Apmeklēt Antarktīdu un aizlidot uz kādu zvaigzni. Irina Mirošņika par bagātību, ko sniedz ceļojums

Kā jūs parasti plānojat savus ceļojumus?

Ja runājam par privātajiem braucieniem, piemēram, atpūtu ar ģimeni, tad pēc iespējas cenšos visu izdarīt laikus. Izvēlos vai nu tās vietas, par kurām skaidri zinu, ka tur būs labi, vai arī tās, kur gribētos nokļūt.

Bet, ja runājam par biznesa braucieniem – ja to laikā nokļūstu netālu no pilsētas, kurā vēl neesmu bijusi, tad cenšos izbrīvēt vismaz dienu, lai to izstaigātu un apskatītos, apvienojot lietderīgo ar patīkamo.

Kā izvēlaties galamērķi, kur gribat nokļūt?

Pirmkārt, man ir daudz draugu, kuri ir daudz kur bijuši un var man kaut ko ieteikt. Otrkārt, es, protams, ievācu papildu informāciju, lasu attiecīgo literatūru. Lai gan, jāatzīst, pasaulē nav atlicis daudz vietu, kur es nebūtu bijusi. Ir vēl kādas divas vai trīs, kur vēlos nokļūt, un vēl – daži braucieni, kurus gribētos atkārtot.

Kā plānojat savus ceļojumu maršrutus?

Vienmēr tikai pati. Lasu citu tūristu atsauksmes tīmeklī, grāmatas, apjautājos paziņām. Parastie tūristu maršruti mani ne visai interesē.

Kāds ir jūsu ceļojumu raksturs – vairāk patīk apmeklēt lielpilsētas vai baudīt dabu?

Pilsētu apskate ir viens, bet daba – pilnīgi kas cits. Pilsētās man patīk to enerģētika, vēsture, kultūra. Bet, ja ir nepieciešama kārtīga atpūta, tad, protams, cenšos nokļūt jaunās vietās, kur var baudīt dabu.

Jums patīk ceļot vienai vai kopā ar draugiem vai tuviniekiem?

Es nekad neesmu ceļojusi viena – vienmēr tikai kopā ar ģimeni vai draugiem, lai gan ceļošana vienatnē ir interesanta pieredze un reiz es to noteikti pamēģināšu. Zinu, ka ir tāda interesanta, garīgā prakse – septiņu dienu klusēšana, kad veselu nedēļu nedrīkst izdvest ne vārda, lai kādi būtu apstākļi. Tad cilvēks mainās iekšēji, sāk labāk dzirdēt pats sevi un var atklāt sevī ko jaunu. Ja es ceļotu viena, domāju, tas ļautu pamēģināt ko līdzīgu. Pieņemu, ka arī es līdz tam nonākšu.

Kāds ir bijis pats interesantākais ceļojums jūsu dzīvē?

Pirmais ceļojums, kas mani tiešām iespaidoja, bija uz Vācijas pilsētām – Minsteri un Osnabriku. Tas bija sen, ap 1994. gadu. Mēs tur ieradāmies divas ģimenes. Vīrieši devās darba pārrunās, bet sievietes vienkārši pastaigājās. Taču, tiklīdz nonācām pilsētā, es pilnīgi skaidri sajutu, ka zinu katru ieliņu Osnabrikā un Minsterē. Biju pārliecināta, ka agrāk esmu tur dzīvojusi. Vēl nesen biju Minsterē, un staigāju pa pilsētu ar labu draugu, kurš tur agrāk ir dzīvojis un arī tagad bieži uzturas. Viņš bija pārsteigts, cik labi es zinu šo pilsētu, un es viņam atbildēju: “Esmu te dzīvojusi agrāk, pirms trīssimt gadiem.”

Otra zeme, kas mani vienmēr ļoti iespaido, ir Norvēģija. Manuprāt, tur dzīvo vienreizīgi ļaudis, ar vienreizīgu mentalitāti un attieksmi pret visu, un tur ir arī vienreizīga daba. Daudzi uzskata, ka galvenā Norvēģijas dabas bagātība ir fjordi, bet manā uztverē tie ir ūdenskritumi.

Pirmajā apciemojumā mani ļoti iespaidoja Japāna. Pēc tam esmu bijusi tur daudzkārt, tāpēc šoreiz atsevišķi par to nestāstīšu.

Vai jums ir gadījies kādreiz doties arī bezceļa braucienos, piedzīvot ko ekstrēmu?

Nav nācies. Toties man ir pieredze ar braukšanu kabrioletā pa kalnu serpentīnu Šveicē. Tās tiešām ir ekstrēmas sajūtas! Ceļš ir tikai metru plats, nekādu ātruma ierobežojumu, pie stūres ir šveicietis, kurš pieradis pie šādiem manevriem... Braucot pa šo ceļu turp un atpakaļ, es biju tā sanervozējusies, ka droši vien zaudēju piecus kilogramus.

Kādi vēl interesanti piedzīvojumi vai varbūt kuriozas situācijas ar jums ir atgadījušās ceļojumu laikā?

Pats smieklīgākais atgadījums bija mūsu pirmā ceļojuma laikā uz Japānu, ap 2000. gadu. Braucām ar vīru, iespaidu bija daudz – jau tad japāņi bija par gadiem trīsdesmit priekšā Eiropai un ASV. Ceļojuma pēdējā dienā skrējām uz vietējo lielveikalu, lai nopirktu dāvanas mājiniekiem.

Izvēlējāmies dažādas jūras veltes – vakuuma iepakojumā. Kad nonācām pie kases, kasiere uz mums skatījās platām acīm. Ļoti ilgi centāmies saprast, ar ko viņa nav apmierināta (tolaik Japānā gandrīz neviens nerunāja angliski).

Galu galā tapa skaidrs, ka mēs esam centušies nopirkt jūras velšu mulāžas, kas bija izliktas vitrīnā. Tajā laikā Japānā neviens vēl neēda iesaiņotu vai sasaldētu pārtiku, un mēs, to nezinot, nonācām šādā neērtā situācijā.

Vai ceļojumu laikā esat satikusi interesantus cilvēkus, iepazinusies ar viņiem?

Tikšanās ar interesantiem cilvēkiem droši vien ir tas, ko es ceļojumos vērtēju visaugstāk. Reiz bijām kādā restorānā, un blakus sēdēja slavenais itāļu apģērbu dizainers Valentino. Saruna ar viņu bija ļoti interesanta.

Bet Londonā reiz sēdējām pie blakus galdiņa ar Mārgaritu Tečeri. Viņa bija atnākusi ar saviem māsas bērniem, mums līdzi bija meitas. Tā kā mūsu meitenes ir dvīnes, viņām bieži pievērš uzmanību. Lūk, arī toreiz sākās saruna – par dzīvi, bērniem, par to, kur viņi mācās... Ļoti daudz interesantu cilvēku var sastapt arī lidmašīnās. Mēdz gadīties, ka sēdi, pļāpā ar cilvēku, bet pēc tam izrādās, ka viņš savā jomā ir viens no pirmajiem pasaulē.

Vai bieži ceļojat kopā ar ģimeni?

Jā, ceru, ka tagad mana ģimene biežāk ceļos ar mani biznesa nolūkos, bet agrāk mums pilnīgi visi bija ģimenes braucieni. Ar vīru sākām ņemt līdzi meitas, kad viņām bija tikai pusotrs gads. Ja vien komandējuma maršruts nebija pārāk sarežģīts, viņas vienmēr brauca ar mums.

Uzskatu, ka bērniem ir jāredz pasaule, un, šķiet, mēs viņām tiešām ļoti daudz parādījām. Starp citu, nesen ar meitām apmeklējām baleta izrādi Londonā. Agrāk, kad mēs, visa ģimene, skatījāmies baleta izrādes, es baudīju mākslu, bet mans vīrs un meitenes snauduļoja. Tagad manu mīļāko uzvedumu esam noskatījušās jau divdesmito reizi. Tas ir sarežģīts balets, uzskatu, viens no labākajiem pasaulē – Ferenca Lista Meierlinga.

Pēc tam meitenes man teica: “Mēs to atceramies! Mēs gan toreiz gulējām, protams, bet visu atceramies! Un paldies jums ar tēti, ka tolaik vedāt mūs uz tādām vietām. Varbūt pretojāmies, bet tagad saprotam, ka tas, kas esam tagad, ir tāpēc, ka vedāt mūsu uz baletu, operu, koncertiem, uz galerijām, muzejiem un prezentācijām.”

Vai atceraties savu pirmo ceļojumu, varbūt – kopā ar vecākiem?

Atceros, man bija pusotrs gads, un mēs atpūtāmies pie jūras. Tiešām pasaka paldies maniem vecākiem – viņi vienmēr ņēma mani līdzi dažādos interesantos braucienos. Tie bija vai nu uz jūru, vai Maskavu, uz kurieni tētis bieži lidoja darba darīšanās. Tā ka jau bērnībā es ļoti daudz kur biju, dažādās bijušās Padomju Savienības republiku pilsētās.

Sakāt, ka bieži ceļojat komandējumu laikā. Kā jūs pavadāt šo laiku? Vai apskatāt arī mazpilsētas?

Manu komandējumu mērķis ir vai nu konferences, vai tikšanās ar biznesa partneriem vai piegādātājiem. Reizēm tās tiešām ir nelielas, savdabīgas pilsētiņas, un es ar baudu tajās uzturos. Tad sev ieplānoju dienu vai vismaz pusi dienas brīvu, noteikti nomāju mašīnu, lai varētu brīvi pārvietoties, un – uz priekšu pēc jauniem iespaidiem!

Vai jums patīk apmeklēt arī muzejus, izstādes, senas pilis? Kas no tā visa ir atstājis lielāko iespaidu?

Kādu laiku mēs tiešām, viesojoties jaunās pilsētās, vispirms apmeklējām vietējos muzejus, galerijas un pilis... Tagad esmu sākusi pret to izturēties izvēlīgāk. Ir vietas, kurās varu uzturēties bezgalīgi ilgi, piemēram, Parīzes Orsē muzeja puantilistu zālē vai Šagāla memoriālajā mājā-muzejā Nicā. Ja esmu kaut kur netālu, noteikti cenšos tur nokļūt.

Apmeklēju arī interesantas izstādes, par kurām esmu uzzinājusi iepriekš. Bieži vien aizraujošas kolekcijas var baudīt Kultūras centrā Foundation Louis Vuitton. Vēl jo saistošākas man ir jauno mākslinieku izstādes. Parasti tās ir īpašas gleznas ar īpašu enerģētiku. Tādas visbiežāk var redzēt Londonā. Lai gan, starp citu, man patīk arī latviešu un ukraiņu jauno mākslinieku darbi.

Ja tā ir jauna zeme un jauna kultūra, ar kuru iepazīstos, arī tad noteikti cenšos nokļūt interesantās, īpatnējās vietās. Bet, kā jau zinām, tādas parasti nav ierakstītas tūristu ceļvežos. Tad vienkārši lūdzu vietējos draugus vai biznesa partnerus man parādīt kaut ko no tā, ko viņi paši labprāt apskatītu.

Vai jums patīk apmeklēt arī pasaulslavenus tirgus, butikus vai tamlīdzīgi?

Tirgus – pilnīgi noteikti nē. Jau nu vienīgi, cauri skrienot – lai notvertu tās zemes specifisko kolorītu. Bet butikus apmeklēju gan! Mode un skaistums interesē katru meiteni. Tomēr daudz aizraujošāk man šķiet nepastarpināti tikties ar dizaineru un kopā ar viņu izdomāt kaut ko interesantu, kas būtu piemērots tieši man.

Pirms daudziem gadiem, kad Aleksandrs Makvīns vēl tikai sāka pievērsties sieviešu modei un atvēra savu butiku Oldbondstrītā, mēs pie viņa šuvām dažus absolūti lieliskus tērpus. Un tie joprojām ir aktuāli un brīnišķīgi – jo tajos ir ielikta cilvēku enerģija. Tās nav bezpersoniskas kleitas, lai arī no modes skates. Un atmiņas, kā mēs to visu izdomājām un apspriedām, arī ir lieliskas. Toreiz es pilnībā mainīju savu stilu. Arī mans vīrs piedalījās, sekoja tam, kā viss izskatīsies.

Latvijā es dievinu dizaineres Ineses Ozolas zīmolu Amoralle, arī Iļjas Buličeva denima butiku. Šie cilvēki man ir ļoti interesanti, jo rada brīnišķīgas lietas. Ar viņiem ir tik patīkami, vienkārši lieliski tikties, kaut ko jaunu izdomāt un apspriest.

Vai ceļojumu laikā reizēm ir sagruvuši jūsu stereotipi – par kādu zemi vai tās cilvēkiem?

2014. gadā es viena mēneša laikā pabiju vairākās valstīs (tas gan man nav nekas neierasts). Bet sanāca tā, ka visās šajās zemēs risinājās kādi teritoriāli konflikti vai pat kara stāvolis, – Indija un Kašmira, Azerbaidžāna un Kalnu Karabaha, vēl – Izraēla, kurai katru dienu nākas aizstāvēties un sargāt savus ļaudis no šāvieniem, sprādzieniem un teroristiem. Šo zemju ekonomika pastāvīgi aug.

Tas ir acīmredzams piemērs tam, ka ekonomikas kritumam var atrast miljonu dažādu iemeslu – karš, nabadzība un daudzi citi... Bet tās pieaugumam iemesli nav jāmeklē. Ir jābūt vēlmei attīstīties, un jāveic ikdienas darbs. Taču brauciens uz Kašmiru manī nostiprināja arī pārliecību, ka mēs visi dzīvojam absolūtā pārticībā un nevienam nav pamata ne par ko žēloties.

Vai jūs interesē dažādu zemju tradicionālā virtuve? Varbūt jūs kaut kas ir pārsteidzis?

Par virtuvi tik ļoti neinteresējos... Man garšo šokolāde, kaut arī man no tās ir alerģija, bet no šā garduma es atteikties nespēju. Pats pārsteidzošākais kulinārais piedzīvojums droši vien bija svaigo zivju tirgus Tokijā. Tie, kas tur ir bijuši, mani sapratīs. Galvenais ir tajā nonākt ļoti agri, sešos no rīta, kad viss burtiski kūsā, vēlāk vairs nav tik iespaidīgi.

Pats gardākais un pats briesmīgākais, ko esat nogaršojusi?

Pati gardākā ir piena šokolāde ar mandelēm vai šokolādes fondī, bet pats briesmīgākais... nezinu. Es neesmu gardēde.

Vai esat piedalījusies kādos vietējos svētkos, varbūt kāzās...?

Jā! Esmu bijusi japāņu kāzās! Tas gan bija ļoti, ļoti sen. Precējās mūsu pārdošanas direktors, kuru, kā tas Japānā ierasts, varējām uzskatīt gandrīz vai par ģimenes draugu (starp citu, viņš ar savu nākamo dzīvesbiedri iepazinās, sūtot mums paredzētās iekārtas).

Japāņu kāzas ir ļoti skaista un interesanta ceremonija. Viņi abi bija beiguši ASV universitātes un ikdienā japāņu tradīcijas neievēroja. Bet japāņu kāzas – kostīmi, ceremonija, vieta, kur tā notiek – ir tiešām skaistas! Mēs ar vīru un mūsu meitenēm tur bijām goda viesi.

Kādus suvenīrus parasti pārvedat no ceļojumiem?

Vairs nekādus. Agrāk bērniem vedu magnētiņus, ko likt pie ledusskapja, bet tagad tas nav aktuāli – droši vien varu izdāļāt savu iespaidīgo kolekciju.

Vai sapņojat par kādu īpašu ceļojumu?

Protams. Visvairāk man gribētos aizbraukt uz Antarktīdu. Tā ir īpaša vieta, taču apzinos, ka šāds ceļojums prasītu ļoti nopietnu sagatavošanos. Vēl es gribētu apmeklēt Austrāliju un Islandi – šajās zemēs arī vēl neesmu bijusi. Tad vēl ir atlicis kosmoss – uz Centaura Alfa esmu gatava doties jebkurā brīdī!