Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Toms Norde

Sandijs Semjonovs par jauno filmu: "Āfrikas Klondaika vilina cilvēkus, jo šodien esi nabags, bet viens solis, un..." 3

Intervijas
2. jūnijā 06:00 2019. gada 2. jūnijā 06:00
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Latvijai vajadzētu izdot enciklopēdiju par saviem avantūristiem, uzskata žurnālists Sandijs Semjonovs. Maijā pirmizrādi piedzīvoja viņa jaunā dokumentālā filma "Meklējot Mr. Kauliņu" – par Prāta vētras bundzinieka Kaspara Rogas draugu, izbijušu baņķieri, kurš daudzus gadus nodevies dimantu meklēšanas biznesam Āfrikā.

Savulaik Sandiju pazinām galvenokārt kā karsto punktu žurnālistu, kurš pabijis Irākā, Afganistānā, Izraēlā, Somālijā… Arī kā vides draugu, ar ornitologiem Namībijā meklējot Latvijā apgredzenotu melno stārķi. Sandijs ir uzņēmis cilvēkstāstus par narkomāniem, kā arī estrādes zvaigznēm – Noru Bumbieri un Prāta vētras puišiem. Filmas Meklējot Mr. Kauliņu režisors ir Kaspars Roga.

Kad viss sagriežas kājām gaisā

– Tātad jauna filma…

– Kārtējā. Tās priekšvēsture ir tāda, ka savulaik braucām uz Rietumāfriku, apmeklējām latviešus, kas nodarbojās ar izrakteņiem, Ganā bija čaļi, kas ņēmās ar zeltu. Tad braucām uz Sjerraleoni, tur latvieši meklēja dimantus, pēc tam Kotdivuārā skatījāmies, kā vāc kakao pupas.

Kaspars Roga bija stāstījis, ka viņam Sjerraleonē dzīvo draugs Guntars. Vairākas dienas pie viņa nodzīvojām. Toreiz man likās, ka Guntara dzīvesstāsts ir ļoti interesants. Cilvēks dzīvojis Latvijā, bet kādā brīdī, kad bizness nav izdevies un viss sagriežas kājām gaisā, viņš pieņem ļoti drosmīgu lēmumu un dodas prom uz Āfriku.

– Sākt dzīvi, biznesu no jauna?

– Jā. Viņa banka bankrotē, viņš paliek parādā milzīgas naudas summas.

– Viņš bija bankas īpašnieks?

– Viens no. Banka darbojās Krievijā, un vienā brīdī – bams! – esi parādā miljonu. Viņš pa brīdim bija sūtījis naudu uz Sjerraleoni, viņa plāns bija startēt dimantu biznesā, lai atdotu parādus.

– Par dimantu biznesu – tas ir tā droši?

– Nujā, kad aizbrauca, saprata, ka viņu visu laiku ir pamatīgi mānījuši.

– Viņš ir bēris caurā cepurē?

– Dimantu bizness ir tik viltīgs. To sauc par gamblingu, kā kazino – vari uzlikt uz spēli un izcelt visu. Ja izroc lielu dimantu, kļūsti bagāts, un visa tava atlikusī dzīve ir nodrošināta. Bet vari rakt no rīta līdz vakaram un gadiem neko neatrast. Pat ja ģeoloģiskie pētījumi rāda, ka dimanti te ir un kāds ir atradis, nav garantijas, ka arī tev paveiksies.

Par Guntaru savulaik uzņēmām televīzijas sižetu, un, kad pēc vairākiem gadiem pabeidzām Prāta vētras filmu, bija doma šo stāstu turpināt. Šoreiz likās, ka dimantu stāsts varētu piesaistīt auditoriju Eiropā, Amerikā… Uzrunāju Guntaru un Kasparu, jo bija skaidrs, ka viņi ir filmas galvenā atslēga. Un saņēmu pozitīvu atbildi, lai arī, godīgi sakot, neticēju, ka Guntars piekritīs filmēties.

Saprotu, ka tai dimantu lietā arī Kaspars ir savu naudu ieguldījis, arī vairāki viņa draugi. Bija skaidrs, ka Guntars pilnībā atklāsies tikai Kasparam. Tas ir liels izaicinājums – braukt uz zemi ar pilnīgi citu kultūru, sākt jaunu biznesu, kur neviens nevar palīdzēt.

Pie dimantiem un nabadzības. Režisors Kaspars Roga, uzņēmējs Guntars Kļaviņš, producents Sandijs Semjonovs un skaņu režisors Mārtiņš Rozentāls (Foto: Foto no Sandija Semjonova personīgā arhīva)

– Viņš viens, bez ģimenes, bez sievas aizbrauca?

– Nezinu precīzi, varbūt viņš tad jau bija šķīries, bet visa ģimene te palika. Filmā varēs redzēt, kādas tās attiecības kļuvušas. Skaidrs, ka tās nav tādas kā agrāk. Ja dzīvo citur, pavedienus neizbēgami zaudē. Bet filmas centrālais stāsts ir par Guntara Kauliņa un Kaspara Rogas draudzību.

– Vai ir tā, kā izskatās – mazliet mukšanas stāsts, kā filmā Mans tēvs baņķieris?

– Zināmas līdzības ir. Atšķirībā no Ievas Ozoliņas tēva stāsta, kurš vienkārši aizbēga un noslēpās, Guntars pilnībā nomainīja vidi – ar cerību, ka izdosies attīstīt biznesu un norēķināties ar kreditoriem.

– Interpols viņu nemeklēja?

– Nē, viņš nav meklēšanā. Guntaram drīzāk ir morāla atbildība, ka citi uzticējuši savu naudu cerībā nopelnīt.

– Viņš ir kādus dimantus atradis?

– Maziņus. Filmā viņš stāsta, kā ticis tam pāri, psiholoģiski nav bijis viegli. No vērtību viedokļa man likās svarīga draudzības tēma. Nekad nevienam nav desmit vai divdesmit draugu, ir tikai viens vai divi, kuriem vari izstāstīt, ko domā, atklāties pilnībā un būt drošs, ka tas netiks izmantots pret tevi. Tā ir sinerģija, ir jāatrod laiks, tā draudzība ir jāveido un grūtā brīdī jābūt pašam gatavam palīdzēt.

Man draugi ir bijuši pa posmiem – no pamatskolas Purvciemā, no vidusskolas centrā, no augstskolas, un ir šajā laika posmā. Katrā divi trīs, ne vairāk, pārējie ir čomi, kas atsūtīs smieklīgu video, atnāks iedzert. Bet īsts draugs sajutīs, ka tev tiešām ir sūdīgi, sapratīs, ka kaut kas mainās, nav labi. Katram pienāk kāds lūzuma brīdis, kad uznāk melnie, un tāpēc ir svarīgi, ka ir tāds cilvēks, kuram vari pilnībā uzticēties. Es viņus saucu par dvēseles radiniekiem.

– Uzticības persona, kas nenosoda?

– Jā, lai ko tu būtu izdarījis. Pat varbūt noziegumu, bet viņam vari teikt atklāti – nu, vecīt, tā tas ir... Godīgi izrunāt, saņemt padomu.

Mūsdienās atrast unikālus stāstus ir grūti. Ir spilgtas personības, kas izaicina likteni, meinstrīma cilvēki... Piemēram, filmu par Porziņģi skatītos daudzi, par Mairi Briedi. Bet ir čaļi, kuru dzīvesstāsti ir daudz interesantāki par šiem meinstrīma cilvēkiem. Guntars Kauliņš noteikti ir viens no tādiem. Pieņemt lēmumu, pamest visu ierasto, lai sāktu jaunu dzīvi – tā savā ziņā ir drosme, jo Āfrika ir ļoti savdabīga. Pat Krievijā, domāju, būtu vieglāk. Āfrikā uz katru balto skatās kā uz iespēju nopelnīt – ieradusies nauda... Guntaram neklājās viegli. Vienu brīdi dimantu meklējumos viņš bija tiktāl, ka vairs pat nebija, ko ēst.

Par tiem, kas izdzīvo

– Vai misteru Kauliņu var likt vienā avantūristu listē ar hercogu Jēkabu, Aleksandru Laimi, Kārli Bardeli?

– Iespējams. Latvietis spēj pārcelies, adaptēties, atstāt aiz sevis pēdas, lai runātu vēl desmitiem gadu, un tas ir ievērības cienīgi. Ir mūsos tas Sprīdīša gēns… Un Āfriku izvēlēties ir īpaši liels izaicinājums. Man gan tā vienmēr ir ļoti patikusi ar savu nesakārtotību un neprognozējamību.

– Tur esi bijis dažādos projektos.

– Reizes desmit dažādās valstīs. Man patīk tā milzīgā dzīvelība, saule, varbūt arī nabadzība… Neteikšu, ka patīk trūkums, bet redzi, ka naudai nav tādas vērtības, kādu mēs Rietumu sabiedrībā piešķiram. Viņi dzīvo mierīgi, iztiekot ar to, kas ir. Viss ir tikai mūsu galvās.

– Eiropietis ir iejūgts darbā, viss griežas ap izdzīvošanu.

– Ap līzingiem, hipotekārajiem maksājumiem… Tur neviens kredītus nedod, viņi dzīvo kā mēs deviņdesmito gadu sākumā, diezgan lielā bardakā, un stāsts ir baigi pilnasinīgs. Kad pirmoreiz braucām uz Komo, kur tiek iegūti dimanti, redzi, kā viss darbojas, katrā veikaliņā pārdod lāpstas, cirtņus. Lielās firmas rok ar traktoriem, mazais iet ar savu sietiņu – varbūt šodien kaut kas izbirs. Tas viss rada īpašu auru…

– Klondaika…

– Āfrikas Klondaika vilina cilvēkus, jo šodien esi nabags, sēdi, dzer kafiju, bet viens solis, un varbūt jau esi citā statusā – izracis akmeni un laimīgi pārdevis.

– Kā notiek ar cilvēku – viņš aizbrauc, uzceļ sev māju... Viņam nepielīp vietējo rāmais dzīvesstils?

– Man liekas, tomēr pielīp. Guntaram varbūt mazāk, bet tur ir vēl viens latvietis Harijs, agrāk strādājis Guntara apsardzē un palicis tur dzīvot. Spriedām, ka viņam domāšana kļuvusi kā vietējam.

– Apprecējis smuku, tumšādainu sievu?

– Viņa dzīves filozofija ir – kāpēc man iet uz darbu, strādāt no rīta līdz vakaram, rakstīt rakstus, celt lielveikalus vai tirgoties pie kases, ja dzīve ir viena un gribu darīt to, ko gribu! Viņš pārvācās uz salu okeāna vidū, netālu no kontinenta, katru dienu brauc makšķerēt labas zivis. No rīta aiziet un paņem svaigu austeri turpat pie akmeņiem okeānā. Viņš dzīvo tā, kā to ir iedomājies pats, nevis priekšnieks vai kās cits, kas mums uzliek savu rutīnu. Jau desmit gadu, varbūt vairāk, apprecējis salas galveno pārvaldnieci, kļuvis par virsaiti…

– Tas ir vēl iedvesmojošāks stāsts!

– Mēs jau spriedām, ka nākamā sērija varētu būt par Hariju. Viņš arī no sākuma mēģināja kādu biznesu veidot, izdeva reklāmas avīzīti, kā mums bija SM Segodņa.

– Vietējā valodā?

– Jā. Redzēja, ka tur nekā tāda nav, un sludinājumu avīzīte varētu aiziet. Bet viņa bizness beidzās diezgan ātri. Nopelnījis kādu naudiņu, viņš devās uz Latviju apciemot radus, un biznesu uz ilgāku laiku atstāja vietējiem. Kad atgriezies, visi datori un drukas mašīnas bija pārdotas. Tas nu gan – vietējie dzīvo šodienai. Ja šefa nav, ir jāņem, ko var, un jātinas prom. Tas, ka tur ilgtermiņā varētu strādāt un pelnīt, viņus neinteresē. Viņi mēģina piečakarēt, izmānīt naudu. Līdzīgi kā Āzijā. Sjerraleonē ļoti ilgi bija pilsoņu karš, par to ir Holivudas filma Asiņainais dimants.

– Skarba.

– Jā. Tādās valstīs, kas tikai top, biznesu var attīstīt daudz ātrāk.

– Auglīga augsne?

– Vajag tikai pareizi iemest sēklu. Bet Haris ir izvēlējies citu ceļu, ķer zivis un gaida tūristus no Latvijas. Pagaidām nav lielas piekrišanas.

– Varbūt pēc filmas...

– Varbūt. Bet vieta ir izcila. Mēs pie Hara esam makšķerējuši. Sala nošķirta no kontinenta, caur to agrāk veda vergus uz Ameriku. Lielākā daļa melnādaino nemācēja peldēt (tāpat kā mūsdienās), viņus izveda uz salas, lai nevar tikt prom, un tad atbrauca lielais kuģis no Amerikas, uzlādēja un aizveda.

Foto: Toms Norde

– Vieta ar smagu auru.

– Jā. Būtu interesanti tādus stāstus kā Hara vai Guntara apkopot grāmatā, arī par jaunajiem latviešiem, kas atstājuši pēdas dažādās pasaules vietās.

– Tas pats Krokodilu Dandijs.

– Starp citu, izcila personība no Dundagas, Austrālijas leģenda. Mēs to neprotam valstiski izcelt. Tā būtu Latvijas reklāma, ne sliktāka kā Porziņģis.

– Zināmā mērā tas ir pat uzmundrinoši.

– Iedvesmojoši, ka cilvēks nepazūd. Arī Guntars nav pielicis punktu savam stāstam – varbūt izraks savu lielo dimantu, nolīdzinās parādu ar vecajiem kreditoriem.

Žurnālista asaras

– Tu teici, ka esi diezgan jūtīgs cilvēks, reizēm, skatoties filmas vai klausoties mūziku, arī paraudi.

– Nemaz nekautrējos. Mani vienmēr ir uzrunājušas kara fotogrāfijas, arī pats esmu braucis uz karstajiem punktiem.

– Un redzējis savām acīm – bēgļus, ievainotos…

– Jā. Gada labākās preses fotogrāfijas parasti ir no šādām vietām, jo vienmēr ir emocionāli spēcīgas. Tur ir raksturi, fonā vai nu cilvēki, kas ir ievainoti, vai postījumi…

– Cilvēku acu skatieni ir tik izteiksmīgi.

– Runājoši. To nevar notēlot. Pagājušonedēļ uzdūros stāstam par vjetnamiešu sievieti no slavenās kara bildes, kur amerikāņi nometuši napalmu, un meitenīte ar apdegušu muguru skrien ārā no ciema pilnīgi plika, drēbes nodegušas. Kad savulaik skatījos uz to, man asaras saskrēja acīs.

Bet tagad mani uzrunāja tas, ka fotogrāfs, kas viņu toreiz nobildēja, pēc tam viņu ir aizvedis uz slimnīcu. Tai sievietei tagad ir jau sešdesmit, un viņi vēl aizvien uztur attiecības. Forši, ka stāstam ir pēctecība. Nav tā, kā bieži notiek – nobildē Sīrijā, Afganistānā, Ukrainā…

Dažreiz, dzenoties pēc sensācijas, nepadomā par otru cilvēku. Wow, re, kur ir fakts – jāspļauj ātri ārā! Rakstot, filmējot mēs ietekmējam cilvēka dzīvi.

– Zināmā mērā bezpersoniski.

– Mēs nezinām, kas ar tiem cilvēkiem notika tālāk. Mazā videorullītī redzēju, kā tā vjetnamiete, Vācijā saņemot prēmiju par miera atbalstīšanu, saka – esmu tikai viena no miljoniem bērnu, kas no kara cieš dažādās pasaulēs valstīs. Pieaugušais pats sev var palīdzēt, saprot, kas notiek, bet bērns ir visneaizsargātākais, nevar pretoties. Bilde par napalma nomešanu bija tik spēcīga, ka pēc tās publicēšanas sākās lielas diskusijas, un galu galā amerikāņi izveda savu karaspēku no Vjetnamas. Nav svarīgi, amerikāņi ir sliktie vai labie, stāsts ir par cilvēcisko faktoru, un šādas lietas mani vienmēr uzrunā.

– Skaidrs, karsto punktu lietas ir svarīgas visai pasaulei, bet baņķieru stāsti, ar kuriem esi strādājis (Rimšēviča, Kauliņa), zināmā mērā ir slideno puišu stāsti, tos varētu arī nestāstīt. Tevī kā atsevišķa daļa dzīvo degošais ugunskurs par karstajām lietām vai viss iet vienā katlā?

– Nezinu… Varbūt tas neapzināti notiek. Bieži vien ienāk kāds cilvēks tavā dzīvē, un uzreiz parādās cits pagrieziens. Es tomēr nāku no žurnālistikas un meklēju…

– Mēs reaģējam uz iespējām.

– Jā, uz informāciju. Tev liekas, ka tas ir svarīgi, tu pie tā ķeries un dari. Ir stāsti, kas ir iesākti, bet kurus nekādi neizdodas pabeigt. Un tam ir dažādi iemesli – finansiāli, radoši, vēl kādi. Bet ir stāsti, kas aiziet (uzsit knipi), realizējas, un ir! Tagad sākām filmēt stāstu par Kasparu Kambalu, finiša taisnē ir arī par Harija Sila kompāniju, kas ar ugunsdzēsēju mašīnām izbraukāja visu pasauli. Kārlis Bardelis laivā ceļo pāri okeānam… Maijā pabeigsim filmu par hokeju. Ar Ainaru Virgu un Uldi Rudaku esam sākuši stāstu par Līviem.

Filma tomēr nav sižets, ko apsēdies, uztaisi un palaid ziņās. Bieži vien tā ir kā ugunskurs, kurā lēnām liec vienu skaliņu, otru, trešo, tad tas aizdegas, līdz nonāc pie rezultāta. Citreiz darbs iestrēgst, apstājas un nekur tālāk neaiziet. Dažreiz uz aktualitātēm vari reaģēt ļoti ātri – tā pagājušajā pavasarī ar Gundaru Rēderu uztaisījām Melu dekonstrukciju. Tā bija analītiska filma LTV. Stāsts par to, kā ar Krievijas propagandu cīnās Lielbritānijā, Lietuvā, Latvijā un Ukrainā.

Daži vietējie krievvalodīgie pēc filmas sacīja, ka mēs šķeļam sabiedrību, bet tad ir jautājums – ko Krievija dara Ukrainā? Ar ieročiem uzlabo savu kaimiņvalsti? Stāstam jābūt gan aktuālam, lai tevi pašu interesē, gan ar pievienoto vērtību. Ko cenšos nedarīt – taisīt taisīšanas pēc.

– Lai aizpildītu ēteru vai savu darba dienu…

– Uz to ziņu laiks, kad tur strādāju, ir mani izdresējis. Ir tik daudz bezjēdzību, arī ziņu lentēs. Tin cauri – cik no tiem ierakstiem reāli attiecas uz mūsu dzīvi? Pilns ar muļķībām un nevajadzīgu informāciju, totālu sviestu, mēs lasām un tērējam savu laiku.

Cilvēki apjūk, ne katrs spēj kritiski izvērtēt, kurā brīdī tevi māna. Uz šī milzīgā informācijas burbuļa ir viegli darboties arī tiem, kas ražo viltus ziņas vai grib savas fona lietiņas iebarot sabiedrībai. Arvien grūtāk mūsdienās kļūst saprast.

Radīt un strīdēties

– Kad tikāmies pirms pusotra gada, tev dzīvē bija īpašs posms, kad ar kolēģi, kurš aizgāja no Nekā personīga, gribējāt veidot portālu.

– Jā, bet tā ideja pagaidām apstājās.

– Jo kolēģis cer uz Briseli.

– Paskaties, jā! Visi uz kaut ko cer.

– Ko tu domā par to?

– Nu, es jau nevaru… liegt cilvēkam cerēt.

– Vai nav tā, ka viņš ir apmetis kažoku uz otru pusi un runā kādas partijas lozungos? Ja neievēl, vai viņam ir iespēja atgriezties pētnieciskajā žurnālistikā? Teikt – čuriki, es par gejiem tā nedomāju.

– Tas ir skarbi, jo atpakaļceļa uz žurnālistiku nav. Tu nevari šodien būt politiķis un rīt atkal taisīt raidījumus un filmas. Atgriezties no PR žurnālistikā ir iespējams, bet ne no politikas. Latvijā nav šādu piemēru, un ceru, ka nebūs. No otras puses – kāpēc cilvēks nevar iet politikā?

Nesūtīt savējos arī būtu neloģiski, kaut esmu dzirdējis, ka citās Eiropas valstīs deputāti atsakās no darba Briselē, jo viņu nacionālajos parlamentos algas ir lielākas.

– Mierīgi. Bet vai viņš pēc tam var atgriezties?

– Es ar Ansi runāju, teicu – nu kā, tev tomēr jāizšķiras. Un viņš ir izšķīries par šo.

– Laikam vilinājums ir liels. Varbūt viņam pusmūža krīze, gribas kaut ko pamainīt.

– Varbūt. Vispār uzskatu, tas Eiropas Parlaments pa lielam ir tāds bulšits. Astoņi cilvēki sev nodrošina labklājību atlikušajai dzīvei, bet reāli ietekmēt var ļoti maz. Būsim godīgi, viņu ir pārāk maz, līdz ar to tas viss ir baltiem diegiem šūts. Nesūtīt savējos arī būtu neloģiski, kaut esmu dzirdējis, ka citās Eiropas valstīs deputāti atsakās no darba Briselē, jo viņu nacionālajos parlamentos algas ir lielākas.

Āfrikas Klondaika vilina cilvēkus, jo šodien esi nabags, sēdi, dzer kafiju, bet viens solis, un varbūt esi citā statusā – izracis akmeni un laimīgi pārdevis.

Bet ar to jau dzīve ir interesanta, ka katrs pieņemam lēmumus, kādus uzskatām par pareiziem. Kādreiz kļūdāmies. Zini, jau sen esmu sapratis, ka nav melns un balts. Viegli ir kādu nosodīt, pēc tam parādās cita informācija, un tu uz to skaties jau citādi. Arī analītiskajos medijos, kur esmu strādājis ar faktiem, bieži vien pēc tam uzzini ko vairāk, bet ir jau izskanējis ēterā. Tā ka es vairs neizsakos galējībās. Ir arī pelēks, kaut kas pa vidu. Par lustrāciju tagad daudz runājam, gribam atrast vainīgos un sodīt, bet jāskatās plašāk – uz laiku, iespējām… Bija daudzi, kas varbūt ticēja komunismam, gāja ar pārliecību… Kas to varēja aizliegt?

– Dzejniece Monta Kroma pirms kara bija komunistu šūniņā un krievu tankus sagaidīja ar puķēm – kā padomju laikā stāstīja. Pēc tam vīlās iekārtā. Bet tolaik viņai bija pārliecība, strādāja par konduktori, bija proletāriete.

– Lasīju Turčinska rakstu par Ziemeļvidzemes partizāniem. Andrejs Dripe ir aprakstījis – redz, mežabrāļi, bandīti atkal uzbrukuši... Viņš tā varbūt arī domāja – no meža iznāk bārdaini veči ar automātiem, aptīra veikalu.

– Kā nu kurā mājā.

– Jā! Lielākā daļa jau atbalstīja.

– Vai dzīvoja neitrāli.

– Arī taisnība. Jo cilvēks grib dzīvot savu dzīvi, nostāšanās vienā vai otrā pusē varēja maksāt dzīvību. Mežabrāļi varēja nošaut, čekisti – nošaut vai izsūtīt.

– Tādu kaismīgu pārliecības cilvēku īstenībā ir maz.

– Arī mūsu laikos. Ja skatāmies partijās – nu, kur ir tie līderi, kam varētu ticēt...

– Kaut nepiekrīti, bet tici.

– Jā, tici, ka viņš nebūtu gatavs pārdoties. Tāpēc par nosodījumu – nujā, viņš tā izvēlējās, lai dara. Es tā nedarītu. Šajā dzīves posmā man patīk taisīt filmas, tas sniedz gandarījumu, prieku. Citreiz varbūt kaut kas neizdodas, ir jāatrod kontakts ar cilvēkiem, un bieži vien tas nav viegli. Arī par Kauliņa filmu esam daudz diskutējuši. Mani tas saista – pirmreizības izjūta, ka tas rodas un top. Tas dod prieku dzīvot.

– Tev nav bijusi iekšēja disonanse starp jūtīgumu un žurnālista azartu atklāt par cilvēku pēc iespējas vairāk, viņu tā kā izpreparējot?

– Ir bijis tā…

– Smagas, negulētas naktis?

– Varbūt agrāk, jaunībā. Dažreiz, dzenoties pēc sensācijas, nepadomā par otru cilvēku. Wow, re, kur ir fakts – jāspļauj ātri ārā! Rakstot, filmējot mēs jau ietekmējam cilvēka dzīvi. Pirmajā brīdī uzzinot, liekas – esmu izvilinājis, atspoguļošu ko skandalozu, bet… Jāvadās pēc iekšējās profesionalitātes un sajūtas.

Tas gan ir sens piemērs, kā taisījām stāstu par narkotikām Nāves mušpapīrs. To daudz rādīja skolās, pēc gadiem 10–15 satiku jauniešus, kuri teica – tas bija iespaidīgi! Bija puisis Kārlis, viens no varoņiem, kuru atklājām pilnībā. Satiku, kad viņš bija iznācis no cietuma, kur pavadījis daudzus gadus, pēc tam viņš atkal tur nokļuva. Vairs neesmu saticis. Bet skaidrs, ka nevari neietekmēt dzīvi, kad parādi visiem, kā viņš duras vēnā… Tu uzliec zīmogu negribot.

– Jo katrai dokumentālajai filmai ir sava intonācija?

– Toreiz finansēja Narkoloģijas centrs ar domu parādīt narkotiku postošo ietekmi. Kārlis tam visam gāja cauri, nebaidījās, stāstīja, rādīja, bet tāpat saproti, ka tādās reizēs varbūt tiešām vajag aizklāt seju. Lai arī tas dokumentalitātē ir zaudējums, bet varbūt tā cilvēka likteni vari pasargāt. Gūstam pieredzi ar katru darbu, satikto cilvēku, tas vienmēr ir interesanti. Cenšos būt, cik var, atvērts, nemēģinu uzlikt klišejas vai aizspriedumus.

Teiksim, Harija Sila grāmatas prezentācijā satiku Rolandu Privertu, viņš uzdāvināja savu grāmatu un teica – izlasi, esot interesants stāsts par kokaīna dzīves nezināmo pusi. Nu nezinu… Šādi cilvēki ir interesanti, bet vienmēr tajā ir arī kāds risks. Uzskatu – ja neriskē, ja sēdi savā komforta zonā, tad nogrimsti rutīnā.

Naudas vara

– Esi teicis, ka nav trāpīgas filmas par mūsu laiku. Kā tev šķiet, kuras ir tās asis, ap kurām tas griežas? Tā skaidri, protams, spēsim novērtēt tikai pēc gadiem desmit.

– Uzreiz tādas gatavas atbildes nebūs. Ir māksla to ieraudzīt.

– Vai raksturīgais varētu būt tas, ka par stāstu varoņiem kļūst finansisti, baņķieri, arī tas, kas notiek ar bankām, cilvēka faktors finanšu pasaulē?

– Jā, interesanti… Visi tie notikumi ar Bunku, AB Banku, tagad Swedbank – tie ietekmē, cilvēki uztraucas. Nauda mūsdienās kļūst par tādu absolūtu vērtību – tas ir bišķi biedējoši un nožēlojami. Visur, kur paskaties, primārais ir nauda, cilvēciskais faktors pazūd attiecībās, ikdienā. Tas ir skumji. Bet acīmredzot tādu modeli esam gribējuši, tādu sabiedrību veidojam. Līdz Zviedrijas sociālismam nevaram izaugt, jo esam patiešām nabadzīgi. Salīdzinot ar Āfriku, esam bagāti, bet tur ir citādi – nevajag apkuri, ziemas riepas, apģērbu.

Tikko redzēju sociālajos tīklos – filmā 1906 zālē sēž pāris skatītāju. Dažreiz atbrauc no kaut kurienes, izej Rīgā dienas vidū un domā – draugi mīļie, kur cilvēki? Tukšs. Un tas ir katastrofāli.

– Redzēju filmu Brīvpusdienu sabiedrība. Tā ir par ideju, ka katram vajadzētu beznosacījumu ienākumus, tad zustu naudas vara pār cilvēku, un tas mainītu sabiedrību. Tādi eksperimenti jau veikti Namībijā, arī Aļaskas štatā izdala cilvēkiem naudu par to, ka viņi tur dzīvo.

– Es būtu tikai par! Ja mēs varētu attīstīt citu sabiedrības attiecību modeli, kurā bērnam no mazām dienām nemočījam, ka viņš dzīvo konkurences apstākļos un visu mūžu jāpelna…

– Ļoti daudziem tas nebūtu izdevīgi.

– Protams. Bet saujiņa bagāto nav ieinteresēti, lai kaut kas mainītos, viņu resurss ir pietiekami liels, lai viss saglabātos pa vecam. Un kurš pateiks, kā tad mēs dzīvosim? Nevar visu sagraut, jābūt saprātīgam piedāvājumam, kā no tā visa iziet, sabiedrību padarot veselīgu un domājošu, cilvēcisku. Tāpat ir absurdi vērtēt, cik viena vai otra filma nopelna.

– Esi jutis spiedienu?

– Latvijā tirgus nav. Esmu domājis, ka jāmēģina…

– …taisīt stāstus, kas uzrunā ārpus?

– Starptautiski. Tikko redzēju sociālajos tīklos – filmā 1906 zālē sēž pāris skatītāju. Dažreiz atbrauc no kaut kurienes, izej Rīgā dienas vidū un domā – draugi mīļie, kur cilvēki? Tukšs. Un tas ir katastrofāli, tik daudzi ir aizbraukuši. Bēgļi nebrauc, mēs viņus nepieņemam.

– Nav politikas, kā integrēt tos cilvēkus?

– Varbūt ir cilvēki, kas dara visu, lai tas nenotiktu. Bet šajā globalizācijas laikā vairs nevari noslēgties alā, aizvelt priekšā akmeni, sēdēt pastalās un domāt, ka būsim paglābti, latviešu tauta izdzīvos. Smejos par tiem, kas šos lozungus sludina, bet viņi paši labprāt ceļo pa pasauli, izmanto priekšrocības, ko dod demokrātija, pārvietošanās brīvība. Labi, mēs jau spriedām, ka nav balts un melns. Nesodīsim un nekritizēsim.

Kāzu jubileja

– Kas interesē tavus bērnus?

– Vecākā meita mācās Kultūras akadēmijā drāmas studijās. Man liekas forši, ka sākumā mācies to, kas patīk. Arī es 19 gados precīzi nezināju, ka veidošu filmas vai kļūšu par žurnālistu, – tusēju, dzīvojos. Vidējais puika spēlē hokeju.

Daudzus gadus esmu ar to saskāries, domājis, kāpēc mums ir tā, citur citādi. Izbraukājām Kanādu, Šveici, tagad uz Somiju brauksim paskatīties, kā trenē. Tas, ko skatītāji redz hokeja spēlēs pasaules čempionātos, ir tikai izkārtne. Kas notiek aizmugurē, gandrīz neviens nezina, tikai vecāki, kas iesaistīti.

Mazā meita visu ko veido. Pie viņas istabā vienmēr ir dzīva, radoša laboratorija. Mana mamma dzīvo Anglijā, bija atbraukusi rudenī, attaisīja ledusskapi – ā, tur kaut kas kūp! (Smejas.) Meita veic eksperimentus ar vielām, pie viņas neko nedrīkst ņemt un ēst, visādi ļenganie sataisīti, darbojas, ir kreatīva. Spēlē arī pludmales volejbolu.

– Katrs ir ko savu atradis.

– Jā, interesanti. Katram savs raksturs, lietas, kas patīk. Tie paši vecāki, bet bērni pilnīgi atšķirīgi.

– Droši vien tāpēc, ka vecāki dod brīvību izvēlēties.

– Arī var būt, jā. Bet uzskatu, ka sports, koris, nodarbības disciplinē. Ir vajadzīga kārtība, nevar teikt – daru tikai to, kas man patīk. Ir jāaudzina atbildība. Nupat martā ar sievu nosvinējām 20 gadu kāzu jubileju. 1999. gada 23. martā apprecējāmies.

– Ko darījāt?

– Ar visu ģimeni bijām aizbraukuši ceļojumā. Neko īpašu…

– Stāstījāt bērniem, kā iepazināties, precējāties?

– To esam runājuši jau agrāk. Iepazināmies LTV (smejas). Nav tāds baigi romantisks stāsts. Statistika rāda, ka lielākā daļa cilvēku iepazīstas darbavietā, pēc tam – kafejnīcā vai kāds draugs iepazīstina. Labi, ka profesionāli vari tam cilvēkam uzticēties. Janai nekad nav bijuši iebildumi, ka es kaut kur braucu, ir pieņēmusi ar sapratni. Nevar teikt, ka divdesmit gadus ir bijis tikai rožu dārzs. Ir bijušas arī krīzes, kalnā un lejā.

Ceļojumā. Sandijs ar sievu Janu un bērniem Noru, Marku un Māru. (Foto: Foto no Sandija Semjonova personīgā arhīva)

– Jābūt gudrībai neaizcirst durvis uz neatgriešanos?

– Jā. Lai arī ir bijis tā, ka strīdies, izbļausties, pēc tam nerunā pat vairākas dienas, tomēr… Redzi, it kā esat viens otru sāpinājuši, bet tik daudz kopīgi bijis arī pozitīvā, ka nav tik viegli to svītru novilkt. Tu nevari tā…

– Ir labās lietas, kas tur kopā – par spīti visam?

– Kad sākām dzīvot kopā, bijām pavisam jauni, mazliet pāri divdesmit. Pa šiem gadiem abi esam mainījušies. Sākumā esam blakus, bet nav teikts, ka tā būs visu laiku. Ir svarīgi noturēt gan cieņu, gan mīlestību. Skaidrs, ka tās rozā brilles, uh un ah, ir trīs mēnešus, nu labi, gadu. Bet ne desmitiem gadu…

Pamazām parādās citas vērtības. Protams, bez mīlestības nevar nodzīvot, bet tas nav lineāri, visu laiku uz augšu, viss skaisti un labi. Var apbrīnot cilvēkus, par kuriem bērni saka – neesam dzirdējuši, ka viņi trīsdesmit gadu kopdzīves laikā strīdētos.

– Ja tev iedotu miljonu, ko tu gribētu piedzīvot?

– Iespējams, vienkārši brauktu, noīrētu…

– …traktoru un raktu dimantus?

– Paņemtu draugus un ceļotu pa pasauli. Nu, ne jau visu miljonu es tā notērētu, kaut ko varbūt ieguldītu bērnu izglītībā vai grūtajās vecumdienās (smejas).

– Ar kuru kontinentu sāktu?

– Noteikti tur, kur ir silts. Citi saka, ka nepatīk, es jūtos labi – jo karstāks, jo labāk.

Saistītās ziņas

Sandijs Semjonovs: par pusmūža krīzi un darbu zem lodēm
"Meklējot Mr. Kauliņu" producente Undīne Buka: "Šī filma ir par īstu draudzību, ko nespēj izjaukt distance un laiks"
Sandijs Semjonovs: vasaras laikā braukt ceļojumos ārpus mūsu valsts ir stulbi 37

Citi šobrīd lasa

Britnijas Spīrsas mamma atklāj - meitas komanda dzēš visus pozitīvos komentārus no dziedātājas soctīkliem
Uzdzīve, skandāli, sašutuši kaimiņi un izsaukta policija: ko Kivičs un Skulme patiesībā dara ārzemēs 9
Zelta meitene no Austrālijas: kas ir Holivudas jaunā karaliene Margo Robija
Skatīt visus komentārus

"Токсичная бабка весом в 100 кг" в пляжном туалете Юрмалы испугала ребенка 3