4 dēlu tēvs, ķirurgs Artis Gulbis: "Tēviem disciplīnu mājās panākt ir vieglāk"

Vizītkarte:

• Dzimis 1972. gada 12. novembrī.
• Mugurkaula ķirurgs jeb vertebrologs klīnikā „Orto”.
• LU Medicīnas fakultātes pasniedzējs un „AO Spine” Šveices skolas pasniedzējs.
• No 1996. līdz 2003. gadam bija mugurkaula ķirurgs Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. 
• „Synthes” Dienvidaustrumeiropas mugurkaula ķirurgu valdes loceklis.
• Precējies. Sieva – Jolanta Gulbe, ģimenes ārste. Abi ir vecāki četriem dēliem: Evertam (20), Martam (17), Oskaram (13) un Vestardam (3,5).

Kad veidojāt ģimeni, kādi bija jūsu priekšstati par to, kādai tai jābūt un kā jāaudzina bērni?
Attiecības ģimenē un ar bērniem esmu modelējis tā, lai būtu pilnīgi pretēji tam, kā bija manu vecāku ģimenē. Kad man bija septiņi gadi, tēvs aizgāja no ģimenes. Šad un tad viņš mūs apciemoja, taču bija pietiekami ilgi periodi, kad viņš par mums ar brāli nelikās ne zinis. 

Kad tēvs aizgāja, man šķita, ka mana dzīve ir sabrukusi. Mani absolūti nekas vairs neinteresēja: ne tas, kas notika skolā, ne spēles ar citiem bērniem pagalmā. Tāpēc, veidojot ģimeni, man bija svarīgi, lai maniem bērniem nebūtu jāpiedzīvo tās sāpes, kuras piedzīvoju es.

Kas attiecas uz bērnu audzināšanu, esmu pieturējies pie principa, ka puišiem jāizaug neatkarīgiem, par sevi pārliecinātiem, viņiem pašiem jāspēj pieņemt arī grūtus lēmumus. Šā iemesla dēļ reizēs, kad dēli ir uzskatījuši, ka skolā kāds viņiem dara pāri, un ir vēlējušies, lai es eju skaidroties, esmu pastāvējis uz to, ka šie jautājumi jāatrisina viņiem pašiem. 

Dēliem ir jāaug patstāvīgiem, bet to var panākt vienīgi ar disciplīnu. Disciplīnā ir milzīgs spēks. Maza atkāpe. Mani ļoti interesē Latvijas vēsture, un agrāk es nekādi nevarēju saprast, kā tas iespējams, ka, sākot no 18. gadsimta, Krievija mērķtiecīgi mēģināja Latviju pārkrievot, bet viņiem tas neizdevās. Vēl vairāk – latvieši nonāca līdz savas valsts dibināšanai. Ar laiku sapratu, ka atbilde slēpās tiem laikiem raksturīgajā disciplīnā. Latvieši pārsvarā ir dzīvojuši viensētās.

Kad tēvi devās uz lauku vai mežā, dēliem, kas palika mājās, bija jāspēj izlemt svarīgus jautājumus, tieši disciplīna darīja viņus patstāvīgus. Bez disciplīnas dzīvē neko nevar panākt, bez tās cilvēkam nav mugurkaula. Savs mugurkauls ir svarīgs jebkurā dzīves jomā. Padomju laiku lielākā nelaime bija disciplīnas trūkums. Un otrs – šajā laikā daudzi dēli auga bez tēviem. Ja bērnam nav tēva, viņš aug tāds – nekāds.

Jūs arī augāt bez tēva, tomēr atradāt savu vietu dzīvē – kļuvāt par atzītu ķirurgu. Uz jums nevarētu attiecināt vārdus – cilvēks bez mugurkaula.

Man paveicās, ka man apkārt bija vēl citi vīrieši – mammas māsas vīrs, arī vecmāmiņas vīrs. Tie bija cilvēki, kas uzņēmās mana tēva lomu. 

Man bija arī patēvs, bet šajās attiecībās neklājās viegli – dzirksteles gāja pa gaisu! Pašlaik, kad ar brāli sen jau esam pieauguši cilvēki, esam pateicīgi arī patēvam, tomēr jāatzīst, ka visvairāk mani nostādīja uz kājām mammas māsa ar vīru un vecmāmiņa ar vīru.  

Skolā biju ļoti paviršs pret mācībām. Citi puikas plēsa no dienasgrāmatām laukā lapas, ja tur bija ierakstīti slikti vērtējumi. Man neviens neko nepārbaudīja, tāpēc šķita – lai jau raksta piezīmes un sliktos vērtējumus. 

Taču mani no pirmās klases katru vasaru veda uz laukiem, kur diendienā bija jāstrādā: es ravēju bietes, no lauka lasīju akmeņus, vācu sienu, faktiski darīju visus lauku darbus. Tas bija ļoti labi, jo šādā veidā ieguvu izpratni, ka dzīvē neko nevar izveidot, ja gulšņā līdz pusdienlaikam un neko nedara. Disciplīna nostrādāja, un sapratne par to, ka ir jāmācās, radās pamatskolas beigās.

Tad sāku apzināties: ja nemācīšos, vidusskolā neiestāšos, tāpēc saņēmos. Šajā laikā man tēvs vairs nebija tik ļoti vajadzīgs. Biju jau izaudzis par buciņu, kurš pats organizē dzīvi. Taču savu bērnības pieredzi transformēju uz saviem bērniem – ikdienā jābūt disciplīnai, bet vienlaikus mēs daudz laika pavadām kopā. Mani dēli ir ļoti motivēti. 

Kā disciplīna izpaužas ikdienas dzīvē?

Katram ir savi pienākumi. Ja bērnam ir vairāk tiesību nekā pienākumu, vēlākos gados viņš neko daudz nespēj izdarīt. Mūsdienās cilvēki ir izlaidušies. Un tas sākas jau bērnudārza vecumā, kad bērns netiek radināts pie noteiktas sistēmas. Ir pietiekami daudz vecāku, kas atļauj bērnam dažas dienas neiet uz dārziņu, bet palikt mājās. Jo viņš tā grib.

Tā mēs bērnu pieradinām – var būt tā, bet var būt arī citādi. Vēlāk skolas gados bērns pietēlo, ka ir slims, un neaiziet uz skolu. Mani puikas arī teikuši – tu taču esi dakteris, uzraksti man slimības lapu. Bet, vecīt, tu esi vesels! Prom uz skolu! Jo, ja es iedošu tev atlaidi, tu būsi zaudētājs. 

Disciplīna – tas izklausās vienmuļi, bet tikai tā var kaut ko sasniegt. Tikai lēns un pacietīgs darbs palīdz nonākt pie lieliem rezultātiem. 
Arī brīvlaikos puikām ir izdarāmie darbi. Mēs abi ar sievu esam ārsti, kad atbraucam mājās, traukiem jābūt nomazgātiem, istabām uzkoptām, suņiem jābūt pabarotiem, atkritumu kastei iznestai, dārzam, ja jaunākie izgājuši ārā dauzīties, pēc sevis jābūt sakoptam, kādam no vecākajiem ir jāpalīdz jaunākajam brālim. Taču arī jaunākajam ir savi pienākumi. Viņam divreiz nebūs jāsaka, ka trauki jānoliek vietā, jo dēls redz, ka visi tā dara. 

Es klausos un nespēju saprast, kā tādu disciplīnu iespējams panākt.

Ļoti daudz kas ir bērniem jāskaidro. Es puikām stāstu, ka neskaitāmas reizes no rītiem man nav gribējies ne agri celties, ne operēt komplicētus pacientus, bet es katru dienu ceļos, eju un daru. 

Protams, arī pārāk liela disciplīna neattaisnojas: bērni vēlāk var kļūt vardarbīgi, bet es dēlus nesitu un fiziski neiespaidoju, mums ir tikai noteikumi, kas jāievēro. 

Tēviem netveramā veidā ir vieglāk panākt disciplīnu nekā mammām. Viens ir tas, ka puikam tēvs ir paraugs, bet otrs – puikas vīrieti tīri enerģētiski uztver citādi nekā sievieti. Mammas teikto dēls neuztver kā likumu, tāpēc sākas nevajadzīgas diskusijas un konflikti, kas rada nevēlamu gaisotni mājās. Tieši tāpēc esmu pret vecāku šķiršanos: ja sieviete paliek viena ar bērniem, viņai grūti mājās iedibināt kārtību un noteiktu sistēmu.

Taču tā ir svarīga, jo ar laiku bērni to pārņem, arī aizejot savā dzīvē. Vecākajiem dēliem es vairs nevaru izsekot līdzi. Viens mācās Kembridžā MPW vidusskolā, lai iestātos kādā no spēcīgām Lielbritānijas universitātēm juristos. Otrs jau studē finanses un grāmatvedību „Bath University” Lielbritānijā. Bet es zinu, ka viņos ir ielikti labi pamati.

Sacījāt, ka jums ir bijušas situācijas, kad dēli ir gribējuši, lai jūs ejat uz skolu skaidroties, tomēr jūs esat palicis pie sava: dēliem pašiem jāatrisina dažādi jautājumi. Kāpēc nepalīdzēt bērniem?

Uzskatu, ka tā ir milzīga vecāku kļūda: tiklīdz kaut kas notiek, tā skrien uz skolu kaut ko risināt. Mani puikas gājuši 49. vidusskolā, 1. ģimnāzijā, 2. ģimnāzijā, arī Rīgas Starptautiskajā skolā. Nekad neesmu domājis, ka man būtu jātic bērna teiktajam, ka skolotājs uz viņu ir uzēdies vai nepietiekami novērtējis. Es parasti saku: pats vainīgs, tātad neesi darījis tā, kā vajadzīgs, tu neesi sapratis, ko no tevis prasa.

Nekādas žēlošanās par skolotājiem nebūs. Bērnudārzā – audzinātāja, skolā – skolotāji un augstskolā – pasniedzēji ir tavi šā brīža karaļi. Vēlāk dzīvē tu jau varēsi meklēt citas autoritātes. 

Skola ir sabiedrības spogulis, kur sastopas daudzi raksturi, visplašākais emociju spektrs. Tieši tāda vēlāk būs dzīve. Ja skolā nemācēsi dažādas situācijas risināt, tad to nespēsi arī dzīvē. Ne velti ir daudz pieaugušu cilvēku, kas iet žēloties te vienam, te otram, bet paši problēmas atrisināt nespēj. 

Latvijā nerimst diskusijas par izglītības sistēmu. Jūsu vecākie dēli arī mācās ārzemēs, ne vairs Latvijā. 

Ne jau skolotājos vai pasniedzējos ir problēma, bet gan pašā izglītības sistēmā. Cilvēks nevar septiņus, astoņus vai divpadsmit priekšmetus mācīties augstākajā līmenī. Jaunietim ir jāpalīdz saprast, kas viņam padodas vislabāk un ko viņš īsti grib darīt, un tad jārada iespēja viņam padziļināti mācīties četrus, piecus mācību priekšmetus. 

Mēs redzam, ka ir daudz skolēnu, tostarp ar labām sekmēm, kurus es sauktu par apjukušiem un pazudušiem, jo viņi nezina, ko grib. Viņiem iemācīta ir tikai disciplīna, kas paredz noteiktus sasniegumus mācībās, taču pamatskolā ļoti svarīgi ir izvēlēties jomu, uz kuru turpmāk koncentrēties.

Saviem vecākajiem dēliem sacīju: jēga studēt labās augstskolās ārzemēs ir tikai tad, ja jūs paši saprotat, ko dzīvē gribat darīt. Ja to neesat sapratuši, nav jēgas kaut kur doties. Tas ir padomju mantojums – augstāko izglītību ieguvuši daudzi, bet, ko ar to īsti darīt, nezina. Ja izglītības sistēma tiktu mainīta, ja vidusskolā katrs varētu izvēlēties četrus piecus priekšmetus, kurus studēt padziļināti, arī mūsu skolēni varētu veiksmīgi konkurēt, stājoties pasaules labākajās augstskolās. 

Tomēr vienlaikus ļoti svarīgi man šķiet palīdzēt bērniem saprast, ka laime nav meklējama svešumā. Mācies, attīsti savas prasmes un zināšanas, bet atgriezies Latvijā. Pretējā gadījumā mēs savu valstu neizmainīsim. 

Jūs esat teicis, ka mūsu sabiedrības problēma ir nevis homoseksuāļi un bēgļi, bet gan lielais šķirto ģimeņu skaits. Taču, ja raugāmies reāli, nav daudz ģimeņu, kas savu reizi nepiedzīvo krīzes un nenonāk līdz jautājumam – palikt vai nepalikt kopā. Jums šī situācija ir pazīstama?

Jā, arī mums ar sievu bijuši dažādi periodi. Jau salīdzinoši sen, bet bija laiks, kad arī es biju bedrē. 

Jums tolaik aktuāls bija jautājums šķirties vai nešķirties?
Jā. Pašlaik, vadoties pēc savas pieredzes, citiem varu ieteikt: šādos brīžos labi ir palikt vienatnē, noslēgties. Es pāris mēnešu dzīvoju sava tēva dzīvoklī.

Ko jūs tajā laikā pārdomājāt?

Tobrīd dzīvokli remontēja viens celtnieks, un, kad atbraucu mājās no darba, mēs daudz runājām. Viņš bija vienreiz, tad otrreiz šķīries. Es klausījos viņa stāstu un domāju, vai arī mani tas gaida nākotnē. Padomāju arī par to, kādu ceļu mans tēvs gājis – viņš aizgāja no manas mammas un apprecējās otrreiz, tad izšķīrās un apprecējās trešo reizi, tad atkal izšķīrās un apprecējās ceturto reizi. 

Es ļoti pārdzīvoju, kad viņš no ģimenes aizgāja. Kad izaugu liels, manī ieslēdzās pretēja reakcija: ļoti nopietnus padomus viņš man vairs nevarēja iedot, es viņu vairs neuztvēru kā autoritāti.

Domāju, ka daudzi šķirto vecāku bērni to izjūt šādi: tas, kurš aiziet no ģimenes un pazūd uz īsāku vai ilgāku laiku, viņus ir pievīlis. Es kā tēvs negribēju neko tamlīdzīgu piedzīvot.

Atceros, ka pārdomu periodā braucu uz veco dzīvokli satikt bērnus un ļoti skaidri izjutu, ka gribu būt atpakaļ ģimenē, ka darīšu visu, lai tas notiktu. Kopš tā brīža domas par šķiršanos man galvā nav nākušas. Arī pēc krīzēm var pienākt diena, kad saproti, ka nav labākas sievietes par tavu sievu.

Kā to ieraudzīt brīdī, kad sakrājies daudz negāciju?

Otram var pieiet kritiski un var arī pozitīvi. Es mēģināju uz visu skatīties pozitīvi. Mana sieva ļoti daudz sporto, sevi ļoti kopj, bet ne pārspīlēti. Es sāku viņu slavēt, un, ja tas notiek bieži, ar laiku tas kļūst par paradumu. 

Bet mēs par jebkuru cilvēku varam veidot arī pretēju viedokli. Jo jebkurš var kaitināt. Ģimenē no šādas platformas attiecības nevajag veidot. Pašlaik man nekas speciāli sievā vairs nav jāmeklē – es zinu, ka esmu izvilcis superīgu lozi. Un esmu laimīgs, ka savulaik nepieļāvu lielu kļūdu. 

Nedomāju, ka tie vīrieši, kas iet prom no ģimenes, to dara tāpēc, ka viņiem uzreiz ir cita otra pusīte un viss ir lieliski. Nē, krīzēs vīrietis ir apjucis. Bet tas gan tiesa: vīrieši nereti vēlas parādīt savu vīrišķīgo pusi, to, ka viņš var ātri pieņemt lēmumu – izšķirties un aiziet, visu atstājot. Manā gadījumā pietika ar diviem mēnešiem, lai saprastu, ka jāmeklē atpakaļceļš. 

Cik esmu runājis ar vīriešiem, kuriem ir šķirtas ģimenes, vēl pēc daudziem gadiem vairums uzskata, ka šķiršanās bija liela kļūda. Pirmā ģimene – tā ir kā kopīga cietā diska rakstīšana, tur viss ir pa īstam, daudz kas kopīgs dzīvē notiek pirmoreiz. Ar katru nākamo ģimeni tev sava matrica jāpārraksta. 

Saviem dēliem esmu teicis, ka var mācīties tikai no savām kļūdām, taču var paskatīties arī apkārt un būt gudrākiem. Tie vīrieši, kas aiziet no ģimenēm, aiz sevis atstāj asaras un pārdzīvojumus. Tomēr katram ir jādomā ne tikai par sevi un šodienu, bet arī par nākamo paaudzi un nākotni.

Nesapratīšu, ja mani dēli izlems šķirties. Šādi es pat tikšu sagrauts, jo tas nozīmēs, ka es neko viņiem nebūšu iemācījis. Tad kāda jēga būs bijusi manam piemēram, ja dēli neko nebūs sapratuši? 

Jūs dēliem uzliekat milzīgu atbildību.

Viņi var draudzēties ar meitenēm, bet, ja izdomās precēties un radīt bērnus, tad ir jādzīvo kopā, un viss. Tāpēc partnere ir ļoti rūpīgi jāizvēlas.

Vai jums ir arī kāds ieteikums sievietēm? Arī mēs taču šūpojam ģimenes laivu.

Ieteikums ir vienkāršs: savu reizi piekāpties, arī, ja redzi, ka otram nav taisnība. Nevajag par katru cenu pastāvēt uz savu. Necensties dominēt, jo ģimenē vajadzētu dominēt vīrietim. Bet tas nenozīmē, ka sievietei jābūt vājai.

Šajā sakarā man ir interesants novērojums: intelektu bērni vairāk pārmanto no mātes, ne tēva. Ja paskatāmies vēsturē – vienalga, vai runa par Anglijas vai Hābsburgu dinastiju, vai Krieviju, ar spēcīgu karali nepietika, arī sievietei bija jābūt gudrai un stiprai.

Ja tā nebija, nākamās paaudzes vīrieši bija ļoti vājas personības. Nevar karalis apprecēt skaistuli bez smadzenēm, tad no bērniem nekas sevišķs nesanāks. Starp citu, es to redzu arī attiecībā uz saviem bērniem. Mana sieva pabeidza 1. ģimnāziju, viņa ir ļoti gudra matemātikā. Man arī veicās matemātikā, bet tik viegli kalkulācijas kā viņa es neveicu. Dēli ir pārmantojuši savas mātes spējas.