"Četru baltu kreklu" Bella jeb Līga Liepiņa: "Es nebiju skaistā aktrise"

Ir pats dienas vidus, un teātrī ir pauze starp mēģinājumiem. Mēs ielavāmies tumšajā skatītāju zālē, un, pirms kāpt uz skatuves, Līga novelk zābaciņus. Ir nerakstīti likumi, kurus pārkāpt nedrīkst. Par spīti dzīvesdrauga, dramaturga Paula Putniņa, zaudējumam pagājušā gada nogalē, Līga ir moža un darbīga. Un kā vienmēr laipna, bet savrupa.

No pierobežas

– Vai arī jums šķiet, ka šeit, tukšajā un tumšajā zālē, ir īpaša enerģija?

– Jā. Pirms tam te bija mēģinājums. Tā ka… te visu laiku ir pilns ar enerģiju, jau simt gadu. Remonta laikā gan, iespējams, daudz kas pazuda.

– Jūs vispār ticat tādām enerģētiskām lietām? Pievēršat uzmanību zīmēm?

– Mani daudz kas interesē, bet, lai pievērstu īpašu uzmanību – nē. Jāsaka gan, ka es ļoti paļaujos uz intuīciju. Laika gaitā esmu pārliecinājusies, ka tā man palīdz. Kaut tāds piemērs – kad tikko izlasu lugu, pirmais iespaids parasti ir visprecīzākais. Domāju – kāpēc? Jo tajā brīdī es nepieslēdzu prātu, uztveru intuitīvi, un tas ir visprecīzāk.

– Kā strādājāt ar "Cīrulīšiem" – ja ne skatītājiem, tad aktieriem no galvas zināma luga?

– Tikai tiem, kas kādreiz jau spēlējuši. Es pāris reižu esmu redzējusi filmu un Dailes teātrī reizes divas izrādi, kur mammu spēlēja Esmeralda Ermale. Interesanti, to tikai gadu gaitā esmu piefiksējusi – kad vēlreiz atgriezies pie zināma materiāla, ir jāprot atslēgties. No priekšstatiem, no visa. Tas ir treniņš, lai visu, kas bijis, spētu nomest nost. To varētu saukt par profesionalitāti – tikt pie nulles punkta un sākt visu no jauna.

– Jūsu Olga Cīrulīšos ir ļoti žiperīga.

– Harijam Gulbim lugā arī viņa ir tāda šiverīga kaimiņiene, pilnīgi no citas pasaules nekā Cīrulīšu ģimene. Viņa ienes savu pasaules uztveri.

– Tipisks vācēja gars, praktiskais latvietis.

– Vecā paaudze, kas dzīvojusi smagos apstākļos, jau tā dara. Daudz arī no savas dzīves atceros – tikko parādījās plastmasas maisiņi, mēs taču tos mazgājām! Un tas automātiski uzvedībā saglabājas – nemest ārā, noderēs.

– Jums arī tas piemīt?

– Man tā kā mazāk. Bet vispār zinu, ka ļoti daudziem mana gadagājuma ļaudīm tā ir. Tas laiks savu iespaidu ir atstājis, jā, ļoti.

– Jūs bijāt pēckara bērns.

– Tieši pēc kara piedzimu, 1946. gadā. Rūjienas slimnīcā. Bet var teikt, ka esmu no Naukšēniem. Turpat netālu dzimtas saknes bija arī Liepiņu Harim.

– Viņš jums radinieks?

– Iespējams, ka varētu ko atrast, bet Liepiņu vispār ir šausmīgi daudz, un daļa arī no tās puses. Katrā ziņā līdz 1700. gadam nekāda saistība ar Hara dzimtu neparādās.

– Esat skatījusies baznīcas grāmatās?

– Izrakstu no baznīcas grāmatas man iedeva muzeja vadītāja Līga Siliņa, tajā varēja redzēt, ka mans tēvs ir pierakstījis, kad esmu piedzimusi un kristīta.

– Jūs kristīja padomju laikā?

– Jā, bet mācītājs atbrauca uz mājām.

Ar atsperi

– Kārlis Kazāks savos izlokšņu raidījumos atklāja, ka pretstatā kaimiņiem, lēnīgajiem igauņiem, rūjienieši ir izdarīgi, veikli ļaudis. Varbūt no turienes jums tas temperaments?

– Es dzīvē gan tāda neesmu...

– Nesen raidījumā Filmas arheoloģija Ināra Slucka teica, ka jūsos ir smiekli, šarms un žiperīgums, kāda jaunības atspere.

– Nē, vai nu bez atsperes?! Kā lai saka… Kad vajag, kad dzīve piespiež, tad varu būt arī tāda, bet ka visu laiku… nevarētu teikt. Vispār es ļoti grūti komunicēju, tāpēc bieži vien mani uzskata par lepnu. Man nav izteiktas spējas ar visiem atrast kopīgu valodu.

– Esat teikusi, ka jums mamma bija stingra.

– Jā. Tāpēc man noteikti arī nav šīs prasmes, jo mamma visu darīja. Un man pateica, kas jādara, pašai nebija par to jādomā.

– Viņa jūs negribot izveidoja par otrā plāna aktrisi?

– Es nezinu. Nē.

– Domāju, dzīvē, ne teātrī…

– Saprotu. Nu… nezinu. Tā vienkārši ir likumsakarība – ja iepriekšējā paaudze ir riktētāji, darītāji, tad nākamā ir pretēja. Piemēram, mana mamma ir beigusi Kaucmindi, ļoti garšīgi gatavoja ēst. Man pa to laiku kūtī vajadzēja visus lopus pabarot, izslaukt govi. Tāpēc virtuvē esmu nepraša, bet kūtī man jebkuru darbu var dot, es tikšu galā.

– Varbūt viņai nemaz nepatika, ka virtuvē kāds maisās pa kājām?

– Es tā nedomāju. Dzīve vienkārši tā nokārtoja. Kādam taču uz to kūti arī bija jāiet. Ikdiena jau piespiež ēst taisīt, bet virtuvē es improvizēju. Kādreiz iznāk, kādreiz ne. Tā, ka es ļoti precīzi zinātu un mani aizrautu pagatavot ko īpašu, tā nav. Kāds nu raksturs katram ir ielikts. Arī tas, kur esi audzis, raksturu paveido bišķi citādu. Protams, paliek pamats, kas ir dots no vecākiem.

– Jūs bijāt vienīgais bērns ģimenē?

– Nē, man bija daudz vecāki brāļi. Līdz ar to es biju diezgan vientulīga. Bet viņi ļoti, ļoti piedomāja par mani. Es viņiem biju mazā māsiņa.

Kā mājās atrāpot

– Bellā no filmas Elpojiet dziļi (Četru baltu kreklu otrs nosaukums) var just pašapziņu, viņa neizskatās kā mammas apspiests bērns, bet ar mugurkaulu.

– Kaut arī es to ļoti spēlēju paštēlā, tas ir cits cilvēks. Nekādas pieredzes man nebija, tikko Kinoaktieru studijā biju iestājusies. Mēs ļoti daudz ar režisoru Rolandu Kalniņu runājām, un no tā visa pamazām sapratu, kas tā ir par meiteni.

– Ko viņš jums teica?

– Vai tad es atceros! Visu ko runājām...

– Viņš jūs sargāja no lielajiem runčiem – Pūcīša un citiem?

– Nē… Gan Eduards Pāvuls Pie bagātās kundzes, gan Uldis Pūcītis Četros baltos kreklos izturējās ļoti tēvišķīgi un sirsnīgi, kā partneri palīdzēja, mums tīri cilvēciski bija ļoti labas attiecības.

– Mamma labprāt jūs no laukiem palaida uz Rīgu?

– Jā. Mani brāļi bija piedzimuši Rīgā, no sākuma vecāki tur arī dzīvoja, strādāja, bet tad aizbrauca atpakaļ uz laukiem. Pirms kara mamma ar saviem brāļiem un māsām pa visiem bija nopirkuši jaunsaimniecību, tikko paguvuši iekārtot, kā nāca padomju laiks, brāli izsūtīja, arī māsu gribēja uz Sibīriju.

Mammas brālis atgriezās, to es redzēju, kā viņš ierāpoja. Manuprāt, viņam bija paralīze, meža darbos dabūjis ērču encefalītu. Tur, Sibīrijā, jau neviens par ārstēšanu nedomāja.

Kad Staļins nomira, varēja braukt mājās. Kāds draugs viņu atveda. Mana vecāmamma, starp citu, bija igauniete; bija laiks, kad pierobežā daudzi nāca kalpot pie zemniekiem. Tad viņa ar manu vecotēvu sapazinās.

Padomju laikā mana mamma skaitījās neuzticama, viņa savu māsu izglāba – sadzirdīja čekistus, un viņa tikmēr aizskrēja uz kaimiņmāju. Taisni brīnums, ka nepievāca. Māsa pēc kara slēpās starp sienām – starp labības klēti un guļamo, tikai vēlāk pārnāca uz vienu no istabām.

Kad Staļins nomira, tad nāca ārā. Man kā bērnam to visu tikai pēc tam izstāstīja. Arī cik viltīgi un gudri – mamma nosauca savu māsu kaimiņienes vārdā, par Ķepalmu. Kad viņa iznāca ārā, man vajadzēja pāriet uz Elīnu, bet es nekādi nevarēju.

Man kamera ir draugs

– Cik gadu jums bija, kad atnācāt uz Rīgu?

– Skolā mācījos Mazsalacā. Uz Rīgu atnācu veselības problēmu dēļ, divus gadus bija jāārstējas, tajā laikā mācījos 2. vidusskolā. Sākumā dzīvoju pie radiem.

– Atradāt mašīnrakstītājas vietu?

– Tas bija laiks, kad līdztekus mācīja arī profesiju, tiku uz stenogrāfiju un mašīnrakstīšanu. Iemācījos rakstīt aklajā, neskatoties uz klaviatūru. Pēc tam arī Zooloģiskajā dārzā pastrādāju.

– Kamieļiem aploku tīrījāt?

– Kopu kamieļus, tiešām! Un lamas. Bet tad jau sākās filmēšana.

– Jums kāds ieteica Kinoaktieru studiju?

– Biju domājusi iet uz aktieriem, bet tolaik nebija tā, ka katru gadu uzņem nezin cik, un daudz nelaimīgu cilvēku apkārt staigā. Uzņemšana bija ik pēc četriem gadiem. Uz Kinoaktieru studiju gāju intereses pēc, lai zinātu, kā ir ar manu nākotnes nodomu.

Tā bija pirmā Kinoaktieru studija. Pirmā vadītāja bija Līvija Akurātere, tikai pēc gada vai diviem viņu nomainīja Arnolds Liniņš. Mācības notika kinostudijā, mēs režisoriem bijām acu priekšā, un viņi varēja izvēlēties savām filmām.

Ar kino man liktenīgi paveicās. Tikko biju Četros baltos kreklos nospēlējusi, kā uzreiz paņēma Leonīds Leimanis Emmas lomai Pie bagātās kundzes. Bijušas jau arī citas lomas.

– Saskaitīju – kādas divdesmit piecas.

– Apmēram. Man paveicās, ka nokļuvu pie talantīgiem režisoriem.

– Jaunības filmās izskatās, ka ļaujaties plūdumam, režisora rokai un pat īpaši nespēlējat.

– Man liekas, tas vieglums vai dabiskums nāca ļoti organiski, jo es teātri vēl nebiju spēlējusi.

– Nebijāt samaitāta…

– Grūti teikt, vai tā ir samaitātība… Bet es sāku ar kino. Pirmajā lomā man nekas nebija jāspēlē, vienkārši jābūt.

– Bet Emma Bagātajā kundzē…

– Jā, tas bija raksturs. Vajadzēja tikt iekšā viņas domāšanā. Acīmredzot tie režisori mani pareizi virzīja. Nezinu, neesmu tā analizējusi. Vienīgais, ko varu teikt, un tas gan manī ir palicis – ka kamera mani absolūti netraucē. Man tā ir kā draugs. Acīmredzot tam sākuma darbam ir ļoti liela nozīme.

– Droši vien bija svarīgi, kādi ir operatori kā personības.

– Tā bija klase. Operatori arī tīri cilvēciski bija ļoti augsta līmeņa. Vai viņiem tas bija mācīts, vai arī cits no cita pamazām apguva… Viņi prata ar aktieriem sadzīvot.

– Lai panāktu rezultātu…

– Jā, lai aktieris būtu normāls. Operatoriem ir milzīga loma ķinītī.

– Vispirms bijāt Jaunatnes teātrī. Kā nokļuvāt Nacionālajā?

– Jo es aizgāju no Jaunatnes teātra. Bija brīdis, kad domāju vispār iet prom. Man likās, ka es tomēr nevaru. Tad vienu gadu padzīvoju pa laukiem.

– Pie govīm atkal?

– Nē, vienkārši tāpat. Piebalgā.

– Jau bijāt pazīstama ar Paulu?

– Jā, un man jau bija bērniņš. Abas ar Annu aizbraucām uz laukiem, bet kaut kas man vēl lika domāt – varbūt es tomēr Nacionālajā varētu. Uzaicināju uz randiņu Jaunušanu, atceros, mēs te, parkā, uz soliņa apsēdāmies…

– Jūs viņu jau pazināt?

– Nē, vienkārši piezvanīju.

– Bija dūša?

– Tad bija. Gribēju pamēģināt vēlreiz. Un viņš bija atsaucīgs. Bet ne jau štatā uzreiz paņēma.

– Viņš, protams, filmas bija redzējis un saprata, ka neesat pilnīgi balta lapa?

– Jā, varbūt arī tāpēc. Viņš deva man lomas, bet tad bija tas trakais periods, kad man teica – es tevi nedzirdu! Es tevi nesaprotu! Kamēr pamazām… Tās bija mokas.

Piemineklis jaunībai

– Bellas un arī Emmas tēls savā ziņā ir kā jaunības un skaistuma etalons. Bet vai tas jums nenodarīja pāri, ka jums jaunību bija grūti palaist vaļā?

– Nekad.

– Jūs mācējāt ar mīlošu vīru audzināt divus bērnus, izdzīvot šodienu un nepieķerties aizejošajam?

– Man tas nav bijis nekad – ne sapņos neesmu domājusi tādas domas.

– Pati neiemīlējāties tajos ekrāna tēlos?

– Nē. Man – jo trakāka loma, jo labāk. Bieži vien es arī vecākas sievietes dabūju spēlēt. Labi, sākumā biju tajās filmās, bet es nekad neesmu bijusi tāda prīma, skaistule. Tajā laikā tas bija svarīgi, bija tāds etalons, ka visām aktrisēm, sevišķi kino, jābūt skaistām.

– Man liekas, jūs bijāt ļoti skaista.

– Bet es tā neskaitījos. Es nebiju skaistā aktrise. Tajā laikā skaistās bija tādas kā Ingrīda Andriņa, Astrīda Kairiša, Esmeralda Ermale. Regīna Razuma tika uzskatīta par īpaši skaistu.

– Saka, skaisti cilvēki esot izlutināti. Jūs tā nejutāties? Nebija tā, ka puiši jūs vadāja pa kafejnīcām, sauca uz randiņiem?

– Nu, viss kaut kas bija.

– Kad ar Paulu iepazināties, todien gājāt ar Ģirtu Jakovļevu un Uldi Dumpi…

– Jā, mēs devāmies uz kafejnīcu Turaida.

– Svinēt?

– Nē, vienkārši pasēdēt pēc provēm.

– Un priekšā bija jaunais dramaturgs Pauls Putniņš?

– Jā, viņam Zelta dieviete tikko bija iestudēta.

– Daudzsološs?

– Nu, tad vēl grūti bija pateikt. Tikai sākums.

– Nejutāt viņā to raudzi ar savu sievietes intuīciju?

– Neko es nejutu. Nu, tas arī tāds liktenīgs gadījums. Bet par to es negribu tagad…

Spēlēt ar meitu

– Kā redzējāt savu Annu augam?

– Es jau negribēju gan, ka viņa būtu aktrise. Man likās, ka tas ir grūti. Tolaik, kad viņa auga, es domāju, ka labāk tomēr ir kaut ko citu darīt.

– Tagad Anna Putniņa ir sava ceļa gājēja – aktrise, bet viņiem ar vīru, dramaturgu Lauri Gundaru, ir savs uzņēmums, teātra artelis.

– Tā gluži varbūt nevar teikt, ka savs uzņēmums, jo Teātris TT nav vieta. Tas ir kā projektteātris. Daži studenti pie viņas kaut ko iestudē.

– Arī Ingai Tropai tā bija viena no platformām?

– Uz izrādi Dāmas viņu gan uzaicināja, tā nebija pašas Ingas iecere. Lugu Annai bija ieteicis viņas vīrs, kurš mācīja jaunos dramaturgus. Teica – tas ir kolosāls materiāls.

– Justīnes Kļavas luga.

– Jā. Tā mēs ar Ingu satikāmies.

– Kā ir spēlēt tādā nestandarta projektā?

– Ļoti interesanti.

– Izrāde notiek dzīvoklī. Vai staigājat no istabas uz istabu, un skatītāji dodas jums līdzi?

– Nē, viņi sēž vienuviet un skatās ekrānā. Un šad tad redz spēli arī dzīvajā – kad viņiem pietuvojamies. Dzīvoklī tomēr ir pašauri, bet visas dzīvās skaņas viņi dzird. Man vispār patīk strādāt ar jaunajiem, interesanti, ko viņi domā.

Ja ir iespēja, labprāt piedalos studentu diplomdarbos, pagājušajā gadā izrādi Līdz kāzām sadzīs iestudēja Laura Upeniece. Viņa uzveda arī Kāršu spēli Dailes teātra Mazajā zālē, mūs ar Intu Tiroli uzaicināja, mazliet paspēlējām. Caur šādu piedalīšanos studentu diplomdarbos iepazīstu pavisam jauno paaudzi – kā viņi skatās uz teātri, kas viņiem ir vērtīgs. Tas ir ļoti interesanti.

– Jūsu dēls neiespruka teātra vidē…

– Nē.

– Viņš iesakņojās Piebalgā?

– Kad studēja, vēl bija Rīgā, tad nodibināja ģimeni, un, tā kā sieva ir no Piebalgas, abi izlēma atgriezties.

– Indriķis ir lauksaimnieks?

– Nē, viņš ir beidzis politologus. Viņam nav nekādas saistības ar lauksaimniecību.

– Jūs Piebalgu savulaik pieņēmāt par savu vietu?

– Nē.

– Tiešām visu laiku tur jutāties kā iegātne?

– Vairāk tā. Savukārt bērni pat ļoti pieņēma.

– Jums tur bija lauku mājas, uz kurām braucāt?

– Jā, vīram dzimtas mājas, tādas simtgadīgas.

– Kāpēc nepieņēmāt?

– Piebaldzēni ne katru arī tā pieņem. Ja tu viņu šnitē īsti neiederies, tad arī paliksi pusceļā. Man jau tas raksturs arī acīmredzot nav tik pakļāvīgs, man arī pietrūka laika pielāgoties. Taču tas nenozīmē, ka es nenovērtētu labo, kas tur bija. Man ir ļoti liels prieks, ka dēls atgriezās, jo viņa saknes taču ir tur.

Biju pieradusi, ka man tic

– Ivara Kleina grāmatā Iemiesošanās jūs atzīstat, ka savu teātra mūžu vērtējat kā ne īpaši izdevušos.

– Es tā domāju, jā. Katrā ziņā sevišķi apmierināta ar sevi teātrī nejutos.

– Varbūt nesatikāt savu režisoru?

– Grūti teikt. Kino es jutu milzīgu uzticēšanos, un aktierim tas ir ļoti svarīgi. Ne tikai man. Bet teātrim es netiku tādā veidā klāt. Jaunušans man deva lomas, bet viņam bija cits stils, lai gan ar laiku es pie tā pieradu. Viņš mani lamāja, un man bija bailes.

Viņš bija labs un man daudz ko iemācīja, taču nāca nevajadzīgi pārdzīvojumi, un tas sasaistīja. Ja es būtu otrādi sākusi, ar teātri, varbūt man tā neliktos.

– Nepieļāvāt ģimenes būšanas, jo kādu laiku Pauls bija režisors Dailes teātrī?

– Kad man bija problēmas ar teātri, viņa tur vairs nebija. Tad viņš tikai rakstīja.

– Jūs mājās paraudājāt uz pleca, pasūdzējāties?

– Nē. Mēs ļoti patstāvīgi savus darbus darījām. Un netraucējām. Protams, ka viens par otru interesējāmies, bet tikai tad, kad darbs bija jau gatavs. Kad Pauls rakstīja, viņš nekad neteica, ko un kā, viss galds bija noklāts pierakstiem. Bija noruna, ka tikai tad, kad darbs būs gatavs, mēs par to runāsim. Un man pat prātā nenāca pētīt. Tāpat es mācījos savu lomu. Vērtējām pēc tam.

– Jūs tiešām bijāt pirmā viņa darbu lasītāja? Izteicāt savas domas?

– Izteicu gan, bieži vien arī ļoti kritiski. Tās tika uzklausītas, bet ne vienmēr saklausītas (smejas).

– Kā spējāt sabalansēt teātra un mājas dzīvi – jums bija harmonija?

– Nē. Bērnu vešana uz skolu, ēst gatavošana – tas bija kā pienākums. Viss bija jāvar. Bet tas bija ļoti, ļoti nervozi un grūti. Man palīdzēja mamma, viņa bija atnākusi dzīvot pie mums uz Rīgu.

– Centāties bērnos arī citas intereses raisīt vai ļāvāties, ko paši atradīs?

– Es ļāvu, nejaucos. Atcerējos, kā mani visu laiku riktēja un teica, kā vajag un kā nevajag. Man tas tik ļoti traucēja, tāpēc nekad to neesmu mēģinājusi saviem bērniem darīt.

– Daudzi droši vien neatceras, ka jūs arī Limuzīnā spēlējāt, bijāt mamma puķainajām meitenēm…

– Man kādi septiņi bērni tur bija, arī mana Anna. Tā vienkārši sanāca, dzīvojāmies visi pa Raiskumu, kur notika filmēšana.

– Tā droši vien bija skaista vasara?

– Tik tiešām. Un tādas bija daudzas. Ja filmēšana notiek brīvā dabā, tas vienmēr ir interesanti. Man patīk iepazīt pavisam citas vietas. Kad Smiltenē filmējām Klāvu Mārtiņa dēlu, man cilvēki kļuva kā radi, tur dzīvojām visu vasaru. Jā, tas ir dīvaini – iepazīsti pilnīgi svešus, un viņi tev kļūst par draugiem.

Smīdināt ir jāprot

– Jums tagad ir lomas teātrī. Ko vēl bez Cīrulīšiem spēlējat?

– Šis tas vēl ir, bet es aizgāju no štata. Pagājušajā sezonā. Sapratu, ka tomēr ir jāaiziet pašam, nevis jāgaida, lai pasaka…

– Ko jums tas dod?

– Zināmu brīvību. Ka neesi kā zaldātiņš, kuram jebkurā brīdī var pateikt… Un man arī mājas apstākļi nebija tādi, ka ļoti būtu varējusi štatā darboties.

– Meitenes vēl spēlējat?

– Jā. Un vēl ir Tomuļu māte Skroderdienās. Arī Latgola vēl iet, tūlīt būs 150. izrāde.

– Jums ir atbilde, kas cilvēkus tai pievelk?

– Foršs, veselīgs humors. Tāda vienkārša, patiesa izrāde, viegli uztverama. Protams, intelektuāls cilvēks varbūt uz to nenāks un neko tur neatradīs, bet ir vajadzīgas arī tādas. Un, redz, jau nez cik gadu iet.

– Cīrulīši ir smaga izrāde. Es uz to biju piektdienas vakarā un jutu, ka cilvēki ķeras pie katras iespējas pasmieties – acīmredzot vajag izlādēties. Jums patīk komēdijās spēlēt?

– Jā. Un tas nemaz nav viegli. Ar komēdijām ir tā – vai nu tev tas ir dots, vai nav. Ir tādi, kas nevar. Tas atkarīgs no cilvēka, iemācīt nevar. Lai gan nezinu, grūti teikt. Piemēram, Kroderam bija kolosāla humora izjūta, bet komēdijas viņš neprata taisīt. Cik reižu mēģināja, nekas viņam nesanāca.

Domas un kleitas

– Kāda ir jūsu dzīve ārpus teātra?

– Nu, tagad… es attopos. Vienā vārdā. Daudz pārdomu.

– Ir atziņas?

– Nekādas (smejas). Ja cilvēks domā, ne vienmēr ir atziņas. Viņš vienkārši domā. Un tad ar laiku kaut kas izveidojas.

– Esat cilvēks, kas spēj uzticēties tuvajiem, vai vairāk vienatnē visu pārdzīvojat?

– Vairāk viena, jā. Vienkārši tā esmu radusi. Jau no bērnības. Tāds piemērs – visi meklē psihoterapeitus, bet es nevaru iedomāties, ka man jāiet pie sveša cilvēka un viņš kārtos manu pasauli. Ar to es pati gribu tikt galā. Nezinu, kā nosaukt šo īpašību. Vai tā ir vienpatība...

– Mēs neesam tā radināti.

– Tur jau tā lieta – mēs tā esam audzināti.

– Jums dzeja, daba vai kino ir tās vietas, kur var atrast atbildes, sakārtoties?

– Vairāk daba. Man tajā patīk būt vienai. Arī uz izstādēm es labprāt eju viena, un koncertiem, izrādēm. Daudzi jautā, kā es viena pati… Kad piesakos uz citu teātru izrādēm, vienmēr jautā, cik biļešu – vienu vai divas? Saku – vienu. Lai gan lielākoties cilvēki iet divatā. Mani traucē, ja otrs ir blakus un runā. Man nevajag otru. Piemēram, izstāžu atklāšanās es neko neredzu, ir tikai runas, visi staigā ar vīna glāzēm.

– Vai domās pagājušogad braucāt līdzi Rolandam Kalniņam uz Kannām?

– Nē, man negribējās gan. Ja nebūtu jāģērbjas smalkās kleitās (smejas), tad varbūt gribētu.

– Kas zina, varbūt Džūlija Robertsa blakus nostājas…

– Šausmas. Tas bija pirmais, ko iedomāju – ja man tagad jāmeklē kāda kleita… Bet mani arī neviens neaicināja.

– Jūs vismaz labas domas sūtījāt līdzi Rolandam?

– Tā bija liela laimes izjūta… Redz, tomēr vajag nodzīvot tik ilgi kā Rolands, lai pieredzētu kaut ko tādu. Jau sen jaunāki kolēģi ir aizgājuši, bet viņš sagaidīja savu zvaigžņu stundu.

– Ārzemju kinograndi skatījās uz Bellu.

– Acīmredzot skatījās (smejas). Es tikai domāju, vai viņi saprot…