Viņam par sievu vajadzēja sabiedrības dāmu, nevis mājsaimnieci. Kāds īsti bija Latvijas labākais politiķis Meierovics

Tagad grūti nosaukt otru politiķi un diplomātu, kurš būtu devis tik lielu ieguldījumu Latvijas Republikas izveidošanā un tās starptautiskās autoritātes nostiprināšanā. No valsts dibināšanas dienas līdz pat 1924. gada janvārim Zigfrīds Anna Meierovics vadīja Ārlietu ministriju, turklāt divas reizes uzņēmās vadīt valdību. Vēsturnieki norāda, ka pēc Meierovica nāves Latvijā vairs nav bijis tāda līmeņa politiķa. Meierovicam piemitis gara aristokrātiskums un fenomenālas darba spējas, turklāt bijuši sveši politiķiem tik raksturīgie kašķi un intrigas. Viņš nekad nav bijis iedomīgs un nav uzspiedis savu viedokli padotajiem.

Ar džentlmeņa laipnību  

Izcilā politiķa laikabiedri savulaik uzskatīja, ka Meierovica panākumu pamatā bija viņa cilvēciskais šarms. Pateicoties politiķa talantam, viņš pat spēja aizēnot savu partijas biedru Kārli Ulmani. Ja nebūtu Meierovica traģiskās nāves, iespējams, nebūtu arī Ulmaņa apvērsuma un bezierunu pakļaušanās padomju okupācijai.

1920. gadā, vērtējot Satversmes sapulces deputātus, sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns par Meierovicu rakstīja: “Eleganti tērpies, vestes pēdējo pogu vaļā, baltu puķi pie žaketes atloka, drošā līdzsvarā viņš ieslīdēja kuluāru zālē, slaido stāvu lepni izslējis, sniedza roku uz visām pusēm, viņa plašais, gaišais smaids izteica apmierinātību par sasniegto un optimistisku ticību turpmākiem Latvijas panākumiem. Ārlietu ministrs nemaz nebažījās par rītdienu. Viņš skaidri sajuta kontaktu ar latviešu deputātiem, kuru uzticību viņš bija ieguvis ar savu darbu, it īpaši ar savu raksturu un taktu. Deputātu neliekuļotie, sirsnīgie rokas spiedieni liecināja, ka šim vīram nodrošināta Satversmes sapulces uzticība. Viņa sabiedriskais oreols sāka aizēnot K. Ulmaņa autoritāti. Un tiešām, pēc viena gada un diviem mēnešiem viņš kļuva par Ministru prezidentu K. Ulmaņa vietā.”

Jau vēlāk Meierovica laikabiedri atzina, ka viņam piemitušas spējas ne tikai plaši tvert politisko laukumu, bet arī pārliecinoši izteikties un cienīt citu viedokli. Meierovics pratis atstāt labu iespaidu, viņam bijis talants iepatikties, un viņš vienmēr bijis pieklājīgs un tolerants.

Pēdējais Latvijas ārlietu ministrs pirms padomju okupācijas Vilhelms Munters savās piezīmēs rakstīja, ka Meierovics bijis apveltīts ar šarmu un īsta džentlmeņa laipnību, izturējies draudzīgi pret katru un vienmēr bijis noskaņots uz kompromisiem. Viņš bijis cilvēks ar izcilu atmiņu, radošu domāšanu un labu intuīciju, turklāt nav bijis godkārīgs, savas domas un uzskatus nevienam nav uzspiedis.

Diplomāts Hermanis Albats atzīmēja, ka Meierovics bijis reālpolitiķis ar elastīgu domāšanu. Viņam patikušas jaunas idejas un ideju kombinācijas, viņš bijis virtuozs to izmantošanā par labu savas darbības galvenajam mērķim – Latvijas neatkarības nostiprināšanai.

Plāns par Baltijas savienību

Par Meierovica pirmo lielo diplomātijas panākumu tiek uzskatīta viņa audience pie Lielbritānijas ārlietu ministra Artura Džeimsa Belfūra 1918. gada oktobrī un ietekmīgā diplomāta mutisks un pēc tam arī rakstisks de facto apliecinājums Latvijas tiesībām uz suverenitāti. Tas tika saņemts vēl nedēļu pirms Latvijas Republikas proklamēšanas 18. novembrī.

Tā kā Latvija joprojām nebija atzīta starptautiski, pirmā globālā internacionālā organizācija Tautu Savienība 1920. gada decembrī atteicās to uzņemt savās rindās. Meierovicam neatlika nekas cits kā doties plašā turnejā pa Rietumu lielvalstu galvaspilsētām, lai censtos iegūt de iure savai valstij un pēc tam varētu iestāties arī lielajā nāciju aliansē.

Meierovicam piemita izcils diplomāta talants – pateicoties viņam, Latvija tika ievērota Eiropā. 1921. gada 1. septembrī diplomāts Tautu Savienības ģenerālsekretāram seram Ērikam Dramondam kopā ar jaunu uzņemšanas lūgumu iesniedza informāciju, ka jau divdesmit divas valstis atzinušas Latviju de iure un ka Latvija cenšas nodibināt draudzīgu saprašanos ar visām zemēm, kas atdalījušās no Krievijas, un sola stingri ievērot savus internacionālos un nacionālos pienākumus. Globālajā aliansē Latviju uzņēma 1921. gada 22. septembrī ar trīsdesmit astoņām balsīm, atturoties desmit valstīm. Par organizācijas loceklēm kļuva arī abas kaimiņzemes– Lietuva un Igaunija.  

Meierovics labi apzinājās Latvijas piederību eiropeiskajai pasaulei, viņa mērķis pēc Latvijas de iure atzīšanas bija izveidot Baltijas savienību, kurā iekļautos ne tikai Latvija, Lietuva un Igaunija, bet arī Somija un Polija. Tā būtu politiska un ekonomiska savienība, kas būtiski palielinātu visu tās dalībvalstu starptautisko drošību divu totalitāro lielvaru – Padomju Savienības un Vācijas – interešu krustcelēs. Diemžēl šim Meierovica plānam nebija lielas atsaucības ne Latvijā, ne kaimiņvalstīs.

Bez mātes un tēva

Zigfrīds Anna Meierovics piedzima 1887. gada 5. februārī Durbē. Viņa tēvs bija ārsts, māte – skaista un temperamentīga sieviete, skolotāja meita. Diemžēl divpadsmitajā dienā pēc dzemdībām māte nomira, bet tēvs pēc smagā trieciena zaudēja garīgo līdzsvaru un četrus gadus pēc sievas nāves tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā ar nervu sabrukumu. Sākotnēji viņš ārstējās Tērbatā, bet vēlāk tika pārvests uz Tabora slimnīcu Jelgavā, kur 1913. gada 2. martā nomira.

Pēc tēva nāves četrgadīgais puisēns nokļuva pie mātes radiem. Vispirms Zigfrīds auga pie viena mātesbrāļa, kas bija skolotājs Pūrē, pēc tam pie otra Cērkstē. Zēnam bija gaiša galva, viņš sekmīgi mācījās Tukuma pilsētas skolā, bija komunikabls, draugu viņam netrūka. Zigfrīds neapmierinājās tikai ar skolas uzdevumiem, bet privāti mācījās arī vācu un franču valodu, piedalījās skolēnu pulciņos. Vēlāk viņš turpināja mācības N. Mironova komercskolā Rīgā, kuru pabeidza ar zelta medaļu. Skolas gados jaunietis bija izkopis pacietību un neatlaidību, tāpēc mācības viņam lielas grūtības nesagādāja. 1907. gadā Zigfrīds sāka studēt Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļā un iestājās studentu korporācijā Tālavija. Paralēli studijām viņš strādāja par skolotāju Viļa Olava vadītajā Rīgas komercskolā, kur pasniedza komercģeogrāfiju un tirdzniecības zinības.

Pirmā pasaules kara laikā Meierovics kā ierēdnis uzsāka darbu prestižajā Maskavas Tautas bankā, darbojās Latviešu bēgļu palīdzības komitejā un tās kultūras birojā. 1917. gada sākumā tika ievēlēts Vidzemes pagaidu Zemes padomē. Sagatavojot priekšdarbus Latviešu nacionālās padomes organizēšanai, Zigfrīds izvirzījās par vienu no redzamākajiem Latvijas brīvības cīnītājiem. Viņš strauji tika ierauts sabiedriskajā un politiskajā virpulī, kļuva par vienu no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem.

1919. gada rudenī, bermontiādes laikā, jau būdams ārlietu ministrs, Meierovics brīvprātīgi iestājās armijā un paralēli ministrijas vadīšanai un diplomātiskajām sarunām par ārvalstu palīdzību piedalījās arī kaujās Daugavmalas ierakumos.

Meierovica diplomātiskās darbības dziļākajā pamatā bija ideālisms un morāla pārliecība par Latvijas tiesībām uz pastāvēšanu. Par viņa patriotisko noskaņojumu liecina 1918. gada novembrī no Londonas sūtītā vēstule Amerikas latviešiem: “Kaut gan visā pasaulē iestājies ilgi gaidītais uzvaras miers, ieroči vēl tiek krustoti Latvijā, cīnoties pret ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem par tiesu un taisnību. Zeme ir izpostīta un samīdīta no kara pulkiem, kuri ilgos kara gados citkārt ziedošos Latvijas laukus un zeltītās dzimtenes druvas tagad pārvērtuši par tuksnesi un pelnu drupām. Mūsu uzdevums ir – rūpēties par politisko un ekonomisko Latvijas atbrīvošanu un atjaunošanu. Durvju priekšā ir miera konference, kurā, starp citu, arī tiks izspriesta Latvijas nākotne, un lielā mērā tas atkal atkarāsies no mums pašiem, cik mēs prasīsim, gribēsim un varēsim aizstāvēt Latvijas skaisto nākotni. Tie ir galvenie lielie uzdevumi, kuri latviešu tautai un Latvijas pagaidu valdībai jāveic bez kavēšanās. Lai ikviens aizmirstam mūsu sīkās, ikdienišķās pretešķības un izšķirības un lai visi, kam dārga Latvijas nacionālā patstāvība, apvienojamies kā viens vīrs, jo dzimtene to no mums prasa! Par Latvijas valdības galvu un zemkopības ministru ir ievelēts Kārlis Ulmanis. Šī ziņa liecina, ka latviešu tauta pēc gadsimteņu cīņām guvusi uzvaru un nokratījusi vācu un krievu jūgu un ka Latvijas nākotne atrodas pašas nācijas rūdītās un drošās rokās.” Šo vēstuli Meierovics rakstīja laikā, kad Rīgai tuvojās boļševiku pulki un priekšā bija asiņainās brīvības cīņas.

Piemērota sieva diplomātam

Nevar nepieminēt, ka Meierovica politiskā aizrautība un aktivitāte atstāja ietekmi arī uz viņa personīgo dzīvi. Viņš bija precējies ar savu māsīcu Annu Fīlholdi. Sākumā Annas vecāki un radi bija kategoriski pret šīm laulībām, jo uzskatīja, ka brālēnam un māsīcai nevajadzētu precēties, turklāt viņus vēl biedēja Zigfrīda tēva psihiskā slimība, kura, iespējams, tiek pārmantota. Tomēr jauniešu apņemšanās bija nelokāma, un beigās radi samierinājās ar viņu izvēli.

Sākumā abu dzīve veidojās ļoti saskanīga, ģimenē piedzima trīs bērni. Anna bija saimnieciska mājasmāte, rūpējās par ģimenes pavardu un bērniem, savukārt Zigfrīds savu spēju apliecinājumu guva ārpus ģimenes. Anna viņam neko nepārmeta, tikai pacietīgi gaidīja mājās. Tomēr vēlāk arvien asāk iezīmējās abu atšķirīgie raksturi un dzīvesstili. Anna bija mājās sēdētāja, bet Zigfrīds, gluži otrādi, mājās nerada mieru.  

Annu neinteresēja politika un diplomātija, lielā un smalkā sabiedrībā viņa jutās neveikli. Viņai nepatika publiski aktīva dzīve, viņa nevēlējās būt ne premjerministra, ne ārlietu ministra kundzei. Savukārt Zigfrīdam sabiedriskā dzīve bija nepieciešama kā zivij ūdens. Viņam atrodoties popularitātes virsotnē, abi vēl vairāk attālinājās viens no otra.

Kā vēlāk atzina paziņas, Zigfrīdam par sievu vajadzēja sabiedrības dāmu, nevis mājsaimnieci. Viņam bija nepieciešama sieviete, kas spēj viņu atbalstīt aktīvajā politikā.

1924. gada februārī Meierovics izšķīrās no Annas, lai pēc dažiem mēnešiem dotos laulībā ar veiksmīgo uzņēmēju Kristīni Bakmani. Šķiršanās noritēja bez jebkādiem skandāliem – Zigfrīds turpināja tikties ar abu bērniem, bet bijusī dzīvesbiedre paturēja vīra uzvārdu. Vēlāk Meierovicu ģimenes paziņa, pulkvedis Aleksandrs Plensners, savās atmiņās rakstīja, ka tieši Kristīne bijusi tā, kas uzņēmusies iniciatīvu abu attiecību veidošanā.  Viņa neatlaidīgi un mērķtiecīgi lenkusi Zigfrīdu, kuram tobrīd ģimenes dzīve bija sašūpojusies, un savu arī panākusi.

Laikraksts "Aizkulises" rakstīja, ka visa Kristīnes Meierovicas dzīve ir sensācija: “No nabaga graudnieka meitas pratusi pati saviem spēkiem tikt par vienu no spilgtākām personībām tirdznieciskā Latvijā.” Kristīne Bakmane bija uzņēmēja, tirgotāja, turklāt visu sasniegusi pašas spēkiem. Nodibinājusi savu akmeņogļu eksporta un tirdzniecības uzņēmumu, viņa mācījās valodas, interesējās par mākslu, piedalījās jauniešu nacionālajā līgā un citās sabiedriskajās organizācijās. Tikusi pie turības un stāvokļa, viņa kļuva par mecenāti – atbalstīja dažādas kopas, organizācijas un biedrības. Turklāt Bakmanes jaunkundze, kā rakstīja prese, bija gracioza, simpātiska un eleganta. Īsts atradums diplomātam.

Žurnālisti Meierovica jauno sievu lielākoties slavēja, jo viņa, tāpat kā Zigfrīds, prata atstāt labu iespaidu. Kristīne bija atsaucīga un laipna pret žurnālistiem, reizēm pat ļoti diplomātiska pret preses uzbāzību, un tas vedināja domāt, ka viņa bija gudra un apķērīga sieviete. Kristīne bija pretstats Annai – enerģiska un komunikabla. Prese rakstīja, ka Kristīne ģērbjas ar gaumi, apmeklē visas teātru un operu pirmizrādes, interesējas par mākslu, aizraujas ar kolekcionēšanu – viņas īpašumā ir daudz gleznu, sendienu mēbeļu, sudraba, kristāla un porcelāna izstrādājumu. Un pats galvenais – viņa kļuva par vīra politiskā salona mājasmāti, palīdzi un referenti. Kristīne arī neiebilda, ka Zigfrīds regulāri viesojas pie Annas un bērniem; kādas pārciestas slimības dēļ viņai pašai bērnu nevarēja būt.

Uzsākot kopdzīvi, Meierovicu pāris iegādājās dzīvokli Valdemāra ielas 33. nama otrajā stāvā un nekavējoties ķērās pie remonta, lai to iekārtotu atbilstoši sabiedriskajam stāvoklim. Interjera speciālista un dizainera lomu uzņēmās vēlākais Latvijas Universitātes Lielās aulas iekārtotājs un Brīvības pieminekļa arhitekts Ernests Štālbergs.

"Jaunākās Ziņas" rakstīja: “Plašais dzīvoklis pārsteidz ar grezno un māksliniecisko iekārtojumu. Pa labi durvis ved zālē, no kurienes tālāk kabinetā un viesu istabā. Istabā dārgas un sevišķi glītas magoņkoka mēbeles antīkā stilā. Grīdu pārklāj liels persiešu tepiķis. Viesu istabā bagāta vērtīgu gleznu kolekcija, kurā redzami ievērojamu mākslinieku darbi. Visas sienas iepelēkā krāsā ar tumšām strīpām. Koridora tālumā stāv bufete ar sudraba lietām.”

Neiespējamā avārija

Diemžēl abu laimīgā un saskanīgā dzīve nebija ilga. 1925. gada 22. augustā ap desmitiem rītā Zigfrīds Anna Meierovics ar savu "Mercedes" automobili, ko vadīja šoferis Kalniņš, izbrauca uz Tukuma apriņķa Druķu mājām, kur vasaru pavadīja viņa pirmā sieva un bērni. Apmēram trīs kilometrus pirms Druķiem, kā bija norunāts, pretim iznāca Anna ar bērniem – vienpadsmit gadus veco Helmutu, astoņus gadus veco Ruti, piecus gadus veco Gunāru un viņu septiņus gadus veco brālēnu Verneru. Satiekoties uz ceļa, Zigfrīds aicināja visus draudzīgi sasēsties automobilī. Anna iekārtojās blakus bijušajam vīram, kurš klēpī paņēma mazo Gunāru. Viņiem priekšā uz papildsēdekļiem iekārtojās Ruta un brālēna dēls Verners, bet Helmuts apsēdās blakus šoferim. Kad visi bija sasēdušies, automašīna devās uz Druķiem, tās ātrums bija 10­ līdz 15 kilometru stundā. Pie Brizules muižas ceļš veda pa mežainu vietu, kuram abās pusēs bija nogāzes. Apbraucot kādu bedri, šoferis sagrieza mašīnu pa kreisi, tā sāka slīdēt, sasvērās uz grāvja pusi un apmetas apkārt. No mašīnas izkāpa visi, izņemot Zigfrīdu – ar pārlauztu kaklu viņš palika guļam automobilī. Vēlāk ārsti secināja, ka nāve iestājusies no galvaskausa un kakla skriemeļu lūzuma.

Uzzinot par notikušo, daudzi atsacījās tam ticēt – tik nejēdzīga un neiespējama šķita Meierovica nāve. “Šī absurdā nāve radīja vispārēju satraukumu,” rakstīja politiķis Fēlikss Cielēns. “Cilvēks, kas ar savām spožajām spējām tik daudz bija veicis Latvijas valsts labā gan kā ilggadīgs ārlietu ministrs, gan divreizējs Ministru prezidents, nu pēkšņi bija aizrauts nebūtībā, kaut gan viņam bija tikai 38 gadi. Vēl ilgus gadu desmitus viņš būtu varējis strādāt tautas labā, jo viņam bija dzelzs veselība un ārkārtīga vitalitāte. Un nu stulbs gadījums viņu aizrāva prom uz visiem laikiem...”

Izcilā politiķa pēkšņā nāve pārsteidza visus, bet viņa dzīvesbiedri Kristīni tā noveda līdz galējam izmisumam. Sieviete bija tik dziļās sērās, ka katru dienu – gan no rīta, gan vakarā – apmeklēja vīra kapu. Aizkulises rakstīja: “Tikai pēc nāves mēs saprotam, cik patiesi populārs, cik liels un nepieciešams mums bija Z. A. Meierovics. Pie viņa zārka apklusa un godbijībā dziļi nopūtās pat tie, kuri vakar vēl veda pret viņu savas zemās intrigas. Šodien kopā ar visu tautu viņi sēro un nožēlo. Viņu vārdus mēs neminēsim. Niecīgi ir viņu dusmu zibeņi, viņu uzslavas reklāma, viņu krokodilu asaras. Rīt viņi jau sāks plēsties ap vakanto ārlietu ministra portfeli, izbīdīs savus kandidātus. Un tad mēs dzirdēsim šos izredzēto vārdus, cik pelēki un niecīgi tie būs, salīdzinot ar aizgājušo milzeni.”

Sievas pašnāvība

1925. gada 4. decembrī, trīsarpus mēnešu pēc Meierovica traģiskās autoavārijas, galvaspilsētas prese vēstīja, ka naktī savā dzīvoklī Krišjāņa Valdemāra ielā 33 ir nonāvējusies Kristīne Meierovica – ar brauniņu viņa iešāvusi sev sirdī.

Ģimenes paziņas un draugi stāstīja, ka Kristīne pēc sava karsti mīļotā vīra nāves bija pilnīgi pārvērtusies. Zigfrīda aiziešana viņu satriekusi līdz sirds dziļumiem, viņa vairs nav spējusi rast spēku dzīvot tālāk. Sev tuviem cilvēkiem viņa ne reizi vien izteikusies, ka nauda neko nenozīmē, ja līdzās nav tuva cilvēka. Reizēm ar savām kalponēm viņa aizsākusi sarunas par nāvi un aizkapa dzīvi. Meklējot atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem, viņa pat iegādājusies kādu grāmatu franču valodā par misticismu.

Vēlāk publicētie izvilkumi no Kristīnes dienasgrāmatas apliecināja, ka viņa pēc vīra nāves atradusies smagā depresijā. 1925. gada 1. septembrī viņa rakstīja: “Mēs norunājām un solījāmies: ja viens no mums abiem mirs, tad mirsim abi reizē. Piedod, ka es to neizdarīju. Es gribēju nokārtot visu un tad iešu pie tevis. Tu mani gaidi.”

Dienasgrāmatā pēdējais ieraksts datēts ar 1. decembri, tur bija atzīmēts: “Ar katru dienu dzīve paliek drūmāka, tumšāka un neciešamāka. Vienīgā mana vēlēšanās – kļūt pie sava nelaiķa vīra. Man vienai grūti cīnīties ar daudziem šķēršļiem. Senāk, kad atnācu mājās, bija, ar ko parunāties, bet tagad esmu viena...”

Kristīnes Meierovicas pēdējā dzīves diena, 1925. gada 2. decembris, daudz neatšķīrās no citām. Līdz pulksten 17 viņa atradās savā firmā un kārtoja ar uzņēmējdarbību saistītus jautājumus. Pašā vakarā viņu apmeklēja vairāki tuvi cilvēki, arī māsa Anna. Pēc maltītes ap pulksten 22 ciemiņi atvadījās un devās prom. Aptuveni pulksten 23.30 Meierovica atraitne palaida kalponi Kati un devās uz guļamistabu. Kalpone bija pēdējā, kas redzēja Kristīni dzīvu. No rīta piebrauca auto, lai vestu kundzi vispirms pie Zigfrīda kapa, pēc tam uz darbu. Ap pulksten deviņiem kalpone gāja kundzi modināt un atklāja, ka istabā deg gaisma, bet Kristīne naktskreklā guļ gultā mirusi. Pašnāvība bija izdarīta, iešaujot lodi krūtīs tieši zem sirds. Šāviena troksni neviens nebija dzirdējis. Vēlāk tuvinieki secināja, ka Kristīne atkal visu bija izdarījusi pa savam.  

Viņu izvadīja 1925. gada 7. decembrī, apglabāja Rīgas I Meža kapos blakus mīļotajam vīram Zigfrīdam Annai Meierovicam.