Žanna Dubska par vientulību un ilgām pēc ģimenes: "Arvien vairāk domāju, ka palikšu bez savējiem"

Žanna ir ne tikai pazīstama imidža dizainere, bet arī zinātņu doktore, politiķu un citu sabiedrībā pazīstamu personu stila konsultante, foto un video reklāmu stiliste un grāmatu autore. Viņa prot dzīvot krāšņi, stilīgi un piesātināti.

Pēc savas sešdesmitās jubilejas Žanna saka: „Es esmu vizuāls cilvēks, un man ļoti patīk tie apaļie skaitļi! Pirms jubilejas bieži domāju par to, ka man tuvojas sešdesmit... Domāju – kā jūtos? Kā nu būs? Un šis vecums manī nekādu paniku neizraisīja. Es dzīvoju, lai priecātos un mīlētu. Nu kam vēl dzīvot? Mēs taču visi esam radīti tikai tam,” Kas Jauns stāsta Žanna.

Vērtība tikai pieaug

„Es sevi identificēju ar 59. gada izlaiduma auto Chevrolet. Tāds auto vispār jau var izgāztuvē atrasties, bet var būt arī nopulēts, ar kādu izbrauc vienīgi izstādēs. Es gribu būt tāds Chevrolet, kam viss iekšā darbojas, kurā ir „apgreidotas” lietas, labs kondicionētājs, laba mūzika. Tāds, ar kādu gribas braukt.

Un lai tā būtu mana izvēle, kurp un ar ko braukt. Nevis – lai mani izmanto un nobraukā līdz tādam stāvoklim, ka es vairs nefunkcionēju. Tādā ziņā es šajos gados sevi vērtēju citādi nekā pirms gadiem desmit. Mana vērtība tikai pieaug. Ir tāda sajūta, ka manā dzīves grāmatā sākusies nevis jauna nodaļa, bet jauns sējums. Parādās aizvien vairāk brīvības.”

No vientulības nebaidās

„Arvien vairāk sāku domāt nevis par to, ka palikšu viena, bet par to, ka palikšu bez „savējiem”. Kas manā izpratnē ir „savējie”? Tie pat nav mani tuvinieki, jo man asinsradinieku ir maz,” atklāj Dubska. „Savējie ir tie, kurus interesē mana dzīve un kuru dzīve interesē mani.”

„Ļoti grūti par savējiem nosaukt draugus no seniem laikiem, jo viņiem ir sava dzīve, savas intereses. Kad mēs runājam par „savējiem”, mēs gribam, lai viņi interesējas par mūsu laiku, dzīvi. Lai mūs interesē viņu dzīve. Lai dalāmies priekos, interesēs, arī bēdās. Un patiesībā ir tik maz cilvēku, kuri tiešām visā šajā dalās. Tuvinieki, piemēram, ikdienā skrien savā aizņemtībā, apvainojas cits uz citu. Bet „savējie” ir tie, ar kuriem dzīvo rezonansē. Vienalga, kur viņi atrodas. Un tiem nav obligāti jābūt radiniekiem.”

Kā stāsta Dubska, asinsradinieku, izņemot meitu, viņai nemaz vairs neesot. „Mana mamma ar tēti izšķīrās, kad man bija četri gadi. Man no bērnības nav atmiņu par tādu laimīgu ģimeni. Nevaru teikt, ka mani vecāki kļuva par ienaidniekiem, bet viņi vienkārši sāka dzīvot atsevišķi. Nekādas drāmas nebija. Biju mīlēts bērns, biju ļoti tuva ar mammu. Bet viņa ļoti agri nomira – 46 gadu vecumā. Arī tēvs agri aizgāja – 56 gados. Man vienīgā tuvā ir meita Paula, kurai jau ir trīsdesmit, bet no citiem radiem ir tēva dēls, mans pusbrālis. Ar viņu neesam ļoti tuvi, bet kontaktējamies. Nevaru teikt, ka mūs kaut kas saista. Ne kopā augām, ne kā, taču laiku šad tad kopā pavadām.”

Vienmēr ilgojusies pēc lielas ģimenes

„Man nekad dzīvē nav bijusi liela ģimene, bet vienmēr pēc tādas esmu ilgojusies. Lielākoties biju tikai ar mammu. Pat radu īsti nebija, jo visa mammas ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju,” atklāj dizainere.

„Nekādi man nebija šīs ģimenes izjūtas, tāpēc pēc tādas visu laiku tiecos. Jau skolas laikā sadraudzējos ar armēņu meiteni, kurai bija liela ģimene, un tajā joprojām tieku uzskatīta kā ģimenes loceklis. Taču man nav pašai savas ģimenes, kurai es varētu būt par kodolu. Es nevaru „saražot” lielu ģimeni, tas nav manos spēkos. Un iedzīvoties svešā ģimenē... Tas nav tas ceļš. Tāpēc man ir jāorganizē „savējo” loks – tie ir mani skolēni, mani piekritēji, fani un asistenti.”

Gadi nav šķērslis

Pēc Dubskas domām, daudzi šajā vecumā sevi jau ir norakstījuši. „Gan runājot par jaunām attiecībām, gan savā attīstībā, pilnveidošanā. Nemācās neko jaunu un negrib mācīties. Mans vecums nav šķērslis nekam. Nu, labi, es nevaru „saražot” bērnu. Un kas par to? Ja gribēšu bērnus, varēšu tos adoptēt. Ja es gribēšu seksu, es taču varu to fiziski darīt.

Arī izjūtas jātrenē, lai tās neatrofējas. Ja negrib tuvību ar pretējo dzimumu, tad var to seksuālo mīlestības izpausmi atrast mūzikā, dejās. Piemēram, es klausos klasisko mūziku. Tā ļoti daudz izsauc tās vibrācijas... Esot operā, citi nedzird nekādas mūzikas vibrācijas, bet es dzirdu. Un man pat ir tāda sajūta, kā labu seksu būtu dabūjusi.”

Nezaudē cerību satikt mīlestību

Dubska nosaka – viņai ir svarīgi, lai apkārt būtu jaunieši, seksīgi vīrieši: „Nē, mīļie, es negribu izskatīties jaunāka, bet gribu justies jaunāka. Un es tā arī jūtos. Atļaujies, un tev dos! Vajag atļaut sev to, ko vēlies, un tas tev būs. Daudzi cilvēki sev daudz ko aizliedz. Aizliedz mīlestību, brīvību. Man nekad neskauž, kā cilvēki dzīvo, ko viņi ēd. Citreiz es ar tādu apbrīnu skatos uz cilvēkiem, kuri viens otram izrāda mīlestību.

Kad vīrietis ar sievieti viens otram ir blakus, kad viņi skatās viens otram acīs vai skūpstās, izgājuši cilvēkos. Es skatos un domāju, cik skaisti! Jau tā tik daudz negatīvā ir apkārt – kāpēc nepriecāties par to labo, kas ir? Man ir vēlēšanās, lai man arī būtu. Protams, ka es arī tā gribu! Mīlēt un būt mīlētai – tas ir normāli.”

Dzimšanas dienas „soļanka”

Savai apaļajai jubilejai Žanna krietni gatavojusies. „Ilgu laiku domāju – kādu gan es šo dienu sev gribētu? Un tā dzimšanas dienā uztaisīju sev „soļanku”. Rītu sāku salīdzinoši agri un ļoti meditējoši. Atvēru savus foto arhīvus, izliku vecas fotogrāfijas, mammas, tēta, savas bērnības. Paraudāju, iedzēru šampanieti. Ieslēdzu skaistu klasisko mūziku. Vēlāk aizgāju uz spa, lai mani lutina citi. Spa mani sveica tur strādājošie paziņas, pagulēju džakuzi, atpūtos turku pirtiņā. Tad draudzene mani sapucēja savā skaistumkopšanas salonā. Vēlāk ar citu draudzeni uzkāpu Pēterbaznīcas tornī,” stingri noteikto grafiku ievērojusi Dubska. „Lai arī ļoti puteņoja, iedzērām tur šampanieti.

Jā, mazliet nosalām gan, bet apskatījām Rīgas panorāmu, uzlādējāmies ar milzu enerģiju. Tad devos uz radio, kur biju ielūgta sniegt interviju. Runāju par stilu, modi. Dzimšanas dienā man svarīgi bija justies vajadzīgai, noderīgai. Biju uzrīkojusi sociālos tīklos konkursu par labākās dzimšanas dienas scenārija izveidi. Tad tikos ar konkursa dalībniekiem un uzdāvināju solītās dāvanas. Jubilejas dienu noslēdzu vakarā viesnīcā, kur restorānā tikos ar draudzenēm un jautri pavadījām laiku.”

Iedvesmo simtgadīga kundze

Dubskai esot kāda paziņa – 103 gadus veca, dzīvo Parīzē. „Lēnām viņa aiziet viņsaulē. Kundzi pirms gada ielika pansionātā, un to viņa šausmīgi negribēja. Viņa gribēja būt ar jauniem cilvēkiem. Kad pirms gada gāju pie viņas uz slimnīcu ar šampanieti, medmāsas aizrādīja, ka viņa to dzer. Bet viņa teica: „Ko, es nomiršu no šampanieša? Nu, un?” Tā ir šī brīvība. Viņa nebaidās nomirt. Viņa baidījās palikt viena starp veciem cilvēkiem.” Līdzīga dzīves uztvere ir arī Žannai: „Arī es gribu būt starp jauniem cilvēkiem, tā es jūtos brīva.”