Cēsnieces Alises brīnumzeme: visa pasaule un īpaši Meksika

Īsta pasaules iepazīšana sākās 2014. gadā, kad, dabūjusi par 20 eiro lidmašīnas biļeti uz Parīzi, Alise ceļojumā pavadīja septiņus mēnešus. Uz vietas strādājot, viņa varēja arī sevi nodrošināt.  “Mans mērķis ir apskatīt valstis un pilsētas, dažādas kultūras un cilvēkus, vārdu sakot, iepazīt pasauli, kurā dzīvoju. Pēdējos gadus tas ir mans dzīvesveids, piedzīvojums pārbaudīt sevi, uz ko esmu spējīga,” skaidro Alise.

Maltītē siseņi

Alises mīļākā valsts aiz Latvijas ir Meksika, kur viņa bijusi vairākkārt un šajā valstī iemīlējusies, pat neskatoties uz to, ka ir veģetāriete, bet Meksikā atrast maltīti bez dzīvnieku izcelsmes produktiem ir tikpat kā neiespējami.

“Vienīgais interesantais, ko ēdu, bija tārpi gusano, kurus liek mezkala un tekilas pudelēs, tie atrodami agavju plantācijās, no kurām top arī tekila. Vietējie teica – ja gadās, ka tārps iekrīt tavā glāzē, tad tas jāapēd. Tīši vai netīši, divas reizes iekrita arī manā glāzē. Īsti jau nekādu garšu nejutu, jo tas bija kopā ar stipro alkoholu,” teic aso izjūtu cienītāja.

Alise nogaršojusi arī siseņus jeb chapulines, Meksikas štatā Oahaka tā ir tradicionāla uzkoda bārā. Ja pasūti alu, atnes trauciņā arī siseņus. Tos izmanto arī salātos, uz picām un gvakamolē, kuras sastāvā ir avokado, tomāti, sīpoli, laims, sāls un koriandrs. Tas bijis Alises pamatēdiens Meksikā.

Ar laimīgām kūciņām nekļūst laimīgas

“Meksikā ēd arī iguānas, skorpionus, krokodilus, bet tas man šķiet pilnībā pretdabiski,” teic ceļotāja. Viņai gadījies arī piedzīvojums ar laimīgajām kūciņām. Toreiz arī Alises mamma ciemojusies Meksikā un trijatā ar vēl vienu draudzeni ēdušas vakariņas kafejnīcā hipiju pludmalē.

“Skatos, puisis staigā apkārt ar groziņu, kas Meksikā ir pilnīgi normāli, jo katrs tomēr grib piepelnīties. Kad puisis tika līdz mūsu galdiņam, automātiski jau saku savu ierasto atbildi – nē, paldies! – pat nenoskaidrojot, kas lācītim vēderā. Tomēr viņš ar smaidu atklāj groziņu. Es prasu – kas tas ir? Pārdevējs atbild – laimīgās kūciņas. Apēdīsiet pa vienai, un dzīve šķitīs skaista un izdevusies. Ar mammu un draudzeni jau esam aizkustinātas, smejam un smaidām par domu vien, ka, apēdot kūciņu, varētu kļūt vēl laimīgākas. Tomēr nepērkam. Puisis iet tālāk, un es dzirdu, ka prasa 50 peso par kūciņu – 2,50 eiro. Saprotu, ka tur ir apreibinoša viela, Meksikā to ir ļoti daudz,” stāsta Alise.

Noriskējušas tomēr vienu kūciņu uz trijām paņemt. Rezultāts –visām ceļabiedrēm reizē uznācis nekontrolējams miegs, un vietējā pludmales bārā atlaidušās šūpuļtīklos. Kad pēc divām stundām pamodušās, bijušas moskītu noēstas un izslāpušas. Tādas, lūk, laimīgās kūciņas! Nav bijis pat vairs spēka doties uz atvadu ballīti.

Tekila, mezkals un pulke

Meksikai ir tradicionāls dievu dzēriens – pulke, darināts no agaves, mageja sulas. Pulkei ir staipīga, līmīga konsistence, un ne katram tas iet pie sirds. Parasti vietējie to bauda speciālos bāros, pulkeria, kur skan skaļa mūzika, apmeklētāji pulcējas no rīta līdz vakaram, bārs cienā ar bezmaksas pusdienām, kas parasti ir zupa ar gaļu.

“Es pulki salīdzinu ar ierūgušu bērzu sulu, kam pēc tam liek klāt dažādas garšiņas – zemeņu, auzu pārslu, marakujas, mandarīnu, kaktusu. Mans mīļākais bija auzu pārslu, pie kaktusa garšas gan nesanāca pierast. Tam nav īpaši izteiktas garšas, bet man tomēr vislabāk garšo kopā ar šampinjoniem un garšvielām. Mans otrs pamatēdiens aiz gvakamoles bija tako ar šampinjoniem un kaktusiem. Tako ir vispopulārākais un lētākais meksikāņu ēdiens,” skaidro Alise.

Tas, ko mēs Latvijā saprotot ar tekilas dzeršanu, īsti neiet kopā ar Meksikā piedzīvoto. Meksikāņi tekilu bauda – var to dzert ļoti ilgi, ik pa brītiņam to malkojot vai saslapinot lūpas, nevis kā latvieši – izrauj ātri un laiza sāli no rokas.

Otrs Meksikas populārākais dzēriens ir mezkals, kas pasaulē nav guvis tik lielu slavu kā tekila, iespējams, īpatnās garšas dēļ. To arī ražo no agavēm, bet cita veida nekā tekilu, un vietējie mēdz to saukt par medicīnu.

Interesanti, ka meksikāņi nedzer parastu ūdeni, bet lieto cukurūdeņus vai ūdeni ar augļu piedevām. Tos parasti tirgo uz ielām lielās bundžās. Meksikāņi arī ir pasaules lielākie kolas dzērēji. “Tas rada priekšstatu, ka viņi nedzīvo diez ko veselīgi. Dzer kolu, ēd daudz gaļas, bet salātus tikai mazliet,” novērojusi ceļotāja.

Maģiskās sēnes

Reiz Alise ar savu latviešu draugu Raimondu bijusi Palenkē, kur džungļu vidū slejas vienas no ievērojamākajām maiju civilizācijas piramīdu drupām – apkārt nav teju nekā, tikai mazi ciematiņi, taču tūristu priekam ir restorāni un suvenīru tirgoņi.
“Izkāpelējušies pa apkārtni, bijām izsalkuši. Atradām restorānu, apkārt un zem galdiem skraidīja vistas un gaiļi, kas radīja īstu Meksikas lauku atmosfēru. Pasūtījām ēdienu, un, kad to jau tiesājām, pienāca oficiants – vai gribam sēnes? Es jau pasūtīju meksikāņu tako ar šampinjoniem un kaktusiem – kādas vēl sēnes? Izrādās, oficiants piedāvāja maģiskās – halucinogēnās sēnes, kas aug turpat džungļos. Mēs bijām vienā no populārākajām vietām, kurās hipiji brauc tās baudīt, lai vēl vairāk saplūstu ar dabu, kokiem, akmeņiem un dzīvniekiem,” klāsta Alise.

Alise iztikusi ar savu sēņu tako, bet draugs, būdams mākslinieka tips, nobaudījis piedāvājumu, lai vēl vairāk izjustu Meksikas maģisko enerģiju.

“Šis puisis mani aizveda uz sev mīļu rančo Čiapasas štatā, tieši nekurienes vidū. Tur nebija ne televīzijas, ne elektrības, ne datoru, tikai auksts ūdens, daba, meži, kalni. Kad satumsa, sadedzām sveces lukturīšos, lasījām grāmatas un trinkšķinājām ģitāru. Tur, absolūti nesasniedzama un diskonektējusies (atslēgusies – Red.) ar ārpasauli, pavadīju deviņas dienas, kas bija ideāls laiks, lai uzkrātu enerģiju turpmākajiem piedzīvojumiem. Draugs gan palika tur ilgāk, lai nodotos grāmatas lasīšanai un sakontaktētos ar dabu vēl vairāk.”
Viņš ceļa biedrenei sastādījis plānu, ko tālāk apskatīt Meksikā, bet, kā Alise saka, šajā valstī nekas nenotiek pēc plāna.     

Čikenbusos kopā ar vistām

Jaunā sieviete aizbraukusi uz pilsētu, uz hosteli, un jau pirmajā vakarā sastapusi bariņu ar septiņiem puišiem no dažādām pasaules malām. Nākamajā rītā jau četros visi kopā devās uz Gvatemalu, kas, jāpiebilst, iepriekš nebija plānots.
Kompānija dēvēja sevi par Wolf pack – vilku baru, bet meiteni par Glamour – skaistumu, sievišķu daili. Tā nu visi jaunā sastāvā devušies atklāt jaunu valsti.

“Mēs braucām uz valsts vidu – desmit stundas ar autobusu 35 grādu karstumā, bez gaisa kondicionētāja, protams. Tas bija pa nekurieni – dažbrīd ceļš bija akmeņiem pilns, citreiz caur pļavām. Tas bija ekstrēmi, un mēs visi bijām ielikti kastē ar limitētu vietu kājām un bagāžai. Devāmies uz nacionālo parku Semuc Champey – ļoti skaistu vietu džungļu vidū, kur ir daudzkrāsaini zili, zaļi, tirkīza baseini dažādos līmeņos. Ļoti unikāli un skaisti.”

Bijis arī piedzīvojums ar čikenbusu – vistu vāģi. Tos tā sauc, jo pārvadā gan cilvēkus, gan vistas un mājlopus. “Antigvas autoostā aizgājām paskatīties uz čikenbusiem – kā tie izgreznoti, nokrāsoti, nolīmēti. Tie visi ir bijušie Amerikas skolu dzeltenie busi kā Simpsonu multenē. Caur Meksiku Gvatemalā nonākušos busus nu izmanto kā sabiedrisko transportu. Tas ir vesels piedzīvojums – braukt tādos vāģīšos. Redzēju cilvēkus pārvadājam aitas, kazas un vistas būros.”

Iekļūšana busā nav ierastas rindas kārtībā – tu stāvi aiz žoga autoostā, kad attaisa vārtus, tālākais ir kā cīņa uz dzīvību un nāvi. “Es pirmoreiz netiku busā, biju apjukusi. Kad sapratu, ka cīņa ir vienīgais veids, kā tur nokļūt, skrēju un smējos – nekad tā neesmu darījusi. Busos parasti skan skaļa mūzika, citi dzied līdzi, puišeļi nēsā un piedāvā savu preci. Tas bija izdzīvošanas piedzīvojums.”

Pagāniski rituāli baznīcā

Baiss piedzīvojums Meksikā esot baznīcas apmeklējums. Tas bijis Čiapas štatā, indiāņu ciematā Čamula.

“Draugs Raimonds man teica, ka turp noteikti jāaizbrauc, jo saglabājušās vietējo indiāņu tradīcijas un maza baznīciņa, kur notiek gaužām dīvainas lietas. Cilvēki ģērbjas un izskatās citādi, tur ir sava kārtība un noteikumi, tāpēc parastajam tūristam jābūt ļoti uzmanīgam, nepatikšanās iekulties ir vienkārši.”

Pirmoreiz bija jāpērk biļete, lai iekļūtu baznīcā. No ārpuses pilnīgi parasta, maza, balta, bet, ieejot iekšā, sajūtas mainās, visa telpa dūmakā, pat necaurredzama. Tantiņas sēž uz zemē izklātiem skuju paklājiem, dedzina sveces un liek rindiņā pie sevis, murmulējot penterus. Vienai blakus saliktas olas, citām kokakola, vietējā kandža posh, dzīvs gailis vai vista.

“Bijām izvēlējušies īpašu dienu apmeklējumam,” atzīst Alise. “Tā cilvēki atbrīvojas no veselības vai mīlestības problēmām. To nodod olai, vistai, gailim, paštaisītai salmu lellei vai izvada ārā atraugu veidā, ko rada kolas vai poša dzeršana. Sieviete berzē no galvas līdz kājām sevi ar dzīvu vistu un beigās pārlauž tai kaklu. Pēc tam paņem beigto dzīvnieku, kurš uzsūcis visu negatīvo, iziet laukā un iemet upē. Olas sašķaida un met upē. Izgāju ārā, un man likās, ka ir jānoskurinās. Ilgi vēl atmiņā palika indiāņu klusā penteru skaitīšana un brīdis, kad gailim tika lauzts kakls. Pēcgarša spēcīga.”

Stopē ar apdomu

Alise daudz braukājusi arī pa Eiropu, tostarp nedaudz stopējusi – Portugālē, Francijā un Spānijā, no pilsētas uz pilsētu.
“Kādreiz, kad biju jaunāka, daudz stopēju Latvijā. Man bija 14–15 gadu. Kad es jutos droša, dienas laikā apdzīvotā vietā stopēju tā vietā, lai kabatas naudu tērētu autobusam,” atceras ceļotāja.

“Protams, ir tas procents, ka es riskēju. Kad mašīna apstājas, tu gan uzreiz jūti to cilvēku, redzi acu skatienu, kā viņš ar tevi runā. Ir bijuši arī nepatīkami gadījumi, kad nestopē, bet šoferis apstājas un piedāvā aizvest. Tādās mašīnās es nekāpju, un viss ir vienmēr beidzies veiksmīgi. Man saka, ka es esmu diezgan drosmīga, šādus ceļojumus veicot vienatnē, un jāatzīst, ka baiļu faktors man ir zemāks nekā citiem, citādi neko no tā, ko esmu redzējusi, līdz šim nebūtu piedzīvojusi. Domāju – kā būs, tā būs lemts,” saka jauniete.

Tomēr Meksikā viņa nekad nav stopējusi un droši vien to arī nekad nedarīs – līdzās aizraujošai eksotikai tur valda arī noziedzība, bieži ģimenēs vīri pret sievām izturas vardarbīgi.
Ja tu esi gaišmataina sieviete ar gaišām acīm, vīriešiem skatiens spīdot. Daudzas reizes auto apstājušies – uz kurieni, no kurienes esi, vai aizvest? Cik tev skaistas acis!

“Ceļojot katram gadījumam nēsāju līdzi piparu gāzi,” atklāj Alise. “Vienreiz mani Meksikā apciemoja krustmāte, mēs vakarā devāmies mājup, un priekšā apstājās motociklists. Mēs arī apstājāmies, un es spāniski pārliecināta balsī prasīju – ko tu gribi? Laikam kāds no citas vietas bija atbraucis un meklēja, kam piesieties, jo vietējos jau biju iepazinusi. Es ar savu nostāju un stingrumu tomēr panācu, ka viņš aizbrauc projām, taču sajūtas nebija patīkamas.”

Ko nerāda televīzijā...

Lai cik skumji tas būtu, Meksikā bandītisms ir augstā līmenī. Reiz kādā Meksikas ciematiņā Alisei pateikts, ka astoņus kilometrus tālāk notikusi apšaude un nogalināti vairāki amerikāņu tūristi. Tā ir realitāte.

“Laikrakstos un televīzijā to gan nerāda,” apgalvo Alise. “Vismaz Meksikā ne, jo cilvēkiem nav jāzina, kas notiek valstī. Vietējiem rāda ziepju operas, lai novērstu uzmanību no notiekošā. To, ka tur ir bīstami, es apzinos un galīgi neapdomīga neesmu. Un zinu, ka vietējie, īstie iedzīvotāji pasargās un pat pieņems kā ģimenes locekli, viņi ir ļoti sirsnīgi un mīļi.”

Vietējie arī pastāstot, kur iet, kur kāju nespert, kādā dienas laikā, ar ko runāt, ar ko ne. Par spīti noziedzībai, Alise uzskata, ka Meksikas cilvēki ir visdraudzīgākie un atvērtākie pasaulē. Ir gan arī tādi, kuri skatās, ko no varētu nozagt, bet to uzreiz jūt.

Ar katamarānu pāri okeānam

Cits izaicinājums Alisei bija ar katamarānu pārlaivot pāri Atlantijas okeānam. Šāda vēlme bijusi vairākus gadus, un nu zvaigznes sastājušās tā, lai beidzot tas īstenotos. Internetā atradusi vācu uzņēmēja aicinājumu un uzrakstījusi par sevi atklāti – nekādas pieredzes nav, taču ir milzīga vēlme apgūt burāšanas mākslu.

Katamarāns bijis 20 metrus garš, ar burām. “Katamarānu un pārējos piecus laivotājus satiku Gibraltārā, pat īsti nezinot, kas tie par cilvēkiem. Uztraukums bija liels, tomēr ar pirmo soli uz laivas sapratu, ka viss būs kārtībā un esmu drošās rokās. Tā sākās mans mēnesi ilgais ceļojums, kura laikā atklāju, ka man tomēr ir jūras slimība – pirmās trīs dienas bija slikti, vēmu, nevarēju neko ieēst un iedzert, taču tas nebija iemesls, lai neko nedarītu. Uz laivas biju brīvprātīgā un apmaiņā pret braucienu pāri okeānam mans uzdevums bija gatavot ēst komandai un rūpēties, lai visiem ir spēks burāt,” stāsta Alise.

Komandas sešnieks bija no Latvijas, Vācijas, Dienvidāfrikas, Austrālijas, ASV un Anglijas, kas visu padarīja vēl interesantāku. Četriem ceļabiedriem angļu valoda bija dzimtā – līdz ar to valodas barjeras nebija.

Atbildība ne pa jokam

“Kanāriju salās aizbraucām iepirkt pārtiku, ko vajadzēja 35 dienām, un tas viss bija jānoorganizē man, gana atbildīgs uzdevums. Nevarēja zināt, kādi būs laika apstākļi un cik ilgu laiku paņems okeāna šķērsošana. Pēc 20 dienām bijām sasnieguši Karību jūras saliņu Sentmartinu un pat pēdējā dienā varējām pagatavot svaigus salātus. Mums abām ar austrāliešu meiteni tā bija pirmā tik nopietna pieredze.”

Alise spriež, ka arī viņas vecākiem meitas ceļojums bijis liels pārbaudījums. Viņi noteikti uztraucās, kamēr Alise varēja līdztekus pavāres pienākumiem vērot zvaigznes, Saules un Mēness rietus un lēktus, delfīnus, kas brīžiem draiski rotaļājās pie katamarāna, arī cilvēku raksturus, uzvedību un mācīties labi sadzīvot ar svešiniekiem – 20 dienas uz mazas laivas.

Nu jau Alise domā, kuru valsti apceļot nākamo, taču nešaubās, ka ceļi kādu dienu atkal aizvedīs uz Meksiku, kaut arī pasaulē ir vēl neskaitāmas citas skaistas vietas.