Vai viegli būt krievam latviešu televīzijā? Oļegs Ignatjevs runā atklāti

Personisku iemeslu dēļ – bija nepieciešama atpūta. Nekādas politikas vai citu ierobežojumu. Šis raidījums man kā žurnālistam ir liels izaicinājums un paņem ļoti daudz spēka. Vajadzēja uzlādēt «baterijas». Nu esmu gatavs jaunam izrāvienam.

Kā uzlādējāt «baterijas»?

Esmu garastāvokļa cilvēks, tāpēc dažkārt atļaujos nedarīt neko. Man svarīgs ir iekšējais komforts. Atjaunojos garīgi – lasīju grāmatas psiholoģijā, astronomijā, klasiskajā literatūrā, vēsturē, pārdomāju dzīvi un neatbildētus jautājumus profesijā.

Paldies par siltajiem vārdiem! Neapšaubāmi, tās tēmas, par kurām runāju savā raidījumā, man ir interesantas kā pilsonim, žurnālistam un cilvēkam. Tāpēc tā gluži nav, ka varētu pilnībā atdalīt sevi. Dzīvē esmu ļoti emocionāls. Un raidījums ir izaicinājums pārbaudīt sevi. Manā skatījumā viena no lielākajām kļūdām, ko pieļauj mūsu sabiedrība, ir tā, ka neprotam sarunāties un sadzirdēt, ieklausīties otra argumentos. Raidījuma gaitā arī es mēdzu nonākt pie secinājuma, ka manām emocijām nav bijis pamata, ka esmu kļūdījies. Reiz saņēmos un izlasīju par sevi ap 1500 komentāru internetā. Kāda sieviete rakstīja: «Zināt, pirms dažām dienām paklausījos Ignatjevu, un galīgi nepiekrītu viņam, bet jau trešo dienu par to domāju.» Mans uzdevums nav pārliecināt. Gribas, lai no raidījuma «Punkts uz i» cilvēki mācītos sarunāties savā starpā un domāt. Tieši tāpēc arī Latvijā būtu nepieciešams sabiedriskais kanāls krievu valodā.

Kādā vidē esat audzis?

Mazpilsētā. Vienīgajā krievvalodīgajā pilsētā Vidzemē – Sedā. Pēc visiem gēniem, man bija jākļūst par kūdras purva traktoristu. Pabeidzot skolu, man bija sliktas latviešu valodas zināšanas. Bet bija vēlme iestāties Latvijas Universitātē un kļūt par žurnālistu. Tādēļ pēc skolas beigšanas gadu ieturēju pauzi, lai pašmācības ceļā mācītos latviešu valodu. Izdevās tikt pat budžeta grupā. Manā ģimenē, izņemot tanti, kas dzīvo Baltkrievijā, nav neviena ar augstāko izglītību. Esmu otrais. Kad iestājos universitātē, manai ģimenei tie bija lieli svētki.

Kā veidojās jūsu saprašana par politiku un lojalitāte pret Latviju?

Tā veidojas joprojām. Esmu no nepilsoņu ģimenes – naturalizēts. Ja godīgi, skolas gados man bija nesaprašana, kāpēc vieni ir pilsoņi, bet citi, kas te dzimuši, – ne. Ļoti labi saprotu nepilsoņu, kas cīnījās par Latvijas neatkarību, aizvainojumu, nesaņemot pilsonību. Ja es tajos gados būtu piedalījies valstiski svarīgajos notikumos, droši vien domātu tāpat. Bet šie notikumi tālajā Sedā «aizgāja man garām». Tikai vēlāk, jau dzīvojot Rīgā, uzzināju par barikādēm.

Lūzuma punkts bija, kad 20 gadu vecumā komandējumā nokļuvu Maskavā, – sapratu, ka tur nevienam īpaši neesmu vajadzīgs… Latvijā negribēju nemitīgi dzīvot negatīvās emocijās, tāpēc naturalizējos. Bet es nepiekrītu sadalījumam «lojālajos» un «nelojālajos». Kur ir tie kritēriji, pēc kuriem varam atšķirt?

Latvija ir mana dzimtene, nekur citur negribu dzīvot.

Runājot par propagandu, kas palīdzējis jums noturēties? Pieļauju, ka ir bijuši vilinājumi.

Ticat vai ne, bet vilinājumu nav bijis. Tāpat kā nekad neviens man nav piedāvājis kukuli. Jā, kolēģi ir stāstījuši, ka kāds no deputātiem interesējies, kā var draudzēties ar Ignatjevu. Bet viņam pateikts, ka tas vienkārši nav iespējams. Cena, ko esmu samaksājis, lai paliktu žurnālists, nevis propagandists, ir liela. Kad strādāju TV5, bija ļoti liels spiediens uz mani. Kad nomainījās īpašnieki (profesionālajai žurnālistikai zelta laiki bija, kanālam esot «Murdoch New Corporation» paspārnē), bija jākļūst labvēlīgam pret Saskaņas centru. Tad arī mani atlaida...

No skolas gadiem esmu mazliet huligāns, pats par sevi. Tāpēc nekad necenšos nostāties vienā vai otrā pusē, esmu pa vidu, jo mani interesē, kur ir iemesls un taisnība. Arī tas palīdzējis, ka esmu sapņojis par žurnālista profesiju. Pēc tam, kad sapratu, ka kosmonauts nebūšu. (Smejas.)

Kāpēc?

Problēmas ar vestibulāro aparātu.

Man ir svarīgi augstie kritēriji, kas žurnālista profesijā pastāv. Uztveru politiķi nevis kā glābēju, bet darba ņēmēju, no kura jāprasa atbildība. Profesionāla žurnālistika ir uztvert visu kritiskām acīm.

Tas nav negatīvisms?

Nē, tas nav negatīvisms. Žurnālists tāpēc eksistē, lai sabiedrība ar viņa palīdzību ieraudzītu lietas, kas nav kārtībā.

Pasaku atklāti – sabiedriskā televīzija un radio ir gandrīz vienīgās redakcijas Latvijā, kur žurnālisti var strādāt, nebaidoties no politiskā spiediena.

Cerējāt, ka agri vai vēlu būs sabiedriskais krievu medijs?

Kad atnācu strādāt, runas par to vēl nebija. Esmu ar abām kājām un rokām par to. Nevis, lai man būtu vieta, kur strādāt, par sevi šajā ziņā neuztraucos. Tā būtu iespēja iekļaut krievvalodīgos Latvijas informācijas telpā. Kāpēc esmu pārliecināts par auditoriju šādam kanālam? Spēcīgs arguments ir mana pieredze TV5 Ziņu dienestā. Ziņu reitingi bija krietni augstāki nekā blakus esošajiem seriāliem. «Punkts uz i» krievvalodīgo auditorija ir augusi. Lai cilvēki skatītos mūsu raidījumus, jāveido pieradums ieslēgt LTV7. Krievu saturam jābūt joslai, kas aizņem septiņas dienas nedēļā.

Pirmo reizi dzirdu. Bet man patīk šis salīdzinājums! (Aizrautīgi smejas.)

Nē. Pat nezinu, kā viņi izskatās.

Esat bijis fitnesa treneris. Vai joprojām ar to nodarbojaties?

Jā. Jau astoņus gadus strādāju šajā jomā, kā arī nodarbojos ar jogu. Pateicoties fitnesam, varu savaldīt savu ķermeni. Un tas palīdz arī žurnālistikā. Kā saku jogas nodarbībās – es rūpējos par jūsu ķermeni, bet par savu dvēseli jūs varat parūpēties paši, kā jums ērtāk un pieņemamāk.

Tā ir izņēmums manā dzīvē. Nekad nenēsāju ne kaklasaites, ne gredzenus, kas mani ierobežo. Bet šo aksesuāru uzdāvināja mans draugs, talantīgais futbolists Osipovs, - atveda no Taizemes. Tāpēc nevarēju nolikt malā.

Ieva Valtere, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: no Izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva