Katrīne Pasternaka: "Esmu tāda... nepareiza sieviete"

Cilvēki viņā parasti ierauga silto, smaidīgo, vārīgo pusi un vēlas tai pievilkties. Taču, pienākot tuvāk, atklājas pavisam cita Katrīne – sarežģīta, ar savu vērtību kodu, dažbrīd asa. Seriālā Māja pie ezera Katrīne ir Marija, sieviete ar smagu likteni – jaunībā atteikusies no bērna, atgūst viņu jau mūža otrajā pusē... Mēs tiekamies vēlā piektdienas vakarā, kad zem Radio Skonto logiem ielas kļūst arvien vientuļākas. Katrīne pa sarežģītajām pultīm sērfo bez aizķeršanās. Viņas sirds ir pārpilna – par nesaudzīgajiem komentāriem internetā, cilvēku muļķību, sāpēm, kas pieredzētas tik tuvu. Diemžēl vai varbūt labi, ka daļa no sarunas paliek ārpus šīm lapām. Par seriālu nav zināms, vai turpināsies, bet šobrīd darbdienu vakaros Katrīnes balss skan Skonto – labvakar, aiz loga mīnus 19, bet tagad pagriez skaļāk un dziedi līdzi...

Mēs bijām tik laimīgi

– Jūs darāt ļoti jauneklīgu darbu. Ir pierasts, ka dīdžeji ir tādi kā Artis Volfs, Toms Grēviņš...

– Esmu tāda vakara dzeguze, kas nokūko pareizu laiku, uzliek dziesmu, atbild uz telefona zvaniem, ir kopā ar klausītājiem, lai viņiem ir apziņa, ka nav vieni. Ja kādreiz briesmīgi līst, pārplūst ielas, esmu tā, kam piezvana – Kate, pasakiet, lai tur nebrauc! Šis ir drusku cits dīdžejošanas veids. Es patiesībā negribētu likt ļoti lielu akcentu uz saviem gadiem, jo mani varbūt atlaidīs...

– Nezinu. Laikam savā dziļākajā būtībā esmu vienkārši spītīga. Un, jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu, cik maz laika palicis un ka jādara, jādara, jādara. Vīrs saka, man ir ļoti slikts raksturs. Es, piemēram, no rītiem nevaru gulēt. Viņš saka: pasaki sev Guli! un izgulies. Bet man ir žēl vakarā iet ātri pie miera un arī no rīta... Man šķiet – gan izgulēsimies, kad pienāks laiks.

– Tas varbūt jums no laikiem, kad bērni bija mazi, teātris dunēja, bija dārzs...

– Jaunībā dārzs mani neinteresēja. Kad mamma par to runāja, es galvu pagriezu uz otru pusi. Man lauki patika pilnīgi citā kontekstā – biju orientēšanās fans. Kad mamma sāka runāt par dārza laistīšanu un – Dievs, atpestī! – ravēšanu...

– Ar mani bija ļoti līdzīgi. Arī mūsu kaimiņš Paula kungs (Raimonds Pauls – Red.) šad tad par to ir smējies. Viņš ļoti labi atceroties, kā mēs pa dārzu ņēmāmies. Kristīne (Katrīnes māsa, tērpu māksliniece Kristīne Pasternaka – Red.) bija atbildīgāka persona, prātīgāka. Kad mamma man lika apliet dobes, es rasināju pa virsu, lai izskatās, ka darbiņš padarīts. Un, ak Dievs, cik šausmīgi ātri izžuva! Es gan nebiju meitene, kas vienkārši dauzās apkārt, bet nekad arī čakla dārzniece.

– Kā pagāja jūsu vasara Alsungā, kur notika seriāla filmēšana?

– Jūnijā vēl aktīvi strādāju radio, jo bija jānopelna brīvlaiks, bet jūlijs, augusts un liela daļa septembra bija Alsungā. Četras piecas dienas nostrādājām, un tad viena brīvdiena – 24 stundas mājās. Ātri, ātri samīļo visu, ko var, ieliek tomātus želejā un brauc atpakaļ. Esmu absolūts mājas cilvēks, man ļoti nepatīk būt prom no savējiem, bet šoreiz es burtiski desmit minūtēs piekritu filmēties – tas bija komiski. Ja būtu domājusi, nekad mūžā nebūtu teikusi jā. Kopš 1993. gada neesmu strādājusi savā profesijā. Kad piekritu, domāju – ak Dievs, ko esmu izdarījusi! Mazdēls atbraucis no Austrālijas, es viņu jau tā tik maz redzu. Bet man jāsaka, ka grupa – operatori, režisori, visi mūsu cilvēki – bija kas ļoti īpašs... Tās bija tik neprātīgi skaistas dienas!

– Nē, Alsungas skolā, gulēju matemātikas kabinetā. Uz dušu gāju divus stāvus uz leju cauri visiem gaiteņiem. Reizēm, guļot tajā klasē, domāju – ja cilvēki gribētu niķoties, varētu teikt – ak, kā mums te jādzīvo! Bet mēs bijām tik laimīgi. Vienalga, vai tā ir vēla nakts pēc 14 stundām darba vai agrs rīts pirms 14 stundām darba, ieraugi jebkuru, šoferīti, grimētāju, ģērbēju, mākslinieku un esi laimīgs.

– Gribas smaidīt?

– Un tur tiešām visi smaidīja! Protams, bija arī pārdzīvojumi, lietus lija pārāk daudz, bet, ja neņem vērā kādas personiskas atmiņas, varu teikt, ka tā bija viena no skaistākajām vasarām manā dzīvē.

Nobijusies kā suns

– Režisors Armands Zvirbulis bija diezgan prasīgs?

– Pat nezinu, kā lai savieno Armandu ar vārdu prasīgs. Viņš ir ārkārtīgi maigs un iejūtīgs.

– Viņš nav tas, kurš sit dūri galdā un saka – būs tā! Armands nekad nepacēla balsi, neuzspieda savu viedokli. Augstākais, ko pati piedzīvoju un redzēju ar citiem aktieriem, viņš kādreiz paveda malā un teica – šitais bija drusku par daudz vai te vajadzētu drusku vairāk. Nopietnākās sarunas mums izvērtās par tekstu, kas aktieriem vienmēr ir lakmusa papīrītis – vai tu vari vai nevari to pateikt dabiski. Reizēm tas ir par saldu, pliku vai tiešu, tad bija spēkošanās, bet viss notika absolūtā labdabībā un harmonijā. Domāju, tā bija tāda... brīnišķīga skola, kā sadzīvot, dzīvot, mīlēt profesiju, darbu.

– Jums bija kāds atklājums sev – o, ir profesionāli knifiņi, ko vēl tomēr varu?

– Uzfilmēto skatījos tikai tad, kad seriāls bija gatavs, vienmēr sagaidīju Juri mājās, ieķēros viņam padusē, paņēmu cigareti un noskatījos kārtējo sēriju. Ne tāpēc, ka es labāk par sevi domātu dzīvē un negribētu ko ļoti sliktu ieraudzīt uz ekrāna. Esmu teātra aktrise, kino esmu bijusi ļoti maz, turklāt nav viegli nospēlēt sievieti, kas ir pametusi bērnu. Baidījos, cik lielā mērā es vispār to varēšu uz ekrāna parādīt. Lai spriež skatītāji, bet katrā ziņā varu teikt, ka, man par lielu pārsteigumu, nebija tā, ka man būtu ļoti kauns par sevi. Lai gan zinu vietas, kur vajadzēja izdarīt drusku citādi.

– Par vainas apziņu es patiesībā domāju nepārtraukti. Nosmējos, kad kāda kritiķe pēc manas pirmās parādīšanās bija uzrakstījusi – tā jau nu gan māte nesatiekas ar meitu, kuru viņa jaunībā pametusi. Man gribējās pajautāt, cik liela ir viņas pieredze šajā ziņā. Vai viņai ko tādu ir piedzīvojusi? Ļoti daudz domāju, cik mēs vispār zinām, kā reaģējam situācijās, kas ir ārpus ikdienas. Man tādas dzīvē ir bijušas. No vienas puses, tas ir šausmīgi maitājoši – kādreiz Arnolds Liniņš, Aina Matīsa un Lidija Stiebra mācīja, ka aktierim jākolekcionē savas sajūtas. Un tas ir briesmīgi. Brīdī, kad uzzini, ka ir miris tavs tēvs, sev saki – nu, redz, kā tu reaģē... Mēs varam skaisti izteikties, bet dzīve nav nedz tik skaista, ne liekulīga. Dzīve ir tāda – ļoti īsta. Es gribēju parādīt tās sievietes reakciju, viņa nesāk plēst sev matus – meitiņ, meitiņ, piedod, ko es izdarīju! Tie ir 40 gadi, kurus Marija ir dzīvojusi ar vainas apziņu, un viņa tajā brīdī ir nobijusies kā suns, tāpēc dumji smaida un runā par piekakāto zālīti pie kājām... Katrs to dara citādi. Mani pārsteidza, ka kritiķi par 13 sēriju darbu uzdrošinās spriest no pirmās, otrās. Tas būtu tāpat, kā es izlasītu virsrakstu un teiktu – man ārkārtīgi nepatika jūsu recenzija.

– Cilvēki bieži neuzdrīkstas cīnīties, vieglāk ir atteikties.

– Teikšu godīgi – tā ir robeža, kam es īsti netieku pāri kā sieviete. Un arī kā aktrise, kurai vajadzētu attaisnot savu varoni. Jo zinu – ja man būtu kāds variants atgūt, es jēliem ceļiem aizlīstu uz Antarktīdu, vienalga, kur. Bet tajā pašā laikā es nenosodu šo sievieti, jo mēs nekad nezinām, kādi ir blakus apstākļi. Kādu laiku strādāju ar ieslodzītajām Iļģuciema cietumā, tur dzirdēju dažādus stāstus. Tās sievietes, runādamas par savu dzīvi, reizēm izmeta frāzes, pēc kurām saproti – ak Dievs, viens nepaplašināts teikums ir sagriezis visu viņas dzīvi kājām gaisā! Jo viņa ir uz to reaģējusi. Nosodīt ir ļoti viegli, bet es pēc Iļģuciema centos to darīt iespējami mazāk. Es tās sievietes tiešām atceros ar ļoti pozitīvām sajūtām. Es ļoti daudz no viņām mācījos tieši to, kādas mēs nedrīkstam būt, lai nenodarītu pāri saviem bērniem, lai nenonāktu tur, kur viņas. Nesen satiku Rudīti Losāni (cietuma kapelāni – Red.), un viņa teica, ka gandrīz 80 procentos gadījumu iemesls ir vīrieši, ar kuriem šīs sievietes ir sagājušās. Tādēļ... nu, Dievs dod, ka visiem moralizētājiem nekad dzīvē nekas tāds negadās.

– Katrs cenšas savas kļūdas izlabot ar ko smagu, jo dejodams un dziedādams nevar izpirkt grēkus. Marija saprot, ka Ēvaldam drīkst teikt jāvārdu tikai tāpēc, ka Madara ir atradusi kopēju valodu ar Kati un, ja vajadzēs, to smagumu paņems uz sevi. Citādi tas nenotiktu. Ēvalds varētu nez kādus gredzenus spraust pirkstā.

Jūs redzat citu Pasternaku

– Gan – gan, vairāk tomēr kritiku. Man jāteic, ka esmu no tiem, kas ātri aizmirst labo, kas man pateikts, bet ļoti ilgi atceras visādus draņķus. Ne tāpēcб ka es aizvainotos, bet man šķiet – ai, redz, nevajag tur līst, jo esmu tāda... Es teikto pieņemu kā absolūtu patiesību. Pieņēmu. Nu man ir pietiekami daudz gadu, lai saprastu, ka mani tas neskar.

– Jūs tā lēnām pilinājāt glāzi pilnu, līdz no teātra aizgājāt pavisam?

– Ļoti labi sapratu, ka neesmu aktrise, kas varēs spēlēt to, ko jūt un kas patīk. Vizuāli es vienmēr esmu atšķīrusies no tās Pasternakas, kas ir iekšā. Sapratu, ka nebūšu draudzīga pati ar sevi un nevarēšu spēlēt tāda tipa lomas, kā es gribētu.

– Domāju, viņi ieraudzīja, bet es neatbildu tai sajūtai. Esmu vairāk komiskais tēls – tāda ducīga, krūtīga... Bet man tās sajūtas droši vien ir kā daudzām aktrisēm – ka vairāk gribētu spēlēt dramatiskas lomas.

– Kā Agnesi Brandā?

– Jā. Man drusku laimējās pašā jaunībā – pirmā loma bija Dina izrādē Jāzeps un viņa brāļi, bet es to diezgan maz paspēlēju, piedzima bērni viens pēc otra (smejas). Īstenībā liktenis diezgan ātri lika saprast, ka esmu izdarījusi kļūdu.

– Jā.

Bez lopkautuves

– Bet jūs būtu pavisam cits cilvēks, ja nebūtu izgājusi šo aktiera ceļu!

– Katrā ziņā. Bet es nezinu, vai sliktāks.

– Es gribēju studēt veterināriju. Vajadzētu zirgu ārstu, tādu nav daudz, bet es būtu bijusi suņu, kaķu. To biju stingri nolēmusi, bet Lilijas Dzenes vīrs, pasniedzējs Lauksaimniecības akadēmijā, mani atrunāja – tu, Katīt, neiziesi lopkautuves praksi. Tā padomju laikā bija obligāta, trīs mēnešus. Un es viņam kaut kā ļoti noticēju.

– Jūsos ir daudz mātišķuma – mīlestības pietiktu suņiem, kaķiem, zirgiem...

– Manī ir ļoti daudz krāsu, bet kā jebkurš cilvēks es to negatīvo, kas manī ir, cenšos noslēpt. Mēs jau visi vēlamies būt labāki.

– Negribu teikt, ka esmu liekulīga. Esmu diezgan skarba sieviete. Bet liekulība un neatklāšanās ir divas dažādas lietas. Un es neatklājos. Esmu pietiekami daudz saņēmusi par savu uzticēšanos, atļaušanos būt tādai, kāda esmu. Un tagad es īpaši vairs to nerādu.

– Cik nu jums sanāk...

– Domāju, ka tagad jau sanāk. Es rūpīgi trenējos, jā.

– Jā, pedagoģijas kursos RPIVA – Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. Pietiekami ilgus gadus esmu strādājusi ar studentiem, dažādos kursos mācot verbālo un neverbālo komunikāciju. Pirms gadiem pieciem bija tāda situācija – biju uzaicināta uz valodas dienu Valdorfa skolā. Es tur iegāju un sajutos tik ārkārtīgi laimīga, bija tik brīnišķīga gaisotne, jauki, atvērti bērni, un es sev apsolīju – ja man kādreiz būs pietiekami daudz laika pamācīties, tad klauvēšu pie Valdorfa skolas durvīm un gribēšu mācīt bērnus runāt. Vienmēr esmu domājusi – ja to, ko par dārgu naudu mācāmies kursos, bērniem iemācītu vecāki vai vecvecāki... To kādreiz paveica mājskolotāji, un bērni sēdēja taisnu muguru, rokas mācēja lietot labos žestos un pareizi runāja.

– Tik aristokrātiski...

– Domāju, tā ir inteliģences pazīme, ja cilvēks to var darīt brīvi, nekrampējoties. Un tad iznāca tā, ka saņēmos drosmes un tagad sākšu lēnā garā to darīt. Turpinu mācīt studentus RSEBAA – Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā. Pati mācos piektdienās no agra rīta līdz pēcpusdienai – psiholoģiju, dažādas pedagoģijas nozares – tīru teoriju, bet man tās ļoti trūkst. Ja vien varēšu to savienot ar darbu, es labprāt mācītos vēl drusku tālāk. Zinu, tas droši vien izklausās komiski, kāds lasīs un padomās...

– Jā, es tur pilnībā aizmirstu savus gadus, sēžu lekcijās, un šķiet – man taču viss vēl ir priekšā, tik interesanti stāsta, to varētu darīt tā un tā... Tāpēc nedrīkst tik daudz gulēt, ir maz laika.

Esmu tāda nepareiza sieviete

– Nu, ne tak! Man jāatvainojas, ka esmu tāda nepareiza sieviete, ļoti maz lasu sieviešu žurnālus. Agrāk gan, bet tad atskārtu, ka man visu laiku tendenciozi liek saprast, ka ir pareizās sievietes un nepareizās, skaistās un neskaistās, veiksmīgās un neveiksmīgās, un man kļuva neinteresanti domāt, kurā no šiem vagoniem esmu es. Sapratu, ka man patīk mīlēt savu vīru, nemeklēju viņā vainas. Man mamma bērnībā mācīja – ja tu sāc vienu darbu, tad kā diegu kamolu no viena gala satin, pabeidz un noliec. Tieši tā arī dzīvojam savu dzīvi. Ja teikšu – mans dzīpariņš ir Juris Kalniņš, un visu laiku tīšu tikai viņa kamoliņu, lai bērni kaut kur tā... Vienā brīdī Jurim svarīgāki ir bērni, man svarīgāks Juris, otrā – man svarīgāks ir viens no bērniem, bet Juris un otrs kļūst mazāk svarīgs. Mēs elpojam līdzi attiecībām, jo dzīvojam, lai cits citam palīdzētu, mīlētu, celtu. Un reaģējam brīdī, kad tas ir vajadzīgs. Un, kad jūties atvaļinājumā no tā visa, tad vienkārši beznosacījuma mīlestībā mīli visu savu ģimeni. Nezinu, varbūt es visu savu mūžu vadu nepareizi, bet man jau šķiet, ka mēs dzīvojam, lai rūpētos.

– Un mīlestība ir smalkā sajušana, kuram tajā brīdī vajag vairāk?

– Viennozīmīgi. Jo – par ko tad raksta grāmatās? Par to, ka kāda, satiekot savu liktenīgo vīrieti, ir pateikusi – es dzīvoju viņam... Jā, bet arī mūsu bērni ir viņš. Mums, piemēram, ir pilnīgi vienalga, kurš nomazgā traukus.

– Jā. Es pusnaktī braucu no radio, virtuves logs ir pret vārtiņiem, un redzu, ka nabaga Kalniņš droši vien paskatījies pulkstenī – o, Kate brauc, jānomazgā... Bet kurš gan ir teicis, ka tas ir mans mūža pienākums? Nē, nē. Man neērti par to runāt, jo jau simtām reižu esmu teikusi, ka mums ir izdevies izdzīvot, nenodarbojoties ar tādām glupībām kā sieviešu un vīriešu darbi.

– Pa ziemu vairs nedzīvojat Rīgā?

– Nē, jau trešo gadu esam prom. Zinu vienu – Rīgā vairs nedzīvošu. Mums ir vasaras māja, veca, baļķu, kas pārvesta, no lielas klēts uztaisīta maza, maziņa. Man tagad ļoti žēl, ka bija padomju laiku normas, cik lielas mājiņas drīkstēja būt. Kad sabrauc bērni, mazbērns, māsa, draugi, daļa sēž seju pret seju, bet daļa – aiz krāsns, un mēs sakliedzamies. Juris divus gadus dažādos veidos ir to māju siltinājis, izmantojot tikai ekoloģiskas pakojamās iespējas. Mēs nevaram apšūt no iekšpuses, jo tad tiešām nebūs, kur apgriezties. Mums ir jautri gājis, dažbrīd diezgan auksti. Bet es tik un tā nebraukšu uz Rīgu. Ne par kādu naudu.

– Man tagad dārzs patīk daudz vairāk nekā agrāk. Viss sākās ar tomātiem, kas manam vīram ļoti garšo. Viņš man uzbūvēja mazu siltumnīciņu, stikla, no veciem logiem. Pauls par Kalniņu vīpsnāja, ka viņš to būvējis ilgāk par Nacionālo bibliotēku. Esmu ķērusies arī pie rozēm. Pagājušajā vasarā tomāti izdevās nekādi – kā tādi Marijas pamestie bērni (sirsnīgi smejas). Aplieti bija, pabaroti arī, bet vairāk arī nekā.

– Nav bijis rūgtuma, ka jums ir vairāk enerģijas nekā Jurim, viņš siltumnīcu ceļ tik ilgi...

– Tas jau tāds Paula joks. Juris ir ļoti daudz strādājis – uz septiņām pusēm, lai mēs varētu izskolot bērnus. Jo es neņemu tos 10 procentus no labdarības akcijām, kā tauta runā. Mēs zvērīgi strādājam. Un teikšu – par to gan man ir sirds sāpējusi – ka nevaram būt kopā tik daudz, kā gribētos. Un labāku vīru par Kalniņu... neatrast! Viņš turklāt brauc ar riteni uz darbu Rīgā.

– Jā, 25 kilometrus uz vienu un 25 uz otru pusi. Ar lampiņu pierē brauc no izrādēm mājās. Viņš trenē savu sirdi, jo ir vecs riteņbraucējs. Tāpēc manā klātbūtnē ļoti uzmanīgi par Juri Kalniņu – varu mesties cīņā! Mēs pietiekami ilgi esam bijuši kopā, lai varētu viens otru uzmest, bet nē, tā laikam nebūs.

Ir tiesības aizrauties

– Kurš jums to ir teicis?! Nē, es iemīlos kā visi. Man iepatīkas cilvēks, varu iet pa ielu...

– Jūs varat aizrauties?

– Nu, tagad droši vien vairs ne, bet jaunībā, protams, ka es iemīlējos.

– Bet es jau viņu ar to nenodevu, ka redzēju, ka ir vēl kāds skaists vīrietis pasaulē.

– Vai to var saukt par iemīlēšanos?

– Man šķiet, lai nodarītu pāri, pilnīgi pietiek aizrauties. Ar kādu prieku es Jurim saku – paskaties, cik nenormāli skaista sieviete! Viņš taču jūt, ka es arī viņa pusi saprotu. Es pat zinu... atsevišķus personāžus – dažu žurnālisti, aktrisi, dziedātāju, kas viņu tik ļoti... Bet tas ir tik normāli. Tas taču būtu šausmīgi, ja viņš būtu nomiris brīdī, kad pirms 36 gadiem apprecēja Pasternaku. Ārprāts! Es tiešām būtu dziļi nelaimīga. Es tā varu runāt tāpēc, ka mēs tiešām viens otru cienām. Ja man nebūtu laimējies ar tādu cilvēku, es nevarētu tik optimistiski skatīties uz tiesībām aizrauties. Bet šobrīd man pat nerodas jautājumi.

– Droši vien katram ir sava barjera – augstāka, zemāka, platāka, šaurāka, bet svarīgākais ir cieņa un mīlestība. Lai atceramies Blaumani – sētai, ko prāts uzceļ, jūtas kāpj pāri. Tātad ar teoriju neko nevaram savā dzīvē izdarīt.

– Jūsos vecāki bija tādus pīlārus ielikuši?

– Man nav pīlāru, esmu dzīvs cilvēks. Es arī redzu, jūtu, elpoju līdzi notikumiem, cilvēkiem. Es vienkārši redzēju, kā mani vecāki dzīvoja, viens otru mīlēdami. Mans tēvs ļoti skaisti mācēja izteikt komplimentus citām sievietēm, un mana mamma no tā netaisīja traģēdiju. Viņa bija ļoti skaista sieviete un arī saņēma pietiekami daudz uzmanības. Bet ar Juri... nezinu, kā viņam ar mani, bet man ar viņu noteikti ir laimējies.