Attiecības
2018. gada 6. decembris, 05:05
Intīmā teritorija - kāpēc ir tik nepatīkami, ja kāds tajā ielaužas
Kas ēdis no mana trauciņa? Kas dzēris no manas krūzītes? Kas gulējis manā gultiņā? Kas sēdējis uz mana krēsliņa? Septiņu rūķīšu sašutums ir pamatots – kāds nesankcionēti ielauzies viņu privātajā telpā, un, ja Sniegbaltīte nebūtu tik brīnišķīgi skaista, visticamāk, viņai klātos plāni.
Vajadzība pēc privātās telpas ir universāla, tāpat kā vajadzība pēc mīlestības, pieskārieniem, komunikācijas. Vienam tā ir plaša kā zeme dzimtā, citam šaura kā peles aliņa, bet zināma privātā telpa ir vajadzīga katram – lai nesajuktu prātā un nepazaudētu savu es.
Personiskā telpa, kaut vai nožēlojamas lāviņas vai neaizslēdzamas atvilktnes veidolā, ir pat cietumniekiem un zaldātiem. Izrādās, ka personiskā teritorija, ko mēs pilnībā kontrolējam, tiek uztverta kā daļa no sevis paša. Tieši tāpēc ielaušanos privātajā telpā instinkts marķē kā personisku uzbrukumu un briesmas.
