Psihoterapeits Viesturs Rudzītis par humoru, radošumu un Andri Kiviču: "Ja cilvēkam ir zems intelekts, viņš nemaz nespēj pajokot"

– Vai humoram ir tabu? Vai ir kādas lietas, par kurām jokot noteikti nevajadzētu?

– Nekādā gadījumā nevajag jokot ar drošībniekiem lidostās, jo tas var slikti beigties. Arī ar valsts varas pārstāvjiem nevajadzētu jokot, jo humors ir daudznozīmīgs, bet ierēdņi nespēj jokus interpretēt.

Varas pārstāvjiem visu vajag saskaņā ar likumu, bet joki nav saskaņā ar likumu. Ierēdņiem rodas gluži objektīvas grūtības saprast cilvēkus, kas joko. Tāpēc ļaudis, lai neradītu sev liekas problēmas, parasti izvairās jokot ar tiem varas pārstāvjiem, kas var sagādāt nepatikšanas. Piemēram, diez vai daudzi būtu gatavi jokot ar prokuroru.

– Reizēm negaidītus jokus izstrādā paši varas pārstāvji.  Pirms vairākiem gadiem ASV kāds Oklahomas štata tiesnesis tika pieķerts tiesas sēdes laikā masturbējam. Tieneša aizstāvji vēlāk norādīja, ka viņš nav darījis neko sliktu, tikai centies darbā gūt prieku un gandarījumu.

– Tādus izaicinājumus var saprast dažādi. Līdz mūsdienām nonākuši stāsti, ka arī Sokrāts, piemēram, tirgū masturbējis, savukārt Diogens teātrī izkārnījies. Kā var noprast, tas nav bijis normāli arī tajos laikos. Abi šie filozofi bija cilvēki, kas augstu vērtēja savu personisko brīvību.

– Dīvaini gājieni gan uzjautrina, gan atbaida.  

– Humora un joku pretstats – tā ir vērtēšana. Ja mēs kaut ko sākam vērtēt, tad izmantojam vienu skatpunktu no daudziem iespējamiem. Vērtējums nekad nestāsta par vērtējamo objektu, bet tikai par kritēriju, kas izvēlēts. Vērtētājs izvēlas noteiktu kritēriju un no šā skatpunkta arī vērtē. Taču jokošana ir pretējs process vērtēšanai, joks rada daudznozīmīgumu. Humors piedāvā nevis vienu, bet daudzus skatpunktus.

Spēja jokot norāda uz radošumu. Ja kādam amatam nepieciešams atrast radošu cilvēku, vispirms jānoskaidro, vai viņš vispār prot jokot. Ir cilvēki, kas spēj rīkoties tikai pēc instrukcijas, un viņiem, kā novērots, ir problēmas ar humoru.

Plašākā nozīmē jārunā par mūsu nacionālo pašironijas kapacitāti. Šajā ziņā latviešiem ir kāds defekts, it sevišķi, ja salīdzinām ar ebrejiem, kas prot par sevi pasmieties. Latviešiem jokošana par sevi īsti nepadodas.

– Vai humors vairāk nav vīriešu lauciņš?  

– Es domāju, ka ne. Sievietes vienkārši joko citādi. Veči varbūt vairāk riskē ar saviem jokiem, viņu joki ir drosmīgāki, viņi drošāk aizskar sāpīgus tematus.

Šeit jāpiemin stāsts par haskijiem.  Kad saplēšas divi haskiju puikas, cīņa beidzas, kad viens padodas, parādot vēderu. Kad saplēšas divas haskiju meitenes, cīņa beidzas, kad viena iet bojā. No tā var secināt, kas sievietes jokos ir daudz uzmanīgākas, lai neizprovocētu, piemēram, savstarpēju naidu, kas var būt uz visu mūžu. Sievietes ir piesardzīgākas, jo izjūt lielāku atbildību par attiecībām.

– Kā zināms, jokošanās var būt arī bīstama. Totalitārās valstīs par politiskiem jokiem draud nepatikšanas.

– Padomju laikā netrūka dažādu anekdošu, un nezin kāpēc visvairāk bija par Čapajevu. Kas attiecas uz aizliegumiem jokot, pēdējā laikā šāda tendence vērojama arī Rietumu valstīs. Rietumos, kur tiek uzspiests kreisais, marksistiskais liberālisms, vairs nedrīkst jokot par gejiem. Tādi joki ir aizliegti, daudzās valstīs pieņemti likumi, kas šādiem jokotājiem paredz sodu. Konkrētajos likumos ietvertais princips nosaka, ka minoritāšu brīvība ir augstāka par vārda brīvību. Gejus nedrīkst kritizēt, un arī jokot par viņiem nedrīkst. Faktiski tas ir brīvības noliegums, tāds orvelisks joks.   

– Padomju laikā ļoti populāra bija grāmata par krietno kareivi Šveiku, kur tika izsmiets militārisms. Faktiski to varēja uztvert arī kā padomju pārspīlētā militārisma kritiku.

– Kad mācījos Medicīnas institūta piektajā kursā un mums bija tā saucamie sbori Sovetskā, biju paņēmis līdzi Šveiku. Lasījām un skaļi smējāmies. Šveiks ir Antiņa tipa cilvēks, trešais tēva dēls. Interesanti, ka latviešu pasakās trešais tēva dēls parasti tiek attēlots kā muļķītis, bet netiek sīkāk paskaidrots, kādas muļķības viņš darījis, toties Šveikā ir detalizēti aprakstīts, kādas muļķības darīja Šveiks. Viņš savā būtībā ir antiintelektuāls jokotājs, taču tajā pašā laikā ļoti radošs. Šveiks ir ļoti kreatīvs jokdaris.

– Saistībā ar humoru vairākkārt pieminējāt intelektu. Vai par intelektu liecina arī spēja iegaumēt dažādus ciparus un faktus?

– Domāju, ka jā. Umberto Eko savā slavenajā vēstulē mazdēlam novēlēja mācīties faktus. Jo vairāk faktu tu zini, jo lielākas iespējas asociatīvajai domāšanai un iespējas pamanīt sakarības. Tā veidojas kaut kāds domāšanas karkass.

Piemēram, pusaudžu gados es zināju visus pasaules, PSRS un Latvijas rekordus vieglatlētikā. Avīzi Sports es izlasīju no sākuma līdz beigām. Zināju, piemēram, kurā mačā un cik punktu ir guvis Valdis Valters. Ar faktu iegaumēšanu izveidojas kaut kāds karkass – gluži kā koks, kas apaug ar lapām un augļiem. Un tālāk, ja vēlies, vari dzīvot uz kāda atsevišķa zara. 

– Ja šodien kaut ko nezini, iebaksti ar pirkstu guglē un noskaidro. 

– Šajā sakarā varam citēt slaveno jautājumu, vai vajag mācīties reizrēķinu. Katrā telefonā taču ir kalkulators. Ja tu nezini, cik ir trīs reiz trīs, vienkārši paskaties.   

– Tiek uzskatīts, ka intelekts ir galvenais cilvēka attīstībā. Varbūt tā nemaz nav? Varbūt daudz tālāk var tikt ar pacietību, neatlaidību, gribasspēku, koncentrēšanās spējām?

– Intelekts no cilvēka psihiskā aparāta aizņem aptuveni vienu procentu vai pat vēl mazāk – 0,1 procentu. Tiek uzskatīts, ka intelekts ir radies saistībā ar valodu. Domāšana ir iespējama, balstoties uz valodu. Ar vārdiem mēs formulējam un definējam kādus noteiktus jēdzienus, ar kuriem var darboties tālāk.

Matemātikā mēs darbojamies ar skaitļiem, bet domāšanā – ar vārdiem. Faktiski domāšana ar vārdiem – arī tā ir abstrakcija. Ja cilvēkam ir attīstīts intelekts un bagāta valoda, tad intelekts var būt gluži kā stūre visai pārējai psihei. Nevis visa automašīna vai motors, bet tikai stūre. Intelekts var būt vadošais, bet nekādi nevar aizvietot visu pārējo.

– Šī dzīve vairāk ir smieklīga vai traģiska?

– Gan, gan. Dzīve ir traģikomiska. Piemēram, senajiem grieķiem traģēdijas tika atvasinātas no mītiem. Traģēdija – tas bija stāsts par kādas mitoloģiskas personas piedzīvojumiem. Savukārt komēdijas vairāk bija par ikdienišķo realitāti. Un ļoti interesanti – vispopulārākais komēdijas tēls grieķiem bija vīrs zem sievas tupeles. Šajā pasaulē maz kas ir mainījies.