Atklāta intervija ar Akvelīnu Līvmani: "Man visas dienas ir laimīgās dienas!"

Intervijās žurnālisti vienmēr apbrīno, cik labi izskatāties, – vai jūs pati arī tā domājat?

Ar savu izskatu esmu apmierināta. Kad vēl uzsmaidu savam attēlam spogulī, tad vispār viss ir kārtībā!

Katru rītu sev uzsmaidāt?

Jā, un vēl nodomāju: “Cik skaista sieviete – kaut ko tik skaistu sen neesmu redzējusi!” Izklausās jau tā jocīgi, zinu. Un, kad kādreiz citām sievietēm to iesaku darīt, viņas uz mani mēdz tā šķībi paskatīties. Bet neviens jau mūs neizgaismos “no iekšas” kā vien mēs paši. Starp citu, smaidīšanu sev sāku praktizēt jau sen, apmēram divdesmit gadu vecumā, neapzināti. Vēlāk sapratu, ka tas “strādā”, un pēdējos gados to daru apzināti. Es, piemēram, visās fotogrāfijās smaidīšu. Jo smaids ir arī labākā kosmētika.

Vai tas tomēr nav tāds mākslīgs pozitīvisms? Var jau cilvēkos smaidīt līdz ausīm, bet, ja mājās spilvenā jāraud…

Bet apkārtējie nav vainīgi pie mana sliktā garastāvokļa vai nepatikšanām. Kāpēc citiem uzkraut savas bēdas? Man nešķiet pareizi iziet sabiedrībā bēdīgu seju, lai apkārtējiem uztraukti jājautā: “Kas tev noticis?” Lai muskuļi trenējas smaidam. Pamazām arī ķermenis un prāts sāk tam “mākslīgajam” smaidam atbildēt ar patiesu pozitīvismu. Un labās izmaiņas sāk notikt. Tāpēc ir jāsmaida. Protams, jāsmaida, kā saka fotogrāfi, līdz acīm.

Jūs vispār mēdzat izjust trauksmi un dusmas?

Es to nemeklēju. Nemeklēju iespējas dusmoties vai uztraukties. Es pat tagad nevaru iedomāties, kas mani nu tik ļoti varētu uztraukt… Redziet – es pat negribu par negācijām runāt. Tāpēc ka… tas nav tā vērts. Ja kaut kas satraucošs notiks, tas notiks. Kāpēc man pirms laika par to domāt? Kāpēc bojāt šodienu? Es ticu, ka viss ir prātā. Ja es jums pirms pusdienām pateikšu, ka jūsu zupas šķīvī paturēju vardi, jūs taču to zupu neēdīsiet. Bet vardes taču tur nebūs bijis.

Jūs mēdzat domās atgriezties pagātnē: bērnībā, jaunībā? Un vai jums patīk tur uzkavēties?

Pagātnē grib atgriezties divu iemeslu dēļ: lai piedzīvotu tās priecīgos brīžus vai atcerētos bēdīgos. Otrā iemesla dēļ cilvēki iet pie psihoanalītiķiem. Es šos jautājumus esmu atrisinājusi. Gribētos domāt, ka visus. Labo atceros. Bet sliktajās atmiņās man vairs nav, ko darīt.

Esat daudz ko mācījusies, izgājusi dažādus speciālistus, ezotērikas virzienus. Vai kaut ko no visa pieredzētā tomēr uzskatāt par šarlatānismu?

Nē. Saukt kādu par šarlatānu – tas arī pieder pie negāciju meklēšanas. “Viņš man nepalīdzēja, viņš nebija īsts speciālists…” Ja tev ar kādu cilvēku nav kontakta, neej pie viņa! Es lielākoties esmu gājusi pie dažādiem speciālistiem pašizglītošanās pēc, nevis meklējot palīdzību. Tiesa, man ir bijušas veselības problēmas, ne pārāk nopietnas, tomēr tādas, kas jārisina. Un viens speciālists mani sūtīja pie nākamā, tas vēl pie diviem citiem… Un par katru apmeklējumu jāmaksā un ne maza nauda. Tad es sev teicu: “Tas ir par maniem grēkiem.” Kāpēc pati pieļāvu, ka slimība nonāk tik tālu, ja pazīmes jutu jau agrāk? Beigās toreiz nonācu pie ļoti vienkārša atrisinājuma. Turklāt dakteri jau zina, ka neesmu aizrautīga zāļu lietotāja. Pareizāk gan būtu teikt, ka zāles nelietoju vispār.

Kas tomēr ir jūsu zāļu skapītī?

Nekā. Oglīte un plāksteris. Vēl jods, briljantzaļais, ūdeņraža pārskābe. Kad bijuši veselības sarežģījumi, palīdzību esmu meklējusi nevis aptiekā, bet savā prātā. Izvilkusi no tā visas atmiņas. Un esmu daudz ko darījusi savā labā. Ir dažādas veselības problēmas, protams, bet es savas esmu varējusi atrisināt ar tējām, uzlējumiem, zāļu vannām. Savulaik biju cieši saistīta ar dziednieku. Nevaru aizmirst teikumu, ko viņš teica par “vecuma kaitēm”, kuras it kā ir neizbēgamas: “Tie, kas tā saka, vienkārši nezina, ka var to novērst.” Var atgriezt cilvēku iepriekšējā stāvoklī. Taču – cik ilgi tā kaite vilkusies, tik ilgs ir arī atpakaļceļš. Ja cilvēks ievērojis izmaiņas trīsdesmit gadu vecumā, bet palīdzību sācis meklēt vien četrdesmitgadu vecumā, tad viņam arī vajadzēs desmit gadus, lai kļūtu tāds pats, kā bija savos trīsdesmit.

Bet jūs taču pati jūtat, ka novecojat?

 Jūtu. Un tas ir normāli. Es nevaru noturēt ādu tādā stāvoklī, kādā tā bija jaunībā, bet varu censties prātu uzturēt možu. Netaisos špricēt savā ķermenī indes, kaut ko stiept un kaut ko vilkt. Jo to ābolīti var kaut apzeltīt – tomēr aizpērnā gada ābolītis ir aizpērnā gada ābolītis… Tāpēc es vienkārši ar patiesu interesi skatos uz pārmaiņām, kas ar mani notiek. Un tās man nešķiet tik dramatiskas, lai panikotu.

Runājot par ābolīšiem. Esat piedalījusies absolūti burvīgā, poētiskā, neparastā un ļoti skaistā latviešu filmā – “Ābols upē”. Šī 1974. gadā uzņemtā filma iekļauta Latvijas kultūras kanonā, režisors Aivars Freimanis tajā apvienojis dokumentālās un spēlfilmas principus. Kad jūs tagad skatāties uz to Akvelīnu – kāda viņa bija?

Ziniet, es īpaši neskatos tās filmas. Tiesa, pirms pāris gadiem mans draugs skatījās tieši šo filmu, un es arī noskatījos. Skatos uz to Akvelīnu kā uz citu cilvēku. Jā, kodoliņš tas pats, bet… Atceros, ko tajā laikā domāju. Bet domāju es par to, kas jāvelk mugurā. Filmā biju savās drēbēs, to man bija maz. Bikses vispār bija pašas šūtas, arī raibā zīda kleitiņa. Filmā bija viens kadrs, tuvplāns, kurā man bija kauns uzlikt pūderi. Tagad skatos: nu tak spīd tā seja! Iedomājieties, tagad meitenītes krāsojas divpadsmit gadu vecumā, bet es toreiz savos divdesmit kautrējos pūderi uzlikt! Jo kā nu es tā krāsošos… Man gan nāk smiekli, kad tagad divdesmitgadīgām meitenēm prasa: “Un kā jūs uzturat savu skaistumu?” Kas tur jāuztur? Divdesmit un vēl trīsdesmit gados nekas nebūtu jāuztur. Vienkārši jāliek āda mierā. Man liekas, jaunas meitenes ļoti nodara sev un savai ādai pāri, kaut sauc to par ādas kopšanu.

Ko jūs ar savu seju darāt?

Teātrī uzlieku grimu, noņemu grimu. No rīta “Nivea” krēmu uzklāju, vakarā notīru. Eļļas uz dabīgajām zālītēm: pelašķiem, vībotnēm, mārsiliņiem. Nedomāju, ka ādai kaut ko īpašu vajag. Mēs visi taču saprotam, ka mašīna darbojas, pateicoties kvalitatīvai degvielai. Bet cilvēka organisms darbojas ar labas pārtikas palīdzību.

Kāda ir jūsu diēta?

Es varu ēst visu. Bet ne visu es vairs gribu. Kad veikalā paņemu iepakojumu un izlasu visu, kas tur sīkiem burtiņiem sarakstīts, parasti to vairs negribu. Ēdu produktus, ko pati varu pagatavot. Nepērku neko gatavu. Kad ieraugu, ka cilvēki veikalā pērk pankūkas, goda vārds, palieku ar pavērtu muti! Par veikalā pirktām pankūkām ir jāmaksā. Vispirms ar naudu, pēc tam ar savu veselību. Tas ir sen cepts un nedzīvs produkts. Pankūka, kas var nostāvēt plauktā nedēļām, nav cepta tikai no miltiem, olas un ūdens. Tur ir vēl desmit sastāvdaļas pieliktas, kurām cilvēka organismā nav, ko darīt.

Ir bijušas lomas, kurām jūsu būtība pretojas?

Jā. Pirmo fiksēju sen, pirms gadiem trīsdesmit. Sēdēju un domāju: kāpēc man tagad jāiet un jācieš? Toreiz sev iegalvoju, ka tā jau neesmu es, tur tikai mans ķermenis piedalās. Šī vienkāršā atbilde man palīdzēja toreiz, palīdz arī tagad. Arī tagad ir tāda loma izrādē “Smilšu cilvēciņi”. Jauna izrāde, kurā man jāpatērē ļoti daudz enerģijas un asaras šķīst uz visām pusēm. Bet es vienalga varu smieties pirms izrādes un varu smieties, noejot no skatuves. Jo tās ir tēla emocijas. Jā, ar manu ķermeni un manām asarām. Bet tas nav par manu dzīvi. Varbūt skatītājiem liekas, ka es raudu par sevi. Nē, es par savu dzīvi neraudu.

Jums kādreiz ir gribējies pamest teātri?

Nekad. Es šo profesiju izvēlējos vēl kā bērns. Un, ja izvēlas bērna dvēsele, tam vienmēr ir iegansts. Tas ir diezgan nopietni. Kad sāku studēt astroloģiju, savā kartē arī ieraudzīju to “attaisnojumu”, kāpēc esmu aktrise. Bet man arī dzīves laikā neviens nav traucējis būt aktrisei. Neviens nav atrunājis. Gāju šo savu ceļu un joprojām gribu to iet.

Kādas tēmas teātrī jūs pašu uzrunā?

Šodien to saprast ir sarežģīti. Kādreiz zinājām, ka jāiet pret sistēmu. Un bija jādarbina prāts, kā to pateikt. Vajadzēja uzturēt sevī šo ticības enerģiju. Šodien… Ir tāds laiks, kad izdauzās un taisa nu tiešām tādus ļoti melnus darbus. Kad darbina zemākās cilvēka emocijas. Tad to katlu izēd un saka: viss, šo vairs ne. Un pievēršas kam poētiskākam. Teātris, manuprāt, ir kā vilnis: augšā, lejā. Turklāt šodien, kad var aizbraukt noskatīties teātri arī uz Vāciju, Angliju vai Ameriku, kad ir tik daudz mazo teātru, katrs var izvēlēties, ko pats grib. Nekāda vienota virziena vairs nav. Lielajiem teātriem kā mūsu Dailes teātris, protams, ir jādomā, kā piepildīt lielo zāli ar tūkstoš skatītājiem. Ar ko pievilināt. Ar personībām. Ar autoru. Ar provokācijām. Ar mūziku, scenogrāfiju, īpašiem tērpiem… Lai cilvēkam elpa aizraujas. Bet mazajās zālēs iestudē tiešām cilvēciskus un dziļus darbus. Man paveicies piedalīties vairākās labās izrādēs Mazajā zālē. “Balta vārna melnā krāsā” Intara Rešetina režijā. Vienkārša ludziņa, bet skatītāji tajā atrod ļoti daudz, pēc tās ir ilgi jādomā. “Klusā daba ar resno puisēnu” Mihaila Gruzdova režijā man pašai ir tuvs darbs.

Cik liela vieta jūsu dzīvē ir mīlestībai? Un konkrēti – mīlestībai pret vīrieti?

Manā dzīvē tas vienmēr bijis aktuāli. Un patiesībā es arī nekad ilgstoši neesmu bijusi viena. Tātad – man tas ir ļoti svarīgi. Bet manā vecumā būtu prātīgāk publiski par to nerunāt. Nokļūt tagad virtuālajā apspriešanā, turklāt par mīlestības tēmu, būtu patiešām muļķīgi.

Bija laiks pēc dzīvesdrauga nāves, kad es gadu biju viena. Bet man ierosināja rakstīt grāmatu par viņu, viņa darbu – tā man tas gads aizpildījās. Manā dzīvē ienāca cits cilvēks. Jāsaka gan, ka es pati nekad neesmu īpaši meklējusi attiecības, vīrieti.

Kā tikāt galā ar zaudējumu?

Es vienkārši to pieņēmu. Ļoti daudz lasīju. Bet arī raudāju, protams. Tam ego jāļauj paraudāt.

Un ko lasījāt?

Filozofiskus darbus. Tas palīdzēja saprast, ka tādi notikumi jau nenotiek tikai tagad un tikai ar mani. Ka neesmu pirmais skumstošais cilvēks pasaulē. Sapratu, ka man nav pasaulei jāuzkrauj savas bēdas. Es varu sevi nodzīt līdz zemei izmisumā, grauzt akmeņus, bet kāpēc lai tas citiem būtu jāredz? Kāpēc citiem tāpēc būtu jāizjūt vēlme mukt no manis pa gabalu? Visi grib redzēt cilvēkus, kas tiek ar sevi galā. Domāju, es arī nekad nesatiktu vēl kādu vīrieti, kas gribētu būt ar mani kopā, ja būtu depresīva un negatīva.

Tagad ir daudz avotu, kur spēku smelties. Ne tikai grāmatas. Arī žurnālos intervē gudrus cilvēkus. Man pat ir klade, kurā izrakstu citātus, kas īpaši uzrunā. Ja nu kādreiz noder. Un parasti jau noder arī. Nu, piemēram, šis filozofijas un ētikas profesores Skaidrītes Lasmanes citāts no kādas intervijas ir ļoti skaists. Iekļāvu to arī savā jaunajā grāmatā “Tā teica Dieviete”. Par to, ka nav sevi jāmīl, kāda esi. Ja tu esi nevarīga, negodīga un slinka – tur nav, ko mīlēt. Sevi jāmīl par to, kas izdarīts. Kas vērtīgs paveikts savā un citu labā.

Jūs sev atļaujat kādu dienu paslinkot un neko īpašu nedarīt?

Tas jau nav slinkums! Slinkums ir tas, kas gadiem ilgst. Kad sieviete nevar gadiem matus nogriezt vai vairākus gadus jaunas kurpes nopirkt.

Slinkums uz dienu vai divām man pat patīk. Zinu, ka pēc tam visu izdarīšu. Lai gan, godīgi sakot, tagad pat neatceros, kad būtu tā smuki paslinkojusi. Nav laika slinkot.

Jūs vēl sniedzat astroloģijas konsultācijas?

Darīju to septiņpadsmit gadus. Un tad piekusu. Domāju: kāpēc man savos gados jādara tas, ko nemaz vairs negribas? Šeit, teātrī, man patīk. Mazi kinodarbiņi man patīk. Aizbraukt ar cilvēkiem satikties – patīk. Bet ar astroloģijas konsultācijām jau jutu, ka tas no manis prasa lielu piepūli. Tā nav tikai tikšanās, tā ir nopietna gatavošanās un horoskopa ilgstoša analīze. Un kāpēc lai es veltītu savu vienīgo brīvdienu – pirmdienu – kaut kam, no kā nogurstu?

Jūs pati sev esat noformulējusi, kāda ir dzīves jēga?

Sev to esmu noformulējusi tā: nodzīvot šo dzīvi ar cieņu pret to, kas mani radījis. Sava saprāta robežās uzturēt ķermeni un miesu, dvēseli un garu. Ja reiz es tāda esmu radīta, tad man ir kāda loma šajā pasaulē. To mēs labi redzam dabā, bet arī cilvēku enerģijas ķēdēs ir jābūt līdzsvaram. Kaut kāda skrūvīte es tajā visā taču esmu. Man nešķiet svarīgi saprast, cik liela un kāda tieši ir mana nozīme šajā ķēdītē. Bet nozīme man tajā ir – par to nešaubos.

Jūs sakāt Dievs, Augstākais spēks, Radītājs?

To vārdu piešķir cilvēks. Nedomāju, ka tas lielais spēks pats sevi ir kā nosaucis. Es to saucu dažādos vārdos. Ja jūtu, ka cilvēkam, izdzirdot vārdu Dievs, sacelsies spalvas uz muguras, izvēlēšos to nosaukt par Visumu. Tam tiešām nav nozīmes. Daudz svarīgāk ir saprast, ka tas IR. Manā dzīvē šis spēks ienāca agri, skolas gados. Man par to pastāstīja vecmāmiņa. Pēc tam es bieži arī runājos ar to “kaut ko”. Es esmu to redzējusi arī sapņos. Satikusies meditācijās. Un tas ir bijis ļoti skaists piedzīvojums, ko grūti izstāstīt. Varbūt ļoti labs rakstnieks to spēj vārdos aprakstīt. Bet tas ir arī ļoti intīms piedzīvojums, kas citiem nemaz nav jāstāsta. Ir cilvēki, kuri var arī sākt apsmiet. Nereti šie paši apsmējēji pēc tam paši to piedzīvo. Tāpēc es tomēr ieteiktu nesmieties. Bet nogaidīt. Es, piemēram, joprojām daudz ko no filozofijas nesaprotu. Bet pieņemu, ka patiesība ir arī tajā, ko vēl nesaprotu. Un varu vien cerēt, ka sapratīšu.

Daudz skatos raidījumus par dabu, par putniņiem, zivtiņām, slieciņām. Klausos tos ierunātos tekstus un brīnos. Noliegt Radītāja lomu ir… Pat nezinu, kā to nosaukt. “Zivtiņa izdomāja, ka tai ar savu krāsu jāpielāgojas akmenim, bet putniņš izdomāja, ka viņam noderētu punktiņi uz spārniem…” Puķīte izdomā sev formu, lai kolibri ar sevis izdomāto knābīti pie nektāra tiktu… Tikai cilvēks nez kāpēc nevar sev izdomāt gana siltu kažociņu! Tas taču nav bez Radītāja. Dīvaini, kā to var nesaprast. Bet es arī nedomāju, ka tam lielajam spēkam ir vajadzīga mūsu klanīšanās vai pielūgsme. Es to salīdzinātu ar datoru, kas taču arī katru dienu nevirina savu vāciņu un nesaka: “Akvelīnīt, vai kā tu man patīc!” Man to no datora arī nevajag, man vajag, lai tas strādā. Domāju, tāpat arī Radītājam vajag, lai mēs strādājam. Un lai nebojājam pasauli. Visticamāk, viņam vajag to, par ko runā fiziķi – enerģijas lauku. Tam ir vajadzīga mūsu labestība, mūsu pozitīvā enerģija. Un tam pretējam spēkam – tam vajag baru un klaigāšanu

Saprotu, ka ar daudz ko tiekat galā pati, bet ir taču ārsti, ko apmeklējat?

Zobārstu un ķirurgu pats sev nevar aizstāt. Kādam vēl kāds ārsts ir vajadzīgs. Es cienu ārstus, bet ar klepu un iesnām jau nu noteikti neskriešu meklēt palīdzību. Priekš tam Dievs ir ielicis mūsu organismā pretošanās spējas. Cilvēka asins sastāvā ielikts liels spēks. Mums atliek šo spēku sevī nenomākt.

Atklāsiet to veselīgo paradumu minimumu, ko ikdienā piekopjat?

Redziet, es kādreiz esmu ko tādu teikusi, un cilvēki to pārņem un tad dara gadiem. Bet es pati ļoti ieklausos savā organismā un savus paradumus mainu. Bija laiks, kad katru rītu dzēru citronūdeni, bet pēc tam to vairs negribēju. Tad nāca periods ar auzu pārslu biezputru brokastīs, un arī tas pārgāja. Katru vakaru apleju mārsilu vai pelašķus, ko no rīta izdzert. Bet tas der man, citam cilvēkam jāieklausās, ko grib viņa organisms. Nevar nedomāt līdzi un akli darīt to pašu, jo Līvmane ieteikusi. Es ticu savām garšas kārpiņām, jo tās man nav pieķēpātas ar visiem E cipariņiem. Ļoti labi izjūtu garšu, un, ja manas acis saka, ka to negribu, es to neēdīšu. Lai vai cik vērtīgs šis produkts skaitītos.

Esmu sev rīkojusi sulu kūres. Atslodzes dienas. Bet tikai tad, kad jūtu, ka to vēlos. Ievēroju gavēni.

Ar zāļu tējām man ir vesela kaste. Tur noteikti būs 30–40 dažādas zālītes. Bet ir bijuši posmi, kad man pašai gadiem nevienu tēju īpaši nevajag. Toties varu padalīties ar citiem, kam vajag. Protams, ziemā visiem noder mārsils, pelašķi, gaiļbiksītes, Islandes ķērpis pret klepu. Sievietēm noder baltā panātre. Kaltēju nātri un gārsu, ko pievienoju zupām un mērcēm. Bet podagras gārsa vispār ir nenovērtējami lielisks līdzeklis pret locītavu sāpēm.

Kā jums šķiet: cilvēki ir labi? Viņus ir, par ko mīlēt?

Visādi ir. Bet esmu iemācījusies atgādināt sev, ka arī šis cilvēks reiz bija mazs bērns. Un viņu arī māte mīlēja. Pat to pēdējo dzērāju. Ir bijis arī tā, ka cilvēks paskatās tādām duļķainām, neko nesaprotošām acīm un saka: “Sveika, Akvelīna!” Un es saprotu, ka šis cilvēks kādreiz ir bijis teātrī. Kaut kas viņa dzīvē noticis tā, ka nu viņš ir tāds. Un to es arī esmu sev iemācījusi: vienādi attiekties kā pret karali, tā pret ubagu. Šo noti sevī ļoti cenšos noturēt.

Bet, ziniet, ir arī tā, ka cilvēks pievelk sev līdzīgos. Kad sāku interesēties par reiki, strādāt ar savu enerģētisko lauku, tie, kam dominēja negācijas, sāka turēties tā kā pa gabalu. Burtiskā nozīmē nenāca man klāt.

Jūs esat tāpēc saskārusies ar neticību vai pat nicinājumu?

Jā, bez šaubām! Sevišķi pirmajos gados. Kad cilvēki uzzināja, ka studēju astroloģiju un dziedniecības pamatus, man pat rakstīja vēstules uz teātri ar sašutumu “Kā jūs tā vispār varējāt?!” Tālāk nemaz nelasīju, metu ārā. Ja mani par ģeķi nosauc cilvēks, kas pats sevi uzskata par dziļi ticīgu, tad es saprotu, ka Bībele nav lasīta. Ka nezina pat to “Kas ir bez grēka, lai met akmeni pirmais”. Kaut gan šodien laikam ir tāds laiks, kad visi ir bez grēka. Akmeņus mētā, pazemo viens otru…

Kā jūs trenējat možu garu un kā atmiņu? Krustvārdu mīklas?

Jā, kāpēc ne? Mums, aktieriem, ir lugu teksti. Beidzamajā lugā man ir astoņpadsmit lapaspuses teksta no vietas praktiski vienai jānorunā. Bet mans draugs risina mīklas, un es arī iesaistos. Kādreiz teica, ka smadzeņu šūnas neatjaunojas. Bet tagad izrādās, ka atjaunojas gan! Tikai jādarbina. Tāpat kā viss pārējais.

Bet fiziskais ķermenis? Vai jūs, piemēram, vingrojat?

Ļoti minimāli. Īpaši manā vecumā vairs nevajag sevi noslogot ar fiziskām pārpūlēm. Tā ir lieka enerģijas patērēšana. Ir tāds teiciens: pārlieka centība aptumšo prātu. Es izpildu savus mazos vingrinājumus. Un dažreiz “vingroju” domās, kas ir līdzvērtīgi fiziskai kustībai. Es daudz ko izdaru mentāli, to gan ir grūti izstāstīt. Lieki skriet garas distances, tā tērējot enerģiju, – es uzskatu, ka tā darīt nevajag. Kad man bija ap četrdesmit, mēģināju apmeklēt aerobiku. Kad atsvešinātu skatu paskatījos spogulī uz tām divdesmit sievietēm, kas tur līdz sviedriem lēkāja, man pēkšņi tas izskatījās tik absurdi, ka pārtraucu šīs nodarbības apmeklēt. Man vispār ir grūti darīt absurdas lietas. Ķermenis ir jānotur ar ikdienas slodzi, manuprāt.

Jums ir draudzenes?

Es neteiktu, ka man šajā dzīves posmā būtu ļoti vajadzīgas tuvas draudzenes. Man nav kādam sirds jākrata. Es varu uzklausīt, bet pati nejūtu nepieciešamību par sevi kādam stāstīt. Man bija draudzene – aktrise Rūta Broka –, kura nu jau ir mūžībā. Viņai es varēju uz pleca paraudāt. Bet bieži es to neesmu darījusi un tagad nedaru nemaz. Tāda nu esmu – vienmēr pratusi pati ar sevi tikt galā. Neesmu sevi iztaisījusi par pasaules nabu. Ja citi ar to tikuši galā, tātad tikšu arī es. Nu, vai netikšu… (iesmejas) Tomēr parasti es izvēlos pieņemt dzīves modeli, ka tikšu.

Teicāt, ka nekad neesat bijusi viena. Ka vienmēr bijusi mīlestība, bijis vīrietis līdzās. Kaut neko nemeklējāt. Jūs vienkārši… bijāt tam atvērta?

Es tiešām neesmu meklējusi. Viņi vienkārši mani ir atraduši, ieraudzījuši. Pēc tam es esmu izvēlējusies atbildēt. Jūs pieminējāt vārdu “atvērta”. Jā, es skatos un vienmēr esmu skatījusies uz vīriešiem ar patiku. Nupat mums garām pagāja kolēģis Aldis Siliņš, es viņam vienmēr saku: “Tu – mans draugs!” Tā es skatos uz vīriešiem: saviem vienaudžiem, jaunākiem. Kā uz saviem draugiem. Jaunāki kolēģi palīdz man uzturēt možu garu. Viņos ir tā cita enerģija – vīrišķā. Un sievietei ar to ir jādraudzējas. Es neaizveru sevi ciet. Nedomāju, ka vīrieši ir briesmoņi. Sev apkārt redzu lieliskus vīriešus, bet gan jau ir visādi. Tāpat kā sievietes ir dažādas.

Jums ir 67 gadi. Jūs tos jūtat?

Ja neesmu nogurusi, ja rokas, kājas un galva strādā, ēst gribas un naktīs miegs nāk, tad kāpēc man risināt jautājumus par savu vecumu? Es pati pabrīnos, kad ieskatos pasē. Nesen biju Minhauzena muzejā ar radu bērniem, pērkot biļeti, rādu savu seniora apliecību, bet kasiere brīnās, ka man tāda ir. Tad gan biju lepna. Saliekot blakus savas bildes no jaunības un tagadējās, mani nepārņem šoks. Un vispār – tas ir tikai attieksmes jautājums.

Esat kādreiz tomēr jutusies vientuļa?

Pat nezinu, ko jums tagad atbildēt. Mēs piedzimstam vieni un aizejam vieni. Dzīves laikā piesaistām sev citus cilvēkus, pieķeramies paši. Jā, man ir bijis periods, kad domāju: nu kā es tagad viena uz kino vai teātri iešu? Kā tas izskatīsies? Bet izrādījās, ka nevienu īpaši neuztrauc, ka esmu aizgājusi viena. Un vispār izrādījās, ka pasaulei es deru arī tāda – viena! Nekad neesmu no tā problēmu taisījusi. Man arī nevajag, lai kādā pasākumā vai ballītē kāds mani ar sarunām izklaidē un kavē laiku. Mierīgi varu sēdēt viena. Neskatos telefonā, vēroju apkārtni, un kaut kāda jauna doma ienāk prātā. Jo tieši tādos brīžos arī ienāk prātā!

Esat sociālajos tīklos?

Nē. Un apzināti neesmu. Tas paņem tik daudz laika. Un tiešām ir absolūti pa tukšo. Varbūt kādam tas ir vajadzīgs darbam, bet tādu cilvēku nav daudz. Teātrī lūdza, lai pievienojos “vatsapa” grupai, jo trupas vadītājai vieglāk vienu ziņu visiem uzreiz izsūtīt, nevis katram atsevišķi. Tad nu tagad esmu “vatsapā”. Nesen redzēju, kā bērns, ieurbies telefonā, pabrauca garām savai pieturai. Raudāja. Redzu, kā cilvēki iet pa ielu, neredzot, kur kāju liek, jo skatās telefonā. Nu tas tiešām nav īsti normāli. Anonīmie komentāri internetā man šķiet kā tādi uzraksti uz sētām. Vai man tās rupjības uz sētām jālasa? Nē.

Jā, bērni tagad prot gudri spaidīt podziņas. Bet es arī protu spaidīt. Protu ar datoru darboties, ar fotogrāfijām, un telefons man arī ir “glaudāmais”. Tur nav vajadzīga gudrība. Tur ir vajadzīgs pirkstiņš. Gudrība ir kur citur. Gudrība ir saprast, vērtēt, salīdzināt. Un vēl ir dabas gudrība, kas piemīt lauku cilvēkiem. Tā rodas no dabas vērošanas.

Jums arī šķiet, ka tagad laiks rit ātrāk?

Jā. Un man arī nav atbildes, kāpēc. Es gan esmu iemācījusies apstādināt laiku. Iedot sev 10–15 minūtes – kas ir ļoti daudz –, kad nolemju dzīvot bez steigas. Un tad laiks apstājas. Kad darbojas apzināti mierīgi, laiks izstiepjas. Bet, ja mētājas no vienas darbības uz otru, laiks tiešām iztek caur pirkstiem. Jau pieminētie sociālie tīkli, internets ir visīstākie laika rijēji. Ja laiks ir viela, tad tas tiek aprīts.

Atklāsiet, kāda ir jūsu “laimīgā diena”?

Man visas dienas ir tādas. Un, ja īsti nav, izdomāju kaut ko, lai būtu. Pati sev varu pajautāt: “Akvelīna, ko mēs šodien darīsim?” Un Akvelīna vienmēr kaut ko izdomā! Vai ko garšīgu pagatavošu. Vai rokdarbiem pievērsīšos. Vai uz kino aiziešu, vai uz bibliotēku. Atceros par kādu grāmatu, atveru, un izlasītais aizved tālāk negaidītā un interesantā domu piedzīvojumā. Mans ieguvums ir viss izlasītais un redzētais. Un ar laiku tas ieguvums noteikti atkal uzpeldēs. Es dzīvē meklēju šos kontekstus. Un ļoti brīnos, ja kāds tos nesaprot. Tāpat kā nesaprot garākas frāzes. Esat ievērojusi, ka cilvēki slikti uztver garākus tekstus? Jā, tas mēdz apbēdināt…

Man ļoti patīk pie jūras. Bet arī to es bieži vien daru iztēlē. Zinu vietu, kurā gribu nonākt, zinu cilvēkus, kurus tur gribu satikt. Tādus pasaules gudros. Un tad es tur ar viņiem jautri pavadu laiku.

Cik interesanti! Dodaties pastaigā ar Seneku?

Nē, es viņus pārlieku netraucēju ar savu sabiedrību. Bet sev mazu piedzīvojumiņu sarīkoju.

Jums tagad ir pavasara nogurums?

Nē, man nav tādu sezonālo nogurumu. Tas ir cilvēkiem iestāstīts. Nu, kā drīkst būt pavasara nogurums, ja mums cauru gadu ir pieejami augļi un dārzeņi? Tad ir jātaisa gavēnis, un pavasara nogurums ātri pāries! Ja mēs dzīvotu saskaņā ar dabu un nedotos uz lielveikalu, tad mums februāris, marts, aprīlis būtu “tukšais mēnesis”, kad gaļa jau ir apēsta un varbūt tikai sālīta siļķe atlikusi vai mazs speķa gabaliņš pie grūbu putras. Un tad ir tas prieks par pavasari! Jo prieks jau ir par to, kā pēc “nekā” nāk atkal pirmās zaļās lapas.

No kā jūs gavēnī atsakāties?

No olbaltumvielām. Neēdu olas un gaļu. Visu pārējo ēdu. To tiešām daru tikai sevis dēļ – lai man būtu prieks par pavasari. Jo nav prieka ne par olām, ne zaļumiem, ja tos ēd katru dienu. Ja zemenes ēd visu gadu, kā var priecāties par pirmo zemeni jūnijā? Jeb pirmo gurķi jūlijā un tomātu augustā?

Intervijās esat uzsvērusi 45 gadu vecumu kā robežšķirtni.

Manā gadījumā bija četrdesmit pieci, kādam citam cits vecums. Nebija man gluži četrdesmit pieci, mazliet noapaļoju – es arī esmu viltīga. Bet jā, pēc četrdesmit man sākās cita dzīve. Es pilnīgi mainīju savu domāšanu. Un pašai bija sajūta, ka nonācu pavisam citā pasaulē. Citā zināšanu līmenī. Sapratu, ko pati varu un spēju. Tas, kāda esmu tagad, sākās tad. Interesanti, ka līdz tam es arī nevienam nešķitu īpaši interesanta, kaut spēlēju lielas lomas kino un teātrī.