Jurkāna mīļotā Linda Apse pamet darbu skolā

Linda ar bijušo politiķi Jāni Jurkānu jau vairākus gadus dzīvo prom no Rīgas, Salacgrīvas pusē, Jāņa lauku īpašumā pie pašas jūras. Veselu gadu Apsei ikdienā bija jāmēro ceļš uz Salacgrīvas skolu, ko viņa dēvēja par otrajām mājām. Linda ne tikai bērniem mācīja valodas zināšanas, bet arī bijusi piektās klases audzinātāja.

Lēmums atstāt skolotājas darbu brieda ilgākā laika posmā vai tika pieņemts pēkšņi?

Es savu darbu sāku ar tādu lielu, skaistu ilūziju – par skolotāja lomu mācību procesā, par pašu mācību procesu un to, cik radošs var būt skolotājs savā darbā. Bet radoši strādāt var tikai radošā kolektīvā...

Kā mainījusies jūsu ikdiena, kad nav darba skolā?

Skolu joprojām jūtu katru dienu. Par to atgādina bērni un daži kolēģi, kas man zvana teju katru dienu. Mani joprojām nodarbina izglītības jautājumi tādā plašākā, valsts līmenī. Savas pārdomas par bērnu attīstības psiholoģiju, pedagoģiju un izglītību es turpināšu publicēt sociālajos tīklos. Tur mēģinu analizēt kādu kompleksu problēmu, lai rosinātu dialogu. Man ir savs viedoklis, bet ne „pareizā” atbilde. Katram taču tā ir sava – atkarībā no pieredzes, apstākļiem un savas būtības.

Cik ļoti šajā visā bija iesaistījies Jānis? Vai viņš ir tas, kas dod padomus, vai vispirms pati izvērtējat un viņš atbalsta jebkuru lēmumu?

Protams, ka mēs daudz runājam. Par visu ko. Viņš man neuzbāžas ar saviem padomiem. Es prasu padomu situācijā, kad nonāku kaut kādās krustcelēs. Ar savu padomu viņš nemēģina mainīt manu „rokrakstu”. Tāda attieksme, protams, palīdz man stiprināt savas pārliecības.

Kādu tagad redzat savu ikdienu tuvākā laika posmā?

Es visu laiku dzīvoju „starp” – starp pilsētu un laukiem, starp Latvijas un Rietumu pieredzi, starp latviešu un angļu valodu. Tas ir interesants skatupunkts. Turpināšu mācīt valodas, ir daudz darba iespēju.

Privātā biznesa vide ir daudz dinamiskāka; tā nav noslogota ar birokrātiju, jo katrai darbībai jābūt ekonomiski pamatotai. Tādi ir izdzīvošanas noteikumi. Es turpinu mācīties. Jāturpina iesāktais pētniecības darbs. Tiešsaistē apgūstu divus kursus Kalifornijas Universitātē. Man ļoti pietrūkst Rietumu izglītības.

Gads ir tikai sācies. Vai ir kāda personīga apņemšanās, ko vēlaties īstenot šogad?

Man nepietika laika sportot, cik gribētos. Tagad atkal skrienu, peldu, cilāju hanteles.

Vai esat vīlusies Latvijas izglītības sistēmā?

Līdz ar straujajām politiskajām un tehnoloģiskajām pārmaiņām ir radusies milzīga plaisa starp bērniem un skolu. Mans skolā pavadītais gads liek domāt, ka izglītības sistēma un skola dzīvo vakardienā. Jaunajām tehnoloģijām, kas ienāk mūsu sadzīvē, jau ir vajadzīgi jauni, laikmetam sagatavoti cilvēki. Viņi domā citādi, saprot pasauli citādi.

Es nedomāju, ka mūsu izglītības sistēma kopumā ir virzīta uz kvalitatīvu nākotnes sabiedrību. Ir vajadzīgas jaunas skolotāju sagatavošanas programmas. Mūsu zemās izglītības kvalitātes problēma ir tā, ka skolotāji pamatā ir vecās formācijas ļaudis.

Vai skolotāju darbs ir nenovērtēts?

Divas svarīgākās profesijas ir – ārsts un skolotājs. Un labs ārsts nāk no labas izglītības sistēmas. Jautājums ir, vai mūsu izglītības sistēma ir virzīta uz lēta darbaspēka sagatavošanu vai cilvēkiem, kas ir kiberlaikmetam atbilstoši, jo runa principā ir par nākotnes valsti. Vai tiek sagatavots lētais darbaspēks, kas apkalpotu ārzemju uzņēmējus?

Un tad vēl zemais skolotāju atalgojums... Skolotāju algas ir pazemojošas. Un nav svarīgi, vai valsts finansējums ir pietiekams vai nepietiekams, svarīgi, vai skolotāju algas ir prioritāte naudas sadalē. Ar šādām algām profesionālus skolotājus noturēt būs grūti. Daudzi aizies uz privātskolām, kuras, kā skatos, veras vaļā cita pēc citas.

Vecāki ir gatavi ieguldīt naudu bērnu izglītībā. Un pareizi dara! Bet tas neizbēgami radīs sabiedrības noslāņošanos. Būtu gribējies, lai mūsu mazajā Latvijā ar mūsu intelektuālo resursu un ļoti pārdomātām, drosmīgām, inovatīvām un straujām reformām mēs radītu izcilu izglītības sistēmu. Ir taču, no kā mācīties, – somi, igauņi.

Kas notiek un kam vajadzētu notikt skolā?

Vai skola mainās atbilstoši laikmetam? Kaut kas, protams, mainās, bet bezjēdzīgi lēni. Mēs nevaram atļauties domāt par reformām laika nogrieznī līdz 2030. gadam. Līdz tam laikam būs jāpagūst reformēt izglītības saturu vēl pāris reižu. Tehnoloģiju laikmets ir nežēlīgi ātrs. Reformu mēģinājumi ir tik sarežģīti, ka nu jau grūti saprast, kas īsti tiek domāts ar „kompetenču izglītību”. Ko mēs sagaidām no vispārējās izglītības? Izglītību, kura dod zināšanas, lai attīstītu prasmes. Tas viss ir ļoti vienkārši un nav nekas jauns.

Cik liela loma ir izglītības saturam?

Es saprotu un piekrītu, ka viens no jaunā kompetenču modeļa mērķiem ir iemācīt saskatīt kopsakarības, parādību savstarpējo mijiedarbību. Latviešu valodas mācību grāmatas ir sausas un garlaicīgas. Kā var mūsdienās runāt par latviešu valodu, neskatot to kontekstā ar citām valodām?

Mācību grāmatās reti kur ir salīdzinoši piemēri ar svešvalodām. Ja bērniem stāstītu par valodām, kurās lietvārdiem ir vēl vairāk locījumu nekā latviešu valodā, un tādām, kurās vispār nav, tas kļūtu interesanti, jo tad ir diskusija – kāpēc mums ir, bet viņiem nav?

Dabiskās valodas jāsalīdzina ar programmēšanas valodām – jāparāda, kur ir dabisko valodu spēks. Šādas satura izmaiņas jau sen varēja ieviest, veidojot praktisko uzdevumu un teorētiskā satura datu bāzi, ko nepārtraukti papildinātu un uzlabotu. Skolotāji būtu ieinteresēti piedāvāt savus materiālus. Esmu droša, ka viss izglītības saturs īstenībā ir jau sen izstrādāts, bet nav savākts vienkopus.

Vai vērtēšanas sistēma ietekmē bērna pašvērtību?

Man nepatīk „vidējie” vērtējumi. Semestra gala atzīme ir tas, ko tu viņam esi iemācījis. Ja semestra sākumā ir 5, bet beigās 7, tad gala atzīmei būtu jābūt 7, jo tāds ir rezultāts. Ko mums dod vidējais vērtējums?

Politiskajā līmenī daudz runā par reemigrāciju. Vai esam gatavi integrēt Latvijas izglītībā bērnu, kurš līdz šim mācījies svešvalodā? Neizbēgami, ka bērnam klibos lasīt un rakstītprasme latviešu valodā, kas atspoguļosies visos mācību priekšmetos, kur valodas prasmes ir nepieciešamas.

Ir jādod laiks atgūt nokavēto, nevis jāsoda ar nesekmīgām atzīmēm. Un vēl šī padomju laika prakse atstāt skolēnu uz otru gadu! Es domāju, ka atstāt bērnu uz otru gadu ir skolas un skolotāju nabadzības apliecinājums.

Skola nav tikai zināšanas, tā ir arī sociālā vide. Vecāki ir nobažījušies par emocionālo vidi skolā. Ir ļoti būtiski, lai skolotāji saprastu jauno paaudzi. Tu nevari būt skolotājs – autoritāte, ja neesi ticis skolēnam klāt.

Jaunā paaudze ir jājūt – jāzina, ko viņi lasa, kādas datorspēles spēlē, kādu mūziku klausās un tā tālāk... Visi nekad nebūs izcilnieki, bet tajā pašā laikā katrā bērnā ir viņa elements, un gan skolotājiem, gan vecākiem būtu jāpalīdz viņam šo elementu „uzrakt”.

Zēniem skola ir īpaši smags pārbaudījums, jo tās vide nav domāta viņiem. Zēni ir dumpinieki pēc dabas, ar ļoti asu prātu, slinkāki nekā meitenes – ar viņiem jāstrādā citādi nekā ar meitenēm. Mani satrauc tas, ka Latvijas augstskolās meiteņu īpatsvars ir gandrīz divas trešdaļas. Kāpēc zēni nenonāk līdz augstskolām? Kaut kas ir ļoti greizi ar vidējās izglītības sistēmu!

Labi zināt savu priekšmetu un labi mācīt ir divas dažādas lietas. Labu skolotāju ciena pat tad, ja viņš liek arī sliktas atzīmes. Esmu satikusi izcilus skolotājus, bet diemžēl esmu satikusi arī tādus, kuri nedrīkstētu strādāt skolā. Skolotājs pārstāj būt skolotājs, ja bērni no viņa baidās. Es neticu, ka pat visprogresīvākie kvalifikācijas celšanas kursi iemācīs skolotājam cienīt bērnu. Tas ir konkrētā cilvēka iekšējās būtības jautājums.