"Johaidī, Šekspīrs ir vainīgs!" Arnis Līcītis par suņiem, teātri un kangariem, kuri 9. maijā stāv "pie tā pirksta"

Ļoti aktuāli – neilgi pirms zemledus makšķerēšanas sezonas, kad vīri jau sāk cilāt vateņus un īsās pīckiņas… Izrāde gan vairāk par to, kādas domu un sajūtu zivis peld vīrietī pašā, turklāt, ja dzīvē nākas uzrauties uz pamatīgiem sarežģījumiem. Bet Arnis ir savā elementā – viņam ir savs viedoklis, īsti vīrišķīga mazrunība, bet arī sentiments. Viņam ir sava pasaule. Uz interviju aktieris atnācis ar krāsainām rudens puķēm – tās smaržo pēc Latvijas rudens.

Uz Tosmares ledus

– Kad tikāmies pirms dažiem gadiem, teici, ka vislabprātāk guli uz dīvāna – ar avīzēm vai pie televizora. Nu vairs tā nesanāks, jo tev ir viena no lielajām lomām Krievu teātrī.

– Jā, spēlēsim Kļov. Izrādē esam tikai divi – abi ar Mārtiņu Vilsonu visu laiku uz laukuma.

– Latviešu skatītājs to būs jau redzējis Liepājas teātrī…

– Jā, tā luga ar nosaukumu Bļitka ir rakstīta Liepājas puišiem. Noskatījāmies, sapratām, ka labs materiāls, izlēmām spēlēt krievu valodā, iztulkojām. Mums iepatikās doma, ka ar latviešu oriģināldramaturģiju varēsim iepazīstināt cilvēkus Ukrainā, Krievijā un, Dievs dos, Baltkrievijā, Narvā, Klaipēdā, Viļņā.

– Krieviem par makšķerēšanu un medībām jau ir megastāsti kino.

– Te nav par makšķerēšanu, bet divu veču attieksmi pret dzīvi, sievieti.

– Vai nav tā, ka veči klusē, ar savu pīcku sēžot?

– Nu, mans varonis no sākuma arī klusē, jā.

– Vilsona varonim panāk runājamās slūžas vaļā? Viņam pilnāka sirds?

– Jā, viņš tumšā naktī ir atnācis uz ezeru, iekšā viss vārās…

– Tev ir sava kompānija, ar ko runāt tādas veču lietas?

– Man īpaši nav, par ko runāt. Jo nekas tāds, kas ir manam varonim, ar mani nenotiek.

– Bet jebkurai sievietei, jebkuram vīrietim taču ir, ko izrunāt ar tuvākajiem draugiem…

– Nu, jums, sievietēm, tā ir. Jūs runājat par visām savām lietām – par attiecībām, ģērbšanos, vīriešiem, sievietēm…

– Esi klusētāju klubiņā?

– Kāpēc, mēs aktīvi apspriežam…

– …politiku?

– Pārsvarā sportu. Bet izrāde… Dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce izdomājusi, ka lugas varoņiem kaut kas dzīvē noticis un viņi par to runā uz Tosmares ezera ledus. Dramaturģe gan atļāvusies par jums, sievietēm, pavīpsnāt, gan parādījusi, kas ar tiem diviem vīriem notiek. Jo vairāk rokamies, jo lielāka atklāsme. Domāju, varbūt pēc gada mēs vēl ko interesantu atklāsim.

– Kā var visu laiku uzrakt kaut ko jaunu?

– Sāc analizēt, domāt, kāpēc viņš tā rīkojas, kāpēc to saka, kāpēc tieši šo vārdu… Kāpēc viņš vispār kaut ko saka? Kāpēc neko nesaka? Tas ir tāds prokurora, izmeklētāja, advokāta darbs. Uzskatu, ka izcili režisori un labi aktieri mierīgi var strādāt prokuratūrā un izmeklēšanā.

– Tu pats esi ar tādu detektīva domāšanu piegājis lietām ārpus teātra?

– Nē (smejas). Nav bijusi vajadzība kādu analizēt no juridiskā viedokļa. Šad tad mani interesē paskatīties no malas, kā cilvēks uzvedas, pat pilnīgi svešs. Tas pat nebija mans gājiens, to man viens tuvs cilvēks darīja, un es padomāju – jā, tiešām interesanti mēģināt saprast, kāds kurš ir. Tas aktierim ir vajadzīgs – mazliet pavērot cilvēkus, lai būtu vieglāk darboties savā profesijā.

– To jums mācīja jau studiju gados?

– Grūti teikt, jo es biju neklātienē.

Fluīdi – uz skatuves un zālē

– Kādi lielie meistari bija tavi skolotāji?

– Man palaimējās, ka nokļuvu Jaunatnes teātrī pie Ādolfa Šapiro. Tas bija ārkārtīgi vērtīgi, ļoti grūti, bet interesanti.

– Kas viņš bija par cilvēku, kā strādāja, ar ko atšķīrās no citiem režisoriem?

– Ar talantu. Ar smadzenēm, redzējumu. Vārds talants ietver sevī visu. Ģeniāls režisors.

– Arī pašam ir jājūt, lai varētu iekustināt zāli.

– Jā, teātris ir būvēts tā, lai emocionāli iedarbotos uz skatītāju. Atkarībā no tā, kāds ir materiāls, komēdija vai melodrāma, tās emocijas, fluīdi arī aiziet uz skatītāju zāli.

– Kuras izrādes tev palikušas prātā?

– Absolūti visas! Šapiro fantastiski iestudēja Pēru Gintu, spēlējām divus vakarus pēc kārtas – viņš pilnīgi visu lugas materiālu bija paņēmis.

– Uldis Pūcītis bija titullomā. Kāda bija tavējā?

– Neliela epizode, kur jūrā turamies pie koka gabala, kuģis cietis, un mums notiek dialogs.

– Tu stāsti ar tādu sajūsmu, it kā būtu spēlējis cauri abiem vakariem.

– Jo es no malas to visu redzēju. Sēdēju zālē un skatījos. Kaut kas fantastisks!

– Kāds Šapiro bija kā personība, attiecībās ar aktieriem?

– Viņam bija savi aktieri – Anda Zaice, Uldis Pūcītis vēl spēka gados, Dina Kuple. Tad viņš atklāja Rūdi Plēpi – arī ģeniāls aktieris, pateicoties Šapiro, viņš vienkārši uzplauka. Es pēc Meža visās viņa izrādēs spēlēju, interesantas, labas lomas bija.

Nē, viņš ne ar vienu nečomojās. Teiksim, esmu lugu izlasījis, man ir savs priekšstats, atnākam uz analīzi, bet pēc tam, ejot mājās, man ir sajūta, ka esmu universitāti pabeidzis. Viņa analīze bija tik pārsteidzoša, interesanta, man pilnīgi mainījās priekšstats. Kad sākam mēģināt, viņš atkal pārsteidz – liek darīt ko tādu, ka nevari aptvert, kā var to savienot. Baigi grūti. Bet, kad izdari, saproti – tas ir vienreizēji!

– Pārdzīvoji, ka tika likvidēts teātris?

– Bet kā citādi. Protams. Tajā brīdī tas bija spicākais Latvijā. Nevis pa blatiem, bet oficiāli braukāja pa ārzemēm – gan krievu, gan latviešu trupa. Nevis Šapiro bīdīja tās lietas, kā tagad bieži notiek… nesauksim vārdā, bet teatrāļi no Eiropas bija redzējuši un aicināja.

– Tu arī dabūji pabraukāt?

– Ar Brodska lugu Demokrātija aizbraucām uz Krieviju un Armēniju. Tās bija 80. gadu beigas, vēl paspējām. Spēlējām arī vakarā, kad omonieši šturmēja milicijas ēku. Izrāde beidzās, dzirdēju šāvienus, aizgāju mājās un pa televizoru skatījos.

– Demokrātiju spēlēji krievu trupā?

– Jā, es pirmoreiz uz skatuves spēlēju krievu valodā.

Bez klīnikas, lūdzu!

– Kādu atceries to laiku, kāds bija klimats teātrī – gan krievu, gan latviešu trupa dzīvoja Atmodas noskaņās?

– Grūti spriest. Manuprāt, tas bija ļoti individuāli. Ar Viktoru Pļutu vienmēr pļāpājām, es filmējos, viņš arī, un tas mūs tā kā vienoja. Kad vajadzēja iet prasīt atļauju Ādolfam, Pļuts vienmēr prasīja – kādā garastāvoklī viņš ir?

– Bet vispārējais noskaņojums?

– Neviens neteica – o, nu ir Atmoda! Nu ir!

– Dzīvojāt savu teātra dzīvi?

– Mēs dzīvojām kā cilvēki, ne tikai teātra dzīvi. Katram bija ģimene, draugi, brūtes – tā normāli. Viss gāja uz priekšu… Mēs dzīvojām tajā laikā. Teātrī neviens neko neapsprieda, plānus nekala, kā izvest tankus (smejas). Vienkārši dzīvojām. Domājām, kur nopelnīt, tāpat kā tagad.

– Tu tajā laikā jau filmējies Krievijā?

– Vai dieniņās, sāku filmēties jau pavisam jauns! Vēl nebija divdesmit…

– Kā vispār tur nokļuvi? Kā tevi pamanīja?

– Nejauši. Vēl biju Nacionālajā teātrī, atbrauca kāds puisis, apskatīja aktieru bildes un izsauca mani uz provēm. Viņš bija no Belarusfilm.

– Uz fašista lomu?

– Nē, kāpēc? Tā ir kaut kāda klīnika – jums, latviešiem, baigi labi tie fašisti iznāk. Tu, Arni, tajās fašistu lomās… Esmu spēlējis Ribentropu. Seriāls bija par krievu dzejnieka un aktrises romantiskajām attiecībām kara laikā. Es biju Ribentrops, kurš uz Kremli atbraucis slaveno aktu parakstīt… Toreiz Belarusfilm proves izturēju, un lēnām sākās mans ceļš uz Krievijas, Ukrainas un Lietuvas kinematogrāfu.

– Un joprojām tevi aicina?

– Jā. Bet, jo vecāks kļūsti, jo mazāk darba piedāvājumu. Nu, ko dara burvīgais aktieris Pēteris Liepiņš?

– Viņam tomēr ir lomas…

– Nevar salīdzināt ar to, kā bija agrāk. Dramaturgi un scenāristi raksta lomas no 18 līdz 50, nu večiem vēl līdz 60. Bet, ja tev ir pāri, varbūt reizi gadā kāda parādās. Bet tādu, kuriem pāri 60, Krievijā ir 5000, turklāt labi aktieri. Man ir ļoti veicies, nesūdzos, jo vēl 68 gados lielā seriālā nofilmējos – Gastroļori. Interesants materiāls.

Tā ir – jo vecāks kļūsti… Es Pēteri kā piemēru, viņš ir kolosāls aktieris, mans kursabiedrs. Bet lielas lomas viņš vairs nespēlē. Ne tāpēc, ka slikts aktieris, vienkārši nav materiāla. Vienmēr smejos – maitasgabals Šekspīrs uzrakstījis tikai vienu tādu lugu kā Karalis Līrs. Vai nevarēja trīsdesmit uzrakstīt, kur veci pirdieni spēlē galvenās lomas? Johaidī, Šekspīrs ir vainīgs.

– Tevi joprojām zina un mīl Latvijā, arī Krievijā, Ukrainā – auditorija ir milzīga. Jūties lepns?

– Es par to vispār nedomāju.

– Ar tādu popularitāti vajadzētu būt stāvus bagātam.

– Nu… Padomju laikā attieksme bija citāda. Un arī samaksa. Bet es nesūdzos. Pēc 1991. gada kinematogrāfs visur kļuva kapitālistisks (smejas).

– Esi uzsitis cenu, zinot savu vērtību? Esi kaulējies vai bijis priecīgs par katru iespēju?

– Nē, es izlasu scenāriju un tad saku jā vai nē. Viņi zina manu cenu, cik maksāju, un viss.

Baigā loterija

– Ievēroju – tev pie mēteļa ir saktiņa.

– Nē, tā ir vācu zemūdeņu flotes zīmotne.

– Esi dzimis sarežģītā laikā – pēc kara. Tev bija gaiša bērnība?

– Visiem bērniem jau ir gaiša, bet tagad saprotu, ka tā bija ārkārtīgi grūta.

– Trūkuma dēļ?

– Jā. Esmu pilsētas bērns, dzīvoju Blaumaņa ielā 9, ceturtajā stāvā, komunalkā. Līdz 23 gadiem tā nodzīvoju – mazā istabiņā kopā ar mammu.

– Un pieredzēji, ko nozīmē rinda uz vannu?

– Protams. Visi vienā virtuvē, katrs uz savas plīts, citiem bija kopīga, savu skapīti aizslēdzis. Mamma strādāja operetē, līdzekļu bija maz, tāpēc pa vasarām, kamēr mani biedri atpūtās, es strādāju, lai nopelnītu apaviem un uzvalkam.

– Laukos?

– Pirmo gadu Bīriņu sanatorijā biju dārznieka palīgs, bet nākamās divas vasaras strādāju pie ģeologiem. Braukājām pa visu Latviju, viņi pētīja devonu, izstaigājām Gauju, mazliet Daugavu, Salacu… Esmu bijis tik skaistās vietās, kur tūristi nenokļūst.

– Viņi tevi ar ģeoloģiju nesaindēja, pēc tam negribējās studēt?

– It kā gribējās, un arī mamma bija priecīga. Viņa galīgi nepiekrita, lai esmu aktieris (smejas). Viņa zināja, ka tas ir ārkārtīgi smagi un sarežģīti.

– Bet, kad tiki aktieros, viņa priecājās par tevi?

– Domāju, ka jā. Viņa vienmēr teica – iemācies šo darbu no galvas un šo dzejoli… Gribēja, lai es visu laiku kaut kur eju un skaitu. Jā, to gan viņa gribēja, bet es ne, jo biju slinks. Bet par karjeru viņai bija taisnība, jo aktiera darbs ir baigā loterija.

– Kādu jūti Latviju šodien?

– Redz, ļoti daudzi saka – ai, cik slikti! Agrāk bija labāk. Kas tagad notiek! Viņi ir dīvaini, neatceras…

– Tev šķiet, ka mēs par daudz žēlojamies?

– Es vienkārši nesaprotu tos, kas saka – ai, ai, visi brauc prom! Tad saku – bet mēs varam braukt, mums ir tāda iespēja. Varam strādāt šeit un arī tur. Tas ir kolosāli. Vai 1980. gadā varēji iedomāties, ka brauksi uz Īriju zemenes lasīt? Vai krogā traukus mazgāt? Tagad to vari  – brauc un strādā, kur gribi. Atkarībā no tā, kāds ir tavs intelekts, diploms, profesija.

– Kļov ir producējis Vilsons Production. Kādreiz esi domājis par savu biznesu?

– Nē. Kāds bizness man var būt – mašīnas remontēt? Tas mani neinteresē.

– Vilsons tomēr ir ar teātri izdomājis…

– Tad paskatīsimies, kā viņam ies.

Suns manus jokus saprata

– Arī Ezītis miglā, ko spēlējāt, ir par veču sarunāšanos, filosofēšanu par lielām lietām.

– Tas autors ir ģeniāls. Kā visi tie rakstnieki – Skalbe un Andersens –, kas it kā raksta pasakas bērniem… Kad biju sīkais, mamma iedeva Kaķīša dzirnavas, bet es nelasīju. Man sāpēja sirds. Pēc tam sapratu, ka tās nav domātas bērniem. Man drausmīgi sāpēja – kā alvas zaldātiņš ar vienu kāju pa rensteli laižas, un tad viņu pārkaļ. Un Kaķītis… Es drausmīgi raudāju, pārdzīvoju. Tāpat Mazais princis, uzskatu, nav bērniem. Tur viss tāds smeldzīgs…

– Kas tevi šodien spēj aizkustināt?

– Kad redzu lielu, jauku, foršu suni, es iekšēji pasmaidu. He, he, viņš iet pa ielu, es tā paskatos, un man uzreiz kļūst labāk.

– Tev patīk lielie suņi?

– Dzīvnieki vispār. Man pašam ir bijuši trīs suņi, tāpēc zinu, esmu suņinieks. Esmu viņus izkodis līdz kaulam. Ar suņiem ir ārkārtīgi interesanti. Kas vēl spēj aizkustināt? Ka ir jauka diena, viss notiek, tad ir labi.

– Tu pa dzīvi esi bijis vientuļais vilks?

– (Skaļi smejas.) Kāpēc vientuļais – man ir bijuši suņi. Tātad neesmu bijis vientuļš, man ir bijuši baigie čomi blakus. Pirmais bija foksterjers, meitene, kad vēl mācījos piektajā sestajā klasē.

– Gājāt uz Vērmaņdārzu staigāt?

– Pa Blaumaņa ielu, tad tik traki nebija ar satiksmi. Un arī uz Vērmanīti aizgājām.

– Foksterjeri ir ļoti jautri, enerģiski.

– Jā, kā Džeromam K. Džeromam Trīs vīri laivā. Kad lasīju to grāmatu, es rēcu, atcerējos savu suni – autors precīzi uzrakstījis.

– Pēdējais tev bija erdelterjers, arī foršs suns.

– Kolosāls! Brīnos, kāpēc tā suga vairs nav Latvijā, arī Krievijā neredzu. Tik dzīvespriecīgi, mīl bērnus, asprātīgi. Jā, asprātīgi. Tiešām, manējais bija ļoti asprātīgs.

– Ko viņš darīja?

– Saprata manus jokus.

– Ā, viņš smējās…

– Viņš reaģēja. Pareizi. Izlasīju scenāriju Pēterburgas seriālam Kolekcija, ļoti foršs materiāls, man bija galvenā loma. Spēlēju FDB veci, kuram ir arī mākslas izglītība. Ķēru gleznas, lai tās neizved no Krievijas uz ārzemēm. Kāda epizode bija paredzēta, ka eju pa ielu, runāju ar vienu no personāžiem un man ir suns.

Līdz tam vēl bija tālu, bet piezvanīju uz Pēterburgu – vai būtu iespēja uz to ainu ņemt erdelterjeru? Baigā pauze. Tad viņa saka – nu, vispār jā… labi, būs. Kad epizode pienāca, viņi jautā, kāpēc esmu gribējis tieši erdelterjeru. Izstāstīju, ka man bijuši divi un es par godu, viņus atceroties… Tad mani suņi bija jau citos medību laukos.

Kundzīte, saimniece, atveda man suni pie baznīcas, kur veica atentātu pret Aleksandru, un pati devās uz darbu. Suns tāds bikls, kautrīgs,. Parasti erdeļi ir žipčiki, domāju – viņam mazliet sāp sirds, neērti, ka saimniece aizgāja, un te svešs cilvēks. Mūs tikai vakarā filmēja, ap septiņiem, kad tumšs. Es visu dienu ar viņu staigāju un pļāpāju, runāju, stāstīju visu ko.

– Kā tu ar viņu runāji – latviski vai krieviski?

– Nu krieviski.

– Suns saprot valodu?

– Jā. Mani suņi zināja daudzus vārdus. Lai nebūtu nevajadzīgas reakcijas, nedrīkstēja teikt “iesim”, tad bija hana. Viņš uzreiz – vau, vau, vau! Zināja, kas ir Arnis. Ne visi, bet ļoti labi suņi var zināt līdz pat 230 vārdiem. Bet Pēterburgā sanāca tā, ka mēģinājumā viņam uzkāpu uz ķepas. Viņš iebļāvās – āāā! Es viņam baigi atvainojos. Johaidī, viņš jau tā domā – ko es ar to svešo idiotu te visu dienu staigāju, un viņš vēl man uz ķepas… Nofilmējām, atnāca saimniece, es no suņa atsveicinājos, paspiedu ķepu, un teicu – tā, mēs tagad ar tevi esam iegājuši vēsturē (smejas).

– Cik skaisti – tu būtībā tādu nemateriālu pieminekli uzcēli saviem sunīšiem.

– Jā.

Aizslēgtās durvīs nelaužos

– Bet ar cilvēkiem – esi vientuļais vilks?

– Nē, kāpēc, man ir sava sabiedrība… Draugu ļoti maz, var teikt, viens tāds īsts.

– Vēl no skolas laikiem?

– No tiem laikiem, jā, bet ar skolu nav sakara. Ir normāli cilvēki, ar kuriem kontaktējos, kāds no bijušajiem kolēģiem.

– Daudzi tavi bijušie kolēģi pēc Jaunatnes teātra likvidācijas nespēja izķepuroties. Kāds racionāls grauds vai spīts lika nesašļukt tev?

– Tas bija ārkārtīgi grūts periods, pat bezdarbnieka pabalstu nesaņēmu. Kinematogrāfs Krievijā un Ukrainā arī tajos gados nedarbojās. Visas perturbācijas, naudas lietas, faktiski neko nefilmēja. Pēc tam mani paaicināja uz Rīgas Krievu teātri, tur nospēlēju deviņus gadus. Pēc tam man lika aiziet, jo nepatika, ka filmējos.

– Kā iztiki?

– Tāpat kā visi – kaut ko grābstījāmies, vadījām debilus vakarus pie klātiem galdiem, visi sēž, dzer, ēd rasolus, tu tur kaut ko dari… Tā mēģinājām kaut kā izdzīvot.

– Vienkārši sakodi zobus un darīji?

– Staigāju pa Ziedoņdārzu ar suni, un nāca Krievu teātra literārās daļas vadītājs. Viņš zināja, ka esmu aktieris, jaunībā Vestsaidā spēlējis, viņš mani uzrunāja – nāc uz Krievu teātri. Aldziņa bija smieklīgi maza, bet tad atsākās kinematogrāfs, un  bija normāli.

– Tev ir kāds materiāls, luga vai scenārijs, kurā tu gribētu spēlēt?

– Nē. Ko man piedāvā, to daru. Esmu profesionālis.

– Ko tu gribētu novēlēt Latvijas cilvēkiem?

– Tas ir grūts jautājums. Varu teikt tikai to, ka tad, kad piedzimu, un pēc tam, kad sāku dzīvot, ne es, ne mana mamma nevarējām iedomāties, ka būs 1991. gads. Kad tā padomā, tas ir kaut kas fantastisks. Pirmkārt, esmu dzīvojis pagājušajā gadsimtā, tagad – 21. gadsimtā, mana Latvija svin 100 gadu.

– Kādu simtgades filmu esi redzējis?

– Neko daudz. Man tagad mēģinājumi un galīgi nav enerģijas (smejas). Gribu sagaidīt pirmizrādi, lai ir miers un dievs. No simtgades programmas noskatījos dokumentālo filmu par Kurtu Fridrihsonu. Es to režisori sen pazīstu.

– Dzintru Geku?

– Jā. Padomju laikā man bija ļoti intensīva sadarbība ar Latvijas dokumentālistiem. Runāju diktora tekstus Latvijas hronikām. Esmu Jura Podnieka filmām runājis aizkadra tekstus, arī Laimai Žurginai, Ansim Epneram un citiem... Nesen lasīju, ka Viks novēlēja – lai iznīcinām kangarismu un kangarus, man tas baigi patika. Jo viņu ir tik daudz.

– Ko saproti ar to vārdu?

– Viņš it kā ir latvietis, bet – mēsls, jo strādā pret savu valsti un tautu. Viņš kalpo tiem, no kuriem nevaram tikt vaļā. Tāpēc mums ar šiem nekaunīgajiem mēsliem ir jādzīvo.

Brīnos, kāpēc jūs, žurnālisti, par to nerunājat, tas ir prātam neaptverami – viņi stāv 9. maijā pie tā pirksta, bet jūs visi runājat, ka vajag integrēties. Turpat ir Torņakalna stacija, no turienes izveda latviešus, kuri neko sliktu nebija darījuši, uz Sibīriju. Un daudzi neatgriezās.

– Fridrihsons gan atzina, ka labi bijis, ka viņu aizsūtīja uz lēģeri, jo Rīgas bohēmā viņš visdrīzāk būtu nodzēries. Tur viņš varējis zīmēt un zīmēt... Kā tu domā, tā ir koķetērija?

– Nē, kāpēc, viņš no sliktā izvilka to labo. Mazliet sūdos padzīvoja...

– Tev pašam nebija diskomforta, jo Krievijā, pieļauju, ar tiem uzskatiem esi ticies aci pret aci?

– Nē, mani kolēģi ir inteliģenti cilvēki.

– Viņos nav šovinisma?

– Varbūt ir, bet mēs par to nerunājam. Man bija kolosāli draugi, kas bija pret padomju sistēmu, ņirgājās par Brežņevu… Nu viņi visi diemžēl ir aizgājuši tur, kur mani suņi. Tagad – izdarām, iedzeram šņabi, parunājam par sievietēm vai sportu, un viss. Viņi brauc uz savām lietām, es uz viesnīcu.

– Visādā ziņā tev nav tur sakostiem zobiem jābrauc?

– Nekādā gadījumā. Ir bauda strādāt ar talantīgiem aktieriem. Es no tā tikai iegūstu. Ceru, arī viņi. Lai dieviņš dod… šķiramies normāli.

– Ja tev būtu ideālā diena, kā to gribētu nodzīvot?

– Es gribētu, lai būtu vasara, karsts, saulīte, lai avīzes būtu pie rokas, kāds burvīgs sausais vīns, vēlams, rozā… Un erdels būtu, teiksim (smejas).

– Kurš pasmietos kopā ar tevi.

– Jā. Jā.