Regīnai Devītei - 60! Aizraujoša intervija ar Zentiņas atveidotāju

Ārprāts! Izrādās, es esot bijusi garlaicīga, nu sākas, sākas… Tev tādu „bezkaunīgā un indīgā” publisko tēlu prese radījusi, ne velti es no tā baidos. (Smejas.)

Nē, esmu tikai godīgs. Bet tēlu radīja televīzija. Tāpat kā tu tēlo, jo tev par to maksā, arī es Dāvidšovā tēloju to, kas paredzēts.

Kā teica mana kursabiedrene Aina Poiša – jo cilvēks ir atvērtāks intervijā, jo viņš ir neaizsargātāks un vieglāk ievainojams. Man jau arī negribas izgriezties uz āru, lai mani pēc tam ķidātu.

Nu beidz, nemaz nav tik briesmīga.

Zenta izskatās pēc tīras vientieses. Pilnīgi neatšķaidīta, koncentrēta vientiese.

Nav nemaz vientiesīga. Zenta ir egoistiska aprēķinātāja. Vienīgi – vispirms dara un tikai tad domā. Patīk, ka viņā visi kaut ko saredz. Protams, ne sevi, bet kaimiņieni, darbabiedreni vai kādu citu. Esmu sapratusi, ka cilvēkiem ir vienalga, ko tāda Regīna... viņiem patīk Zenta.

Nedaudz sanāca, bet nu jau filmējam jauno sezonu. Bažas, kādu vērmeļu kausu scenāriste sagatavojusi Zentai. Pirmajā dienā filmēja, kā Zenta Aivariņam lūdzas atpakaļ darbā…

Bez Zentas taču seriāls nav iedomājams, neuztraucies!

Neviens cilvēks nav neaizstājams, arī Zenta ne. Mēs neviens nezinām, kā viss var mainīties.

Maskavas ielā kāds vīrietis agresīvi kā suns uz mani uzrūca. Biju tikko no filmēšanas – mati uzkasīti, cope atlaista vaļā… Laikam domāja, ka nāk pretī Solvita. Nabaga Solvita. Grasījās kā sist, kā nez ko darīt. Atlēcu sāņus. Viņš aizgāja garām.

Dažkārt cilvēki mani asociē ar Zentu, jo tai jau arī kurš katrs bezmaz varētu pieiet un kaut ko pateikt. Autoostā no rīta samiegojusies eju pie kafijas automāta. Kāds vīrietis tādā izsmējīgā tonī: „Nu ko, kafiju ņem, tev nav, kas mājās uzvāra?” Domāju – Jēziņ, par ko?! Kāpēc?! Cilvēki ir jocīgi. Nezinu, vai tā ir audzināšanas problēma. Ļoti daudzi pret svešiem atļaujas tādas lietas. Nezinu, kam jānotiek, lai es sāktu lamāt svešu cilvēku uz ceļa.

Sabiedrība ir dīvaina. Kad kas briesmīgs notiek, tā saliedējas un ir dāsna. Mūsdienu cilvēks spēj būt ārkārtīgi augstsirdīgs un nežēlīgs vienlaikus.

Tev autovadītājas tiesības ir?

Sen jau ir, bet ar mašīnu nebraucu. Neesmu piemērota mūsdienu satiksmei, jo man ir nestabila nervu sistēma. Tiesības regulāri atjaunoju un braucu pa laukiem, kas man ir Burtniekos. Tur mani neviens netraucē. Grūtības sagādā izbraukšana uz lielā ceļa, jo šķiet, ka katrs furgons, kas nāk pretī, ir gatavs uzbraukt virsū. Pat liekas, ka šoferim ir tāds nolūks – tieši tāpēc viņš izbraucis uz ceļa, lai mani samīcītu. (Smejas.)

Seksa ainas ir drausmīgākais, jo nav, kur likt mikrofonu. Čerkst, nezini, kā pieglausties, jo mikrofons rīvējoties skaņotājam ausīs dod briesmīgu troksni. Tad vēl apkārt stāv bars cilvēku… Ej nu lien puspliks no tās gultas laukā!

Es gan gribētu. Esmu nūdists, man nav problēmu.

Lasīju, ka šobrīd vaļā ir laika lūkas, var uzlabot savu karmu un nākotni… Es varētu gribēt būt 150. sieviete miljardiere, bet tu – filmēties UgunsGrēkā.

Nu tad laika lūka ir vaļā – vēlies! Kad tas notiks, redzēs, vai būsi laimīgs.

Kā tu relaksējies?

Eju pirtī.

Man šī ideja jau bija mazai, bet ar māsu nepietika spēka sakraut meijas tik daudz, cik vajadzētu. Nu tad mums jātiekas kaut kad pirtī!

Bet pirtī mēs vienmēr ejam pliki. Mēs neejam ar cilvēkiem, kas ir drēbēs.

Nu bet, protams! Es nevaru iedomāties sēdēt neilona peldkostīmā. Pirts ir pirts. Vides gidu seminārā teica – ja jauni puiši nevar pirtī valdīt sevi, tas nozīmē, ka dzīvē arī nevarēs valdīties. Pirts ir kā savaldības tests.

(Smejas.) Šito Dāvidu es pazīstu no televīzijas.

Bet viņš jau nav ļauns.

Nē, nē, ļauns viņš nav.

Šonakt sliktu sapni redzēju – stopēju mašīnu, kas izskatījās pēc zaļa kāpura, un tur iekšā bija cilvēki, kas gribēja mani apēst. Izsaucu specvienību.

Decembra sākumā ar izrādi biji Īrijā. Kā tev gāja?

Jā, biju ar savu monoizrādi Visa dzīve priekšā. Kad iestudējām, pat prātā nenāca, ka mani ar to uzaicinās uz Īriju. Šī man piecu gadu laikā ir pirmā nopietnā izrāde. Tur tāds pāris Evita un Sergejs Kudrjašovi Īrijas latviešiem reizi mēnesī organizē pasākumus. Īrē viesnīcā konferenču zāli, uzliek saliekamo skatuvi, sabrauc latvieši no visas valsts. Cilvēki pat 400 kilometrus mēro uz izrādēm. Iepriekšējo reizi tur biju ar izrādi Naudas koks, bet vispār Īrijā esmu bijusi trīs reizes. Šoreiz saspringtā grafika dēļ nekā daudz neredzējām. Man līdzi bija dēls Artūrs. Gribējām aizbraukt uz jūru, vēlējos parādīt viņam skaistās klintis un Svētā Patrika kalnu, bet… šausmīgs laiks bija, un nākamajā dienā pēc izrādēm jau lidojām atpakaļ. Labi, ka paspējām pirms vētras, jo nākamos reisus atcēla. Palaimējās. Vakarā man vajadzēja būt Valmieras teātrī. Citādi būtu tāda zapte, ka bail.

Kāds skolas bērns pirms daiļrunātāju konkursa nāca pie manis pamācīties. Staburaga bērni līdzi, pasvītroti grūtākie vārdi. Viens no tiem – Staburags. Loģiski, kā viņš var zināt, kas tas tāds ir.

Kas tev garšo?

Viss.

Cilvēks?

Nē, cūka.

Cūka, tiešām. Pat bērnu noēda, es kaut kur lasīju.

Ēšanas ziņā man patīk eksperimenti. Es nerunāju par lietām, kas izraisa riebumu, – Āzijas sikspārņi, piemēram. Kad kādu eksperimentu atstiepju mājās, mana ģimene negrib dalīties garšošanas priekā, ir ļoti konservatīva.

Pēdējā laika atklājums man ir batātes.

Neesmu ēdis, bet par batātēm man savs stāsts. Šanhajā, kad sākas aukstais laiks, uz ielas ir mucas, kurās uz oglēm cep batātes. Modele Līga Meinarte atbrauca pie manis un teica, ka kaut kas uz ielas tik drausmīgi smirdējis, ka gandrīz izvēmusies. Domāju, kas gan uz ielas pilsētas centrā varētu TĀ smirdēt. Kad vēlāk gājām kopā, viņa pēkšņi kliedza – stāvi, Dāvid, rekur, tā drausmīgā smaka! Skatos – vecais batātes cep. Man tā šķita diezgan patīkama smarža.

Nu, lūdzu, uzcep vienu batāti ar rozmarīnu un ķiplokiem, vismaz pamēģini! Nenožēlosi.

Man jau tāpat kā tev bērnībā nebija, kā gribētos… Dāvids taču nav tavs īstais vārds, ne? Kāpēc nepatika Romāns?

Vienu brīdi sapratu, ka jāmaina vārds. Pēc vārdu skaidrojuma, Romāns ir tāds, kas iesāk un nepabeidz. Tas, ka ātri zūd interese par lietām, mani vienmēr ir bremzējis. Bija Rūsiņš un Dāvids – ļoti stipri vārdi. Lai ārzemēs varētu izrunāt, kā kristāmvārdu paņēmu Dāvidu. Neticēsi. Kad nokristīja par Dāvidu, jau otrajā dienā sāka iet labāk.

Kad biju vēl naivāka par Zentu un sāku strādāt teātrī, biju, protams, sacerējusies par cilvēkiem un sacēlusi viņus uz pjedestāla. Šķita, ka aktieris ir cilvēks, kas bezmaz vai lido pa gaisu. Tā, protams, mana vaina. Vēlāk sapratu, ka aktieri ir tādi, kādi viņi ir. Nebūt ne sliktāki, bet vienkārši – cilvēki.

Kā tu vispār jūties? Ja kāds saka, ka dzīve sākas pēc 50, tie ir murgi. Man šķiet, ka dzīve beidzas pēc 40.

Es nepiekrītu, nevar tā runāt. Šķiet, tev atkal vārds būs jāmaina.

Savu ģimeni un pāris tuvāko draudzeņu esmu uzaicinājusi sestdien uz Rīgu. Jubileju sagaidīšu ļoti šaurā lokā, mazliet palutinot sevi un viņus. Bet tas viņiem ir pārsteigums, tāpēc nekā vairāk nevaru stāstīt.

Ieva Valtere /Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva