā nedara, tad efekta gluži vienkārši nebūs. Treneri par to vainot nevar. Vienmēr klientiem uzdodu jautājumu: “Vai jūs saprotat, ka jādara būs pašam?”

Protams, jebkuru padomu var ievērot un var neievērot, bet rezultāts var rasties tikai procesā. Var izrādīties, ka darbošanās laikā kaut kas mainās un jādara vēl kaut kas cits. Un šajā pārmaiņu procesā cilvēks var atklāt par sevi vai partneri neglaimojošas lietas…

Tas notiek, lietojot provokatīvo metodi, kad izskatām konkrētu gadījumu attiecībās, liekot paraudzīties uz situāciju it kā no malas. Tad izrādās, ka cilvēks nemaz negrib par sevi to zināt un vispār atsakās ticēt: nu nevar būt, ka es tā uzvedos! Konsultatīvajā procesā svarīgi definēt, ko cilvēks īsti grib panākt, kam gatavs iet cauri, un tikai tad iet uz to, jo psihologa burvju nūjiņa: “Tinkš – tagad tu būsi laimīgs!” nedarbojas bez paša klienta piepūles.

– Bieži vien attiecībās vīrs uzskata, ka jautājumi ir tikai sievai, un saka: “Tā ir tava problēma – tad ej un ņemies ar to!”

– Protams, gadās arī tā, bet jebkura mācību procesa, savas attīstības procesa laikā cilvēks mainās, un otrs noteikti būs pret to, jo tas ir risks. Nekad jau nevar zināt, tieši kādas pārmaiņas ar tevi notiks. Un, ja cilvēks ir mainījies, tad mainījusies ir arī viņa attieksme pret dažādām lietām.

Psihologa loma šā pārmaiņu procesa laikā slēpjas viņa emocionāli neitrālajā attieksmē, kad pāra attiecības sit augstu vilni. Saglabāt profesionālu redzējumu, nenostāties viena vai otra pusē ir ārkārtīgi smalka lieta. Vēl jo smalkāka – neizteikt savu attieksmi, vai, nedod dievs, nosodījumu, pamācības!

– Statistika liecina, ka Latvijā tiek šķirta vairāk nekā puse noslēgto laulību, bet, kopš šķiršanos drīkst noformēt arī notāri, vēl vairāk.

– Neesmu to pētījusi akadēmiskā izpratnē un skaitļus nezinu. Bet atkal atgriežamies pie tā, vai cilvēki saprot, kāpēc viņi ir kopā, vai saprot, ka laulība nenodrošinās kopdzīvi un ka turpmākā dzīve nebūs tikai veiksme, panākumi, balles, ka gaidāmi arī, iespējams, zaudējumi, traumas, invaliditāte, bet pilnīgi noteikti – vecums un nāve. Svarīga ir spēja nezaudēt optimismu, dzīvesprieka dzirksti, jo, ja nav interesanti ar otru, tad uzrodas paralēla dzīve…

Mūsdienās, lai harmoniski dzīvotu ģimenē, gluži vienkārši jāzina vairāk, jābūt zināšanām visdažādākajās dzīves jomās – gan fizioloģijā, gan psiholoģijā un vēsturē –, jo ne visiem piemīt sirdsgudrība, kas pārņemta no iepriekšējām paaudzēm. Man pašai ir paveicies, jo bija iespēja tikties ar vīra radiem, no kuriem varēju to mācīties un iedzīvināt sirdī.

Es neesmu tāda psiholoģe, kas ir visās tēmās, mans hits ir personiskās energoefektivitātes treniņš, savu spēku apzināšanās treniņš, bet tālākais ceļš, tas, vai cilvēks noturēs šīs zināšanas, ir viņa paša ziņā. Es neatbalstu metodes, kur jāuztur atkarība no speciālista. Gribu, lai cilvēks nav atkarīgs no manis. Atkarība no psihologa ir viegli panākama, bet es gribu cilvēkam iedot makšķeri.

Nacionālo platuma grādu psiholoģija

– Viss sākas no mīlestības trūkuma – vai tā?

– Ikviens grib būt mīlēts, un, ja tu cilvēkam viņa skarbo ārieni vai agresīvo komunikācijas stilu kā sīpolu nomizo nost, tad redzi, ka ikviens grib būt atzīts, grib būt pieņemts, un tas ir tikai cilvēcīgi.

Mīlestības deficīts kā tāds atstāj ietekmi, un tad es saprotu, kāpēc mums grūti pateikt otram labu vārdu. Man pašai nav grūti pieiet kādam klāt un pateikt: “Tu forši izskaties, lai tev laba diena!” Un es ilgojos pēc laika, kad beigsies mūsu platuma grādu teritorijas iedzīvotāju skaudība, nelaipnība un neiecietība. Daži saka – mums esot tāds temperaments. Bet laipnība nav saistīta ar temperamentu! Jo arī flegmatiķis var būt pieklājīgs un laipns, un var būt holeriķis, kurš vienkārši pasaka ātrāk un skaļāk.

– Cilvēki baidās pateikt paldies, jo to var uztvert kā pārāk lielu intimitāti, bet siltu pieskārienu – kā uzmākšanos. Sabiedrībā uz citiem tiek pārnesti paša putni.

– Savos treniņos saskaros ar daudzu, īpaši sieviešu, tā saucamajām psiholoģiskajām bedrēm, nespēju pieņemt komplimentus, piemēram, uz klasisko “Tu labi izskaties!” ir atbilde: “Vai tad es vakar slikti izskatījos?” vai “Ko tev no manis vajag?” Cilvēks it kā pats netic, ka viņš izskatās labi, jo veselīga, protams, būtu atbilde: “Paldies, ka to pateici, patīkami dzirdēt! Tu arī forši izskaties!” Cilvēks taču kaut ko ir darījis, lai tas tā būtu.

– Varbūt tā arī ir tā mūsu platuma grādu psiholoģija, ko ietekmējuši svešinieki, un mūsos ir iekodēts – bīsties no svešiem, tas var beigties slikti!

– Nav jau runa par to, ka svešiniekam būtu jākrīt ap kaklu, bet pateikt “Labdien!” cilvēkam, kurš ienāk telpā, vienkārši ir pareizāk, nekā raudzīties uz viņu kā uz baktēriju. Apkārtējo nepieklājība un nopietnie ģīmji mums pašiem patīk.

Vēl vairāk – mums taču nav neviena iemesla, kas liegtu par citiem domāt labu, taču vairojas nespēja priecāties par citu panākumiem. Uz “Mūsu Jančuks uzcēlis sev māju” reti kurš atsaucas: “Eu, forši, ka to var izdarīt! Malacis! Tāds prieks!”

Cilvēkiem nezin kāpēc nav prieka, ka tev sanāca, drīzāk viņi kļūst nomākti, uznāk dusmas, ka pats to nevar… Šāda attieksme ne uz kurieni neved, tikai uz degradāciju. Tas ir elementāras izpratnes trūkums par to, ka tikai tad, ja kopā daudzi cilvēki ir veiksmīgi, ja viņiem ir panākumi, veiksmīgāki mēs kļūstam paši.

– Iespējams, tieši šī īpašība ir Latvijas kā introvertu nācijas veiksmes pamatā? Vai tas tiešām ir objektīvi, ka esam introverti?

– Nāciju temperaments Spānijā un Somijā patiešām atšķiras. Bet mēs esam tendēti jaukt pieklājību un temperamentu. Drīzāk nepieciešama kampaņa, lai kļūtu pieklājīgāki.

– No kurienes tad, ja ne no vēstures, nācis šis pieklājības trūkums? Mēs taču esam pieklājīgāki nekā, piemēram, cilvēki Krievijā?

– No ģimenes, no audzināšanas. No tās paaudzes, kuru vecāki ir no deviņdesmito gadu juku laikiem, kad vecākiem nebija laika vai – pat biežāk – spēka tām vērtībām, kas nav nopērkamas par naudu. Viņi centās par katru cenu sagādāt bērniem materiālās lietas, kuru trūka pašiem.

Ja bērns līdz gadiem septiņiem nav iemācījies pateikt “Labdien!”, “Paldies, mammu, bija garšīgi!”, tad, kad viņam būs trīsdesmit, viņš to vairs nevarēs, jo tā vienkārši nav asinīs. Pēdējo desmit gadu laikā es burtiski nodarbojos ar komunikācijas barjeru un psiholoģisku šķēršļu laušanu.

– Vai jūsu darbu var uzskatīt par nacionālās mentalitātes laušanu – pat tādā kā misijas nozīmē?

– Jā, to varētu nosaukt arī tā. Pasakot otram labu, tev sliktāk nekļūs, un tev ar viņu nav jāprecas. Un viss. Punkts.