Veļu laika nopietnās mācības. Mirušo godināšanas īpatnības Latvijā un pasaulē
Kamēr latviešiem veļu laiks ir kluss, rudens drēgnuma un miglas ieskauts, Meksikā mirušos piemin ar krāšņu parādi un priekpilnu dzīves svinēšanu. Taču tai pašā laikā šis Mirušo dienas festivāls ir saistīts ar kādu slepenu reliģiju, kas kopš 21. gadsimtā ir publiska un kļūst aizvien izplatītāka Dienvidamerikā un ASV, kaut arī katoļu baznīca to atzinusi par sātana kultu. Kas mudina cilvēkus pielūgt košās drānās tērptu skeletu – Santa Muerte jeb Svēto Nāvi?
Tomēr nekur Mirušo diena nav tik krāsaina un dzīvesprieku apliecinoša kā Meksikā – ne velti 2008. gadā šie svētki tika iekļauti UNESCO cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Mirušo dienas festivāls, kas ilgst no 31. oktobra līdz 2. novembrim, sakrīt ar kristīgās baznīcas Mirušo piemiņas dienu un Visu svēto dienu, tomēr Meksikā to svinēja jau pirms spāņu kolonizācijas, iespējams, pat pirms 3000 gadu.
Mirušo dienas tradīcijas ir privātu altāru ierīkošana aizgājēju godināšanai – uz kapa vai reizēm mājās, kur tiem tika veltītas dažādas dāvanas: samtenes, kalaveras jeb cukura galvaskausi, aizgājēja mīļākie ēdieni un dzērieni, arī tekila un cits alkohols, bērniem rotaļlietas. Vēlāk šīs dāvanas tiek aiznestas uz mirušā cilvēka kapu. Šajās trīs dienās visur ņirb oranžas samtenes – stāvās jeb augstās samtenes, ko dēvē arī par Meksikas vai acteku samtenēm. Šo vietējo augu meksikāņi mūsdienās nereti sauc par Miroņu puķi. Pēc ticējuma šie ziedi pievelk mirušo dvēseles ziedojumiem uz altāra, un to košās ziedlapiņas ar spēcīgo smaržu varēja norādīt ceļu dvēselei no kapsētas uz dzimtas mājām.
Vēl viens neiztrūkstošs Mirušo dienas atribūts ir kalaveras jeb cukura galvaskausi, ko novieto uz altāra, bet kas nav domāti ēšanai. Cilvēka galvaskauss, kas simbolizē dzīvību un nāvi, bija populārs dekors jau senajiem maijiem un actekiem. Mūsdienās tos izgatavo no cukura vai māla, izrotā ar krāsainām glazūrām un dekorējumiem. Miniatūrus galvaskausiņus veltī mirušiem bērniem (viņus piemin 1. novembrī), lielus – pieaugušajiem (2. novembrī).
Acteku impērijas cilvēku galvaskausu tornis Meksikā
Pašā Meksikas sirdī zem galvaspilsētas atrastais cilvēku galvaskausu tornis radījis jaunus jautājumus par upurēšanas kultūru Acteku impērijā. Milzīgajā struktūrā starp ...
Par godu Mirušo dienai cep arī īpašu maizi, kas ir būtisks altāra elements un ko arī ēd. Mirušo dienas maize visbiežāk ir apaļa, salda bulciņa ar vieglu anīsa vai apelsīnu garšu, tās virspusē ir pirksta falangas kauliem un asarām līdzīgi mīklas rotājumi.
Galvenais tēls šajos svētkos ir, protams, nāve, ko meksikāņiem iemieso Calavera Catrina jeb Katrīnas galvaskauss. Šī tēla pamatā ir meksikāņu mākslinieka Gvadalupes Posadas 1913. gada gravīra, kurā attēlots sievietes galvaskauss modernu, ziediem rotātu cepuri galvā. Ideja bija parādīt, ka bagātie un švītīgie ir tikpat mirstīgi kā visi pārējie, jo, kā teicis Posada, “mēs visi esam skeleti”. Calavera Catrina nosaukumā izmantota vārdu spēle, jo spāņu valodā catrin nozīmē frants; reizēm šo jēdzienu tulko arī kā elegantais galvaskauss. Pēc neilga laika Katrīna kļuva par unikālu meksikāņu lietišķās mākslas elementu – no nelielām figūriņām līdz masku tērpam gājienā tas ir visuresošs Mirušo dienas simbols.
Mirušo diena ir ārkārtīgi sabiedriski svētki, kad visās diennakts stundās piepilda ielas un parki ir pilni ar cilvēkiem. Maskēšanās par skeletiem sagādā vislielāko prieku. Visu vecumu meksikāņi mākslinieciski nokrāso sejas tā, lai atgādinātu galvaskausu ar dekoratīviem elementiem; to dēvē par cukura galvaskausa vai Katrīnas meikapu. Gājienu dalībnieki ģērbjas košos, krāsainos tērpos, bieži vien nesot līdzi dažādus trokšņošanas priekšmetus, lai ir lielāka jautrība un lai pieceltu mirušos, ļautu arī tiem papriecāties.
Šo svētku galvenā tēma ir nāve, bet to jēga – izrādīt mīlestību un cieņu aizgājušajiem ģimenes locekļiem. Meksikā to izrāda ne tikai ar ziedojuma dāvanām, bet arī ar krāšņām parādēm un svinībām, dziedāšanu un dejošanu.
