Joki, padomju erotika un piedzīvojumi. Ciemos pie Ērika Hānberga viņa namiņā Āgenskalnā

Droši vien tas ir zīmīgi, ka Ēriks Hānbergs zēnībā ir jājis ar aunu. Un ne jau tā, ka netīšām vai vienu reizi, bet regulāri, jo ar dūšīgo teķi viņam bija īsta draudzība, abpusēja pievilkšanās, pat ķīmija, ja jums tā tīk. Tātad citiem teiksmainais Pegazs, bet Hānbergam – kārtīgs latviešu auns. Turklāt abiem ir paticis pozēt un visādi citādi izrādīties – savā ziņā demonstrēties, gozēties uzmanības saulītē. Vai tā silda, grūti teikt, bet pie Hānberga Baložu ielas namiņā gan vienmēr ir silti un mājīgi.

Ierakstīšanās

– Jūs savā jubilejas gadā vairāk strādājat vai atpūšaties?

– Ar gadiem man ir izveidojušies tādi žurnālista un rakstnieka gaitu uzkrājumi, kurus gribētos pārskatīt. Mana grāmata Aplaipojumi un apsmaidījumi bija par laiku līdz 1990. gadam. Nākamā ar nosaukumu Brīvestības vaļībās un savaldībās varētu būt no 1990. gada līdz mūsdienām.

– Kādi krāšņi nosaukumi…

– Nujā. Un otrs iecerējums, ko no savām mapēm tagad lieku kaudzītē, ir atgadījumi, kas saistīti ar žurnālista un rakstnieka neparastībām, kas gadījušās nejauši vai tīšuprāt. Kaut liekas, ka laikā, kad bija cenzūra, neko vaļīgāku nevarēja atļauties, bet, ja ārpus ideoloģijas rāmjiem, tad brīnumu lietas varēja paveikt. Arī publikācijās.

– Kā jūs, puika no Zemgales, nonācāt Liepājā?

– Kad 1952. gadā pabeidzu Vecumnieku vidusskolu, pēc tam mācījos Cēsu Skolotāju institūtā. Pieciem studentiem no kursa bija iespēja turpināt izglītību Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Tā es pieteicos...

– Jūs par latviešu valodas un literatūras skolotāju mācījāties?

– Jā. Bet Cēsīs mums bija ļoti stingrs literatūras pasniedzējs Elmārs Liepa, valodnieks. Un tieši viņam man jāpateicas, ka tiku uz Liepāju. Viņš pedagoģiskās padomes sēdē bija paudis viedokli, ka atbalsta Hānberga studiju turpināšanu, jo “ar tādām zināšanām latviešu valodā viņu skolā laist nedrīkst”. Vai nav brīnišķīgi! Un tas pagrieza visu manu dzīvi.

Tā sagadījās, ka Liepājā sāku rakstīt pilsētas avīzei, bet noteicošais, ka mani vēlāk uzaicināja strādāt redakcijā, bija jauno zemju apgūšana. Simt cilvēku grupā devāmies uz Kazahstānas plašumiem. Talcinieku braukšanai speciāli tika piemēroti lopu vagoni. Grupā bija 50 studentu un 50 strādnieku, es tajā laikā institūtu jau biju absolvējis. Bija norunāts, ka rakstīšu reportāžas. Tajā laikā tas bija jaunums.

– Ja nebija interneta, kā jūs tās reportāžas…?

– Ar vēstulēm. Mēs pusgadu bijām tur. Kad pārbraucu, mani uzaicināja darbā redakcijā. Kopumā Liepājā pulsēju 17 gadu – pilsētas avīzē, rajona avīzē. Tad mani uzaicināja par Cīņas korespondentu, pēc tam – Rīgā, redakcijas aparātā.

– Vai padalīsieties ar atgadījumiem, kas ir sakrājušies mapēs?

– Vienā ir materiāli par pārsteidzošiem atbalsojumiem publikācijās. Kad man palika astoņdesmit, Marta Krivade intervēja mani un Baibu Sipenieci. Baiba stāstīja, ka jau kā skolniece no savas mammas Austras Sipenieces uzzinājusi, kas ir Ēriks Hānbergs: “Atceros, mamma lasīja kādu grāmatu, šausmīgi smējās un stāstīja man par Hānbergu. Jau toreiz ļoti gribējās viņu satikt. Kad no Jaunpils ierados Rīgā, Hānbergs bija liels kungs un ar Jakubānu izdeva laikrakstu. Vēlāk Hānbergu uzaicināju uz raidījumu Zvaigžņu stunda un tā realizēju savu bērnības sapni viņu satikt…”

Reiz es ar kādu tūristu grupu biju pie Austras Sipenieces, bet ar Baibu joprojām esam jaukās, humorpilnās attiecībās. Man patīk šis stāsts – kā viņa caur mammas smiekliem mani iepazina neklātienē.

Savs stāsts ir arī par kādu dīvainu bildi. Šā gada sākumā tā bija redzama simtgades izstādē Doma laukumā. Foto ir no radošo savienību plēnuma, kas notika 1988. gada 1. un 2. jūnijā. Tribīnē dīvainā kārtā blakus stāv divi cilvēki – Sandra Kalniete un Ēriks Hānbergs. Sandra savā grāmatā "Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza" atceras, ka “redakcijas komisijā iepazinos ar Jāni Škaparu, Vladlenu Dozorcevu, Arnoldu Klotiņu un Ēriku Hānbergu, kas bija komisijas vadītājs”.

Par rezolūciju strīdējās stundām ilgi, un es kā priekšsēdētājs visu laiku biju tribīnē. Jāatzīst, tas bija ļoti nogurdinoši. Bet tad man par palīdzi pievēlēja Sandru Kalnieti. Viņa mani izglāba, un turpmāk abi vadījām redakcijas komisiju. Tāpēc presē parādījās dīvains foto – tribīnē vienlaikus divi cilvēki.

Hānberga recepte

– Jūs pazīst arī kā gardēdi – vai arī tas ir atbalsojumos?

– Tas gan ir tiesa. Joprojām dažs labs mani apsmaida, ka es lauku sētas atceroties pēc tā, kas kurā ir likts galdā. Vēl tagad, 2018. gadā, kādā saietā pēkšņi paziņoja, ka “šodien viesus cienāsim ar Ērika Hānberga ieteikto trīs dienas marinēto gaļu”.

Kad pēc Egila Zariņa raidījuma Svētdienas mikslis motīviem tapa pavārgrāmata, tajā bija iekļauta arī mana recepte: “Gaļu sagriež šķēlītēs, cep uz pannas nelielā tauku daudzumā, sāļo, piparo un citādi pikantāku padara pēc garšas un izvēles. Apceptās gaļas šķēles liek traukā pamīšus ar sīpolu šķēlīšu kārtu. Katru kārtu pārlej ar marinējuma mērci. To pagatavo, kopā samaisot skābu krējumu, diezgan daudz mārrutku, sinepju, majonēzes, ķiploka kapājuma un etiķa. Un tad pēc vajadzības – marinē dienu, divas vai trīs.”

Šad tad gadu gaitā, kad kopā ar draugiem man ir gadījusies kāda viesošanās, arī laikā, kad ar Imantu Ziedoni, Aivaru Berķi un Dainu Bruņinieci braucām pa lauku sētām, jo 15 gadu garumā vadījām konkursus ar dažādu tematisku ievirzi, šad tad gadījās tas pats “mēs cienāsim ar Hānberga ieteikto marinēto gaļu”.

– Jūs pats izdomājāt to recepti?

– Tā bija. Un vēl viens atbalsojums – kad 1997. gadā biju Gunta Ulmaņa pavadošajā grupā Dānijā un Polijā, rakstīju tādus mazus gabaliņus. Tā tapa publikācija Atritinājums – par to, ka valsts vizīšu brīžos celiņu paklājus goda viesiem atritina. Rakstīts bija apmēram tā: “Prezidenta pils pagalmā taisnleņķots aveņsārtais klājums 213 metru kopgarumā. Abi prezidenti pa to nosoļo 53 metrus un tad vēl 74 metrus, ar dažādu valstu diplomātiem sarokojoties.”

Nākamajā dienā pēc publikācijas Guntis Ulmanis prasa – kā uzzināji, cik tas paklājs garš un ka mēs soļojām tik metru? Bet noslēpums tāds, ka es, stāvēdams un skatīdamies, kā visa augstā procedūra notiek, sarunāju ar fotogrāfiem, kuri ar savu aparatūru to attālumu var nomērīt gandrīz precīzi, lai man pasaka ciparus. Rezonanse bija tāda, ka cilvēki gandrīz vai neinteresējas par citām izpausmēm, bet – kā Hānbergs to dabūja zināt?

– Sanāk, ka ceļojāt kopā ar augstām amatpersonām.

– Jā, un arī pa Latviju. Atceros, ka 1974. gadā ar Lauksaimniecības ministrijas speciālistiem bijām izbraukuma sēdē Kuldīgā. Pēc tam tapa mana publikācija Hektārs vispusīgā izvērtējumā – par dažādām izpausmēm, gan pozitīvām, gan negatīvām. Pēc izbraukuma pa laukiem Kuldīga uzklājusi lielu, smagu galdu – ēdieni un dzērieni.

Ministrs Kazimirs Anspoks papusdieno, tad saka “paldies”, sēžas mašīnā un dodas prom. Taču galdi tik kārdinoši, ir vēl tikai bišķi uzēsts – žēl taču braukt uz Rīgu! Bet arī kolēģijas locekļi sasēžas vairākās mašīnās un dodas uz Rīgu. Ministra mašīna brauc ātrāk, bet kolonna aiz viņa kļūst arvien lēnāka. Pēc dažiem kilometriem visi griežas atpakaļ.

– Bez vārda runas?

– Tieši tā. Nu, kaut kādi mājieni jau laikam bija… Pēc tam sēdējām vēl vairākas stundas, un jāteic – kā pa kāzām!

– Kāda brīnišķīga astes notrūkšana!

– Tādi, lūk, piemēri. Tie raksturo, kādus notikumus es kolekcionēju un pamazām veidoju grāmatu.

Potētas avenes vārdā

– Vai var teikt, ka tā arī kļuvāt par rakstnieku – no žurnālistikas izaugot? Redzot atgadījumus, kurus varētu pasniegt literārā veidā, kā stāstus?

– Jāatzīstas, ka mana ieiešana rakstniekos notika bijīgi nedroši. Tajos laikos būt Rakstnieku savienības biedram bija ļoti pagodinoši. Gan dzejniekiem, gan rakstniekiem bija nepieciešamas iestrādes, kuras vērtēja, lai varētu uzņemt. Es šaubījos, rakstot savu pirmo literāro darbu Pirmā grēka līcis.

Veidoju monologus un uzziņas par personībām, kas grāmatā darbojās. Kad darbs nāca gatavs, piedāvāju to Karogam publikācijai. Kad tas iznāca arī grāmatā, baidījos likt virsrakstu stāsts vai garais stāsts, tāpēc izvēlējos neitrālo kāzu reportāža – lai izklausītos žurnālistiskāk. Bremzēja droši vien tas, ka mana uzdrošināšanās kaut ko piefantazēt klāt bija ļoti bikla.

Piemēram, vienā no Pirmā grēka līča nodaļām ir uzziņa par Gurķu vīru, kura prototips ir Liepājas rajona kolhoza Zelta zvaigzne brigadieris Jānis Norkalns. Pat nenosaucot viņu īstajā vārdā un nepieminot, kur tas notiek, ir sanācis ļoti tuvu īstenībai. To apliecina tas (un es tikai pēc daudziem gadiem to uzzināju), ka Jāņa Norkalna piemiņas brīžos kapu svētkos kopā sanākušie tuvinieki manu uzziņu nolasa kā piemiņu viņu radiniekam.

– Bijušais Latvijas Olimpiskās komitejas vadītājs Vilnis Baltiņš jūs dēvē par erotisko autoru – iespējams, ne vienīgais. Un tiešām, jūsu darbos ir diezgan daudz pikantēriju...

– Man bija stāsts – nodeg pirts, un visi plikie skrien uz ciematu. Cits slapstīdamies, cits kā nu gadās. Kāds darbavīrs sēž traktora kabīnē, un pēkšņi pie viņa ielec pliks sievišķis. Literārais varonis stāsta, ka redz – viņa galvai tuvojas sievietes krūts ar pumpuriņu, kas līdzīgs potētai avenei. Vilnis Baltiņš, mani satikdams, ironizēja – Hānberg, tu esi erotikas rakstnieks.

– Salīdzinot ar Greja 50 nokrāsām…

– Tagad manu stāstu izpausmes var nosaukt vien par erotikas nojausmu, bet padomju laikā ķermeņu saskarsmju nianses literārajos darbos bija dikti romantiskā miglā tītas. Kad vairākos manos stāstos parādījās šādi elementi, es savā laikā, īpaši jau sadarbojoties ar Edgaru Liepiņu, kurš runāja šos erotiskos monologus, izpelnījos arī diezgan bargu kritiku – kā Hānberga vaļīgie stāsti iedarbojas uz jauniem cilvēkiem, skolēniem. Varbūt atceraties, iznāca Zālīša grāmata…

– Mīlestības vārdā?

– Jā. Tur attēlos bija uzskatāmi paustas dažādas ķermeņu saskarsmes pozas. Kāds šo grāmatu aizsūtīja uz Maskavu, adresētu politbirojam, un no turienes bija bargs rīkojums to iznīcināt. Tad pats Preses nama direktors Kazimirs Dundurs ar darbiniekiem šķērēja to kopā, fiziski iznīcināja. Dažiem bija laimējies grāmatu dabūt, jo daļēji tā jau bija nākusi pārdošanā, un tad tie bija unikāli eksemplāri.

– Skatītāju zālē vienmēr gadījās čupiņa zilzeķu, kuras sāka uz jums turēt greizu prātu?

– Nu, vairāk tie bija pārspīlētie ideologi. Ar Edgaru Liepiņu gadiem braucām koncertēdami, un zāle mūs vienmēr uzņēma ar urravām. Droši vien arī par atļaušanos pietuvoties tēmai, kas agrāk bija vai nu pilnīgi aizliegta, vai aplaipota. Tagad tas viss ir legalizēts, par to runā ļoti brīvi.

Ko nu par tikumību…

– Netālu no jūsu mājām ir Āgenskalna ģimnāzija, kur aizsākās tikumības skandāls – ar to, ka skolotāja Iveta Ratinīka literatūras stundā skolēniem lika analizēt Agneses Krivades dzejoli ar vienu rupju vārdu…

– Nu jā, tagad viss atkarīgs no pedagogiem, kā viņi to jaunajai paaudzei pasniedz, kā tās sarunas ievirza. Leksika ar krievu smagajiem jēlvārdiem jau ilgāku laiku ir iegājusies kā sava veida šiks, ko latviešu jaunieši lieto sarunvalodā. Un tā ir arī uz skatuvēm, literārajos darbos, kino.

Pie tā esam jau pieraduši, un varbūt to var uzskatīt par vilni. Kad cenzūra neko vairs neliedz, viss atkarīgs no sabiedrības pašregulēšanās. Varbūt kādreiz noskaņojums bija par daudz dzejisks, romantisks, tagad tas nomainās uz raupjumu, bet cilvēki jau atkal alkst pēc sentimenta. Tas sabiedrībā viļņveidīgi ir bijis un, iespējams, būs arī turpmāk. Kad būsim visu jēlvārdu leksiku izmantojuši, mums tā apniks un atkal gribēsies…

– …kaut ko tīru un šķīstu?

– Jā, šķīstāku. Tāpēc uz visām parādībām jāskatās, pārāk nesaasinot uzmanību. Jo katrs aizliegums bez citām svirām bieži vien ir pa tukšo.

– Par grāmatu griešanu nekur tālāk neesam tikuši – Jūlijai Stepaņenko izdevās Saeimā izvirzīt tikumības likumu, kas aizliedz mācīt veselības mācību.

– Tas ir galīgi garām. Un ir arī Jura Rubeņa grāmata Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss, es to atļaujos dēvēt par mūsdienu Bībeli. Tur ir visi tikumības postulāti. Un arī šo grāmatu taču aicināja dedzināt. Daļa teologu iestājās pret to.

– Un ne jau virtuvē pie galda, bet pauda radio.

– Kristīgajā radio – gandrīz oficiāli. Tā bija pārsteidzoša reakcija par grāmatu. Droši vien daļai teologu tā ir nepieņemama, jo autors uzdod daudz jautājumu, par kuriem pats šaubās. Rubenis pauž dažādas versijas un ieaicina mūs strīdīgos jautājumos būt kopā ar viņu.

Viņš attālina no dogmām, un tas, izrādās, daļai teologu un arī daļai sabiedrības liekas ļoti bīstami. Es šo Jura Rubeņa grāmatu vērtēju ārkārtīgi augstu, ieteiktu katram to izlasīt. Un tā prātīgi, pamazām.

– Neskrienot cauri, bet domājot līdzi?

– Jā, tā ir ļoti izglītojoša un līdzdomāšanu veicinoša.

Pūķis un pirts

– Kad sēdējāt pie bagāti klātajiem galdiem un gājāt pirtīs, gan jau arī jutāt karstus skatienus, patikāt meičām un sievām…

– Tās somu pirtis mūsu tautsaimniecībā un ideoloģijā bija īpaši nozīmīgas. Pāris gadu laikā tās pārņēma Latviju, tur notika visi lielie un mazie darījumi. Pirtis bija ne tikai izklaižu un izvirtību vietas, bet arī tautsaimnieciski un ideoloģiski ļoti nozīmīgas.

Tajās organizēja gan semināru noslēgumus, gan svētku svinēšanu, gan sociālistiskās sacensības banketus. Atceros, ka somu pirtis ļoti veicināja manu stāstu rašanos, jo tur es visu ko saklausījos. Mani stāstu krājumi Plikie un pusplikie, kā arī Medus pirts radās no realitātes.

Kad pirmoreiz biju kolhoza Tērvete pirtī, pats kolhoza priekšsēdētājs Viesturs Gredzens man mācīja, kā vajag noziesties ar medu. Tas likās tik pārsteidzoši – kā apķepē, rituāls tik veselīgs, ka radās arī grāmatas nosaukums. Padomju Savienība tika nodzirdīta, jau sākot ar pēckara laikiem. Atceros, kad sāku strādāt Liepājā, Brīvzemnieka ielā bija krodziņš, kur bija šņabja automāts. Iemet naudiņu un pats ar kloķi vari ieliet 50, 100, 150 vai 200 gramu – kā gāzēto ūdeni.

– Tāds, šķiet, pat Ukrainā nav redzēts!

– Staļina laikā gluži šņabi nereklamēja, bet bija pavārgrāmata ar lielā vadoņa attēlu un saukli Pejķe sovetskoje šampanskoje! Ar šampanieti sāk, un tad jau var turpināt. Un somu pirtis bija Padomju Savienības nodzeršanās kulminējums.

Gorbačova laiku aizliegums nāca par vēlu, PSRS ekonomisko sabrukumu ar sauso likumu apturēt nevarēja. To apgāja ar līkumu, un visi rituāli turpinājās tāpat – ar alkoholu, tikai kafijas tasītēs. Pat kolhozu vadītāji savos kabinetos pudeles slēpa vai nu kādā sēklu maisā, vai citur. Sagādes ministrs zaudēja posteni un vēl daži, lai tikai parādītu, cik stingri esam vērsušies pret alkoholismu.

– Zināmā mērā mēs to esam mantojuši? Tajā ziņā īsti veselīga sabiedrība joprojām neesam?

– Tagad taču mēs tā vairs neplostojam.

– Tās tradīcijas daudzās ģimenēs tomēr ir saglabājušās.

– Ir viena sabiedrības daļa, kas nodzeras līdz bomziskumam, bet vai redzat piedzērušus cilvēkus uz ielām kā padomju laikā? Kad Sieviešu diena bija valsts svētki, tad līgodamies gāja katrs otrais. Tagad darbavietas pret šādiem izpaudumiem ir visai nežēlīgas.

– Jūs tomēr neatbildējāt par skatieniem un simpātijām. Mācējāt novilkt sarkanās līnijas, pakoķetējāt…?

– Esmu sevi trenējis visās izpausmēs būt kaut cik savaldīgs, lai sabiedrībā neizgāztos. Kā mamma mani mācīja, viņai vienmēr bija kritērijs – ko teiks kaimiņi. Tā kā jau kopš jaunības esmu bijis diplomēts skolotājs, tas, uz kura uzvedību skatās, un arī žurnālists ir publiska persona, tad man nācās par to domāt.

– Ar Andri Jakubānu nevarējāt aizsēdēties Preses nama kafejnīcā?

– Ā, tajos laikos, kad ar Jakubānu bijām, tad jau bija brīvestība! Es stāstu par padomju laiku.

– Jūs bijāt redaktori un arī īsti nevarējāt zaudēt seju.

– Vienmēr esmu paudis, ka vīriešiem ir jāspēj uz sievietēm – vienalga, kādā veidolā viņas būtu, apģērbtā vai neapģērbtā – skatīties kā uz mākslas darbu. Ne velti lielākā daļa mākslinieku ir gleznojuši aktus. Arī padomju laikā nebija liegts tos likt izstādēs, bet attieksme pret šādiem gleznieciskiem izpaudumiem bija – ak kungs! Kamēr sabiedrību pieradināja, ka sievietes ķermenis mākslas darbā ir skatāms, ka to drīkst rādīt, pagāja laiks.

– Jūs zinājāt mēru arī ar alkoholu?

– Jā, mans princips bija – ko par tevi teiks un ko domās. Ja bija svinēšana pirtīs un citur, mans princips bija, ka vienmēr jāpaliek kājās. Tas bija galvenais kritērijs. Ja sāc ļimt, tas nozīmē, ka vairs nevari.

Savā laikā populārā Saldus kolhoza Jaunais komunārs priekšsēdētājs Jānis Blūms darīja tā – ja vajadzēja kādus Lauksaimniecības akadēmiju beigušus speciālistus atlasīt, tad aicināja pie sevis. Viņam bija divstāvu pirts, vienlaikus arī ciemiņu nams, un tad pēc pilnas programmas – ēšana, dzeršana, pirts prieki, meitenes. Un tad viņš novērtēja, kuru var ņemt, kurš uzvedas un kurš var turēt. Viņam bija teiciens – ja pēc pirmā pusstopa jau pillā, tāds man neder.

– Jūs droši vien vairāk bijāt sensors, kas tos stāstus un jokus uztver, nevis dalās ar savu dzīvi.

– Man vienmēr ir licies – ja vīrieši sāk dižoties ar saviem intīmajiem piedzīvojumiem, tas ir nevīrišķīgi.

Trauslā romantika

– Grāmatā Jaušības un nejaušības pieminat bērnības un skolas laika simpātijas. Apstājaties pie kādas studiju laika meitenes, stāstu beidzot ar to, ka pēc tam – romantiski bija, bet ne tik nevainīgi.

– Ā, jā, jā, nuja… Katra nākamā paaudze intīmajās attiecībās ieiet arvien jaunākos gados. Manā laikā tas notika daudz vēlāk. Tāpēc arī šīs romantiskās attiecības. Kad savulaik žurnālā nodrukāju mazo gabaliņu Tauriņa spārna pieskāriens, kurā nosaucu vārdā dažas studiju biedrenes, cik ļoti interesanta bija reakcija!

Viena gan no viņām ir jau mūžībā, bet ar otru mēs gadiem nebijām tikušies, taču pēc publikācijas sākām sazvanīties. Un mums joprojām ir ļoti jaukas, vaļsirdīgas sarunas, viņai ir sava ģimene, man – sava, un tas absolūti nav… Mums pieder tas laiks. Spriežot pēc tā, ko lasu un redzu, diemžēl šobrīd jaunajiem cilvēkiem ārkārtīgi īss ir sentimentāli romantisko attiecību laiks.

Mums tas bija daudz garāks, un, iespējams, tas rada arī citādas attiecības tālāk, ģimenē. Kā tādu komisku, pat satraucošu pikantēriju atceros, ka padomju laikā bija dažādu sociālistisko valstu pionieru apmaiņa. Jūrmalā atbrauca Vācijas pionieru grupa, un viņiem līdzi bija drošības gumijas izstrādājumi. Tajā laikā par to bija ārkārtīgs izbrīns.

– Pionieriem?

– Jā. Un mūsu pionieru vadītājām par to bija milzīgs sašutums. Redziet, paiet vairāki gadi, un ir tik daudz notikumu, kas saistās ar meiteņu meitenīguma saglabāšanu un nesaglabāšanu, par attiecībām, ka jaunām meitenēm piedzimst bērniņi. Tas ir atnācis realitātē. Iespējams, Vācijā mācību iestādēs ja ne citādi, tad vismaz ar palīglīdzekļiem nosargāja. Bet vai kungam gados pieklājas šīs lietas komentēt? Lasītājs var domāt, ka esmu kļuvis tik senils…

– …ka jau sākat moralizēt?

– Jā. Un tā nu es negribētu.

Dzīves svinēšana

– Vai taisnība, ka esat braucis komandējumos kopā ar Ģirtu Jakovļevu?

– Ar Ģirtu joprojām esam ļoti labās attiecībās, bet lieta tāda, ka savulaik bijām 19. partijas konferences delegāti. No radošās inteliģences bija arī Jānis Peters un Dainis Īvāns. Visi dzīvojām viesnīcā pie Kremļa. Kad devāmies uz sēdēm, Sarkanais laukums bija apsargāts, varējām ar mapītēm iet cauri mauzolejam, garām Ļeņinam, ja gribējām.

Tur bija sausais likums, viesnīcās kafejnīcu nebija. Tik omulīgam partijas darbiniekam kā Liepājas rajona pirmajam sekretāram Alfrēdam Čepānim līdzi bija kūpināti zuši. Ar Jakovļevu un Īvānu bijām vienā numuriņā, vakarā bijām plānojuši pasēdēt, bet bija jāzina, cik polšu pirkt. Čepānis piezvana un, drošs paliek drošs, jo nevar zināt, vai nenoklausās, saka – zēni, ja jums ir priekšlikumi, man ir zuši, tos nobaudot, mēs varētu tos apspriest.

Tad vienojāmies, cik priekšlikumu būs. Vēlāk es uz savu apaļo jubileju noīrēju bijušo cekas ēdnīcu, moto bija – ar 19. konferences delegātiem atcerēties priekšlikumu apspriešanas gaitu. Lieki piebilst, ka jubilejā piedalījās Dainis Īvāns, Ģirts Jakovļevs, Jānis Peters...

– Vecie biedri arī šogad bija uz jūsu jubileju?

– Mums ar Velgu laimīgi sagadījās, ka viņai 26. maijā palika 70 gadu, man 29. maijā – 85. Pasludinājām, ka svinam visu gadu, katru dienu. Tā neizspīlējām to vienā milzīgā saietā. Mums ir mazas struktūriņas, kurās nevis svinam, bet akcentējam jubilejas.

Piemēram, Omulību klubiņā vai Rīgas Latviešu biedrībā, kur esam rosīgā līdzdarbībā. Mazs, jauks saietiņš bija Laiks Ziedonim žūrijas grupā. Tā pamazām – nevis ar plašumu, bet gluži otrādi, sašaurinot. Uzskatu, ka arī jūsu žurnāla uzrunājums mūsu ģimenei ir pagodinājums jubilejā – gan Velgai, gan man.

– Un Latvijas dzimšanas diena arī tāda apaļa.

– Jā, arī uz šo lielo notikumu fona negribējām izspīlēt savu jubileju. Kad mazajos saietos prasīja, ko uzdāvināt, mēs teicām, ka mums visa kā ir gana, vienīgais – tā kā abi ar Velgu esam lieli teātra, izstāžu un kino gājēji, mūs varētu pārsteigt šādi. Šī mājiena dēļ mums ir sadāvinātas biļetes.

– O, tā ir kultūras svinēšana.

– Jā, un katrs Operas, Jaunā Rīgas teātra, Nacionālā teātra vai Dailes izgājiens ir īpašs, noskatāmies izrādi un attiecīgajiem dāvinātājiem pasakām paldies. Un no tā kļūstam bagātāki. Garīgi.

– Savs laiks darbam, savs – atpūtai?

– Sabiedrībā, iespējams, jau esmu nodilis ar savu principu, ka uz priekšu ātrāk var tikt nevis steidzoties, bet nenokavējot. Man rados ir jauns cilvēks Jānis, kurš vienmēr skandina – nav laika, nav laika, ir jāskrien! Kad viņam deklarēju par nesteigšanos, viņš teica – Ērikonkul, bet kā to var izdarīt? Saku – starp darāmībām ieturot pauzi.

Pēc nedēļas Jāņa mamma Zaiga zvana – paldies, Jānis ir pielicis tavu teicienu pie gultas un kļuvis nesteidzīgāks. Un tas ir gan grāmatu rakstīšanā, gan dzīvošanā – ka starp darāmībām vienmēr vajag ieturēt pauzi, nekas nav jāsasteidz.

– Vai strādājat ar datoru?

– Nē. Esmu tik ļoti senils, ka datorā tikai atbildu uz vēstulēm. Man patīk ar roku. Jo es nesteidzos.