Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Shutterstock

Cilvēku pelnu dīvainie ceļi. Atklāti par kremācijas tradīcijām Latvijā un pasaulē

Cita pasaule
2. martā 05:15 2019. gada 2. martā 05:15
Inguna Mukāne | "Patiesā Dzīve"
Apbedīšanas tradīcijas mūsdienās strauji mainās, un pat katoļu baznīca atzinusi kremēšanu, kas agrāk bija tabu. Kremācija tagad ir plaši izplatīta un dod iespēju pīšļiem šūpoties jūrā, izaugt par lielu koku vai uzlidot kosmosā. Cilvēki kremāciju izvēlas aizvien biežāk, līdz ar to aktuāls kļūst arī jautājums, ko darīt ar aizgājēja pelniem.

Latvijā tiek kremēti aptuveni 12 % mirušo. Pēdējā laikā šī statistika augusi par desmit procentiem gadu no gada. Daudzi cilvēki paši jau dzīves laikā izvēlas šo apbedīšanas veidu un pasaka, ko iesākt ar pelnu urnu – apglabāt kapos vai kolumbārijā, izkaisīt pelnus kādā noteiktā vietā vai glabāt mājās. Tiesa, izvēle pie mums vēl nav tik plaša kā ārzemēs, kur aizgājēja pelnus var pārvērst skaņuplatē vai dimantā, izšaut gaisā salūtā vai pat nogādāt kosmosā.

Mainījusies attieksme pret kremāciju

Pagājušā gada nogalē pēc mūziķa Valtera Frīdenberga pāragrās nāves plaši izskanēja viņa pēdējā vēlēšanās – lai viņa pelnus izkaisa okeānā Portugālē, kurp viņš tik ļoti vēlējās aizbraukt, bet nepaspēja... Draugi sola, ka pavasarī šo vēlēšanos piepildīs.

Latvijas mūziķu vidē nav aizspriedumu pret kremāciju; tā ir diezgan izplatīta. Valtera draugs un savā ziņā elks, mūziķis, aktieris un dzejnieks Mārtiņš Freimanis, arī tika kremēts. 2011. gadā viņa pelnu urna tika guldīta Misiņkalna kapos Aizputē.

Gadu pirms tam mūžības ceļos bija devies leģendārais līvs Jānis Grodums, un viņa pelni pēc kremēšanas tika sadalīti – viena daļa drīz pēc bērēm tika izkaisīta Rožu laukumā Liepājā, otra daļa atradās dzīvesbiedres Elitas Patmalnieces guļamistabā. Četrus gadus vēlāk Liepājā, pie Pūt, vējiņi estrādes, tika atklāta grupas Līvi dalībnieku piemiņas vieta Spoku koks, un tā pamatos tika iebetonēta arī urna ar atlikušajiem Groduma pelniem. Rožu laukumā savulaik tika izkaisīti arī 2001. gadā mirušā dzejnieka Aivara Neibarta jeb Ņurbuļa pelni; viņš, starp citu, bija vairāku Līvu dziesmu tekstu autors.

Kad 2015. gadā 51 gada vecumā nomira dziedātājs Harijs Ozols, viņa pelnus vairākus mēnešus savās ģimenes mājās glabāja viņa ilggadējā dueta partnere Santa Zapacka. Pēc tam tie tika apbedīti Rīgas Meža kapos, blakus mūziķa mātei – aktrisei Antrai Liedskalniņai.

Taču ne tikai attieksme nosaka kremācijas izvēli. Nav noslēpums, ka Rīgā kapsētas ir pārpildītas, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc arvien vairāk cilvēku – nu jau 35 % galvaspilsētas iedzīvotāju – izvēlas mirušos tuviniekus nodot liesmām. Arī citās pilsētās šo apbedīšanas pakalpojumu pieprasa aizvien biežāk. Pirms dažiem gadiem krematorija atvērta Valmierā, tiek plānots kremāciju veikt arī Jūrmalā. Pēc Jaunās krematorijas (Valmieras krematorijas) un Rīgas krematorijas datiem, 2016. gadā kremēti aptuveni 9,8 %, savukārt 2017. gadā – jau ap 11,2% visu mirušo.

Cilvēki kremāciju izvēlas aizvien biežāk, līdz ar to aktuāls kļūst arī jautājums, ko darīt ar aizgājēja pelniem.

Kur paliek pelnu urnas?

Pēc Rīgas krematorijas ziņām, ap tūkstotis urnu – apmēram puse tur kremēto personu gadā – tiek apglabātas. Taču Rīgas krematorijā izsniegto pelnu urnu otra tūkstoša liktenis nav zināms. Tās var būt apglabātas citās kapsētās vai arī atrasties pie tuviniekiem mājās glabāšanā, bet varbūt pelni izkaisīti jūrā vai kādā citā aizgājējam nozīmīgā vietā.

Likums neparedz urnu obligātu aprakšanu kapsētā vai ievietošanu pilsētas kolumbārijā. Nav aizliegts urnu ar aizgājēja pelniem glabāt mājās vai pelnus izkaisīt publiskā vietā. Vienīgie ierobežojumi – ja aizgājēju vēlas apglabāt pēc reliģiskās tradīcijas. Baznīca ilgu laiku ticīgo kremēšanu uzskatīja par nepieņemamu, jo tā sasaucās ar pagānu rituālu. Tomēr kopš pagājušā gadsimta sākuma baznīca arvien pieļāvīgāk izturas pret šo apbedīšanas veidu. Latvijas tradicionālo konfesiju pārstāvji lēš, ka piektdaļā apbedīšanas ceremoniju zemē tiek guldītas urnas ar pelniem.

1963. gadā pat Vatikāns atļāva katoļticīgo kremāciju, lai gan pirms tam to uzskatīja par tikai pieņemamu ((galvenokārt, sanitāru, sociālu vai ekonomisku apsvērumu dēļ), bet ne atbalstāmu izvēli. Acīmredzot ticīgo vidū šī prakse bija kļuvusi pārāk populāra, jo pirms pāris gadiem katoļu baznīcas vadība Vatikānā pieņēma jaunas vadlīnijas, kurās pausts: kremēto katoļticīgo pelnus nedrīkst turēt mājās, izkaisīt vai sadalīt tuvinieku vidū, atļauta mirušo pelnu glabāšana tikai “svētītās vietās”, piemēram, kapsētās, un uzsvērts, ka Romas katoļu baznīca priekšroku dod apbedīšanai, nevis kremācijai.

Tomēr tagad paradums izkaisīt aizgājēja pelnus pasaulē ir daudz izplatītāks nekā agrāk. Anglijā tādā veidā atvadās no apmēram 40 % mirušo. Dažās Anglijas kapsētās un ASV memoriālajos parkos pelnu izkaisīšanai ir paredzēti īpaši zālāji vai puķu dārzi. Zviedrijā, kur pilsētās vairāk nekā 80 % mirušo tiek kremēti, pelnu izkaisīšanai ir paredzēti meži, savukārt dažās Ķīnas piejūras pilsētās, arī Šanhajā, vietējās varas iestādes vairākas reizes gadā rīko pelnu masveida izkaisīšanu jūrā.

Arī Latvijā apbedīšanas birojs Akropolis kopš 2011. gada piedāvā unikālu iespēju – izkaisīt mirušā pelnus Baltijas jūrā, 20 kilometrus no krasta. Šis pakalpojums ir likumīgi saskaņots – saņemta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atļauja.

Bažām, ka pelnu izkaisīšana varētu kaitēt videi, nav īsta pamata, jo kremācija pilnībā novērš jebkuras epidēmijas briesmas. Tomēr izkaisīt cilvēka pelnus kurā katrā vietā būtu necienīgi. Vislabāk, ja var vadīties pēc paša aizgājēja vēlmes. Piemēram, pasaulslavenā franču modes mākslinieka Īva Senlorāna draugi 2008. gadā izkaisīja dizainera pelnus viņa iemīļotās Marakešas villas dārzā. Savukārt Holivudas aktiera Robina Viljamsa pelni (viņš 2014. gadā izdarīja pašnāvību) izkaisīti Sanfrancisko līcī; tam vienmēr bijusi īpaša vieta viņa sirdī.

Ārzemju mode un uzdrīkstēšanās

Latvijas bēru un kapu kultūra, kā zināms, ir ļoti iesakņojusies tradicionāla vērtība, bet ārzemēs ļaudis vieglāk ļaujas dažādiem jaunievedumiem un dažkārt pret savu nāvi izturas ar lielu pašironiju. Sevišķi tas vērojams jauniešu un radošu cilvēku aprindās. Piemēram, 25 gadus vecais amerikāņu reperis Tupaks Šakurs, kuru 1996. gadā nošāva nezināmi slepkavas, var teikt, aizgāja tāpat, kā dzīvojis. Šakura dibinātās grupas Outlawz reperi esot sajaukuši daļu aizgājēja pelnu ar marihuānu un kārtīgi sapīpējušies.

Ar mežonīgu uzdzīvi slavens bija arī skandalozais amerikāņu žurnālists un rakstnieks Hanters S. Tompsons, kurš 2005. gadā 67 gadu vecumā izdarīja pašnāvību. Tompsona draugi par aizgājēja pēdējo vēlmi pieņēma 1978. gadā intervijā sacīto, ka viņš vēlētos sarīkot saviem draugiem “pēcnāves ballīti”, kurā viņa pelni tiktu izšauti gaisā no lielgabala. Bēres ar gandrīz 300 viesu bija grandiozas. Šāviens saulrietā tika veikts no speciāla lielgabala, pacelta ar ceļamkrānu gandrīz 50 metru augstumā, to pavadīja krāsains salūts, un bēru viesi pieminēja aizgājēju ar viņa mīļāko dzērienu – viskiju ar ledu. Šīs miljonāra cienīgās bēres savam draugam par trim miljoniem dolāru uzsauca Holivudas aktieris Džonijs Deps. “Es tikai centos darīt tā, lai viņa pēdējā vēlēšanās tiktu piepildīta,” apgalvoja Deps. “Es vienkārši gribēju viņu pavadīt tādā veidā, kādā viņš gribētu aiziet.”

Šā gada sākumā interesantu aptauju veikusi britu apbedīšanas kompānija Simplicity Cremations. Tās rezultāti parādīja, ka sabiedrībā radikāli mainījusies attieksme pret to, kā cilvēki gribētu iemūžināt savu piemiņu. Vecākā paaudze aizvien biežāk atsakās no tradicionālajiem kapiem ar pieminekļiem – gan praktisku apsvērumu dēļ (izmaksas un kapu kopšana), gan arī tāpēc, ka uzskata: radiem un draugiem nav nepieciešama fiziska piemiņas vieta, lai viņus atcerētos. Savukārt jaunākā paaudze meklē daudz radošākus, tomēr fiziskus veidus, kā viņus iemūžināt. Tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā, ka viņi lielākoties dzīvojuši digitālajā pasaulē.

Saskaņā ar šo pētījumu selfiju paaudze (jaunāki par 25 gadiem) divreiz biežāk vēlas kapakmeni nekā cilvēki pēc 55 gadu vecuma. Tikai 16 % vecākās paaudzes pārstāvju būtu laimīgi, ja viņiem uzliktu kapa pieminekli, tomēr vēl mazāk – trim procentiem – patiktu, ja viņu pelnu urnu tuvinieki turētu mājās. Savukārt jaunās paaudzes pārstāvji izteikušas diezgan ekstravagantas vēlmes –ceturtā daļa gribētu, lai viņu pelnus izmanto vinila plates izgatavošanā, un gandrīz puse gados jauno kremācijas atbalstītāju būtu laimīgi pārvērsties dimantā. Diezgan spēcīgi iezīmējas arī zaļā domāšana, jo katrs ceturtais jaunietis neiebilst, ka viņa pelni tiktu izmantoti elektrības ražošanā, kamēr tikai par 4 % par 55 gadiem vecāki cilvēku atbalstīja šo ideju.

Daudziem varbūt šķitīs, ka ideja par platēm vai dimantiem ir jauniešu joki. Patiesībā tās ir mūsdienu izvēles iespējas, kas vismaz citur pasaulē jau ir pieejamas.

Pelnu pulksteņi, tetovējumi un plates

Kādi pakalpojumi pašlaik ir populāri un pieejami pasaulē, lai netradicionālā veidā iemūžinātu mīļo aizgājēju piemiņu?

Viens no lētākajiem un atjautīgākajiem variantiem, kā pavadīt laiku ar mīļo aizgājēju arī turpmāk, ir smilšu pulkstenis, kurā smilšu vietā izmantoti pelni. Smilšu pulksteņu veida urnas tiek piedāvātas dažādos izmēros – no lieliem galda pulksteņiem līdz brelokiem, dažādu dizainu un stilu, pēc vēlēšanās pelniem var piejaukt arī smiltis. Šim piemiņas veidam ir zināma priekšrocība – pelnus var sadalīt daļās un izgatavot vairākus pulksteņus, dodot iespēju glabāt piemiņu vairākiem cilvēkiem.

Šķiet, personīgākais piemiņas veids ir tetovējums ar aizgājēja pelniem. Pelniem, ko piejauc tetovēšanas krāsai, jābūt ļoti smalkiem. Īstenībā pasaulē vecākie zināmie tetovējumi, kas atklāti mūmijām, arī veikti ar ugunskura pelniem vai kvēpiem, tomēr cilvēka izcelsmes pelnu ietekme uz veselību nav pētīta, tāpēc dažās valstīs, piemēram, Kanādā, veselības organizācijas neiesaka tā sauktos piemiņas tetovējumus. Reizēm arī paši tetovētāji ētisku vai sanitāru iemeslu dēļ atsakās veikt šādu procedūru.

Ir vēl kāda iespēja, kā saglabāt aizgājēja piemiņu oriģinālā suvenīrā par cenu no 900 līdz 3000 mārciņām. Britu kompānija And Vinyly piedāvā pelnus sapresēt kopā ar vinilu skaņuplatē. Skaņuplates, sauktas arī par vinila platēm, ir analogais skaņas nesējs – disks, kas izveidots no trešās visvairāk ražotās plastmasas pasaulē PVC jeb polivinilhlorīda. Vieniem tā būs nostalģija, jaunākiem – retro, taču kopumā plate ir pateicīgs objekts, kā iemūžināt piemiņu. Kompānija piedāvā arī veikt platē ierakstu pēc tuvinieku izvēles – bēru ceremonijas mūziku, aizgājēja balsi vai viņa mīļāko dziesmu. Pelnu piedeva reizēm rada skaņas brāķi, bet tuviniekiem tas patīk, jo viņi zina, kas ir šo sprakšķu autors. “Tas ir ideāls ģimenes ieraksts, ko var nodot no paaudzes paaudzē,” uzskata idejas autors un kompānijas īpašnieks Džeisons Līčs.

Citas firmas piedāvā ievietot pelnu kapsulu lācīšos un citās mīkstajās rotaļlietās, lai vienmēr varētu samīļot aizgājēju. Realizēta arī ideja sapresēt pelnus zīmuļu serdeņos. Sanāk komplekts no 240 zīmuļiem, ko rotā uzraksts ar nelaiķa vārdu un dzīves gadiem; arī tā var paildzināt piemiņu. Mākslinieki iemūžina aizgājējus portretos, taču tie nav vienkārši piemiņas portreti, bet gleznoti ar krāsām, kam pievienoti pelni. Līdzīgi darbojas arī vitrāžisti, kas var pielikt pelnus vitrāžas stiklam.

Santafē (ASV) kopš 2016. gada darbojas keramikas studija Chronicle Cremation Designs, kuras īpašnieks ir jaunais mākslinieks Džastins Krovs. Viņam radās ideja par īpašas glazūras recepti, pievienojot kramam, minerāliem un mālam aizgājēju pelnus. Tādējādi puķu vāzes vai krūzītes gludajā virsmā atspīd kaut kas no zaudētā tuvinieka. Vispopulārākie šādi piemiņas suvenīri gan ir svečturi un rotaslietas. Gadās arī pa neparastam pasūtījumam, piemēram, kāda sieviete vēlējās glazēt kafijas krūzītes ne tikai ar savas māsas pelniem, bet arī ar pelniem no saviem diviem mājas mīluļiem suņiem. “Galu galā šie priekšmeti ir domāti, lai saglabātu atmiņas ikdienā,” uzskata mākslinieks, kuram reizēm pārmet necieņu pret aizgājēju.

Meklē pelnos dimantus

Šādiem oponentiem varētu ieteikt kompāniju Algordanza, kas piedāvā no pelniem radīt dimantus. Ko vēl vairāk var gribēt?

Kompānijas dibinātājam Rinaldo Vilijam no Šveices 21 gada vecumā tika atklāts vēzis. “Tādējādi es biju kļuvis ļoti jūtīgs pret nāves tēmu,” viņš atzīst. Viņš studēja biznesu un nejauši izlasīja par oglekļa izolēšanu no pelniem sintētisko dimantu ieguvei. Jau pēc gada viņš kopā ar savu profesoru nodibināja Algordanza.

Dabā dimanti veidojas, oglekli saturošam materiālam ilgstoši atrodoties ļoti augsta spiediena un temperatūras apstākļos zemes dzīlēs. Algordanza atkārto šo procesu laboratorijā, 6–8 nedēļu laikā audzējot šos dārgakmeņus. Dimants sastāv no 99,9 % oglekļa; cilvēka ķermenī ir 20 % oglekļa, no kuriem pēc kremācijas paliek 1–5 procenti.

Tagad kompānija izgatavo apmēram 85 dimantus mēnesī, un to cena sākas no 4000 eiro par nelielu dimantu bez apstrādes. Vislielākais dimants, kas ticis pasūtīts, bija gandrīz divus karātus liels. Tā iegūšana prasīja desmit mēnešus, un dimants izmaksāja 40 000 dolāru.

Lai izgatavotu dimantu, nepieciešams vismaz puskilograms pelnu. Iegūto dimantu krāsa variē no caurspīdīgas līdz tumši zilai – jo vairāk bora aizgājēja pelnos, jo tumšāki zils sanāk dārgakmens. Pirms procesa beigām ķīmiķi pat nevar noteikt, kāda krāsa būs dimantam, tomēr viņi ievērojuši sakarību – ja cilvēkam ir bijusi ķīmijterapija, dimants būs daudz gaišāks.

Kompānijas praksē ir arī gadījumi, kad piemiņas dimantu pasūta izgatavot no mājas mīluļa pelniem.

Algordanza ir tā saukto piemiņas dimantu izgatavošanas līdere – tās pakalpojums pieejams 33 pasaules valstīs, tai skaitā Krievijā, un 2016. gadā tā pārdeva gandrīz 1000 dimantu. Tomēr šādu pakalpojumu piedāvā vēl vismaz piecas firmas.

Kad process ir pabeigts, tiek iegūts neregulārs, neapstrādāts dimants, kuru pēc vēlēšanās var noslīpēt briljantā un izmantot, piemēram, rotaslietā. Ar to nodarbojas gan parasti juvelieri, gan arī īpašas juvelieru firmas, piemēram, LifeGem (ASV).

Apraks, un izaugsi par koku

Dimanti, lai arī mūžīga vērtība, reti kuram latvietim būs sasniedzami. Iespējams, mums vistuvākā ideja varētu izrādīties pacelšanās no pelniem koka veidolā. Dažādas kompānijas piedāvā visai atšķirīgas metodes, kā atgriezties uz zemes koka izskatā.

Piemēram, Bios Urn izstrādāja pasaulē pirmo urnu, kas bioloģiski noārdās. Tajā virs pelnu slāņa ievietota īpaša kapsula ar sēklu. Cilvēka pelni, precīzāk, kaulu putekļi, pēc kremācijas vairs nesatur barības vielas, turklāt to pH līmenis sēklai var būt kaitīgs. Kapsula ar augšanas katalizatoru nodrošina, ka no kremētajām atliekām izaugs koks vai kāds cits augs. Atliek tikai šo urnu iestādīt.

Zviedru kompānija Promessa piedāvā vēl vienu videi draudzīgu apbedīšanu, balstītu uz patentētu bioloģisku konceptu – promesiju – un tehnisku iekārtu. Procesa gaitā miruša cilvēka ķermenis tiek atdzesēts līdz mīnus 18 grādiem aptuveni desmit dienu laikā. Pēc tam to ievieto šķidrajā slāpeklī, kur tas kļūst ļoti trausls. Ar speciālas amplitūdas vibrāciju panāk, ka trauslās atliekas sabirst putekļos. Vakuuma kamerā no šiem putekļiem atdala visu ūdeni un pēc tam arī metālus, kā arī veic papildu dezinfekciju, ja nepieciešams. Beigās to, kas palicis pāri, ievieto kastītē ar kukurūzas cieti un sekli ierok zemē. Tas viss sadalīsies 6– 12 mēnešu laikā, neradot nekādu kaitējumu dabai. Parasti virs apglabātās kastītes iestāda koku, kuram tā kļūst par dabisku mēslojumu, un tādējādi cilvēks atdzimst kokā. Šīs metodes atbalstītāji uzsver, ka atšķirībā no kremācijas atmosfērā nenonāk kaitīgas vielas (piemēram, dzīvsudrabs no zobu plombām), kā arī tiek patērēts mazāk enerģijas.

Savukārt firma Biopresence apgalvo, ka spēj pārkodēt cilvēka DNS uz koku, tā radot dzīvu un lapojošu “transģenētisku pieminekli” aizgājējam, kas tehniski nav ģenētiski modificēts.

Plaši pazīstams ir arī itāļu dizaineru mākslas projekts Capsula Mundi, kas mēģina vispār mainīt priekšstatu par nāvi un kapsētām. Mirušā cilvēka ķermenis tiek ievietots bioloģiski noārdāma materiāla kūniņā embrija pozā (pelni varētu tikt ievietoti mazākā olveidīgā kapsulā); šī kūniņa tiek apglabāta zemē kā sēkla. Virsū uzstāda koku, kuru dzīves laikā izraudzījies pats aizgājējs un kas kalpos kā piemineklis. Šādas kapsulas ar laiku kapsētas pārveidos par lieliem, skaistiem mežiem.

Zem ūdens un debesīs

Bet daudziem tuvākā stihija ir varbūt ūdens vai gaiss, nevis zeme, un arī par viņiem ir padomāts.

Floridā netālu no Maiami kopš 2007. gada tiek veidots zemūdens mākslīgais piemiņas rifs kā savdabīga interpretācija par zudušo Atlantīdu. Tie, kuri grib dot ieguldījumu šajā zemūdens mākslas objektā, var novēlēt savus pelnus. Patiesībā šis zemūdens kolumbārijs nav kapsēta zemes izpratnē – pelni tiek sajaukti ar cementu un no tā veidots lielais rifs, kuram piestiprinātas mirušo piemiņas plāksnes.

Paredzēts, ka šeit atdusēsies 125 000 cilvēku, lai gan pagaidām šeit mieru raduši tikai ap 1000. Izveidotie celiņi ar vārtiem ved uz centru, kur novietoti soli un skulptūra. Šī vieta veidota tā, lai kalpotu par mājām jūras dzīvībai, kā arī būtu piemērota nirējiem, bet zvejnieki un omāru mednieki šeit nav gaidīti. Pašlaik šajā vietā ir iedzīvojušies koraļļi, tāpēc to ar pilnām tiesībām var dēvēt par rifu.

Tompsona pelnu izšaušana gaisā bija precedents, lai rastos arī citi gribētāji šādam apbedīšanas pasākumam. Virkne firmu nu piedāvā pievienot pelnus visādiem pirotehnikas brīnumiem, tā ka uz atvadām vēl iespējams uguņot visās debesu krāsās, kamēr tavi pelni birst pār draugu un radu galvām (un, iespējams, piknika galdiem). Savukārt amerikāņu firma Holy Smoke, nu jau bēdīgi slavena, izdomājusi iepildīt pelnus ložu čaulītēs. Vai tiešām ar domu, lai aizgājējs vēl kādu paķertu līdzi uz viņsauli?!

Mūslaiku apbedīšanas virtuoziem nepietiek ar Zemes atmosfēras zemāko slāni – viņi piedāvā pelnus uzšaut arī kosmosā. Nāve (un vismaz 12 500 dolāru) ir biļetes cena, lai nokļūtu uz kosmosa kuģa un piedalītos programmā Celestis. Šī kompānija jau kopš deviņdesmitajiem gadiem piedāvā aizvest pēcnāves ceļojumā Visumā, iziet nelielā pastaigā ārpus kosmosa kuģa un atgriezties atpakaļ uz Zemes.

Var arī ņemt biļeti vienā virzienā un tad atlikušo mūžu pavadīt kosmosa misijā, riņķojot izplatījumā ap Zemi vai satelītu, guļot uz Mēness virsmas vai vispār dodoties ārpus Saules sistēmas. Savā pirmajā lidojumā Celestis nogādāja Zemes orbītā slavenā seriāla Star Trek radītāja Džīna Rodenberija kremētās atliekas un vēl četru pazīstamu zinātnieku pīšļus. Pa šiem gadiem Celestis atstājis kosmosā desmitiem cilvēku pelnu.

Tas, ka tavi pelni nonāks kosmosā, nepadarīs tevi par zvaigzni, savukārt Zemes zvaigznes nereti rīkojas pilnīgi pretēji gaidītajam. Piemēram, popzvaizgne Deivids Bovijs, kurš pirms trim gadiem nomira no aknu vēža, strikti aizliedza rīkot bēres. Viņš tika slepeni kremēts pat bez piederīgo klātbūtnes, un viņa pelni saskaņā ar pēdējo vēlēšanos tika izkaisīti tālajā Bali salā Indonēzijā.

Cik cilvēku, tik vēlmju – tagad drīkst un var izvēlēties.

Saistītās ziņas

Latviešu kapusvētki un bēru pārsteigumi. Stāsta apbedītājs Andris 116
Suņu kaklasiksnas, foto un svecītes. Zvēru kapusvētkos godina mirušos mīluļus. FOTO 21
Kapusvētku fotogrāfs Grauds: "Bez pīrādziņa prom neesmu laists" 17

Citi šobrīd lasa

Hercogiene Megana demonstrē stilīgāko somiņu rudens sezonai 2
Ieva Florence un Oskars Vīksne sarīko pasakainas kāzas: "Mēs izvēlamies mīlestību"
FOTO: Ēģiptē atrod 30 zārkus ar mūmijām 1
Pievienot komentāru

Видео: появились подробности жуткой жизни 11-летней девочки-маугли из России

Анастасия Заворотнюк страдала манией преследования