Aizkuņģa dziedzera vēzis un kavēta operācija - visa patiesība par Stīva Džobsa nāvi

Kompānijas "Apple" vadītājs Stīvs Džobss nenoliedzami bija ģēnijs, kurš ar lozungu “Domā citādi” revolucionizēja mūsdienu tehnoloģiju un ikdienā lietotajās digitālajās ierīcēs vienādā mērā akcentēja gan funkcijas, gan stilu. Taču spožā ģēnija ēnas puse bija viņa egomaniaka raksturs. Džobss, piemēram, ilgu laiku neatzina savu ārlaulības meitu, viņš nebija filantrops un aizliedza arī "Apple" ziedot labdarībai, un viņš mēdza novietot savu sudraba mersedesu stāvvietās, kas paredzētas invalīdiem.

Šogad februārī Džobss būtu svinējis 64. dzimšanas dienu, taču nu jau vairāk nekā septiņus gadus atdusas neiezīmētā kapavietā Kalifornijā. Viņš nomira ar aizkuņģa dziedzera vēzi, kura operāciju atlika gandrīz gadu. Džobss to vēlāk nožēloja, arī lielākā daļa ārstu atzina, ka šī kavēšanās bija liktenīga.

Viņš nezināja tādu aizkuņģa dziedzeri

2003. gadā Stīvam Džobsam tika atklāts aizkuņģa dziedzera vēzis, bet viņš pat nezināja, kas ir aizkuņģa dziedzeris. Džobsa izglītībā bija robi – viņš kopš bērnības cīnījās ar nesekmību, jo nespēja pieņemt tradicionālo izglītības sistēmu un faktiski mācījās tikai to, ko pats gribēja. 2005. gadā Stenforda Universitātē Džobss augstskolas beidzējiem teica runu, kurā skāra ne tikai izglītību, bet arī savu mirstīgumu.

“Apmēram pirms gada man atklāja vēzi. Skenēšana bija 7.30 no rīta, un tā skaidri parādīja audzēju aizkuņģa dziedzerī. Ārsti teica, kas tas gandrīz noteikti ir neārstējams vēža veids un es nedzīvošu ilgāk par trim līdz sešiem mēnešiem. Viņi ieteica man doties mājās un nokārtot visas savas lietas, kas ārstu valodā nozīmē gatavoties mirt – dažos mēnešos mēģināt saviem bērniem pateikt to, ko būtu teicis nākamajos desmit gados, pārliecināties, ka viss ir tā sakārtots, lai ģimenei būtu, cik vien iespējams, viegli. Tas nozīmē atvadīties,” Džobss atcerējās savā runā.

“Vēlāk vakarā man veica biopsiju – caur rīkli un kuņģi ievadīja zarnās endoskopu, iedūra aizkuņģa dziedzerī adatu un paņēma dažas audzēja šūnas. Es biju narkozē, bet mana sieva, kas bija klāt, teica: kad ārsti izpētīja šīs šūnas zem mikroskopa, viņi sāka raudāt, jo tas izrādījās ļoti retas formas aizkuņģa vēzis, kas ir ārstējams operējot. Man veica operāciju, un tagad viss ir labi. Tas bija brīdis, kad atrados vistuvāk nāvei, un ceru, ka dažu nākamo desmit gadu laikā vairs tik tuvu nenonākšu.”

Džobsa cerības nepiepildījās – 56 gadu vecumā 2011. gada oktobrī vēzis viņu uzvarēja.

Rets gadījums

Pēc Stīva Džobsa nāves sākās plaša diskusija – vai daļa vainas fatālajā iznākumā nebija operācijas novilcināšanai? Proti, 2003. gadā Džobss tā vietā, lai paklausītu ārstu ieteikumam veikt tūlītēju operāciju, nolēma vispirms izmēģināt citas metodes: vegānu diētu, badošanos un sulu kūres (viņš tāpat visu mūžu neēda gaļu, tikai – zivis), akupunktūru, ārstniecības augu līdzekļus un pat ekstrasensa palīdzību. Tikai pēc deviņiem mēnešiem Džobss padevās un devās uz operāciju.

Prominenti ārsti komentēja, ka Džobsa izvēle ir novedusi pie “nevajadzīgi agras nāves”. Visskarbāk izteicās komplementārās un alternatīvās medicīnas pētniece, Integratīvās onkoloģijas biedrības dibinātāja Barija Kasileta (Barrie R. Cassileth): “Džobsa ticība alternatīvajai medicīnai, šķiet, maksāja viņam dzīvību. Viņam bija vienīgais aizkuņģa dziedzera vēža veids, kas ir ārstējams. Būtībā viņš izdarīja pašnāvību.”

Ja Džobsam būtu visizplatītākais aizkuņģa dziedzera vēzis, adenokarcinoma, viņš, visticamāk, būtu nomiris 2003. gadā drīz vien pēc noteiktās diagnozes. Taču Stīvs Džobs bija “rets gadījums”. Izrādījās, viņam bija rets audzēja veids – neiroendokrīns audzējs jeb aizkuņģa dziedzera saliņu šūnu karcinoma, ko izoperēja 2004. gadā. Operācija šādai diagnozei ir pirmā izvēle. Ja to nav iespējams veikt, vēža slimnieku ārstē ar ķīmijterapiju vai citām metodēm. Bieži vien pacientu dzīvildze var sniegties gadiem un pat gadu desmitiem, jo audzējs attīstās lēni un labi padodas ārstēšanai.

2009. gadā Džobsam vēzis bija izplatījies aknās, un tika veikta aknu transplantācija – operācija, kas parasti netiek ieteikta cilvēkiem ar šo audzēja formu, jo nav zināms, vai tā neveicina slimību. Šajā gadījumā vēzim bija agresīva forma, un tad tas parasti nav apturams. 

Katram tiesības uz savu izvēli

Tagad, kad kaislības norimušas, mediķi un zinātnieki norāda: plaši izplatītais uzskats, ka Džobsa lēmums vispirms ārstēties ar komplementārās un alternatīvās medicīnas metodēm paātrināja viņa galu, nav korekts. Pirmām kārtām tāpēc, ka publiski nav pieejami nekādi viņa ārstēšanās dokumenti. Turklāt alternatīvās metodes joprojām ir tik maz zinātniski pētītas, ka neviens nevar apgalvot, vai un cik efektīvas tās varētu būt pirms vai pēc operācijas.

Džobss bija ļoti gudrs, ārkārtīgi bagāts cilvēks ar labiem sakariem. Viņam bija pieejami pasaulē labākie padomdevēji no mediķu aprindām un nebija nekādu finansiālu šķēršļu, lai saņemtu jebkādu ārstēšanu. Var pieņemt, ka viņa ārsti sameklēja vislabākos medicīniskos pierādījumus, kā viņu ārstēt konkrētās slimības gadījumā. Un viņš nebūt nav vienīgais, kurš vērsās pie komplementārās un alternatīvās medicīnas, – tiek lēsts, ka ASV pēc vēža atklāšanas komplementārās un alternatīvās medicīnas metodes izmanto 43–67 % cilvēku.

No otras puses, Valtera Aizaksona grāmatā par Džobsa dzīvi atklājas, ka slimnieks pats internetā meklējis alternatīvās ārstēšanas iespējas un viņa tuvinieki – sieva, māsas, kolēģi – veltīgi centušies viņu pārliecināt ārstēties ar tradicionālo medicīnu. “Galvenais, ka viņš īstenībā nebija gatavs darīt pieejamu savu ķermeni. Grūti kādu piespiest to darīt,” biogrāfam bija teikusi Džobsa sieva Lorēna. “Ķermenis eksistē, lai kalpotu garam.”

Džobss jaunībā septiņus mēnešus ceļoja pa Indiju, lai gūtu garīgo apgaismību, vēlāk uz laiku pievērsās budismam, bet pēdējos gados nodarbojās ar meditāciju. Varbūt Džobsa izvēli diktēja viņa garīgā pieredze. “Manuprāt, viņš juta: ja tu ignorē to, ko negribi redzēt eksistējam, tev var piemist maģisks domāšanas spēks. Tā iedarbību viņš bija pieredzējis agrāk,” savu versiju televīzijas intervijā vēstīja Aizaksons. Pirms operācijas Džobss “gribēja daudz runāt par to, kā viņš to nožēlo”.

Nāve ir labākais izgudrojums

“Nāve ir dzīves vislabākais izgudrojums. Tas ir līdzeklis, lai mainītu dzīvi. Nāve novāc visu veco, lai dotu vietu jaunajam,” Džobss paziņoja jau minētajā uzrunā Stenforda Universitātē. “Atcerēties to, ka drīz būs jāmirst, ir vissvarīgākais man zināmais līdzeklis, kas palīdzējis dzīvē veikt lielas izvēles. Tāpēc, ka gandrīz viss – visas ārējās cerības, viss lepnums, visas bailes no šķēršļiem vai neveiksmes – tas viss nāves priekšā atkrīt, atstājot tikai to, kas ir patiešām svarīgs.”

“Jūsu laiks ir ierobežots, tāpēc neizšķiediet to, dzīvojot kāda cita dzīvi. Neļaujieties dogmas slazdiem – dzīvošanai pēc citu cilvēku domu rezultāta. Neļaujiet, lai citu viedokļu troksnis apslāpē jūsu pašu iekšējo balsi. Un, vissvarīgākais, saņemiet drosmi sekot savai sirdij un intuīcijai. Tās kaut kādā veidā jau zina, ko jūs īstenībā gribat. Viss pārējais ir otršķirīgs.”

Viņš gribēja, kā labāk, un negribēja mirt, bet dzīvei ir savi likumi. Vari būt ģēnijs un miljardieris, bet tāpat neesi pasargāts no kļūdām, slimības un nāves. Vairākus gadus pavadīdams nāves ēnā, Džobss galu galā rezumēja savas dzīves jēgu: “Tas, ka esmu bagātākais cilvēks kapos, man neko nenozīmē. Bet iet gulēt ar apziņu, ka esam paveikuši kaut ko brīnišķīgu… tas man ir svarīgi.”