Kāds bija "Uz kraujas rudzu laukā" autors - noslēgtais ģēnijs un dāmu draugs Selindžers

"Viņš no pasaules ir paslēpies bunkurā un melo, ka neraksta”, “Ziņkārīgajiem, kuri klauvē pie viņa durvīm, Selindžers uzrīda suni”, “Selindžers iznāk ārā, tikai lai tiesātos, ja kāds mēģina izmantot viņa darbus” – šādi uz puspatiesībām balstīti nostāsti par visnoslēpumaināko amerikāņu rakstnieku klīda pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.

Kailie fakti bija šādi: Selindžers nav publicējies kopš 1965. gada un nav sniedzis intervijas kopš 1980. gada. Intervijā viņš ir teicis: “Pirms trīsdesmit gadiem jau paskaidroju, ko vēlos: es vēlos, lai mani atstāj vienu, pilnīgi vienu. Man patīk rakstīt, un varat man ticēt, ka rakstu regulāri. Taču es rakstu sev, savam priekam.”

Agrā jaunība. Meklējumi. Karš

Džeroms Deivids, no pirmās dienas dēvēts par Saniju, nāca pasaulē 1919. gada 1. janvārī Ņujorkā nekonvenciālā vidusšķiras ebreju ģimenē. Selindžeru ģimenes saknes sniedzas līdz Sudargu ciemam, nelielai ebreju kolonijai uz Polijas-Lietuvas robežas Krievijas impērijā, kur bija dzīvojis rakstnieka vecvectēvs Haims Džozefs Selindžers, lietuviešu izcelsmes ebrejs. Sanija tēvs Zālamāns nāca pasaulē jau Klīvlendā, Ohaio štatā. Selindžera māte Mirjama (līdz kāzām – Mērija), Īrijas katoliete, pieņēma jūdaismu. Dēlu viņa dievināja, Sanijs bija īsts māmiņas luteklītis.

Agrā jaunībā Selindžers izmēģina studijas vairākās mācību iestādēs, taču “ir inerts un neieinteresēts”, jo viņa patiesās intereses piederēja skatuvei (vienaudži uzskatīja, ka viņš ir dzimis aktieris) un literatūrai. 1934. gadā viņš iestājas Velifordžas kara akadēmijā, kur, neraugoties uz stingro disciplīnu, juties labi. Rakstnieks izteicies, ka par rakstnieku kļuvis Velifordžā.

Draugi atceras, kā viņš, palīdis zem segas, kabatas baterijas gaismā kaut ko rakstījis vēl ilgi pēc vakara jundas. 1936. gada rudenī Selindžers iestājas Ņujorkas Universitātē, taču studijas pamet, jo neatbilst sekmības kritērijiem. Tēvs mēģina viņu iesaistīt gaļas un siera importa biznesā, bet Saniju tas nesaista ne mazākajā mērā. Tad tēvs paziņo, ka Sanija izglītība jāuzskata par formāli pabeigtu, un iesaka dēlam braukt uz Eiropu. Selindžeram arī nav izvēles iespēju, jo jebkuru citu lēmumu pārsvītrotu viņa zemās atzīmes universitātē. Eiropā rakstnieks pavada vienu gadu.

Pēc atgriešanās viņš iestājas Pensilvānijas laukos ieslēptajā Ursinus koledžā, bet rakstnieka pēdējā Alma Mater būs Kolumbijas Universitāte, kurā viņš iestāsies 1939. gadā. Visu šo laiku Selindžers raksta – sākot ar opusiem par studentu dzīvi un beidzot ar sarkastiskām izrāžu un romānu recenzijām. Vienā no tām viņš ķircina Margaretu Mičelu: “Holivudai par prieku romāna Vējiem līdzi autorei būtu derējis to pārrakstīt, piešķirot mis Skārletai O’Hārai kādu viegli šķielējošu aci, šķību zobu vai četrdesmit otrā izmēra kāju.”

Līdzīgi nievīgs viņš bijis arī pret savu vēlāko draugu Ernestu Hemingveju: “Hemingvejs ir uzrakstījis savu pirmo lielāko lugu. Cerēsim, ka darbs būs bijis to vērts. Ir jūtams, kopš Saule lec, Slepkavas un Ardievas ieročiem Ernests gan sevi taupījis profesionālajā ziņā, taču cietis no verbālas nesaturēšanas.”

1938. gadā Selindžers paziņo vecākiem, ka nolēmis kļūt par profesionālu rakstnieku. Māte, protams, dēlu atbalsta, kamēr Solam šāds lēmums šķiet neapdomīgs un bīstams. Selindžeram vēlāk ir grūti piedot tēvam neticību dēla spējām.

Neizdzēšamu iespaidu uz rakstnieku un viņa daiļradi atstāj dalība Otrajā pasaules karā. Aktīvo dienestu viņš sāk 1942. gada 27. aprīlī. Viņa pulka veiktais un pārciestais nav tikai zemsvītras piezīmes stāstā par Selindžera dzīvi un darbu. Tas ir iegravēts gan viņa raksturā, gan prozā. Šausmas un drosme bija šo cilvēku ikdiena, bet pat vēl 1945. gada sākumā Selindžers nevarēja iztēloties, ka īstā elle viņu vēl tikai gaida.

Galējas kara šausmas Selindžeram atklāja dienests Pretizlūkošanas korpusā. Virsnieku pienākums, ierodoties reģionā, kurā atradās vācu koncentrācijas nometnes, bija doties uz objektu, iztaujāt ieslodzītos un ziņot štābam. Pierādīts, ka Selindžeram bija jāpiedalās Dahavas koncentrācijas nometņu sistēmas slēgšanā. Rakstnieks par tur pieredzēto nekad nav atklāti izteicies, un tas, kas no viņa kā no aģenta ticis prasīts, paliek nezināms.

Kļuvis par aculiecinieku ne vien bezvainīgu ļaužu izkaušanai, bet arī tam, kā tiek sakropļots viss, kas viņam bija dārgs un pie kā viņš bija tvēries, lai nosargātu savu veselo saprātu, pēc 1945. gada aprīļa Dž. D. Selindžers bija neatgriezeniski mainījies. “Var nodzīvot veselu dzīvi,” viņš rakstīja, “bet nespēt izdzīt no nāsīm degošas miesas smaku.”

Uz kraujas rudzu laukā spožums un posts

Pēc atgriešanās no kara Selindžers kļūst par dzenbudisma piekritēju, iešifrējot šīs mācības simbolus savā daiļradē (skatīt Selindžera slepenraksts), un nopietni ķeras pie rakstīšanas. Pirmais plaši pazīstamais Selindžera stāsts Īstā diena banānzivīm publicēts 1948. gadā žurnālā The New Yorker. 1951. gadā iznāk romāns Uz kraujas rudzu laukā, pie kura autors strādājis desmit gadu. Kodīgi ironiskā grāmata ietvēra visu to, ko Selindžers ienīda. Galvenais varonis Holdens Kolfīlds ir paša rakstnieka alter ego.

“Ja jūs patiešām gribat to visu noklausīties, tad droši vien vispirms vēlēsieties zināt, kur esmu dzimis, kāda bijusi mana stulbā bērnība, ar ko nodarbojušies mani senči pirms manas nākšanas pasaulē un tā tālāk, vārdu sakot, visu šo jeremiādi Deivida Koperfīlda garā, bet, patiesību sakot, man nav nekādas patikas to klāstīt,” tā savu vēstījumu Uz kraujas rudzu laukā sāk Holdens Kolfīlds. “Pirmkārt, tas ir apnicīgi, otrkārt, maniem senčiem piemetīsies pat divi infarkti katram, ja es sākšu izteikties par viņu personīgo dzīvi.”

Romāns gūst vētrainus panākumus un ir tulkots gandrīz visās pasaules valodās, kopējam metienam sasniedzot 65 miljonus eksemplāru (mūsdienās joprojām ik gadu tiek pārdoti 250 000 eksemplāru).

Neraugoties uz panākumiem un kritiķu atzinību, vairākos ASV štatos romāns tiek aizliegts, tiek arī ierosināts to izņemt no skolu bibliotēkām galvenā varoņa iespējamās kaitīgās ietekmes un necenzētās leksikas dēļ. PSRS izdotais tulkojums, protams, tika cenzēts. Piemēram, “Fuck you” pārvērsts par “uz sienas uzrakstīts lamuvārds”, latviešu izdevumā lasām: “Gāju lejā pa otrām kāpnēm un atkal ieraudzīju vienu “P...” uz sienas.”

Tas ir romāna Uz kraujas rudzu laukā nobeiguma duālisms, kas vilina lasītājus pie tā atgriezties. Lai pabeigtu Holdena ceļojumu, Selindžers ļāvis lasītājam ievietot stāstā sevi, savas šaubas, cerības un neapmierinātību. Ir dzimis daudz spilgtu un dziļi personisku Holdena versiju, viņa tēlam mainoties katrā atsevišķā apziņā.

1980. gadā notiek traģēdija, kas neatgriezeniski apzīmogo Uz kraujas rudzu laukā un Selindžera pielūdzējus liek vērtēt kā iespējami emocionāli nestabilus un bīstamus. 8. decembra vakarā psihiski nenosvērtais divdesmitpiecgadīgais Deivids Čepmens nošauj “bītlu” Džonu Lenonu, pēc tam mierīgi apsēžas uz trotuāra, izvelk no kabatas Uz kraujas rudzu laukā eksemplāru un, it kā nekas nebūtu noticis, sāk lasīt.

Vēlāk Čepmens slepkavībā vainos Holdenu Kolfīldu, ko nebeigs atkārtot vēl 2006. gadā – ka tieši viņš esot Holdens Kofīlds; ka baidījies, ka Lenons vēlas ieņemt viņa vietu kā bērnu sargs uz kraujas rudzu laukā; ka nogalinājis mūziķi, lai izglābtu no viņam draudošā neīstuma. Diemžēl pasaule uz rakstnieka pielūdzējiem vēl ilgi turpina raudzīties tā, it kā Selindžera darbu cienīšana būtu psihiskas nestabilitātes analogs.

Cīņa par robežām

Kad 1974. gadā kļuva acīmredzams, ka rakstnieks, iespējams, vairs neko neizdos, pirātiska autora pielūdzēju grupa nolēma izdot Selindžera stāstus, kas bija palikuši ārpus publicētajām izlasēm. Izrakņājot sadzeltējušu žurnālu kaudzes, viņiem izdevās atrast divdesmit vienu darbu, tos transkribēt un iesiet, izdodot neautorizētu krājumu (Dž. D. Selindžera atsevišķo stāstu pilnizdevums), ko viņi individuāli piegādāja grāmatnīcām Čikāgā, Ņujorkā un Sanfrancisko.

To nekavējoties paziņoja Selindžeram, kuram robežu sargāšana jau bija summējusies pilnā profesionālā slodzē. Tomēr, lai cik sašutis, Selindžers, visticamāk, nevēlējās tiesvedību, jo tā saceltu kājās medijus, kuri vēlētos atklāt publikai, ko autors ir vai nav darījis kopš 1965. gada. Rakstniekam tas būtu mokoši.

1974. gada oktobrī Selindžers spēra soli, kas prasīja daudz drosmes, – piekrita sarunai (kas izrādījās visatklātākā un pārdomām bagātākā no visām) ar Times korespondenti. Viņš atzina, ka turpina rakstīt, tomēr negrasās neko publicēt. “Nepublicēšanā ir brīnišķīgs miers. Ir mierīgi. Kluss. Publicēšanās ir šausmīga ielaušanās manā privātajā dzīvē.”

Raksts parādījās The New York Times titullapā, un visi varēja izlasīt, ka Selindžers pieprasīs 250 000 dolāru sāpju naudas un īpaši atzīmēja, ka grāmatnīcām būtu piespriežams sods no 4500 līdz 9000 dolāru par katru pārdoto eksemplāru. Rakstam bija tas tūlītējais efekts, pēc kura rakstnieks bija tiecies. Ar tiesas lēmumu tika aizliegta viņa stāstu privātversijas izplatīšana un tirdzniecība.

Selindžera slepenraksts

Ja lasītājs ir pazīstams ar Selindžera daiļrades piesaisti vienai no senindiešu estētikas teorijām, tā iegūst pavisam citu mērogu. Šīs teorijas koncepcija liek mākslas darbā iekodēt apslēptu nozīmi – dvāni –, kas saprotama tikai izredzētajiem, kuru dvēseles glabā atmiņas par iepriekšējām dzīvēm. Uzskata, ka viņiem piemītošā superjūtība ļauj izprast dziļāko jēgu, pilnībā uztverot poētisko noskaņu jeb rasu.

Šādiem lietpratējiem adresētajam darbam jāietver viens no trim dvāni: I – jāpauž vienkārša doma; II – jārada priekšstats par kādu vienkāršu figūru; III – jāiedveš kāda poētiska noskaņa jeb rasa. Pēdējais dvāni jeb “apslēptā efekta” tips tiek uzskatīts par augstāko poēzijas veidu. Sākumā izšķīra astoņus poētisko noskaņu veidus un kārtību: 1. – mīlestība, 2. – smiekli, 3. – līdzcietība, 4. – naids, 5. – vīrišķība, 6. – bailes, 7. – riebums, 8. – atklāsme. Pēc dažiem gadsimtiem tiem pievienojās vēl viena, pēc skaita devītā, rasa – miers, kas ved pie atteikšanās no pasaules (arī nirvāna).

Selindžera krājums Deviņi stāsti iemieso šos deviņus poētisko noskaņu veidus. Rakstnieks sakārtojis stāstus atkarībā no tā, kura rasa stāstā iemiesota. Tātad patiesībā Deviņi stāsti izskatās tā: 1. Īstā diena banānzivīm – Mīlestība; 2. Klibais vectētiņš Garausis Konektikutā – Smiekli; 3. Tieši pirms kara ar eskimosiem – Līdzcietība; 4. Smejošais cilvēks – Naids; 5. Lejā, dingijā – Vīrišķība; 6. Veltīts Esmē – ar mīlestību un derdzību – Bailes, 7. Jauka mute un zaļas man acis – Riebums, 8. De Domjē Smita zilais periods – Atklāsme, 9. Tedijs – Miers, kas ved pie atteikšanās no pasaules.

Visos Selindžera tekstos iekodēti arī dažādi dzenbudisma simboli, kuru nozīmi nesagatavots lasītājs nevar nolasīt. Tikai viens piemērs – stāstā Augstāk spāres, namdari! Badijs paziņo, ka Sīmora kāzu dāvanai viņš paskaidrojuma vietā varētu pielikt baltu papīra lapiņu. Saskaņā ar senindiešu filozofijas simboliku nosūtīt kādam baltu papīra lapu nozīmē dot uzticības zvērestu un pavēstīt, ka tu pilnībā piekrīti šā cilvēka uzskatiem un atbalsti viņa rīcību. Tāpat dziļāka nozīme katrā stāstā ir arī krāsām un citām šķietami maznozīmīgām detaļām.

Privātā dzīve

Selindžers visu mūžu bijis liels dāmu draugs, kuras ar gadiem kļuvušas arvien jaunākas.
1942. gadā, pirms došanās karā, rakstnieks sāk romānu ar dramaturga Jūdžina O’Nīla meitu Onu, taču drīz vien Ona apprecas ar Čārliju Čaplinu, tā stipri saniknojot Selindžeru.

Savukārt rakstnieka pirmā sieva ir, saudzīgi sakot, visai interesants “gadījums”. 1945. gada septembrī Selindžers visus šokē, paziņodams, ka precas. Ar Silviju Velteri saistītās detaļas Selindžers paturējis noslēpumā, īpaši – no ģimenes. Izrādās, patiesībā Selindžers arestējis nacisti, kuru pēc tam spontāni apprecējis, tādējādi, iespējams, kļūstot par vienīgo ebreju, kurš izdarījis šādu izvēli. Silvija esot tikpat dedzīgi ienīdusi ebrejus, cik Selindžers – nacistus...

Pēc apprecēšanās viņi apmetas uz dzīvi netālu no Nirnbergas, nopērk divvietīgu škodu un pilnīgai idillei – arī melnu šnauceru. Taču jau pēc gada Selindžeru māja pieder vēsturei, škoda ir pārdota, un laulība – izirusi. Vēlāk rakstnieks teiks, ka Silvija viņu piebūrusi un turējusi savā varā, jo bijusi apveltīta ar tumšu, juteklisku spēku.

Par rakstnieka otro sievu kļūst studente Klēra Duglasa. Viņi satiekas 1950. gadā, kad Klērai bija sešpadsmit un Selindžeram – trīsdesmit viens gads, un apprecas 1955. gadā. Ģimenē piedzimst meita Margarēta un dēls Metjū. Māju, kurā ģimene mitinājās, tikai ar pūlēm varējis dēvēt par dzīvošanai piemērotu, tomēr rakstnieks pieprasījis izmeklētus ēdienus un tīru gultasveļu divreiz nedēļā.

Vēlāk Klēra atzinusies meitai, ka grūtniecības laikā domājusi par pašnāvību. Arī rakstnieka otrā laulība ir lemta neveiksmei. Margarēta uzskata, ka viņi ar brāli pasaulē nākuši nejauši, jo Selindžers bērnus nav gribējis. Tomēr viņš bijis labs tēvs, ar bērniem rotaļājies un stāstījis viņiem dažādus stāstus.

Neraugoties uz skaļi deklarēto norobežošanos, Selindžers bija bieži sastopams vietējā bārā dažādu jaunkundžu sabiedrībā. Septiņdesmito gadu sākumā Selindžers sāk kaislīgu romānu ar iesācēju rakstnieci Džoisu Meinardu, bet jau pēc desmit mēnešiem viņus nekas vairs nesaista. Meinarda pati sev šķita ļauna izmantotāja salauzta rotaļlieta un skarbi atriebās Selindžeram, izdodot skandalozu grāmatu par viņu attiecībām.

1999. gadā viņa izlika vairāksolīšanā četrpadsmit Selindžera mīlestības vēstules, kuru cena Sotheby’s izsoļu namā uzkāpa gandrīz līdz 200 000 dolāru. Izsoles fināls bija pārsteidzošs. To ieguvējs, programmatūru nozares uzņēmējs Pīters Nortons paziņoja, ka tās nopircis, vēlēdamies pasargāt Selindžera privāto dzīvi. Viņš piedāvājās vēstules atdot rakstniekam vai iznīcināt. Tās vēl tagad atrodas pie Nortona.

1992. gadā rakstnieks apprecējās vēlreiz. Viņa pēdējā sieva Kolīna, labsirdīga, vienkārša medicīnas māsa, kas aizrāvās ar aušanu, bija četrdesmit gadu jaunāka par vīru.

Progresējošā tieksme pēc vienatnes

Selindžera atsvešinātība un hroniska tieksme norobežoties no cilvēkiem sāk izpausties pēc kopdzīves sākšanas ar pirmo sievu. Agrāk būdams kaislīgs vēstuļu rakstītājs, pēc kāzām ar Silviju viņš pēkšņi pārtrauc sarakstīties ar ģimeni un draugiem. Draugi nospriež, ka ar viņu kaut kas atgadījies, daži pat pieļauj, ka rakstnieks ir miris.

Zināmas paralēles ar autora vēlmi pēc vienatnes ļauj vilkt Uz kraujas rudzu laukā galvenā varoņa teiktais: “Vienalga, kāds darbs, lai tikai neviens mani nepazīst un es neviena nepazīstu. Vēl izdomāju, ko darīt – izlikšos par kurlmēmu. Tad man nevajadzēs ielaisties visādās muļķīgās sarunās. Ja kāds gribēs ko sacīt, lai uzraksta uz papīra lapiņas un parāda man. Tas viņiem visbeidzot tā apriebsies, ka es uz visu mūžu būšu paglābts no sarunām.”

Lai gan astoņdesmitajos gados Selindžers vēl reizēm pūlas izlauzties no izolācijas Kornišā, taču atzīst, ka tas viņam sagādā ciešanas. Selindžera attieksmi spilgti raksturo piemērs ar izbraucienu uz Bostonu, kurp viņš devās izbaudīt kādu Pisaro gleznu, bet atteicās tikties ar netālu mītošu draugu. Drošāk bija aizsūtīt atvainošanās vēstuli nekā riskēt piedzīvot stīvu pēcpusdienu.

Selindžers iegūst visas pilsētiņas lojalitāti, nopērkot kaimiņu fermu, kur plānots izbūvēt treileru parku. Viņš steigā ieķīlā savu īpašumu un paglābj ciemu no sagandēšanas, tā iekarojot iedzīvotāju sirdis, kuriem pašiem trūkst līdzekļu, lai pārsolītu piedāvāto cenu. Šie ļaudis apvienojās ap Selindžeru, vienprātīgi sargājot viņa privāto telpu no ārpasaules iejaukšanās. Par tradīciju, pat sportu, kļūst taujātāju pēc ceļa uz Selindžera namu maldināšana.

Daudzus tas aizved dziļi mežā, tālos nomales ceļos bez galamērķa vai pie bēdīgi slavenu ciema iedzīvotāju vārtiem. Tomēr šai lojalitātei ir arī pragmatiskā puse. Korniša baudīja Selindžera slavas atblāzmu, tāpēc tika reklamēta kā ideāla vieta, kur bagātajiem paslēpties no pasaules, un zemes vērtība cēlās.

Selindžera un pasaules attālināšanās mērs kļuva uzskatāms 1984. gada vasarā. Viņš ielidoja Anglijā, nolēmis negaidīti pārsteigt Oksfordā studējošo meitu, taču izrādījās, ka viņa ir aizceļojusi. Lai gan rakstniekam Londonā bija pietiekami daudz paziņu, viņš nespēja ne ar vienu tikties. Galu galā Selindžers pavadīja vientuļu nedēļu viesnīcas numurā, skatīdamies uz telefonu un nesekmīgi cenzdamies atrast sevī tik daudz drosmes, lai uzgrieztu kāda numuru. “Saprātīga izskaidrojuma tam nav,” viņš vēlāk atzina. “Šajos laikos es jūtos tāls jebkurai vispārīgai vai privātai sarunai un ar cilvēkiem nesaskaros.”

Rakstnieka hroniskā netīksme pret nelūgtu pastu no sašutuma izvērtās bailēs. 1983. gadā viņš jau nespēja atvērt pat asistentes atlasītās vēstules, atstājot tās uz galda neatvērtas. Krājoties kaudzē, sūtījumi viņu biedēja arvien vairāk, līdz kļuva paralizējoši. Fakts, ka pēc Lenona slepkavības Selindžers juta neuzticību pret fanu vēstulēm, nav iracionāls, bet viņš sāka ignorēt arī tuvinieku un draugu vēstules, kas bija kļuvušas par viņa vienīgo saziņas kanālu. Bailes no pienākošā pasta sāka apdraudēt visas rakstnieka personiskās attiecības.

Mūža noslēgums

2010. gada Jaungada dienā Selindžeram apritēja deviņdesmit viens. Pirms gada viņa deviņdesmito dzimšanas dienu neskaitāmi preses izdevumi un tīmekļa lapas atzīmēja ar Holivudas granda cienīgām fanfarām. Tomēr daudzu veltījumu tuvplāns pauda arī īgnus pārmetumus autoram, kurš bija uzdrīkstējies ignorēt normas. Un, lai gan naidīguma tonis dažādos izdevumos bija atšķirīgs, teju visos valdīja sakāpinātība, kas apliecināja augsto emocionālo temperatūru, ko Selindžera literārais mantojums nebeidza radīt.

Vecums bija licis sevi just – intelektam neko nezaudējot no sava asuma, rakstnieka kalsnais stāvs bija tā salīcis, ka nereti nācās izmantot spieķi, bet karā cietusī dzirde tuvojās pilnīgam kurlumam. Toties Selindžers bija parūpējies, lai viņam atlikušais laiks būtu brīvs no konfliktiem.

2008. gadā viņš bija izveidojis literāro trastu ar savu vārdu, tā pilnībā izslēgdams iespēju kādam personīgi baudīt pilnīgu kontroli pār viņa publikācijām un nodrošinādams savu darbu mantisko augļu pienācīgu sadalījumu pēc savas nāves (diemžēl izrādījās, ka priekšā ir vēl viens garš un piņķerīgs tiesas process, jo zviedrs Frederiks Koltings bija sarakstījis romāna Uz kraujas rudzu laukā turpinājumu Pēc 60 gadiem: ejot cauri rudziem. Pēc ilgām tiesvedības peripetijām Koltinga darba publikācija Eiropā to atstāja ārpus ASV jurisdikcijas, un, neraugoties uz likumiskajiem aizliegumiem, to varēja iegādāties jebkurš, kam bija pieeja datoram).

Lai gan deviņdesmit pirmajā dzimšanas dienā rakstnieks šķita vēl spēkpilns, drīz vien viņa veselība sāka pasliktināties, un ķermenis pakāpeniski atteicās funkcionēt. 2010. gada 27. janvāra vakarā Selindžers nomira.

Pasaule negaidīti pieklusa. Mediji piedzīvoja tādus veltījumu un atzinības uzplūdus, kādus neatcerējās kopš Hemingveja nāves pirms piecdesmit gadiem. Džeroms Deivids Selindžers amerikāņu kultūrā bija kļuvis par zīmi, teju vai mistisku figūru, kas ar Holdena Kolfīlda tēlu un romānu Uz kraujas rudzu laukā bija skāris ikviena dzīvi.

* * *

Kenets Slavenskis: “Selindžers nebija guru. Viņa tēli cīnās, lai sasniegtu garīgumu, un cenšas to pareizi piemērot savai (šodienas) dzīvei tieši tāpat, kā to pūlējās darīt pats Selindžers. Viņa proza nav sprediķi vai lekcijas. Tā ir par garīguma meklējumiem, ar ko daudzi no mums var rast saskari.

Es vēlreiz gribētu teikt, ka labākais, kā iepazīt Selindžeru, ir lasīt Selindžeru. Viņa labākie darbi ir atvērti finālā un vērsti uz privātu interpretāciju. Varam lasīt jebkuru šā autora stāstu piecreiz dažādos dzīves posmos, un ikreiz tas būs lasījums ar citādu nozīmi. Tieši šī Selindžera darbu īpašība tos padara dižus un turpina intriģēt lasītāju.”

Interesanti fakti

* Selindžers bijis alternatīvās medicīnas piekritējs. Dažādos laikos aizrāvies ar scientoloģiju, akupunktūru, homeopātiju. Pievēršoties makrobiotiskajai diētai, viņa seja pieņēmusi zaļganu nokrāsu, bet elpa, pēc mājinieku vārdiem, nepanesami smirdējusi. Diemžēl dažādas apšaubāmas ārstniecības metodes rakstnieks izmēģinājis arī uz bērniem. Ja kāds no viņiem saslimis, Selindžers eksperimentējis līdz spēku zudumam, kamēr, šķita, ka atradis pareizo ārstniecības metodi.

Viņš varējis stundām rakties biezos sējumos, lai atrastu labākās zāles visparastākajām iesnām. Šļirces adatu viņš nav atzinis, tā vietā mēģinājis zāles ievadīt ar koka dībeli. Viņa meita Margarēta atceras, ka sajūtas bijušas tādas, it kā tev ādu mēģinātu pārdurt ar trulu zīmuli. Nav brīnums, ka bērni centās slēpt no mīlošā tēva jebkuru savārgumu.

* Selindžers ar testamentu novēlējis publicēt viņa nezināmos darbus laikā no 2015. līdz 2020. gadam.

* Stāstā Nozaudētā vēstule publicēts autora īstais telefona numurs: 603-675-5244

* Selindžeram bija trīs “sanumurēti” kaķi: Kitty-1, Kitty-2 un Kitty-3.

* 2000. gadā arī Selindžera meita Margarēta par tēvu uzrakstīja neglaimojošus memuārus, pavēstot, ka rakstnieks patiesībā bijis dzelžainas disciplīnas piekritējs un piedevām vēl rasists. Kad Margarēta sev par vīru izvēlējusies melnādaino, Selindžeru gandrīz esot ķērusi trieka. Rakstnieka dēls Metjū, kurš kļuva par aktieri, māsas grāmatu nosauca par patētisku un naidpilnu.

* Režisora Pētera Krilova iestudējums Lūgšana resnajai tantei, kas veidots pēc Selindžera darba Frenija un Zūijs motīviem, 2011. gadā saņēma teātra balvu Spēlmaņu nakts kā gada labākā izrāde.

----------------------------------------------------
Izmantotā literatūra: Kenets Slavenskis Dž.D. Selindžers. Dzīve (J. D. Salinger: A Life), Галинская И. Л. Тайнопись Сэлинджера, J. D. Salinger Nine stories, Kultūras Dienam 2013. gada 13. aprīlis. Aijas Uzulēnas intervija ar Kenetu Slavenski Deviņi jautājumi, Dž. D. Selindžers Uz kraujas rudzu laukā