"Es par šo Latvijas valsts pilsoni (Gobzemu) vairs nevēlos runāt" - iespējams, vispatiesākā intervija ar Artusu Kaimiņu

Artuss ir ne vien straujš, bet gluži vai vētrains, pa dienu Saeimas gaiteņus izjoņojis simtkārt. Bravūrīgs, ar lielu muti, neapklusināms, neiebiedējams, neērts – tā par viņu teikuši gan labvēļi, gan pretinieki. Pats savulaik interneta intervijās Suņu būdā sarunu biedrus nereti novedis līdz svilstošām dusmām un rūgtām aizvainojuma asarām, tagad klusā kabinetā frakciju mājas ceturtajā stāvā ir aci pret aci. Brīžam apdomīgs, bet ne pārāk rafinēts… Beigās atviegloti nopūšas – kā smagu darbu paveicis.

Pavisam cits Kaimiņš?

– Droši vien esi dzirdējis, ka kolēģi saka – viņiem pietrūkstot tā Kaimiņa, kas skraidīja apkārt ar kameru un lecās ar visiem. Tev pašam pietrūkst?

– Domāju, kamera ir izdarījusi ļoti lielu darbu. Es rādīju to, ko parasti televīzijas nerāda, un tāpēc tas ieguva ļoti lielu auditoriju. Tagad mainījies ir tas, ka deputāti gan no manas, gan citām frakcijām ir pārņēmuši metodi paust savu viedokli. Partijas, kas bijušas kā tādi mamuti interneta laikmetā, pēkšņi ir iedarbinājušas "Facebook"  kontus un sāk stāstīt…

Kad redzu ZZS to darām, man nāk smiekli – kur bijāt agrāk?! Opozīcijā viņi kā maija saulītes rāda visiem, kādi viņi forši, patiesībā nav saprasti, labo darbu čempioni… Runājot par politisko kultūru – līdz šim Latvijā tā nebija, ka staigā džeks ar kameru, filmē, ko pats runā komisijas sēdēs, kā viņā klausās vai neklausās, kā runā no Saeimas – valsts galvenās, tribīnes. Ir panākta lielāka iesaiste politiskajos procesos.

Jo, kā teica Jānis Domburs, ja tu nenodarbosies ar politiku, politika nodarbosies ar tevi. Nevar būt kā cērpama avs, kas sēž dīvānā un saka vissirslikti.lv. Divpadsmitajā Saeimā trīs gadus biju deputāts bez frakcijas. Bet sava frakcija sniedz drošības izjūtu. Tur aprunājies ar kolēģiem, pajautā padomu vai izstāsti, kā vajadzētu tavuprāt. Tāds kā pitstops rallija mašīnai, kur nomaina riepas, diskus, izlabo buferus. Līdz šim mana frakcija bija kamera, ar kuru rādīju visu netaisnību.

– Teica, ka esi 1:99.

– Jā, un es vienmēr arī biju… Mani balsojumi nebija tādi kā opozīcijai. Ne vienmēr es atbalstīju, ko piedāvāja Saskaņa, un ne vienmēr – pozīcijas priekšlikumus. Esmu bijis arī opozīcijas opozīcija, tā varētu teikt. Par to, ka cilvēki ir noilgojušies… Mīļie lasītāji, jums jāsaprot, ka šobrīd man kā politiķim ir cits attīstības modelis. Es solīju caurskatāmību – kā tiek pieņemti lēmumi, kā kurš strādā. Ar kameru un darbiem Saeimā esmu radījis domubiedrus, partiju, kurai tūlīt būs trīs gadi. Saeimas vēlēšanās tā ieguva 16 mandātu, pēc balsu skaita ir pirmā lielākā labajā spārnā.

Domāju, tas ir ļoti liels sasniegums. Ja redzēšu, ka ir kāds apdraudējums, negodprātība, momentā ieslēgšu kameru. Saprotu, ka cilvēki pie tā ir pieraduši kā pie seriāla. Amerikāņu kompānijas HBO veidotie seriāli parasti beidzas, jo – ja nu vajadzēs vēl? Tā nu arī mūsu cilvēks ir pieradis, ka būs kamera, bet jāsaprot, ka šis nav šovs – valsts veidošana, lēmumu pieņemšana sabiedrības labā.

Mēs visi 15 esam pozīcijas pārstāvji. Par vienu deputātu, kas bija mūsu biedrs, negribu runāt, tas ir kā vecu zupu sildīt. Vienkārši varas alkas bija tik lielas… un ne KPV LV interesēs.

– Savu interešu bīdīšana?

– Viena cilvēka ambīcijas.

– Ilgas pēc varas?

– Ilgas ir pēc tā, kas tev kādreiz bijis. Ja tev tā nekad nav bijis, tās ir tādas kā mokas.

– Varas mokas?

– Jā. Ka tev noteikti vajag. Frakcijas deputāti beidzot saprata, ka tas nav tas, ko vajadzētu darīt.

Pozīcijas izaicinājums

– Tu Aldi Gobzemu kādreiz esi saucis par savu draugu?

– Ja godīgi – esmu. Kopā esam svinējuši manas dzimšanas dienas un tamlīdzīgi… Bet es negribu par šo Latvijas valsts pilsoni vairs runāt.

– Kā izjuti brīdi, kad viņš no tribīnes teica, ka partijai esi piedāvājis Rūdolfa naudu? Kā nodevību?

– Domāju, tie ir patoloģiski meli.

– Kāpēc viņš tā darīja? Izmisuma dēļ?

– Es tiešām nemāku teikt. Tas, ko esmu pamanījis – viņam ļoti gribējās, lai valdībā būtu ZZS un "Saskaņa". Bet man tas nekad nav bijis pieņemami. Jau nākamajā dienā pēc viņa izslēgšanas parādījās paziņojumi par jaunu veidojumu organizēšanu, lai karavīri pieslēdzas. Tā nav veselīga cilvēka rīcība. Neesmu ārsts, lai varētu dot savu…

– …diagnozi?

– Arī par mani cilvēki varētu teikt visu ko, tāpēc liekam punktu. Viņš ir parādījis savu būtību šajā mazajā laika nogrieznī no 13. maija līdz 6. februārim.

– Vai viņa neveiksme zināmā mērā pucēja tavus pagonus? Tu no peramā puikas kļuvi par…

– Aha! Ieraudzīja, ka var būt vēl sliktāk! (Skaļi smejas.)

– Jā.

– Okei, sapratu… Uzskatu, ka mūsu laiks opozīcijā ir pagājis, trīs gadus bijām ar vienu mandātu Saeimā. Un šis ir mūsu laiks būt pozīcijā. Un tas ir tieši 15 reižu sarežģītāk. Jo tev ir atbildība. Opozīcijā saki – re, cik viss slikti! Bet arī to vajag mācēt. Bieži vien opozīcija norāda uz pozīcijas kļūdām, kuras tiek labotas. Mēs savā programmā vēlētājiem solījām, ka tiks uzklausīti objektīvi, normāli priekšlikumi, un, lēmumus pieņemot, tas tiek ievērots.

Ja "Saskaņa" saka – dodiet tagad 500 eiro minimālo pensiju, kā savā priekšvēlēšanu retorikā solīja JKP, un tas netiek atbalstīts –, tad opozīcija saka – re, kā nobalsoja pret savu priekšlikumu. Atvainojiet, valdība ir sastādīta 23. janvārī, fiskālā budžeta bāze nav apskatīta, tā ir torpedēšana.

– Domāju, to saprot arī vienkāršais vēlētājs.

– Ļoti ceru. Ir viegli būt populistam – aiziet, pieņemiet! Bet pirmkārt jāatrod nauda, ministriem jāiestrādājas. Sandis Ģirģens, mūsu iekšlietu ministrs, jūtas tā, it kā viņam ar vienu spaini krāsas un vienu tapešu rulli būtu jāizremontē komunālais dzīvoklis. Ministri saprot, kādas ir vajadzības, martā pieņemsim budžetu.

Žurnālisti ceļ trauksmi par saviem medijiem, citi – par algām. Protams, trauksmes zvani ir par lietu, bet saprotiet, ka šo iekšējo intrigu, šīs varaskāres un nenormālo ambīciju dēļ mēs nevarējām sastādīt valdību. Patlaban esam stabili partneri, tas džeks, ka skraidīja ar kameru, ir viens no partijas stūrakmeņiem.

Tā ir svarīga kopaina. Ir jāsaprot, ka seriāls ir pārgājis jaunā līmenī –pozīcijas. Tiks panākts, ka komisijās, kurās jau ir kameras, tās tiks ieslēgtas, un cilvēki varēs skatīties, kā darbs notiek. Līdz šim tā nebija. Kamerai jāsaka milzīgs paldies, ka esmu populārāks nekā citi amata brāļi, un arī par cilvēku iesaisti. Zinu, daudzi ir ļoti dusmīgi, ka esam aizgājuši valdībā. Bet mēs solījām darīt!

Nevaru iedomāties, ka KPV.LV trīs gadus sastrādātos ar, manuprāt, lielāko Latvijas nelaimi ZZS. Ja viens no mūsu biedriem pēkšņi aktīvi grib šo organizāciju valdības sastāvā, un tiešām agresīvi, aizmuguriski, ar slēptām interesēm… Par to mūsu domas nesakrita. Izveidot partiju nav vienkāršs darbs. Saeimā ir ievēlēts viss sabiedrības spektrs, tāpēc deputāti ir tik dažādi.

Visiem sabiedrība ir devusi mandātu pārstāvēt tās intereses. Ja saskaitu plusus un mēģinu vizualizēt cilvēkus, kas tos devuši, iedomājos, kā ir pārstāvēt visu intereses. Manā gadījumā pilna "Arēna Rīga" ir teikusi – Kaimiņ, ej cīnies! Man šķiet, tie ir 27 tūkstoši. Ar tādu atbildību es katru dienu... izskraidos kā hipodroma suns, turklāt uzvalkā. Principā vajadzētu...

– …treniņtērpu?

– Jā, ērtākas drēbes.

Uz Suņu būdas pakāpties

– Tu no "Suņu būdas" nokļuvi Saeimā…

– Nē, no teātra. "Suņu būda" bija tā kā…

– …blakus projekts? Cilvēki tieši to uzskata par tavu pakāpienu.

– Tāpēc, ka jūtūbā sēž vairāk cilvēku nekā teātrī. Un tur es pats sevi režisēju. "Suņu būdā" paudu savu politisko nostāju. Man šausmīgi nepatīk diletanti. Liekas – ja nesanāk, tad nelien. Ja nesanāk būt labam taksistam, ja nevari aizvest no punkta A uz punktu B, tad nevajag. Ja nesanāk mācīt skolā, jaunieši neklausās un nerespektē, tad nedari pāri ne viņiem, ne sev. Ja esi mūziķis, kuram nesanāk dabūt lielu auditoriju, ja esi pavārs, bet tev nepārtraukti dod atpakaļ ēdienu, tad nevajag.

– Uz "Suņu būdu" tu aicināji dažādus cilvēkus, arī labus profesionāļus.

– Jā, man katram bija citāda pieeja. Bet kopīgs bija tas, ka visi šie cilvēki jau bija runājuši citos medijos. Politisks klikšķis man notika, kad atnāca Ainārs Šlesers. Raidījumam bija augsti reitingi, tas bija skatītākais interneta medijs 2014. gadā. Šlesers bija iedomājies kopā ar Godmani un Kalvīti vēlreiz startēt vēlēšanās. Pamatā bija partija no Rēzeknes, nosauca "Vienoti Latvijai". Mēs saucām par divnieku karaļu partiju. Tur bija arī baķka Jānis Straume, Saeimas priekšsēdētājs.

Vecā gvarde, kuru tauta bija sagremojusi un izmetusi, bija saņēmusi drosmi un salikusi maciņus kopā. Un tie viņiem ir lieli... Kā jau teicu, nav viegli partiju uztaisīt no nulles, bet viņiem tas nebija jādara. Latvijā pastāv kādas septiņdesmit, un, ja ir vēlme, kādu var iegādāties – jau nodibinātu, ar statūtiem, biedriem, kā Gogoļa mirušās dvēseles.

Divnieku karaļi bija izdarījuši visu, lai Latvijā būtu tādas sekvences, kā šobrīd pēc gāzi grīdā politikas. Šlesers pie manis nāca pīārēties, zināja, ka man ir daudz skatītāju. Es viņam pateicu visu, ko domāju, bet viņš zvērēja pie Bībeles, ka viņam nepieder ne "Dienas Bizness", ne "Diena".

Tagad visiem tas sen ir skaidrs, ir pierādīta viņa tiešā saistība ar šo mediju. Arī Godmaņa kungs nāca un stāstīja, kā pareizi vadīt valsti. Kad prasīju, kāpēc to dari, viņš teica – es tiem jaunajiem gribu ierādīt vietu. Šis arguments neizturēja kritiku. Sanāk tas pats, kas ar manu iepriekšējo cīņubiedru, kaut kādas slimīgas varas alkas. Tas nav pareizi. Tā nevar būt. Zinām Godmaņa kunga plašo graudu sējumu Latvijas politikā, tagad viņa sieva, bijusī Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane, ar Kalvīti strādā "Latvijas gāzē", Kremļa uzņēmuma "Gazprom" vienībā.

Šiem cilvēkiem ir bijusi pielaide Latvijas noslēpumiem – Godmanim, Kalvītim, Dreimanei no Valsts kancelejas –, un visi viņi strādā "Latvijas gāzē". Tad, 2014.gadā, sapratu – nē, eju politikā! Man likās, ja viņi atkal tiks pie varas, es braukšu prom. Startēju vēlēšanās, toreiz ieguvu 17 000 plusu – gan Rīgā, gan ārzemēs. No gāzes grīdā politikas ir aizbraukuši vairāk nekā 200 000 cilvēku, viņi balsoja, un tas mandāts mani emocionāli ļoti saviļņoja, uzlika atbildību 24/7.

Protams, neesmu pieradis, ka man visu laiku seko acu pāri, ka esmu tik pazīstams, ka redz visu, ko daru. Vairs nevaru uz kafejnīcu, bāru aiziet, visu laiku ir uzmanība, nāk cilvēki fotografēties, teikt savu viedokli, atzinību vai pretēji, visu laiku esi tādā kā nepārtrauktā fokusā. Bet es uz to, protams, pats gāju. Politiskā darbība sublimējās tajā, ka radās partija ar jauniem cilvēkiem, kas tagad, 2019. gadā, ir viena no valdības veidotājām. Tas ir milzīgs sasniegums!

Teikas taureņos

– Pastāsti par sevi! Cilvēki varbūt domā, ka esi no Kolkas...

– Bērnībā es nebiju īpaši kluss. Esmu Teikas puika. Mācījos 36. vidusskolā, vēlāk jau citā. Literatūras skolotāja Ašmane 9. klasē pēc daiļlasīšanas konkursa Zvirbulis teica, lai pamēģinu tikt 64. vidusskolā – ar teātra novirzienu. Paldies direktorei Dacei Lācei, kas mani nemeta ārā par slikto uzvedību. Sekmes gan vienmēr bija labas. Ja šos diplomātiskos tekstus lasīs mani skolasbiedri, viņi ļoti skaļi smiesies…

– Logus dauzīji?

– Kurš to nav darījis? Skolas teritorijā, pašai skolai gan nekad. Viss kas ir darīts. Bija jaunā Teika, mazā Teika, vidējā Teika un vecā Teika. Vecā bija četrdesmitgadnieki. Jaunie – no 10 līdz 14 gadiem. Vidējā   tādi uz 20–25 gadiem, brauca ar motocikliem Java. Mums, mazajiem, bija Stellas un Deltas – mopēdi. Vecajiem – mašīnas. Visi satikās basketbola laukumā, lai uzspēlētu. Nekādas kaušanās nebija, tikai viens incidents, kad gāja ar Čiekurkalnu kauties.

Kad gāju mājās, pie maizes veikala pienāca klāt džekiņi, izvilka nazi un atņēma piecus latus. Tā bija liela nauda, šausmīgi pārbijos, ka draud ar nazi. Man bija maz gadu, kādi divpadsmit. Aizgāju pasūdzēties uz basketbola laukumu, tad tur sagrupējās un gāja atriebties, es pārbijies sekoju. Viņi savā starpā iztesās.

– Tā tu noorganizēji partiju…

– Tas bija citādi… Mežciema puikas vienmēr draudzējās ar Teikas puikām. Laikabiedri no tā laika ir aizgājuši savus ceļus, arī neceļus, daži ir jau citos medību laukos. Man tagad ir 38 gadi, Teikā nodzīvoju līdz kādiem 23, mācījos akadēmijā aktieros, jau teātrī strādāju, tur tā kā pārgulēju. Man tur ir ģimenes māja, bija sava istaba.

– Tāda Čaka romantika – ar nobrāztu vaigu un puķi sirdī.

– Neaizmirsīšu – sēžam basketbola laukumā, 64. vidusskolā iestājeksāmeni, man jāgatavo dzejolis, es izvēlējos Imanta Ziedoņa epifāniju: “Kurp lido taureņi, kā viņi satiekas, kā viņi vagu taisno, kā viņa raksta, pa kādām līnijām, uz kuru pusi tie lasa – atpakaļ kā arābi, vai vienkārši tie mētājas ar burtiem kā ziedputekšņiem, kas pie viņu kājām. Ko viņi dara, kad piedzeras, vai viņi lido taisni, pavisam otrādi, kā mēs, kad esam pillā…

Bet varbūt tie nav taureņi, bet tie ir zemes aklie smiekli, un zeme smejas vienkārši, dodot mums šo taureņus.” Re, vēl tagad atceros… Draugiem skaitīju, viņi skatījās uz mani, viņiem pilnīgi citas intereses. Tiešām, kā tu saki – džeks nobrāztu vaigu pīpē uz stūra un skaita dzejoli draugam un vēl kādiem pīpmaņiem… Viņi skatās, rausta plecus. Prasu – nu, kā ir? Šitā var? (Smejas.) Tādā veidā es iestājos skolā, pēc tam Kultūras akadēmijā.

– Tur satiki savējos, gara radiniekus?

– (Ilgi domā.) Nē, tur tu satiec sfēras radiniekus. Vienam gars izmainās, un viņš vairs nav tavs radinieks. Esmu visai uzmanīgs ar šādiem tekstiem. Varbūt – līdzīgi domājošos, ar līdzīgiem principiem. Vai tev ir gara radinieks?

– Nu, gan jau kāds ir…

– Dzīvs cilvēks?

– Jā, protams. Nav jau tā, ka esam identiski, bet saprotamies arī neverbāli, teiksim tā.

– Tā ir draudzība.

– Es jau tā arī domāju. Tu neliec vienādības zīmi – gara radniecība un draudzība? Gara radinieks ir kaut kas augstāks?

– Nu, draugs ir ļoti liela vērtība. Es savējos uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt.

– Ļoti uzmanīgi izvēlies cilvēkus, kurus pielaid sev klāt?

– Esmu atvērts, diezgan ekstraverta persona, neesmu introvertais tipiņš. Bet esmu saņēmis arī diezgan lielas mācības.

– Dunci mugurā?

– Dunčus. Ir bijis tā, ka uz muguras nav iespējams pagulēt. Ir jāguļ uz sāniņiem, jo tik daudz letālu priekšmetu sadurts... nav muguras vairs. Tas man ir iemācījis pasargāt privāto telpu, savus cilvēkus. Profesijā, kurā tagad strādāju, ir politiskās intereses, konkurence un nav noteikumu.

– Tiek izmantoti visi iespējamie līdzekļi?

– Protams. Un tas arsenāls ir ļoti plašs. Visu vēl droši vien neesmu iepazinis.

Viena lieka biļete. Attiecības

– Bieži vien tiem līdzekļiem, pieļauju, var piekļūt tieši caur tev tuviem cilvēkiem, draugiem. Kad tika nopludināti ļoti privāti video, ne jau tu tos liki internetā.

– Nē. Un tā tiešām notiek. Ja tev grib ieriebt, tad caur privāto prizmu. Liek internetā tavas lietas, lai tikai diskreditētu, padarītu sliktāku, reputāciju nomelnotu, lai cilvēki tev neuzticētos. Redziet, Kaimiņš, dzēris! Bet kurš nav dzēris no šiem 100 deputātiem? Labi, atvainojos valstij, tas bija nepiedienīgi, nepiestāv, piedodiet, mīļie vēlētāji, atbalstītāji… Un viņi saprata. Tāpēc sargāju savu privāto dzīvi. Man šobrīd ir ļoti, ļoti dārgas attiecības…

– Kopš 17. augusta, kā zinām.

– Kā tu zini?

– Jeļena pati "Facebook" ierakstīja.

– Patiešām, man ar Jeļenu ir ļoti paveicies.

– Kur viņu satiki?

– "Prāta vētras" koncertā pie vārtiem.

– Ieraudzīji smuku meiteni un uzrunāji?

– Viņa stāvēja pie vārtiem, es arī. Kavēju koncertu, bija gara rinda, kādu brīdi likās, ka būs jāklausās ārpusē. Tur bija viena meitene, piegāju klāt un prasīju, vai viņa arī stāv rindā, viņa teica – nevar saprast (smejas). Nu tad pastāvam kopā. Iegājām iekšā, viņai bija viena lieka biļete, un arī man viena lieka.

– Un tā tu neatstājies no meitenes visu koncerta laiku?

– Nu, viņa bija viena, un es biju viens.

– Tad tu nopirki kādu dzērienu…

– Nē, nē, nē. Mēs tiešām nelietojām nevienu alkoholisku dzērienu. Tas bija ļoti smags priekšvēlēšanu posms, kad ar partijas biedriem braukājām pa pilsētām, un es nelietoju alkoholu. Arī tagad ne.

– Koncertā var arī koliņu nopirkt.

– Nē… Mēs kavējām. Koncerts bija ļoti foršs. Mani ļoti pārsteidza… patika… Cilvēki, protams, sita uz pleca, grib fotogrāfiju, un viņa man jautā – tu esi kaut kāds dziedātājs, ja?

– Viņa ir latviete?

– Jā (smejas).

– Un tiešām tevi nezināja?

– Prasīju – tu tā kā Latvijā dzīvo? Okei, neesmu dziedātājs, es Saeimā strādāju. Esmu deputāts, tagad vēlēšanas notiek. Pūlī mēģinājām atrast vietiņu, kur apstāties, un tā arī visu koncertu nostāvējām kopā. Man patika, ka viņa dzied līdzi visām dziesmām, tām populārākajām. Bija nenormāli forši! Es biju ar taksi uz Mežaparku atbraucis, viņa ar mašīnu. Satika savu brāli un viņa draugus, sakāpām visi viņas mašīnā un izvadājām, jo viņi bija alu dzēruši.

Piesēdos pie stūres un aizvedu, kur vajag. Tad ar Ļenu devāmies paēst kādā vēlā vietā, mums Rīgā ar to ir problēmas pēc pulksten 23. Tad viņa teica, ka mani uz muļķi paņēma ar to dziedātāju (smejas). Izrādās – nē! Protams, pazīst. Viņa zināja visu – ka esmu deputāts, ko esmu darījis. Lai gan tas bija trīs stundu neviltots prieks, ka esi sastapis cilvēku, kurš tevi nepazīst, tev viņš patīk, tu viņam arī. Tāda jauka spēle.

– Tici tādam neverbālam kontaktam, ka – vai nu ir, vai arī nav klikšķis ar to cilvēku?

– Jā, protams! Tā tas notiek. Esmu tam pierādījums, es uzreiz pasaku, nav ko marinēt sevī un domāt – a varbūt…

– Varbūt pierādīs sevi kā labs cilvēks.

– Nē, ja ir, vajag dot ziņu. Laiks iet, un dzīve ir viena. Man tiešām ir ļoti, ļoti dārgas attiecības ar viņu.

– Ļena strādā skolā?

– Viņa ir pasniedzēja koledžā, arī fotogrāfe.

– Tu tomēr ilgi, līdz 38 gadiem, esi nodzīvojis neapgredzenots.

– Precējies neesmu, biju saderinājies. Negribu neko runāt par tām vecajām attiecībām…

– Neesi no tiem, kam obligāti vajag mājas vidi ar dīvānu, sievu, bērnu, suni…

– Suns ir!

– Ar dārziņu…

– Arī dārziņš man ir. Kā katram vīrietim – māja, ozols, čūska, protams!

– Nē, dēls…

– Pati svarīgākā lieta. Ļenai ir puika, piecgadīgs, līdz ar to man dzīvē ir arī tādi jauni izaicinājumi.

– Tas nav viegli?

– Mums ir citādi, jā.

– Arī sevī kādu jaunu atvilktnīti vari atvērt – iecietību, pacietību?

– Nu, tā ir taisnība, jā. Uzzinu kādas šķautnītes, kuras sevī neesmu pamanījis pirms tam. Bet tas, domāju, ir tikai normāli. Daudz ko dzīvē esmu redzējis, šo to sasniedzis, virziens ir pareizs, un esmu priecīgs, ka Ļena atbalsta to, ko daru, novērtē. Jo šo nav viegli iznest, ja godīgi.

– Tas droši vien bija grūts laiks – nevis atslābt pēc vēlēšanām, bet tieši tad KPV LV kuģis sāka šūpoties vistrakāk.

– Tas sākās ar manu arestu. 21. jūnijā tā pa īstam sāka šūpoties, kad mani no Saeimas tribīnes aizveda uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru.

– Biji kopā ar bandītiem?

– Nē, viens pats. Amatpersonas, cik sapratu, nesēdina ar kādu kopā. Kuģis sašūpojās, sabiedrība bija reāli neapmierināta. Tagad virmo, ka man nāk virsū izdošana, bet cilvēki, kas par mani balsoja, zināja, ka iespējama krimināllieta. Ir ļoti lielas spekulācijas, tiek izmantoti dažādi politiskie ieroči, lai tiktu vaļā no līderiem, konkurentiem, un tajā es saskatu risku.

Ne tāpēc, ka esmu iesaistīts. Bažas rada likumdošanas bāze. Krimināllietu var uzrakstīt par jebkuru. Iedomājies – esmu redzējis, ka tu vārtrūmē divus mazus puisīšus piekāvi ar somiņu. Aizeju, liecinu, un tev ir aizdomās turētās statuss. Viss. To lietu var uztaisīt, ja vajag. Arī citos Eiropas parlamentos šādas lietas notiek, ka deputātam, iespējams, ir kāds pārkāpums. Bet Latvijā nevainīguma prezumpcija ir pilnībā atcelta.

Tiesu sistēma kustas mazbānīša ātrumā, Lemberga gadījumā jau desmit gadu. Negribu sevi salīdzināt ar viņu. Viņš, manuprāt, patiešām ir apzadzis Latvijas tautu. Lai tiesa lemj. Bet es gribēju teikt – ja Eiropas Parlamentā ir šādas lietas, deputāts turpina strādāt, kamēr tiesa pilda savu funkciju.

Mums atņem mandātu, un nevari nākt uz darbu. Politiskie procesi tiek iespaidoti bez tavas balss – gan bez tās, ko dzirdi, gan tās, ko izmanto, spiežot pogu uz pults. Pasakiet, ka tas nav politiski motivēts pasākums!

Skumjais klauns

– Vai tu vēl paskaties uz teātra pusi?

– Ļoti labprāt, bet ļoti reti sanāk aiziet. Vai nu Ļenai jāstrādā vakarā, vai esmu tā izpumpējies, nav spēka…

– Pats šo daļu esi izrāvis no sirds?

– Domāju, es kā vīrietis savai valstij izdaru lielāku darbu šeit, Saeimā, nekā uz teātra skatuves.

– Vai bija viegli šo dvēseles daļu apklusināt? Aktieris nav vienkārši profesija, tas ir dzīvesveids, iekšējā būtība.

– Saeimā strādāju jau četrus gadus un kādas 120 dienas, un diezgan strauji esmu mainījis savu dzīvesveidu. Protams, pirmais gads bija kā pa kalniem un lejām… To tev Ivaram Pugam vajadzētu pajautāt.

– Redz, tu esi kaismīgs cilvēks, tāds Če Gevara. Bet Puga izskatās mazliet ievilkts.

– Domāju, Ivaram bija izvēle, kad viņu lūdzu…

– Kāpēc tieši viņu?

– Desmit gadus esam pavadījuši vienā Nacionālā teātra grimētavā. Te nevar strādāt ar cilvēkiem, kuriem neuzticies. Ivars ir sev uzlicis jaunus izaicinājumus, un es to tikai apsveicu. Kā teici, aktieris ir krāšņs, emocionāls, un tāds ir arī Ivars. Domāju, viņš ir ļoti gudrs, stratēģisks vīrietis un tagad novēro laukumu, lai saprastu savu vietu.

– Tavas rampu gaismas ir šeit?

– Nē, tas ir pagājis posms. Man nav tādu alku pēc uzmanības. Nu, varbūt ir...

– Varbūt tev ir dabiskas alkas pēc uzmanības?

– Varbūt, iespējams, jau kopš bērnības… Bet es Saeimu par skatuvi neuzskatu. Esmu dzirdējis vārdus – klauns, aktieris... Bet klaunam nav viegli visās dzīves situācijās uzjautrināt publiku. Tev tajā dienā ir nomiris tēvs, bet ej un izklaidē… Patiesībā klauni ir visskumjākie cilvēki. Kāpēc ar negāciju saka – tas jau kaut kāds aktieris… Vai zināt, cik tas ir grūts darbs?

– Šķiet, aktierus mīl…

– Jā, man liekas, ir jāmīl skolotāji, policisti, arī aktieri, bet mazāk vajadzētu mīlēt juristus.

– Ko nozīmē tavas rokassprādzes?
– Kā tev šķiet – tie ir aksesuāri?

– Nē, liekas, tiem ir kāda dziļāka nozīme.

– Par labo roku… Stāsts notika pirms gadiem astoņiem, kad ar Nacionālo teātri braucām no Maskavas uz Prāgu spēlēt izrādi "Vecene". Lidmašīnā man blakus sēdēja kāda tante, sieviete gados. Sākām runāt, vārds pa vārdam, viņa laikam no Irānas tikko bija atbraukusi, sāka stāstīt, domāju – kā viņa to visu zina? Tikko lidmašīnā satikušies, kaut kādi random pasažieri. Teicu, ka esmu aktieris, bet īsti vairs nesaprotu, ko darīt tālāk, vai braukāt viesizrādēs… Paralēli bija "Suņu būda", tāds apmulsuma brīdis, visu laiku sajūta, ka kaut kas nav pareizi.

Patlaban ir sajūta, ka viss ir baigi sarežģīti, bet ka pareizi, tas skaidrs. Tad viņa noņēma no savas rokas šo melno lietu un iedeva man. Teica, ka tā mani sargās, viss būšot labi, lai es nesatraucoties. Un tā man ir visus astoņus gadus. Iespējams, maza aizsardzība.

Kā Skorpions esmu mistiska būtne, mani tādas lietas pavelk. Ticu, ka ir vudū lelles, kuras dursta, lai citam būtu slikti. Tā principā varētu būt. Tādā smagā laikā kā šis nākas par to iedomāties. Kā Kafkas "Procesā" – tevi iemet un maļ, un maļ, un maļ… Laipni lūgti lielajā politikā!

– Kā tiki pie jauna vārda?

– Biju aizbraucis uz Dāniju, uz darba nometni studentu apmaiņas programmā. Viņi nevarēja izrunāt Arturs, visu laiku – Artuss, Artuss… Tas bija pirms divdesmit gadiem. Cik vecs esmu! Ārprāts. Man iepatikās tas vārds. Kad Kultūras akadēmijā rektors prasīja, kā mani sauc, teicu – Artuss. Tā arī pierakstīja, dokumentus neprasīja, sāka visi mani tā saukt.

Kad trešajā kursā parādījos televīzijā, Artusi sāka dzimt, jaunajām māmiņām šis vārds iegājās. Vārdadienas oficiālas vēl nav, bet Artusu ir daudz. Kas interesanti – pēc tam lasīju, ka sanskritā Artuss nozīmē teiku ķēniņš. Tad gan es sēdēju un smaidīju – džeks no Teikas, aktieris, profesionāls… Ej un izdomā tādu sakritību! Tad es oficiāli nomainīju vārdu.

Gaiss tīrāks

– Ķēniņš – tas arī ir par varu…

– Nezinu, vīrietim ir jāmīl sieviete, sievietei – vīrietis…

– Tu taču neesi pret minoritātēm?

– Nē, nē, es ne par to. Lai katrs mīl, ko grib. Es gan esmu par to, ka sieviete mīl vīrieti, bet katram savs, es neuzstāju. Esmu par to, ka otru cilvēku vajag mīlēt, obligāti. To vajag darīt kaislīgi, traki, ar pārsteigumiem, iepriecināt, rūpēties, samīļot, sabučot, dažnedažādi… Visu ko, bet tas jādara ar cilvēku, to nedrīkst darīt ar varu! Tiklīdz iemīli varu, tā kļūsti par Lembergu. Tāpēc mums ir šāda opozīcija, kas ļoti iemīlējusi varu.

– Viņi likumsakarīgi atrodas tur, kur viņiem jāatrodas.

– Precīzi, un tas cilvēkiem jāsaprot. Līdzīgi kā ar Breksit Anglijā. Domā, angļi un mūsu aizbraukušie latvieši ir ļoti priecīgi? Ja būtu laika mašīna, viņi nobalsotu citādi.

– Pieceltu dibenus no dīvāniem un vispār aizietu balsot.

– Arī fakts. Tagad paši angļi ir nelaimīgi par Breksit, jo tas visu sarežģī. Kāpēc izdarījām šo valstisko izvēli – strādāt valdībā, jo ārkārtas vēlēšanas nekas labs Latvijai nebūtu. Iegūtu tikai šīs divas partijas.

– Kuras varētu teikt – re, viņiem nekas nesanāca.

– Tā arī būtu. Par "Breksit"… Vienīgais, kā viņi var, – taisīt vēl vienu referendumu. Saprotu, daudziem ir nepierasti, ka es pēkšņi esmu valdības pusē. Kur tad Kaimiņš ar savu kameru un viedokļiem? Kaimiņš strādā, pildot apsolīto. Mums ir Iekšlietu ministrija, Labklājības ministrija un Ekonomikas ministrija, arī sāpīgais OIK jautājums ir mūsu pusē.

Mūsu atbildībā ir visi rūpju bērni, arī pensionāri. Tā ir milzīga atbildība! Valstij atkal nav naudas. Labo darbu čempioni (tie, kas vadīja iepriekšējo valdību) ir "labi" pastrādājuši. Bet zinu, ka to naudu var atrast, pārskatot izdevumus. Cik spēka šobrīd ir lembergiem, šleseriem, šķēlēm, kas grib šo valdību norakt?

Tas ir viņu pamatuzdevums, jo citādi tiks aizgrieztas naudas plūsmas, pie kurām viņi sen ir pieraduši. Tas ir lielākais bieds šo cilvēku interesēm. Tāpēc arī šie sitieni – pa partijas biedriem, mūsu ministriem, mani personīgi. Ja žurnālu sauc "Patiesā Dzīve", es tev izstāstu patiesi, kā ir, bez izpušķojumiem.

– Tagad frakcijā gaiss ir kļuvis tīrāks?
– Ir daudz vieglāk.