Rīgas cirka skolas radītāja Māra Pāvula: "Sapratu, ka mana misija ir cirks"

Pirms sarunas ar Māru man bija izdevība noskatīties Austrālijas laikmetīgā cirka trupas Gravitācija un citi mīti dažādos festivālos godalgoto izrādi Vienkārši kosmoss.

Pirmā tikšanās ar laikmetīgo cirku man tomēr it kā sadalījās divās daļās. Sākumā bija pat tāda kā vēlme uzmest lūpu – kur palicis tas noslēpumainais maģiskums, kas apžilbina ar tērpu un prožektoru spožumu, liek sasprindzinājumā savilkt dūres brīdī, kad virves dejotāja aizsien acis, lai turpinātu savu numuru uz velosipēda?

Te pavisam citādi, vienkārši, pat par daudz vienkārši – septiņi spēcīgi, jauni cilvēki rotaļājas ar fizisko spēju robežu, un viss visiem kā uz delnas, jo uzstāšanās laukums no trim pusēm skatītāju krēslu apņemts. Bet ļoti drīz šī pavisam citādi sajūta pārtapa neviltotā sajūsmā, cik nesamāksloti un īsti var notikt vissarežģītākās lietas.

Laikmetīgais cirks tiešām ir aizraujošs, neprognozējams un pozitīvi uzlādējošs. Jo cirka maģija var būt arī tāda, kā to pēc izrādes raksturoja akrobāte Jaša Boiša: “Mēs uzstājamies bez liekas greznības, jo vēlamies būt godīgi pret skatītājiem. Rādām sevi tādus, kādi esam, – vienkārši cilvēki, kuri pavada daudz laika treniņos, jo mums patīk būt īstiem.” Fantastiska pēcgarša! Brīnišķīgs atklājums, ka cirks it visos laikos ir cirks – laikmetīgais cirks.

Beznosacījumu uzticēšanās – tas ir spēks

– Bērnībā bieži gāji uz cirku?

– Gāju gan – kopā ar Anniņas tanti, ļoti mīļu radinieci. Atceros, tante allaž jūsmoja par dzīvnieciņiem, bet es par gaisa akrobātiem. Šī lidojuma sajūta likās tik fascinējoša, ka šķita – visā, kas notiek zem kupola, piedalos arī pati. Toreiz, protams, nezināju, ka tā darbojas spoguļneironi.

Cilvēks ir atdarināšanas meistars – ja tas, ko redzam, patiesi aizrauj, tas kļūst iespējams ne tikai domās, bet arī realitātē. Pusaudzes gados tante uz cirku vairs neveda, bet pašai trūka laika – biju sākusi aktīvi nodarboties ar mākslas vingrošanu.

Diemžēl tolaik lielajā sportā dzīšana uz panākumiem vēl bija saistīta ar bērnu pazemošanu, pat fizisku ietekmēšanu. Man sākās alerģija pret zāles putekļiem, un vingrošanu nomainīju pret klinšu kāpšanu. Tur atradu tieši to, ko meklēju, proti, brīvību un komandas garu.

– Kā nokļuvi līdz mūsdienu laikmetīgajam cirkam?

– Vēl mācoties 12. klasē, izlēmu, ka uzreiz pēc vidusskolas došos uz Franciju brīvprātīgo darbā. Taču, tiklīdz ieraudzīju avīzē sludinājumu, kurā žurnāla 36,6 ⁰C redakcija aicina darbā jaunu un komunikablu cilvēku, kuram ātras kājas, gaidīt vairs nebija pacietības. Mani aicina!

Tā iepazinu darbošanos preses izdevuma reklāmas daļā. Visai noderīga pieredze cilvēkam, kurš vēlas pārbaudīt savu gatavību patstāvīgai dzīvei. Līdztekus sāku studēt Kultūras akadēmijā. Kad bija jāizvēlas kursa darba temats, izraudzījos saistītu ar cirku – Kanādas “Saules cirks” kā Kanādas kultūras simbols. Izrādījās, ka informācijas par izvēlēto tēmu ir ļoti maz. Nacionālajā bibliotēkā atradu vienu grāmatu par Amerikas cirka vēsturi, tomēr tēma aizvien vairāk aizrāva. Turpināju pie tās strādāt arī tad, kad Erasmus programmā radās izdevība nokļūt Francijā.

– Tur sāki studēt cirka mākslu pa īstam?

– Tikai netieši, kad izdevās izbrīvēt laiku pastrādāšanai Pompidū bibliotēkā Parīzē. Tur uzgāju milzīgu plauktu ar grāmatām par cirku. Franču valodu biju mācījusies tikai gadu, lasīšana veicās lēni, tāpēc nedēļu no vietas sēdēju bibliotēkas stūrī un lappusi pa lappusei grāmatas pārfotografēju.

Laika lasīt nebija, bet izlasīt gribējās. To sāku darīt tikai pēc atgriešanās. Un atklāju, ka laikmetīgais cirks ir mākslas forma, kas nevis cenšas pārsteigt skatītāju ar noslīpētiem trikiem, bet spēj pārlikt ķermeņa valodā vissmalkākos dvēseles pārdzīvojumus. Šajā tikai grāmatās iepazītajā pasaulē burtiski iemīlējos. Vai galvenais ir triks vai ideja, ko mākslinieks caur šo triku grib paust? Tieši atbildē uz šo jautājumu meklējama galvenā atšķirība starp tradicionālo un laikmetīgo cirku.

– Erasmus programma jau nevelkas bezgalīgi.

– Atgriezusies Latvijā, turpināju strādāt pie cirka tēmas. Bakalaura darbu jau rakstīju par jaunā cirka tendencēm Baltijas valstīs. Mācoties pēdējā kursā, nokļuvu praksē milzīgā starptautiskā IT uzņēmumā.

Mūsu produkta pasūtītāji bija no franciski runājošās Beļģijas daļas, savukārt programmētāji franču valodu neprata. Nodrošināt ar valodu saistītu barjeru nolīdzināšanu – tā būtu mana darbavieta pēc augstskolas. Negaidīti piezvanīja Igaunijas cirka skolas vadītāja, kuru biju satikusi, veidojot darbu par cirku Baltijā. Viņa uzaicināja mani piedalīties šai tēmai veltītā konferencē Parīzē. Tās iespaidā viss mainījās. Sapratu, ka mana misija ir cirks. Tas nekas, ka iepazīts tikai teorijās un no cilvēkiem, kuri šo mākslu iemieso dzīvē.

Apsēdos un uzrakstīju trīs lappušu garu vēstuli vecākiem. Klāstīju, ka pēc studiju beigšanas pārcelšos uz Parīzi, jo gribu strādāt cirkā. Arī finanšu plāns šķita izstrādāts – sākumā braukšu vākt vīnogas, lai dabūtu pirmo naudiņu, pēc tam piepelnīšos, pa naktīm strādājot kafejnīcā. Par vecāku reakciju biju ne pa jokam noraizējusies. Par tēti vismaz cerība, ka mani sapratīs, jo viņš mums tāds ēteriskāks. Māmiņas attieksmi pat baidījos iztēloties. 

– Kā vecāki reaģēja?

– Tētis atzinās – viņš vairākus mēnešus gaidījis, kad tas beidzot notiks. Strādājot tajā pašā IT uzņēmumā, viņam jau sen bijis skaidrs, ka tā nav mana īstā vieta. Savukārt māmiņa, no kuras gatavojos saņemt vislielāko pretestību, tikai pateica, ka viņai vissvarīgākais – lai bērns ir laimīgs un dara to, pie kā ir sirds. Solīja atbalstīt mani, kā vien varēs. Viņa bija izlasījusi visus manus darbus, tāpēc labi zināja, kas ir laikmetīgais cirks. Taču zināja arī to, ka vārdu savienojumam cirka producents Latvijā vienmēr seko jautājums – kas tas tāds?

Notikušais ļoti mainīja manas attiecības ar vecākiem. Sajust tik lielu beznosacījumu uzticēšanos – tā ir nenovērtējama balva.

Skaistās skumjas – gan bagātina, gan nogurdina

– Kā spontānā apņemšanās īstenojās?

– Ar iekārtošanos man neticami paveicās. Jau Erasmus laikos biju iepazinusies ar kādu pāri gados, nedēļu biju pie viņiem padzīvojusi, pēc tam sarakstījāmies, apmainījāmies ar apsveikumiem svētkos. Kad paziņoju par negaidīto pavērsienu savā dzīvē, viņi uzreiz darīja zināmu, ka noīrējuši saviem studējošajiem mazbērniem nelielu dzīvoklīti, kas tieši tajā brīdī ir tukšs, lai es droši tajā iekārtojoties.

Pamazām šie cilvēki tapa par maniem otrajiem vecvecākiem. Kad Parīzē kļuva bēdīgi, braucu uz Normandiju pie viņiem ciemos. Vairākkārt tur viesojāmies kopā ar vecākiem. Draugi teica – tavi franču vecvecāki. Arī viņi ļoti ticēja manai idejai. Novērtēja, atbalstīja gan materiāli, gan emocionāli. Mani mecenāti. Varu atzīt, ka izdzīvot Parīzi tajā krāsainībā, kādā tas notika, man bija iespējams, tikai pateicoties viņiem.

– Kā šajā laikā bija ar sapni par cirku?

– Drīz pēc pārcelšanās uz Parīzi feisbukā saņēmu vēstuli no nepazīstamas sievietes, kas tagad ir mana mīļā kolēģe Odrija; viņa bija pieķērusies idejai par ielu mākslas un pasaules mūzikas festivālu rīkošanu.

Nejauši internetā uzgājusi manu bakalaura darbu par cirku, lūdza atļauju to izmantot. Tādam variantam nepiekritu, bet piedāvāju festivāla komunikācijai veidot rakstus par laikmetīgo cirku. Tas bija festivāla Re Rīga sākums. Kā atbraucu uz pirmo festivālu, tā šajā komandā arī paliku. Šogad Re Rīga notika jau sesto gadu.

–  Vairāk dzīvoji Parīzē vai Rīgā?

– Pamatā Parīzē, jo iestājos Parīzes 8. universitātē – lielākajā kultūras un mākslas augstskolā Francijā, ko 1968. gadā, hipiju laikos, nodibināja kā pretstatu Sorbonnai. Tur uzņem nevis pēc atzīmēm, bet pēc iesniegtajiem projektiem, kas studiju laikā jāizstrādā no sākuma līdz beigām.

Biju pieteikusi pētījumu par laikmetīgā cirka platformu Baltijas valstīs. Mērķis – iekustināt šo jomu, sapazīstināt māksliniekus un radīt apstākļus, lai arī ārvalstīs varētu uzzināt par to, kas pie mums notiek ar cirku. Studēju, paralēli strādāju maizes darbu – gan kafejnīcās, gan darbojos ar dažādiem projektiem. Kādu gadu pastrādāju arī Parīzes filharmonijā – vakaros par vietu ierādītāju. Brīnišķīgs darbs, jo deva iespēju noklausīties visus koncertus, taču neiztukšoja, nenogurdināja, atstāja spēkus tām aktivitātēm, kas man tolaik bija vissvarīgākās.

– Ko nozīmēja iesaistīšanās dažādos projektos?

– Piemēram, strādāju kopā ar, manuprāt, brīnišķīgāko cirka žurnālistu Džonu Elingsvortu, kuram ir interneta žurnāls par cirku angļu valodā. Vispirms viņš uzaicināja mani uzrakstīt savam izdevumam pāris rakstu, tad iepazīstināja ar vienu no Amerikas nacionālā nevalstiskā cirka tīkla Cirks tagad dibinātāju, piedāvāja strādāt ar viņu kopā.

Es dzīvoju Parīzē, Elingsvorts – Tulūzā, bet trešais kolēģis Ņujorkā. Vienu mēnesi darbojāmies visi kopā, pārējo laiku attālināti. Viens no interesantākajiem mūsu projektiem bija refleksija par grūtniecēm cirkā. Man tas šķita dubultinteresanti – ne tikai piedalīties tā veidošanā, bet vērot, kā divi bezbērnu vīrieši uztver un risina šo ārkārtīgi sarežģīto un daudzslāņaino tēmu. Trijatā veidojām arī digitālo arhīvu par cirka vēsturi Anglijā.

Viena pati kādu laiku strādāju ar nelielu cirka trupu no Beļģijas, kas piedalījusies arī festivālā Re Rīga. Pirmā trupa, ar ko tuvāk iepazinos, tāpēc kļuva man ļoti mīļa. Visu laiku bijām ceļā. Ja gadās uz pāris dienām ieskriet savā mājā – labi, ja ne, jāsamierinās. Man tāpat kā visiem – Parīze, Rīga, Tulūza, Brisele, Gente, kur tajā laikā bija trupas centrs.

– Kā izjuti jēdzienu mājas?

– Latviešu valodā ir skaists vārds, kurā šī sajūta ietverta, – ilgoties. Visās valodās tāda nav. Laikam esam sentimentāli – mums patīk ilgoties. Ļauties nojausmai, ka tev viss ir, taču kaut kā tomēr pietrūkst. Skumjas, bet skaistas skumjas. Kaut kādā mērā tās dzīvi bagātina. Bet vienlaikus nogurdina.

Nav laika – jādzīvo!

– Tavas skaistās skumjas tagad saistās ar Parīzi, jo esi te. Kāpēc atgriezies?

– Tas notika pirms divarpus gadiem, neilgi pirms Ziemassvētkiem, kad gatavojos braukt uz Rīgu pavadīt te dažas brīvdienas. Un apmīļot māmiņu. Vēzi atklāja pēdējā stadijā, tieši laikā, kad mums pēc pāris nedēļām bija paredzēts brauciens uz Franciju. Uzreiz operēja.

Pirmais, ko māmiņa pajautāja pēc pamošanās: “Vai es drīkstēšu braukt?” Viņu mierinot, ārsts atļāva, taču mūs brīdināja, ka diez vai viņa šo dienu sagaidīs. Sagaidīja. Aizbrauca. Viņai ļoti patika dzīvot. Kad, būdama Parīzē, skrēja pa trepēm, mēģināju iebilst – māmiņ, lēnāk, tētis taču netiek līdzi. “Nevaru, man nav laika!” viņa attrauca. Turpināja strādāt. Pati sēdēja pie stūres, braucot uz savām ķīmijām. Visi ļoti ticējām, ka māmiņa šajā cīņā uzvarēs.

Kad uzzināju, ka no šīs agresīvas vēža formas izārstēšanās nav iespējama, pāris dienās pieņēmu lēmumu Parīzes dzīvei pielikt punktu, lai atlikušo laiku būtu kopā ar viņu. Tas bija skaisti, jo šajos divos gados uzzināju un atskārtu to, kas citādi nebūtu sapratusi. Ne par viņu, ne sevi, ne mums visiem.

– Kāds bija šis vēstījums?

– Tikai pēc saslimšanas viņa sāka īsti dzīvot – visu gribēja redzēt, izbaudīt, pieskarties. Beidza kalkulēt un taupīt, kā visu dzīvi bija darījusi, rūpējoties par mums visiem – tēti, četriem bērniem.

Bija tik pašsaprotami – māmiņa, tik lietišķa, stipra un visvaroša, ir centrs, ap ko viss griežas –, ka aizmirsām novērtēt, cik unikāla viņa ir kā cilvēks. Neienāca prātā atvieglot viņas soli, palutināt. Rūpes par citiem – tā bija viņas prioritāte. Bet slimība pēkšņi atklāja, cik ļoti viņa mums mīļa. Deva mums iespēju katrā solī to apliecināt.

Šī pieredze ļoti mainīja manu dzīvi. Daudz kas atkrita kā bezvērtīgs, izbrīvējot vietu sajūtai, ka gribas dzīvot tīrāk un dāsnāk. Prioritātes mainījās arī attiecībā uz darbu – jebkurā mākslas projektā par galveno sāku izvirzīt sociālā atbildīguma aspektu.

– Kā to precīzāk saprast?

– Kā vajadzību neieguldīt enerģiju projektos, kur māksla ir tikai mākslas pēc, bet iepludināt to kontekstos, kur iezīmējas arī sociālais virziens. Kur māksla ir cilvēkam un kopā ar cilvēku. Piemēram, Sansusī alternatīvais kamermūzikas festivāls Aknīstē.

Tagad tajā darbojas arī mākslas rezidenču centrs, kurā var uzturēties ne tikai mūziķi, bet arī citu žanru pārstāvji. Ideja radās, tiklīdz ieraudzīju kādas turienes koka ēkas brīnišķīgo kupolu. Uzreiz bija skaidrs, ka tas piemērots cirka izrādēm. Sākām aicināt uz Aknīsti cirka māksliniekus un rosinājām viņus sadarboties ar Latvijas mūziķiem. Ar piebildi, ka vēlama arī sociālā  atbildīguma ievirze – lai mākslinieki vai nu sastrādājas ar vietējiem bērniem un skolu, vai apsver iespējas sadarbībai ar Aknīstes psihoneiroloģiskās klīnikas pacientiem.

Daļa no lieluma vienmēr ir liela

– Iekļāvāt mākslas procesos cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem?

– Kad pirmo reizi iedomājāmies uzaicināt uz festivālu arī klīnikas pacientus, ārsti ieteica to sasaistīt ar kādu lietderīgu darbošanos. Tad tos, kuri drīkst staigāt, aicinājām palīgos tīrīt cirsmu Koku operai. Ar kādu degsmi viņi rīkojās! Ar kādu uzmanību pēc tam klausījās! Cik lepni bija, ka biļeti paši nopelnījuši! Kad kopā ar mākslinieci Andu Lāci bijām vadīt mākslinieku darbnīcu rehabilitācijas nodaļai, kādreizējie palīgi cits caur citu jautāja, vai šogad atkal būs iespēja pastrādāt  un piedalīties festivālā.

Tie ir no ārpasaules visattālinātākie cilvēki, taču tas nenozīmē, ka viņiem māksla nav vajadzīga. Bet vēl vairāk nekā konkrēts skaņdarbs vai cirka triks ir vajadzīga sajūta, ka viņi drīkst būt daļa no kāda nozīmīga un arī citiem nepieciešama procesa. Veidojot  atbildīgo rezidenču tīklu dažādiem mākslas projektiem, pēdējā laikā sociālemocionālais aspekts mani saista aizvien vairāk.

– Šāda pieeja pasaulē ir ierasta?

– Vismaz man sākums ir saistīts ar Somijas, Zviedrijas un Krievijas partneru pieredzi. Uzzināju, ka daudzviet, piemēram, Somijā, tā ir ļoti izplatīta prakse – veco ļaužu pansionātā viena istabiņa tiek atvēlēta kādam māksliniekam, lai viņš tur varētu dzīvot un strādāt ne tikai ar savām iecerēm, bet arī iestādes iemītnieku labā.

Citur šādās aktivitātēs vairāk akcentēta sadarbība ar slimnīcām, citur – ar bērnunamiem vai specializētām institūcijām. Patlaban esam iesaistīti diviem gadiem paredzētā projektā, kur sadarbībā ar Somiju, Zviedriju un Krieviju organizēsim četras trīsdienu nometnes to mākslinieku sagatavošanai, kuri būtu ar mieru šādā ievirzē strādāt. Šogad to vada Somija, nākamgad mēs.

– Ko nozīmē – mēs?

– Sansusī festivāls un Rīgas cirks, kas abi ir skatuves mākslas rezidenču centri Latvijā. Diemžēl pagaidām gandrīz vai vienīgie.

– Un kāda saistība Rīgas cirkam ar to Māru Pāvulu, kas nu ir īstajās mājās?   

– Atgriešanās sakrita ar brīdi, kad pie mums kaut kas sagrīļojās, iekustējās. Galvenais – pēc ieilgušās tiesāšanās Rīgas cirka ēka nokļuva Kultūras ministrijas īpašumā, kā tam arī jābūt. No šā strīda peripetijām mēģinu izolēties, tomēr sirds sāp, redzot, cik smagi nesaskaņu sekas skārušas seno ēku, par kuru pēdējos divdesmit gadus neviens nav rūpējies. Vissiltākie pateicības vārdi it visiem, kas tur strādājuši un ieguldījuši šajā darbā sirdi, dvēseli un savu dzīvi, bet – tā ir pagātne.

– Kas ir svarīgākais, veidojot tagadni?

–  Man liels prieks, ka tika pieņemts vienīgais mūsdienām atbilstošais ētiskais lēmums par to, ka cirkā nav vietas savvaļas dzīvniekiem. Tas ir daudz globālāks jautājums par tiem dokumentētajiem pierādījumiem cietsirdībai pret dzīvniekiem, kas nokļuvuši mediju telpā.

Daudz svarīgāk ir saprast, ka izklaides iespēju meklēšana, izmantojot mākslu, ir cilvēka vajadzība, viņa izdomājums, tāpēc jebkuras sugai neraksturīgas funkcijas uzspiešana dzīvniekam, padarot to par izklaides objektu, gluži vienkārši ir neētiska.

– Tātad laikmetīgais cirks no tradicionālā atšķiras galvenokārt ar to, ka tajā nav dzīvnieku?

– Ne vienmēr. Francijā joprojām darbojas Bartabas čigānu cirks, kur priekšnesumu pamatā sadarbībā ar jātnieku skolām ir akrobātiskie triki uz zirgiem. Esmu arī redzējusi izrādi, kur akrobātu pāris ceļo ar savu telti un suni. Dzīvnieks nav īpaši dresēts, viņš vienkārši kopā ar šiem cilvēkiem dzīvo un ir viens no dalībniekiem viņu stāstā. Taču te runa nav par pakļaušanu, bet par saprašanās meklējumiem, kas parasti atšķiras no dresūras laikā iedzītiem refleksiem.

Cirka galvenā iezīme, manuprāt, ir iešana līdzi laikam. Pasaules aktualitāte vairs nav kādu pakļaut un salauzt, bet meklēt veidus, kā kaut ko saglabāt, kā sadzīvot. Ētiskā paradigma ir mainījusies, un cirks tam pielāgojas elastīgāk nekā jebkura cita māksla. Notiek dabiska šā mākslas veida attīstība – ne tikai žanriski, bet arī domāšanā.

– Bet vai ar to cirks nezaudē daļu tās īpašās sajūtas, ko rada gadsimtos ierastā rituāla sajūta – dzīvnieku klātbūtnes piesātinātā arēnas smarža, klaunādes, maģija, dažādi triki, kā meitenes pārzāģēšana uz pusēm un trusīša izvilkšana no tukšas cepures?  

– Arī mūsdienu cirks visas šīs atšķirīgākās disciplīnas atzīst un praktizē. Gan trikiem ir vieta, gan klaunādei, gan digitālajai mākslai. Taču 21. gadsimta cilvēks tomēr līdztekus fiziskajai komunikācijai vairāk grib piedzīvot jēgpilnu emocionālo saviļņojumu.

– Vai Rīgas publika ir gatava mūsdienu cirka uztverei?

– Pilnīgi gatava. Par to liecināja kaut vai aizvadītais šīsvasaras festivāls Re Rīga. Abas austrāliešu izrādes taču bija izpārdotas. Klausītāju gatavība palikt zālē arī pēc izrādes beigām, lai parunātos ar māksliniekiem, pat pārsteidza.

Tikpat lielu atsaucību festivālā izpelnījās mākslinieku grupa no Francijas, arī avangardiskais eksperimentētājs Kims Kirons no Katalānijas. Uz skatuves tikai viņš, mūziķi un 700 kilogramu māla. Mākslinieks lēkāja pa šo masu,  izmantoja to kā masku, kā plūstošu materiālu, pēc tam rosījās māla darbnīcā. Publikas nedalītā atsaucība ļāva secināt, ka ķermeņa valodā varbūt ir pat vieglāk paust to, cik ļoti mūsu intelektuālajā pasaulē trūkst fiziska pieskāriena, saskarsmes.

Tā bijusi cirka lielākā burvība visos laikos – tas nešķir, bet vieno. Tie, kas nerunā vienā valodā, var atnākt uz vienu izrādi un nokļūt uz viena emocionālā viļņa. Piedzīvot. Tikai  laikmetīgajā cirkā tas notiek daudz jēgpilnāk nekā aizvadītajos gadsimtos.

Mācās piedzīvot un pārdzīvot

– Tu esi Rīgas cirka skolas vadītāja. Vai arī jauno cirka mākslinieku audzināšanā galvenais ir jēgpilnums?

– Vēl pirms Francijas perioda, kad veicu pirmo pētījumu par cirku, nolēmu, ka mums vajadzīga sava cirka skola. Biju pat izvirzījusi mērķi – līdz maniem 30 gadiem šāda skola jāatver. Nu tas ir noticis. Amatieru virzienu Rīgas cirka skolā patlaban apgūst 70 audzēkņu. Nekādas īpašas atlases vai iestājeksāmenu, jo skolas mērķis nav bērnus sagatavot par jaunajiem māksliniekiem, bet darīt visu iespējamo, lai viņi kļūtu par laimīgiem pieaugušajiem.

Brīvajā laikā audzēkņi vienu līdz četras reizes nedēļā nāk uz treniņiem. Ja cirks viņiem tā iepatiksies, ka radīsies vēlme mācības turpināt, – lūdzu! Taču būtu tikpat brīnišķīgi, ja viņi kļūtu par jūtīgiem un domājošiem cirka skatītājiem. Mācētu ne tikai vērot notiekošo, bet arī piedzīvot, pārdzīvot un līdzdzīvot.

– Ko bērni skolā apgūst?

– Dažādas ar cirku saistītas disciplīnas – grīdas akrobātiku, objektu manipulāciju, līdzsvara disciplīnas, klaunādi. Tā vietā, lai tiktu motivēti ar konkurenci, viņi mācās sadarboties, tāpēc neveidojas kāds atsevišķs līderis. Ja kāds nejūtas gana labs akrobāts, viņš tiek mudināts pamanīt savas spējas citā disciplīnā.

Tas, ka bērni nav vienāda vecuma, šo vienotību atšķirīgumā tikai veicina. Šāda pieeja vecākajos vairo iejūtību un vēlmi mazākajiem palīdzēt, bet mazākos mudina no lielajiem neatpalikt. Te apgūstama vēl kāda laba lieta – iemācīšanās ļaut sev kļūdīties. Saprast, ka tas ir dabiski. Kamēr apgūsti žonglēšanu ar bumbiņām, vismaz 300 reižu katrai no tām jānokrīt zemē.

– Bet audzēkņi taču nāk no ģimenēm, kas diez vai daudz atšķiras no sabiedrības kopumā. No tās sabiedrības, kurā svarīgi būt ātrāk, augstāk, tālāk.

– Mēs ar viņiem ļoti daudz runājam – vismaz pusstunda no divu stundu garās nodarbības laika tiek veltīta diskusijai par to, kas ir un kas nav pieskaitāms vērtībām. Cirka lielo vērtību kopums ir salīdzināms ar piramīdu, kuru veido fizikalitāte, radošums un kopiena.

Bērni to brīnišķīgi uztver un akceptē, tāpēc neviens nav mudināms darīt visu, lai sevi attīstītu fiziski. Taču, jau sākot ar visvienkāršāko numuru apguvi, viņi saprot, ka neko nevar izdarīt nesadarbojoties. Pat mācoties braukt ar vienriteni, vajadzīgi divi palīgi. Lai pašam izdotos, visu laiku nevis jāsacenšas, bet jāsadarbojas. Tas daudz ko iemāca dzīvei.

– Ja visi būs tādi izlīdzināti krietni, kā radīsies nākamās cirka zvaigznes? 

– Tiem, kas šajā darbā gatavi ieraudzīt savu nākotnes aicinājumu, piedāvājam ārzemju mākslinieku sniegtas meistarklases. Ja četras dienas pēc kārtas nostrādāts pa astoņām stundām, ieskats profesijā rodas diezgan precīzs. Šīs norises filmējam, analizējam. Iecere tāda, lai pēc gadiem pieciem sadarbībā ar Kultūras akadēmiju būtu iespējams atvērt sagatavošanās kursu topošajiem Latvijas cirka māksliniekiem. Šie jaunieši dažus gadus varētu pamācīties Latvijā, tad turpinātu izglītību kādā ārzemju augstskolā. Prestižākās no mums tuvākajām atrodas Somijā un Zviedrijā.

– Rīgas cirkam atkal būtu pastāvīgā trupa?

– Trupas ir tikai ceļojošajiem cirkiem. Arī Rīgas cirkā nekad nav bijusi pastāvīga trupa, tikai direktora kopā savākti mākslinieki konkrētas programmas izveidei, kas tiek rādīta dažus mēnešus, tad nomainīta ar citu.

Laikmetīgajā cirkā ir kā modernajā teātrī – mākslinieku grupiņa, kurai ir kopīga vīzija, brauc uz kādu mākslas rezidenci un, tajā vietā dzīvojot, pāris nedēļās izveido savu izrādi, ar kuru viesojas dažādos festivālos. Mans mērķis ir par šādu rezidenci izveidot arī Rīgas cirku. Tas būtu nevis štata teātris, bet pamatmājas, kur trenēties Latvijas cirka māksliniekiem. Lielākais prieks ir apzināties: mēs – Rīgas cirks. Es un mani brīnišķīgi kolēģi – Rīgas cirka komanda.