Bērnus nemīlošās mātes. Harijs: "Ne reizi neesmu apskauts, apmīļots. Mammai aizbildinājums - nogurusi pēc darba"
Mūžīgā bērnības traumu pieminēšana psihoterapijas sakarā jau kļuvusi par piedauzības akmeni. Reiz apvaicājos kādam psihoterapeitam, cik īsti taisnības pieņēmumā, ka teju visam labajam un sliktajam, kas mūsos perinās, sākums rodams bērnības pieredzē. Un saņēmu atbildi, ka tā ir balta patiesība. Proti, mūsu kompleksi, bailes, attieksme pret to vai citu parādību – dziedi vai raudi – nāk no bērnības. Ja tā – tad rodas loģisks jautājums – kas izaug no bērniem, kurus speciālisti sauc par bērnībā nemīlētiem? Vai tiešām visi ir dzīvei zuduši uz mūžu?
Sāku ar to, ka, ņemot talkā attiecīgu literatūru (I. Ē. Fromms. Mīlestības māksla; T. Lūiss, F. Amini, R. Lenons. Mīlestības teorijas pamati; M. Prusts. Zudušo laiku meklējot), mēģināju izprast, cik postošs cilvēkam kā personībai var izrādīties apstāklis, ka viņš bērnībā nav ticis mīlēts. Un uzzināju, ka veikti dažādi eksperimenti, kuros noskaidrots, ka emocionālais kontakts zīdainim ir fizioloģiski tikpat nepieciešams kā pārtika un apģērbs.
Divi piemēri
13. gadsimtā Romas imperators Frederiks II nolēma noskaidrot cilvēces pirmvalodu, uzdodot klosterī izaudzināt bērnu grupu, kas nekad nebūs dzirdējuši runātu vārdu. Mūķenēm tika uzdots zīdīt, mazgāt un ģērbt bērnus, nekādā gadījumā neļaujot ar viņiem sarunāties. Imperators gribēja uzzināt, kādā valodā bērni sāks runāt – ebreju, grieķu, latīņu vai arī savu vecāku valodā. Frederika eksperiments beidzās, nedevis nekādu lingvistisku rezultātu, visi bērni nomira, neizrunājuši ne vārda. Imperators bija sastapies ar ko dīvainu – bērni nevarēja dzīvot bez runāšanās, smiešanās, žestiem un aizrautības.
Psihoanalītiķis Renē Špics 1940. gadā ziņoja par bērniem, ar kuriem atkārtots Frederika eksperiments. Bērnus izolēja no baciļu iznēsātājiem, t. i., cilvēkiem. Šos bērnunama bērnus baroja, apģērba, viņi dzīvoja siltumā un tīrībā, bet – ar viņiem neviens nesarunājās, viņus neņēma rokās un ar viņiem nerotaļājās. Lai arī bērnu fiziskās vajadzības tika apmierinātas, Špics konstatēja, ka viņi ir atpalikuši, vāji un slimīgi. Daudzi nomira. Špics apstiprināja, ka cilvēciskās saskarsmes trūkums – bērns nav turēts rokās, glāstīts, ar viņu nav sarunājušies, mīlinājušies un rotaļājušies – izraisa zīdaiņa nāvi. Tātad ar pabarots, apģērbts, tīrs ir nepietiekami.
Trejādās smadzenes
Viens no būtiskākajiem aspektiem, ko uzgāju plašā pētījumā, kura autori garus gadus, kā paši saka, meklējuši zinātni par mīlestību – rakušies cauri neiroloģijas zinātniskajai literatūrai, psihoterapijas laukam, evolūcijas teorijai, psihofarmakoloģijai, neonatoloģijai, eksperimentālajai psiholoģijai, un kas, vismaz daļēji, izskaidro veco labo Rūdolfa Blaumaņa teicienu: “Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri”, ir cilvēka trejādās smadzenes.
Vecākās ir pirmatnējās jeb reptiļsmadzenes. Tās vada elpošanu, barības rīšanu, sirdsdarbību. Respektīvi – nodrošina visus dzīvības uzturēšanai nepieciešamos procesus. Otrās sauc par limbiskajām smadzenēm – tās saskaņoti aptver pirmās. Šīs smadzenes ir tikai zīdītājiem, un, tieši pateicoties tām, tiek veidotas attiecības ar pēcnācējiem – tieksme aizsargāt tos, rotaļāties, dziedāt. Pateicoties tām, mēs zinām, kas ir emocijas.
Limbiskās smadzenes apvelta cilvēkus ar tādu pieredzes bagātību, kāda nav pieejama vienkāršākajiem radījumiem, un pakļauj arī ciešanām un mokām. Aligators nekad neizjūt zaudējuma sāpes, un klaburčūska nesaslimst vai nemirst tāpēc, ka zaudējusi dzīvesdraugu vai bērnus. Bet zīdītāji mirst. Vai noteiktā evolūcijas ciklā limbisko smadzeņu parādīšanās ir kaut kādā veidā saistīta ar dzīvības apdvēseļošanu? Uz to nu es neņemos atbildēt, taču tiktāl skaidrs – emocijas ir cieši saistītas ar bara, ģimenes, savējo izjūtu un pieder pie tā paša mīlestības lauciņa.
Trešās – visjaunākās – smadzenes ir neokortekss. Viss – runa, rakstīšana, lasīšana, rīcības plānošana, loģiskā domāšana – notiek neokorteksā. Ar neokorteksu tu vari kļūt par profesoru, bet nevari mīlēt mammu, sievu, bērnus. Jo par to atbild limbiskās smadzenes.
