Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Olga Jakovļeva

Intars Busulis par attiecībām ar sievu Ingu: "Dažbrīd mums iet kā seriālos" 4

Intervijas
10. janvārī 06:04 2019. gada 10. janvārī 06:04
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
“Esam kā divi meksikāņi, kas dzīvo Latvijā. Dažbrīd mums iet kā seriālos,” par ģimenes dzīvi stāsta dziedātājs Intars Busulis. Aizvadītais gads ir bijis bagāts – piedzimis viņu ceturtais bērniņš Jānītis, Intars nosvinējis četrdesmit un jūtoties lieliski. Viņš bija redzams X faktorā un tagad gatavojas romantiskam koncertam 8. martā.

Mākslai vajag telpu projektā izvēlējies ļoti reālistisku Dainas Riņķes darbu ar Latvijas lauku ainavu – tas atbilst tavam raksturam?

Tas atbilst tam, no kurienes esmu nācis un kur savas dienas noteikti arī beigšu, – starp debesīm un zemi, laukos. Nu, smuki! Tas bija vienīgais darbs, kuru sapratu.

Ar zemes smaržu un apvārsni?

Jā, ar nu jau populāro Reiņa Sējāna “lauku smaciņu” – teiciens no X faktora. Būs zirgi, kas zina, varbūt kāds suns. Saulriets. Iespējams, tā ir aina, kuru es gribētu redzēt pēdējo, kaut kad...

Kārtīgam latvietim pilsētā var būt dzīvoklis, bet viņš vienmēr sapņo par savu lauku variantu, kurp aizbēgt. Mums zemes ir ļoti daudz.

Tur, kur dzīvo tavi vecāki?

Vairs ne. Viņi ir Talsos.

Dzīvoklī?

Jā, katrs savā. Vecāki jau sen ir izšķīrušies, bet dzīvo blakus dzīvokļos. Viņi ir labākie draugi, vienmēr tādi ir bijuši. Atliek tikai izlauzt sienu, un viss. Gaidām. Bet viņiem esot ērti tāpat. Forši!

Tu esi cilvēks, kurš spējis savu laulību noturēt...

O, ko tu par tādām lietām! Tas taču normāli. Nu, krīzes ir bijušas...

Daudzi radoši cilvēki izšķiras.

Arī vienkāršo darbu darītāji. Manas meitas klasē 75% bērnu vecāku ir šķīrušies, dzīvo jaunās attiecībās... Es esmu tāds klasisks.

Pieminēji krīzes. Atslēgas vārdi varētu būt – tām jātiek pāri?

Jā, un otru noteikti vajag saprast. Lai gan man patīk līdz galam nesaprast, lai paliek noslēpums, citādi vairs nav interesanti.

Cilvēks var tev patikt, var nepatikt, galvenais, lai tu pats saproti, kas viņš tev ir. Ja iedvesmotājs, mūza, tad jāpaliek kopā.

Vai Inga joprojām ir tava mūza? Ar visiem četriem bērniem?

Noteikti! Viņa nav zaudējusi savu kvalitāti nevienā acē, kļuvusi tikai labāka, foršāka, smaidīgāka. Paldies, protams, arī man (smejas) – par manu attieksmi. Bet tagad tiešām ir daudz labāk nekā tad, kad satikāmies. Esam apviļājušies tajās samazgās, kā Ziedonis rakstīja Epifānijās, un nonākuši citi, jaunā līmenī.

Kā tu domā – noteicošās bija tavas rakstura īpašības vai tā ir laimes spēle, ka satiki cilvēku, ar kuru veidojas tāda saderība?

Mums noteikti ir paveicies. Ingu satiku, var teikt, viņas bērnībā. Es jau biju pārvarējis pusaudžu krīzi, man bija astoņpadsmit, viņai – tikai četrpadsmit gadu.

Tu ieskatījies tādā mazgadīgajā?

Tā iznāk..

 Un biji gatavs par viņu kauties. Tātad bija vēl kāds, kam viņa patika?

Ingai jau bija kaut kāds čalis, ar ko viņa šļūca pa ielām, bet nekā nopietna.

Tas nāca ar tevi izrēķināties?

Jā. Man neveiksmīgi gadījās vienam pašam būt vietā, kur bija viņš ar draugiem. Lauku variants, normāli – staigā bariņos, lai nedabūtu pa muti. Pa naktīm klenderēt apkārt, krodziņā vienam pašam paņemt aliņu – tas nav droši. Izkauties tolaik bija stilīgi. Un pēc tam atkal draudzēties. Bet man tā nesanāca – man tā iedeva pa muti, ka nevarēju padraudzēties, mudīgi bija jābrauc uz slimnīcu.

Žoklis bija izsists no vietas?

Nevarēju muti aizvērt. Jau nākamajā dienā biju mājās, šinas uzliktas. Inga atnāca apciemot, atvainojās tā džeka vārdā. Viss beidzās veiksmīgi.

Var teikt, ka esi viņai pirmais un vienīgais?

Ja godīgi – viņa man arī. Man nav bijis daudz meiteņu, kurās es būtu nenormāli samīlējies un baigi ilgotos...

Mēdz teikt, lai rastos mākslas darbi, radošajiem ik pa brīdim jāiemīlas, jāatrod jauni objekti...

Vai, man pārdzīvojumu pietiek!

Arī ģimenes dzīvē?

Tas taču ir... normāli. Cilvēkam ir jābūt greizsirdīgam. Turklāt mana profesija ir tāda – padod tik kādu zīmi!

Tad Inga varētu būt greizsirdīga.

Mēs esam kā divi meksikāņi, kas dzīvo Latvijā. Dažbrīd mums iet kā seriālos. Un tas ir baigi forši!

Temperamenta dēļ?

Jā, tas ir tīri kurzemniecisks.

Tu it kā esi labestīgs un mierīgs, bet tevī ir arī baigais krampis.

Jā, nez kāpēc iedomājos par Marhilu, viņš arī ir tāds dullais tipāžs, bet – liepājnieks. Es esmu talsenieks, man tomēr līdz jūrai 30 kilometri, bet šķiet, ka dzīvoju tās krastā, un kārtīgi, zin, uzspurdzu, ja vajag. Tad mana dārgā arī. Viņa nebaidās teikt acīs, ko domā. Arī tas ir forši.

Vai Ingai nebija jautājumu par dziesmu Brīvdiena. Skaidrs, ka vārdus ir rakstījis cits...

Nē, jautājumu nav. Savā ziņā tā ir ainiņa no manas dzīves. Dzejnieks Jānis Elsbergs noķēra šo sajūtu.

Tu viņam pastāstīji?

Jā, gribēju, lai no tā brīža kaut kas tiktu atainots. 2009. gadā dziesma saņēma Gada dziesmas titulu. Tas ir ļoti labs stāsts, mazliet pamainīts (nebija gultas un rīta), bet patiess. Dziesmu dziedam joprojām, kaut arī stāsts jau ir beidzies. Tagad viss ir daudz svaigāks, foršāks. Man ļoti patīk šis laiks. Esmu psiholoģiski noturīgs, un saikne ar dārgo ir vēl stiprāka.

Cik tev ir gadu?

Apaļi četrdesmit. Latvijai simts, Unai Taal-Medvidei (Intara Busuļa menedžere – Red.), Kārlim Lācim un Busulim – četrdesmit. Jūtos ideāli.

Ar skatuves kolēģiem Karīnu Tropu un Kārli Lāci. (Foto: no Intara Busuļa privātā arhīva)

Par spīti četrdesmitgadnieku krīzēm?

Tās bija jau sen, esmu izsāpējis, dziesmā Brīvdiena varbūt.

Un nu tu esi pieaudzis?

Es zinu, ko gribu. Ne ar vienu par to nerunāju, tā ir iekšējā sajūta. Zinu, kas dzīvē ir galvenais, zinu, kurp eju.

Vai ar gadiem esi kļuvis racionālāks un konstruktīvāks?

Nē, manā ikdienā joprojām valda bardaks.

Tu labi izskaties. Vai tas ir rezultāts norunai ar Baritona puišiem? Rādi viņiem paraugu?

Iespējams... Mēs kopā ejam uz sporta zāli, esam bijuši jau trīs reizes. Mums ir mērķis, cik kilogramu katrs grib nomest.

Tu, šķiet, esi labākā formā, neskatoties uz to, ka viņi ir pat divreiz jaunāki.

Godīgi sakot, ejot pa ielu un, paskatoties apkārt, saprotu, ka tiešām esmu lieliskā formā. Gan fiziski, gan garīgi. Vokāls skan. Tas ir MonacoFit uztura rezultāts. Tev atved uz mājām, pašiem nav jāgatavo. Viss bez sāls, cukura. Arī tagad man mašīnā ir pusdienas, mājās ledusskapī gaida vakariņas.

Tu ēd atsevišķi no ģimenes?

Pašlaik tā iznāk. Arī pirms tam mēs ēdām ļoti veselīgi, bet tagad esmu publiski apsolījis nomest svaru. Man arī ir iepaticies labi justies. Un ja ir tāds brīnišķīgs piedāvājums – viņi skaita kalorijas, rēķinoties ar manu svaru, augumu...

Nejūties kā princese?

Mazliet... Vainīgs! Bet dārgajai ir ļoti ērti, nav par mani jādomā. Ir bijis tā – atnāku mājās, bet dārgā saka: “Paēd kaut kur citur! Tu uz vakariņām atnāc vai nu par agru, vai nelaikā.” Tagad esmu neatkarīgs (smejas).

Cik lieli ir tavi bērni?

Lielajam puikam ir sešpadsmit, vecākajai meitai – vienpadsmit, jaunākajai – pieci, mazajam puisītim septiņi mēneši. Visi ir talantīgi, skaisti, burvīgi un gudri.

Vai mūzikas skola ir obligāta jau kopš šūpuļa?

Nu nē! Kaut kā nav izdevies piesaistīt. Meita gan iet mūzikas skolā, dēls centās, bet pārtrauca. Visiem ir muzikālā dzirde, ritma izjūta un ļoti labas balsis. Domāju, ja viņi gribētu, varētu pievērsties vokālajai karjerai. Rezultāts būtu labs. Bet tas ir viņu ziņā.

Jaunības maksimālismā tu puikam iedevi vārdu Lenijs. Jo gribēji viņu redzēt uz skatuves?

Nekādā gadījumā!

Par godu savam elkam?

Iespējams. Mums abiem ar dārgo bija tāds Lenija Kravica laiks. Tas pat nebija jaunības maksimālisms, vārds ir ļoti skaists, puikam piestāv. Viņš izskatījās pēc Lenija jau tad, kad piedzima. Nevis, teiksim, pēc Kārļa. Arī mati viņam skruļļojas kā Kravicam. Savukārt Jānītis izskatījās pēc Jānīša, tāpēc arī tā nosaucām.

Kad piedzima Lenijs, tu veselu gadu biji ar viņu mājās.

O, jā! Tas bija burvīgs laiks.

Ne katra sieviete ir to piedzīvojusi – veselu gadu dzīvot vienā ritmā ar bērnu.

Tā bija – ar visiem pamperiem un barošanām. Forši! Man arī tagad patiktu vienu gadu ar mazo Jančuku padzīvoties. Varbūt iedvesmotos, un tas būtu mans radošais gads. Taču viss ir tādā vāveres ritenī...

Tev ir tik daudz pienākumu, ka tas nav iespējams?

Viss ir iespējams – kā slavenajā dziesmā, bet tad... jāpārdomā. Cik reāli tas būtu.

Ar Leniju tas bija piespiedu kārtā?

Toreiz no visiem darbiem biju izmests, grupa Caffe arī beigusies, nebija nekā. Dārgā strādāja Konventa sētā, ēdām brokastu pārslas un desiņas, ko dabūjām no zviedru galda. Bija tāds laiks.

Izdzīvošana?

Reāla! Dzīvojām ar malku kurināmā dzīvoklī Brīvības un Pērnavas ielas stūrī pie benzīntanka. Īre nebija jāmaksā, jo vienā no četrām istabām mitinājās saimnieces māte. Mēs viņu aprūpējām un slaucījām ielu. Turklāt visu ziemu, mēnešus četrus, dzīvojām bez ūdens.

Gājām uz benzīntanku – tur, kur pumpē riepas, ir arī ūdens krāns. Lieliska pieredze. Tagad, iespējams, man tas liktos ekstrēmi, bet mēs abi jau Akmeņu ielā bijām dzīvojuši ar malkas apkuri. Tajā ziemā mēs dzīvoklī Brīvības ielā dzīvojām tikai vienā istabā, pārējās palaidām brīvsolī. 2005. gadā pārvācāmies uz Juglu.

Inga tev ticēja – ka atkal kāpsi uz skatuves vai darīsi ko citu?

Tagad apdomājot saprotu, ka meitene, paņemot mani par savu čali, reāli riskēja.

Pilna pasaule ar alfonsiem.

Kas tie tādi?

Vīrieši, kas dzīvo uz sieviešu rēķina.

Ā... Es domāju, meitenes grib foršus čaļus ar bembi. Zini, kā...

Ar stabilu profesiju, diplomu.

Bet kas biju es – pūtējs, spēlēju puišu grupā... Bet tas laiks mūs norūdīja, un tagad esam tur, kur esam. Un varam skatīties acīs pilnīgi visiem – vai, kā negribas teikt to vārdu – “slāņiem”! Redz, mēs zinām, ko nozīmē tāda situācija. Mēs kaut kā pratām no tās tikt ārā. Bet daudzi...

... iestrēgst?

Jā, viņiem apnīk cīnīties. Sāk dzert, narkoties. Mums paveicās, ka viss beidzās laimīgi. Un vēl jau nekas nav beidzies.

Foto: Olga Jakovļeva

Lielajam puikam varat to stāstīt kā romantisku piedzīvojumu no viņa bērnības.

Ziemā bija drūmi, bet pavasaris bija tiešām foršs – atver logu...

Tā glezna tevi nav aizvilkusi prom no pilsētas? Daudzi mūk prom no centra, vismaz uz Pierīgu.

Tā mani neinteresē principā. Arī ne Roja vai Dundaga. Mana vieta ir Talsi un Ģibuļu pagasts. Tur es piedzimu, un tur tuvākajā piecgadē arī atgriezīšos. Tas nu ir skaidrs.

Tik drīz?! Domāju, tu runā par tālāku nākotni. Lenijs ir liels, bet mazie...

Mēģināsim pieradināt. Domāju, kādā Talsu skolā viņiem varētu būt labi. Pats mācījos Ģibuļu pagasta Pastendes pamatskolā. Ģibuļos ir laba pamatskola. Tā ir maza, tolaik tur bija ap deviņdesmit skolēnu, klasē bijām divpadsmit. Bildēs izskatās pēc dažu cilvēku tusiņa, bet tur ir visi klasesbiedri.

Raimonds Tiguls tur dzīvo pastāvīgi, arī Reinis Sējāns aizgājis uz laukiem.

Reinis ir jūrmalnieks, nekur tālu nav ticis, pārcēlies uz Lielupes kreiso krastu. Vispār daudzi pārceļas uz laukiem.

Lai varētu radīt, tev ir vajadzīga brīva telpa?

Arī. Tāda telpa ir. Tikai tagad uz turieni grūti izbraukāt. Bet vairākas dziesmas ir tapušas pilnīgā bardakā, kad visi skraida apkārt. Tas mani pat iedvesmo.

Tā var radīt Bēbīšu maršu?

Nē, precīzi tādos apstākļos tapa Miglas rīts. Man pat ir oriģinālais ieraksts telefonā, kur dzirdams arī, kā čalo bērni; tādu aizsūtīju Elsbergam, lai uzraksta vārdus. Un izstāstīju kārtējo stāstu, ko gribētu iekļaut šajā dziesmā.

Tev nav sava kabineta?

Ir! Piecdesmit metrus no mājām. Bieži gan tur neesmu, man ērtāk ir mājās, kur ir klavieres ar stīgām. Kabinetā ir elektronika, tas tomēr ir citādāk. Baigi reti uznāk, bet, kad ir, varu vienā dienā kaut ko uzķimerēt. Tāpēc man tas kabinets ir vajadzīgs – principā vienai dienai mēnesī.

Turpat Mežaparkā?

Man pārmetīs, ja lietošu šo vārdu, drīzāk – Sarkandaugavā. Mežaparks sākas tieši 20 metrus no mūsu mājām, pāri Viestura prospektam. Lieliska vieta, turklāt, kad uzbūvēs viaduktu, te būs daudz klusāks.

Tu sajūti iedvesmu un, ja ir iespēja, ķer to aiz astes? Ja mēģinātu izprast, kā rodas tavas dziesmas...

Tās tiešām atnāk negaidot. Sāku no rīta, izeju cauri vairākiem līmeņiem, tad ir pauze, paņemu Jančuku, iedzeru tēju. Kāds atnāk, kaut ko paprasa... Tas viss kopā rada to dziesmu. Gadās arī papsihot, jo viss sāk nenormāli traucēt. Patiesībā taču es apzinos, ka viņi mani netraucē, bet tas papildina procesu. Pēc tam esmu priecīgs, rezultāts ir, varu mierīgi aizmigt. Tas notiek ļoti reti. Bet tad ir!

Šķiet, Elsbergs ir tava uzticības persona, gandrīz psihoterapeits.

Redzi... Es jau nestāstu visu līdz galam, kas ar mani noticis, bet aptuveni. Viņš nojauš. Un māk precīzi izstāstīt. Elsbergam gan joprojām ir pauze. Par Miglas rītu teica, ka tas bijis pēdējais, nerakstīšot vairs nekad dzīvē, tikai tulkošot. Bet nu laikam atkal ir norāvies (smejas).

Nu, cilvēkam domas lido, un reizēm viņš ar tām netiek galā. Es saprotu, negribu traucēt. Pēc Miglas rīta divreiz gadā piezvanīju: “Kā tev ir tagad?” Viņš teica: “Nē, nerakstīšu, viss!” Nu jau pagājuši trīs gadi, prasīju, vai viņam nav saglabājušās kādas vecās burtnīcas ar dzejoļiem. Viņš teica, ka esot visu sadedzinājis. Bet tad izvilka divus dzejoļus, kuri bija jau uzrakstīti, salika kopā, piedzejoja klāt, un viens darbs atkal ir tapis.

Būs jauna dziesma?

Jā! Gribētu teikt, ka tas būs veltījums pašam Jānim – cik viņš ir dulls, tik dulla būs arī dziesma. Cik mainīgs ir viņš, tik mainīga būs dziesma.

Viņam liktenis bija lēmis piedzimt talantu ģimenē.

Arī viņam Dievs devis milzīgu talantu. Diemžēl vai par laimi – to zina tikai viņš.

Vai mūziķa dvēseles struktūra atšķiras, ir mazliet vieglāk?

Oi, te varam runāt par Kārli Lāci – viņš ir sportists, ļoti spēcīgs vīrietis, izskatīgs, bet arī trausls un ievainojams. Arī mūziķim un komponistam nav viegli.

Tevī arī ir tā trauslā daļa?

Arī, bet vispār esmu diezgan laicīgs. Man tomēr ir sieva, suns, bērni, viņi mani nolaiž realitātē. Tagad naktīs guļu ļoti labi, jo esmu iemācījies nodalīt darbu no pārējā. Pēc koncertiem viss gan pa galvu griežas, bet tas ir normāli.

Lai cik ilgi mokos, nevarēdams iemigt, tomēr guļu septiņas stundas, par ko man ir liels prieks. Kaut līdz desmitiem vai vienpadsmitiem rītā. Domāju, abiem šiem talantīgajiem čaļiem, Elsbergam un Lācim, ir grūtāk. Viņiem daudz kopīgu darbu aizgājuši uz urrā – mūzikli, albumi.

Elsbergs tādā talantu kamolā piedzima, bet tu kā viens asns izspraucies no savas dzimtas.

Mēs ģimenē esam izvēlējušies profesijas, kur katrs ir savā īstajā vietā. Māsa strādā ar bērniem, vada studiju Ventspilī, viņai lieliski padodas. Bērni ar spīdošām acīm raugās uz viņu kā uz otro mammu. Viņa ir izspraukusies šajā jomā.

Vecākā māsa savukārt ir tik darbspējīga un noturīga attieksmē pret dzīvi, tik cītīgi, ar tādu atbildību dara savu darbu... Ja viņai kaut kas nepatīk, iet prom bez sirdsapziņas pārmetumiem, bet jau pēc nedēļas strādā vēl labākā vietā. Viņa grib mainīt pasauli, viņai nepatīk netaisnība. Viņa strādā valsts darbā, arī vienā no domēm.

Tad viņai ir daudz darāmā.

Jā! Tādi cilvēki dara Latviju skaistāku. Brālis Ēriks ir supertalantīgs tirgotājs. Viņam tas ļoti labi iznāk un piestāv, viņš to ir darījis visu mūžu. Ēriks firmā ir labākais, viņam uztic pārvaldīt Kurzemi. Deviņdesmit procenti mantiņu, ko redzat pie kasēm, ir viņa darbs. Otrs brālis Lauris – talantīgāku un atbildīgāku elektriķi neesmu redzējis.

Tāds skaistulis un elektriķis?

Jā, skaists elektriķis, turklāt dziedošais. Kā Puzikovs – dziedošais policists. Atšķirība ir tāda, ka Puzikovam policista amats nepiestāv, bet Laurim elektriķa – piestāv. Viņš nav nekāds kaktu meistars, vilcis elektrību lielajos objektos – sākot ar Palladium, beidzot ar Ikea.

Foto: Olga Jakovļeva

Kad Lauris kāpa uz X faktora skatuves, tu taču juti, ka viņam tur gribas būt...?

Ļoti! Tas ir viņa mūža sapnis.

Un kāda bija sajūta, vērojot brāli?

Ļoti laba! Kauns nebija nevienu brīdi.

Bet tu saprati, ka viņam būs jāiet prom...

Es nevaru būt viņa pusē, tas ir skaidrs.

Bet arī stingri vērtēt nevari?

Varu! Un arī tagad caur žurnālu OK! varu pateikt – Laurim pret dziedāšanu vajadzētu izturēties tikpat skrupulozi un nopietni, kā viņš izturas pret elektrību. Tikai tā viņš varēs mūzikas jomā panākt kaut ko vairāk. Bet viņam pietrūkst laika.

Tu pret dziedāšanu izturies tik skrupulozi?

Man nekas cits neatliek.

Varbūt esi apdāvinātāks, nokļuvi muzikālā vidē...?

Cītīgi spēlēju trombonu, mācījos bērnu mūzikas skolā, tad mūzikas koledžā. Iespējams, trenējos mazāk nekā pārējie instrumentālisti, bet daudz strādāju pirms eksāmeniem, koncertiem. Pa vidu – diemžēl diezgan sekli, par maz. Bet atzīmes bija labas.

Paralēli atklāji, ka vari dziedāt?

Dziedāšanas tehnika ir tāda pati, kas pūtējiem, – darbs ar diafragmu. Mēs jau mūzikas koledžā sākām ākstīties ar dziedāšanu, mums bija sava grupiņa, koju istabiņā dziedājām Nedod, dievs, vītolam latgaliešu valodā trijās balsīs. Tad nāca Caffe, cik nu nopietni tas bija.

Vecāki ik pa brīdim no pusaudžiem dzird: “Mēs dibināsim grupu!”, un viņu attieksme ir – ko nu tērē laiku, labāk būtu mācījies matemātiku vai ķīmiju.

Uzskatu, ka muzicēt ir labāk. Lai kļūtu par matemātikas profesoru, tev jābūt labam jau 1. klasē. Nu, var jau būt, ka tikai pēc 9. klases atnāk klikšķis... Taču muzicēšana nāks tikai par labu.

 Ir jāuzticas jaunieša izvēlei?

Darboties radoši ir forši. Kopā mētājam idejas, ejam uz mērķi – tas stiprina arī kolektīva apziņu.

Nevis sēžat pieturā un sūcat aliņu.

Tieši tā! Nevis staigā apkārt, dzer šņabi, lieto narkotikas un dara muļķības. Tāpēc – vecāki, atbalstiet! Lai vai kādu pulciņu viņi dibina, kaut vai adīšanas, tas būs daudz labāk nekā četrpadsmit gadu vecumā pieturā sūkt aliņu.

Tev ir labas izredzes ar kādu no savām grupām uzvarēt X faktorā (Saruna notika īsi pirms šova beigām. - Red.)

Uzvarēs tas, kam būs x faktors, harisma, pareizā attieksme pret mūziku.

Reizēm saka, ka pārāk liela centība liecina par talanta trūkumu, ka jābūt arī brīvībai, liderībai.

Jā. Bet grupai tomēr mazliet jābūt rāmī. Ir jāklausās kolēģī. Tas ir kā darbs orķestrī, jāseko līdzi notīm, intonācijai. Protams, nevajag aizmirst par radošumu un atkāpēm ārpus rāmja. To tagad mēģinām iemācīties.

Radio trio bija pārāk perfektas. Carnelian meitenes bija bailīgas, nepārliecinātas. Viņu vidējais vecums ir astoņpadsmit gadi, lielākajai – divdesmit viens, jaunākajai – piecpadsmit. Nu viņas ir atbrīvojušās, pierādījušas, ka nebūs vairs nekāda Popiela.

Jaunībai ir liels spēks.

Viņas tiešām bliezīs, izsitīs savu vietu. Daļēji jau ir to izdarījušas. Meitenēm tiešām ir liels azarts. Tāpat kā Radio trio, bet viņas ir jau līmenī, atliek vien izmantot X faktora platformu.

 Viņas ar Prāta vētru šovasar bija uz Lielās Mežaparka skatuves.

Arī fakts. Grupa Baritoni arī ir spēks. Viens ir tievs, otrs apalīgs, trešais vidējs, ceturtais smaidīgs – visām gaumēm. Meitenes ir ar ko papriecēt acis. Un čaļi arī runā forši. Okei, varbūt manas vainas dēļ viņu pīārs ir lielāks nekā pārējiem manas komandas dalībniekiem, bet mēs strādājam, lai tāds būtu visiem.

Tu bieži esi ārpus Latvijas.

Mēs darbojamies arī kaimiņos.

Krievijā?

Jā, fīrējamies pa TV pārraidēm, filmējos Jaungada raidījumos, tāda veida šovi aizņem daudz laika. Krievijā piedalos dažādās filmēšanās – Skolotāju, Robežsardzes, Policijas un citās svinamās dienās.

Viņi tevi ir pieņēmuši kā savējo?

Un man par to ir liels prieks. Varu pastāstīt, kā mēs dzīvojam. Viņi bieži jautā: “Kā ir, sūdīgi?” Stāstu, ka pie mums viss ir baigi forši. Esmu diezgan privileģētā situācijā, jo filmēšanā esmu vienīgais pārstāvis no Eiropas. Kad Laimas nav klāt. Tā ir ļoti dīvaina sajūta.

Varbūt viņi nemaz neuzskata, ka esi no Eiropas.

Runājot ar vietējiem, esmu iemācījies valodu, un viņi prasa: “Intar, vai jūs latviski arī runājat?”

Tomam Grēviņam stāstīji, ka lāgā nesaproti, kurā vietā drīkst lietot lamu vārdus.

Tā tiešām ir – es nevaru iebraukt. Jo dažbrīd viņi tos lieto tik neatbilstošā vietā, bet iznāk tik smieklīgi... Piemēram, starp prominencēm un superstāriem pēkšņi uzrodas viens džeks un iemet tādu vārdu. Viņi jūt, kur un kā to izmest, lai būtu smieklīgi. Man tā nav izdevies ne reizi.

 Ir gadījies izgāzties?

Ir pāris reizes bijušas... Tad jāpagriežas un jāiet prom. Bet es cenšos, un citreiz mani joki arī aiziet.

Tev tas mutvārdu folkloras vieglums vēl jāapgūst.

O, jā! Krievu mata vieglums – man līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Joprojām tur jūtos kā viesis un droši vien tā jutīšos vienmēr.

Viņi tev visu apmaksā – lidmašīnas biļetes, viesnīcu?

Pārsvarā nē, jo piedalīties šajās filmēšanās ir gods. Televizors – tā ir svēta lieta.

Televizorā nokļūt ir izdevīgi?

Negribu lietot šo vārdu. Izdevīgas ir atlaides veikalā. Bet mūsu profesijā tas ir kā pienākums.

Bet tas atsaucas uz turpmāko sadarbību, koncertturnejām, disku popularitāti...

Es domāju tieši šādās kategorijās. Dodam par sevi ziņu, ka mēs esam, ka mums ir foršas dziesmas, ka mēs gribam un varam.

Aija Auškāpa atklāj, ka ar Prāta vētru jau uz Ķīnu skatoties.

Baigie malači, Ķīnā ir miljardi. Es vēl tik tālu neesmu ticis... Neesmu tik vecs kā Prāta vētra.

Vai jau zini savas Jaunā gada apņemšanās?

Gribētos tādā pašā garā turpināt. Lai mīlas zobens nesarūs un tamlīdzīgi. Lai viss ir tādā pašā līmenī un kondīcijā. Lai man ir prieks ne tikai par sevi, bet arī tiem, kuri apkārt, – draugiem, mūziķiem, kolēģiem un Rīgas Viļņiem.

Lai nākam ar atvērtu sirdi, lai ir prieks vienam otru satikt. Lai mums ne tikai nedēļas garumā, no 11. līdz 18. novembrim, liekas, ka Latvijā viss ir kārtībā, ka beidzot esam vienoti savā vietā, dzimtenē un valstī, bet lai tāpat paliek arī pavasarī, ziemā, vasarā un rudenī.

Lai mums būtu patriotu gads, un lai mēs nākamo simtgadi pavadītu tā, kā šo gada nogali, rudeni. Jo noskaņa ir laba. Svētki bija noderīgi, un es pat negribu zināt, cik naudas ir iztērēts.

Dziesmu svētki man vispār bija katarses brīdis. Man kulminācija bija Es izjāju prūšu zemi – joprojām internetā to paskatos.

 Tāds puišu spēks...

Ui, jā! Man liekas, mēs izvilkām ārā to, ko visiem sevī vajadzētu atrast – to garu, kopības izjūtu.

Šķiet, ka to Prūšu zemes sajūtu jūs nesat arī ar Abonementa orķestri. Jūsos nav gaudenuma, ko reizēm pārmet latvietim, bet spēks, spars un prieks.

Mums patīk tas, ko darām, visi ir priecīgi, laimīgi.

 Koncerta laiks 8. marts ir zīmīgs datums?

Man patīk tas datums, meitenes, tulpes – daudz romantiskāk par naivo Valentīndienu.

Tā lai paliek Donam?

Jā, tiešām! Un viņš labprāt arī to ņem. Mums ir prieks par 8. martu – tas ir sievietēm, mūsu mīļajām dāmām – pirms un pēc trīsdesmit. Man patīk tādas pieredzējušas meitenes. Un mēs spēlējamies tādā nojautu līmenī, liekot sievietēm saprast, cik foršas viņas ir.

Saistītās ziņas

Intars Busulis atklāti par attiecībām: "Neliegšos, ir bijuši arī visādi mīlas trijstūri..." 47
Busulim ar sievu vienādas frizūras. Kurš noskatījās? FOTO 21
Intars Busulis: "Latvijas himnu un karoga krāsu aizmirsis neesmu!" 56

Citi šobrīd lasa

FOTOREPORTĀŽA: Kambala atgriešanās cīņā pārliecinoši nokautē baltkrievu bokseri 56
Talsu novadā noslepkavotie sirmgalvji bijuši latviešu brīvības cīnītāja Gunāra Astras radinieki 49
“Citrona sulas vietā - ūdens ar citrona garšu!" - rezultāti par vienu no "Rigvir" zāļu sērijām izrādījušies graujoši 41
Skatīt visus komentārus

"Такой уставший, жирный. За что мы тебе платим деньги?": Басков вспомнил разговор с супругой олигарха 2

Отец Юлии Началовой обвинил ее первого мужа в болезнях певицы