Un visi sadevās rokās... Saruna ar "Homo Novus" jauno zvaigzni - aktieri Igoru Šelegovski

Vai noskaņās, notikumos un attiecībās, kādas valda filmā, tu atpazini kaut ko no mākslas pasaules virtuves, kuru pats esi pieredzējis teātrī?

Anšlavs Eglītis ir ne tikai ļoti labs cilvēku portretētājs, bet arī tā laika atspoguļotājs. Šis tas ir paspilgtināts, bet daudz kas ir atpazīstams.

Viņš tēlo tādu blīvu bohēmu – pats esi tādu pieredzējis?

Varu to salīdzināt vienīgi ar savu priekšstatu par bohēmu. Reti esmu bijis tādā vidē. Man liekas, tas vairāk ir mīts, ka aktieri un mākslinieki ir baigie bohēmieši. Tikpat labi arī celtniekiem patīk iedzert, papīpēt kaut ko.

 Tu nāc no vides, ko Jānis Joņevs apraksta atmiņās Jelgava ’94?

No mazliet vēlāka laika, bet šo to no aprakstītā paguvu noķert. Teiksim, metālistu un reperu laiku, kad viņi pa Jelgavu staigāja īpaši saģērbušies, bija mūžīgais konflikts. Tagad tā vairs nav, visi draudzējas, sēž kopā bāros. Es biju reperis!

Kas tev sāpēja, par ko gribēji runāt?

Man jau šķiet, ka repmūzika pamatā ir protests.

Kas tev kā jaunietim šķita nepieņemams?

Es runāju par nesamākslotību, vērsos pret to, ka cilvēki izliekas, melo, dara pāri citiem. Ko tajā brīdī jutu, to arī rakstīju.

Varbūt tajā vecumā nesapraties ar vecākiem?

Ar vecākiem nav problēmu! Mamma mani ļoti mīlēja, vienmēr biju viņai pirmajā vietā. Bet vienaudži mēdz būt nežēlīgi, mazajās klasītēs mani apcēla. 7. klasē es pēkšņi, kā man teica, “nenormāli mainījos”. Sāku visiem patikt. Es to sajūtu noķēru un uz to koncentrējos – lai es vairs netiktu sāpināts, lai nenotiktu kāds pāridarījums, es darīšu tā, lai visiem patiktu. Un tas savā ziņā noveda līdz tam, ka izvēlējos aktiera ceļu. Laikam.

 Jelgava ir teātra pilsēta, tev bija kāds sakars ar spēlēšanu?

Jā, 11. klasē sāku iet teātra pulciņā, un, kad vienā izrādē dabūju galveno lomu, man iepatikās. Pēc tam paspēlēju amatieru teātrī, un tad mana pirmā teātra skolotāja teica, ka es varētu mēģināt. Vēl tad, kad stājos akadēmijā, nedomāju, ka tas būs iespējams. Vecāki nebūtu varējuši man palīdzēt ne izbraukāt, ne samaksāt par skolu, ne paēst.

Amatieru pulciņā bija sieviete no domes, kura ieteica iesniegt projektu. Uzrakstīju, un man iedeva naudu, lai varu izbraukāt visu mācību periodu. Kad pabeidzu vidusskolu, bija tukšais gads, strādāju picērijā.

Kad iestājos akadēmijā, teicu priekšniekam: “Būs jāiet prom, man studijas sešas dienas nedēļā.” Viņš teica: “Nāc, kad vari.” Strādāju pa svētdienām, un mana mēnešalga bija apmēram 115 latu. Bija samaksāts ceļš un skola, jo tiku budžetā. Tā ir laimīgu apstākļu sakritība, ka ceļā gadījās īstie cilvēki.

Picērijas īpašnieks un sieviete no domes...

Līdz tam tādu labsirdīgu cilvēku manā dzīvē nebija. Reperim Edavārdi ir rindiņa “esi tas, kuru visi šodien nolād, bet dzīve visu noliek otrādi, tam es ticu”. Klausījos to dziesmu un nodomāju – jā, tev taisnība!

Juti spriedzi, konkurenci, kad stājies akadēmijā?

Jā, bija... Ne gluži bailes, bet nedrošība.

Cik tev ir gadu?

Divdesmit seši. Šis ir otrais gads teātrī. Pirmajā mana izrāde Zēns bija pie Elmāra Seņkova Jaunajā zālē. Nedēļu pirms pirmizrādes salauzu kāju, tāpēc savu pirmizrādi piedzīvoju tikai pavasarī.

Fransuā Ozona filma pēc tā paša scenārija ir diezgan baisa.

Tā saka. Dažās izrādēs spriedzi var just gaisā, un ir gadījies pamanīt, ka cilvēki skatās ar aizturētu elpu. Tas ir baigi patīkami.

Spēlēju arī izrādēs Kaija, Arī vaļiem ir bail, Klūgu mūks.

 Par mūku un vaļiem tev bija nominācija Spēlmaņu naktī.

Un arī par Dvēseļu uteni. Varbūt skan augstprātīgi, bet tiešām jūtos to nomināciju nopelnījis, pie visām lomām pastrādājis. Nevaru teikt, ka visas ir wow! Pagājušais gads bija ļoti bagāts. Un vēl Juris Upenājs Homo Novus.

Lāga puisis no laukiem. Vai jūti līdzību ar viņu?

Ļoti! Viņš man likās bezmaz vai brālis, tik tuvs.

Jau lasot grāmatu?

Jā, lasīju vairākas reizes un jutu lielu radniecību. Arī viņam laukos negāja viegli. Citi strādā lauku darbus, viņš staigā ar savu otiņu un zīmē, tāpēc pret viņu izturējās nievājoši. Bet man patika viņa neatlaidība, viņš nenolika otu, izstudēja. Tikai nevar pateikt, kā vārdā viņš to dara. Es aizbraucu uz Rīgu studēt, lai savā ziņā apmierinātu ievainoto ego. Viņš tikai mīl to mākslu...

Gan jau arī viņam ir ambīcijas.

Visticamāk. Man šķiet, visiem jaunajiem aktieriem pirmajos gados dominē – tagad mani pazīs, es cilvēkiem patikšu, mani mīlēs... Arī man tā bija, bet, kad pirmais ambīciju vilnis pāriet, paliek tikai teātris, un tad ir ļoti labi, ja tas tomēr patīk. Citādāk es to nedarītu.

Arī Juris Upenājs izkūlās cauri galvā sakāpšanai un kļuva par tīrāku cilvēku, kas piepilda mākslinieciskus mērķus.

Viņam bija sargeņģelis, kuram viens spārns balts, otrs melns, – Kurcums.

Jā, viņš Upenājam visu ko nokārto, bet tad paņem atpakaļ ar procentiem.

Esi sastapis ko līdzīgu?

Viens tāds bija, baigi gribēja ņemt savā paspārnē un skolot, bet es ātri sapratu, ka tā negribu, un nokabinājos nost.

Tu nebiji tik apjucis kā Upenājs. Viņš bija pirmoreiz Rīgā, ar koka koferīti...

Nē, nē, es biju! Diezgan apjucis. Pirmajā un otrajā kursā. Bet intuitīvi jutu, ka man to negribas. Uzticos intuīcijai, nereti man savu izvēli ir grūti pamatot ar loģiku. Jurim bija brīži, kad apstākļi spieda, nebija, kur likties, un viņš atkal gāja pie Kurcuma. Upenājam it kā nav variantu. Man, paldies dievam, bija.

Tev negribējās palikt Rīgā, kādā dzīvoklītī, kopā ar kursabiedriem baudīt studenta dzīvi? Braukāji uz Jelgavu katru dienu?

Jā, visus studiju gadus. Ļoti reti gāju ballēties. Mēs jau akadēmijā tik daudz bijām kopā. Citiem gribējās arī iedzert, pasēdēt. Nebija tā, ka es mājās braucu ar piespiešanos, tas šķita dabiski – pēc skolas jābūt mājās, nākamajā rītā – atkal uz skolu. Es pa vasaru pastrādāju, sakrāju naudu, un man bija jāturas pie budžeta – tik tērēju ēšanai, tik ceļam, lai varētu izvilkt visu gadu. Negribēju, lai būtu tā, kā bija 6. klasē, kad braucām ekskursijā, man nebija naudas un es jutos stulbi. Lai neiznāk tā, ka visi dodas iedzert alu, bet es saku: “Ai, tāpat vien pasēdēšu ar jums...”

 Tavu pašapziņu nerīvēja tas, ka dzīvoji pie mammas? Tev vienkārši bija jāizskolojas, jādabū profesija…

Jā, un man arī nebija par to kauns. Faktiski tās bija mājas, kur palikt pa nakti. Savus rēķinus maksāju pats. Cilvēki man apkārt ir ļoti saprotoši. Varēja būt arī sliktāk – dzīvot kojās ar istabas biedru, kurš dara velns zina ko... Ir populārais teiciens, ka students ir nabadzīgs. Tā arī ir, un neviens tāpēc nav šķībi skatījies. Drīzāk šķībi skatījās uz tiem, kas bija neadekvāti turīgi. Kur tu dabū naudu? Ar ko draudzējies?

Esi vienīgais bērns ģimenē?

Nē, man ir brālis un māsa.

 Visi trīs augāt kopā?

Nē, dzīvojām atsevišķi. Es – ar mammu.

Viņi ar tēti?

Nē, citur. Tētis aizgāja no ģimenes, kad biju maziņš. Es viņu neatceros. Mamma par to īsti negrib runāt, jo abas reizes, kad jautāju, viņa sniedza dažādas atbildes.

Tu pazīsti savu brāli un māsu?

Esmu saticis, bet viņi man principā ir sveši cilvēki. Teorētiski viņi ir, bet faktiski esmu viens.

Kad sāki strādāt teātrī, kļuvi patstāvīgāks?

Mhm, sāku pelnīt naudu. Pārvācos uz Rīgu, nu jau otro gadu esmu šeit.

Savu dzīvokli atradi vai kopā ar kādu?

Es vienistabas dzīvoklī dzīvoju viens pats. Man vēl daudz jādara, lai nostabilizētos.

Kāda jauna meitene par tevi teica: “Tas puisis ir pārāk labs!”

Par to arī pats esmu domājis. Man bieži saka, ka es izskatoties dusmīgs, tad atbildu: “Man seja tāda.” Grūti pateikt, vai esmu labs. Taču nedomāju arī, ka slikts.

Ir puiši, kas sabradā meiteņu sirdis. Viņai bija priekšstats, ka esi atbildīgāks.

Visādi var gadīties. Pats esmu piedzīvojis vilšanās, arī es esmu licis vilties, bet neesmu nekāds siržu bradātājs.

Saproti Upenāja attiecības ar Kristīnes Krūzes-Hermanes varoni – vecāku, pieredzējušāku?

Hm. Šī bija viena no mīklām filmēšanas laikā, arī pirms tam. Mēs par to domājām. Savā ziņā viņš varbūt viņā saskata arī māti.

Protežē, mākslas māti?

Tieši par to es domāju. Viņa jau ir monumentāla persona, un Juris tā arī uz to skatās – ka pie viņas ir drošība. Un ir sakritis tā, ka viņa Juri piesaista arī kā sieviete.

Skaista sieviete, kura pirmā izrāda interesi. Viņš zināmā mērā ļaujas.

Ja Upenāju noliekam blakus citiem tēliem, par spīti tam, ka viņam piemīt dažādas naivas izdarības (tikai tāpēc, ka viņš nepazīst to pasauli), šķiet, ka emocionāli viņš ir ļoti nobriedis cilvēks, daudz pieaugušāks par dažu labu. To redz arī Ciemalda. Tas, kā viņš uztver pasauli, mākslu, viņai liekas ļoti prātīgi.

Tev varētu patikt vecāka sieviete?

Kāpēc gan ne. Man jau šķiet, ka vecums ir tikai skaitlis. Ja to mērītu pēc iekšējās būtības, katram šie skaitļi atšķirtos no tiem, kas pasē.

Tu mēdz uzturēties arī ārpus aktieru vides, vai arī teātris un kino ir visa tava dzīve?

Man nesen šo jautājumu uzdeva, un bija kauns atbildēt. Lielos vilcienos šobrīd ir tikai teātris. Minimāli tieku pie kādiem hobijiem, pasportot. Bet man joprojām patīk rakstīt.

Raksti dzeju?

Pantus.

Tavā profilā rakstīts, ka pēc Skrastiņa, Rogas, Keiša un Grasberga tu esi nākamais lielais aktieris.

Droši vien jājautā teksta autoriem... Bet es saprotu, uz ko viņi velk.

Viņi redz tevī lielas potences?

Grūti teikt, gan jau. Pirmais gads no teātra puses bija tiešām ļoti dāsns. Ja pats kaut ko nesalaidīšu dēlī, kāpēc lai tā nebūtu arī turpmāk.

Izrāde Antiņš. Zelts. Kalns ir arī par sava slinkuma, nevarības pārvarēšanu – pats esi ar to saskāries?

Katru dienu. Kad biju maziņš, patēvs, kārtīgs cilvēks no laukiem, lika strādāt: “Vēlāk tu man teiksi paldies.” Atpūta vienmēr bija jānopelna – jāsagrābj lapas, jāsaskalda malka, jāsanes – tikai tad varēja skatīties multenes, ēst, iet ārā ar draugiem.

Zemapziņā tas ir nosēdies, nespēju atpūsties, ja neesmu nopelnījis. Absurds ir tur, ka esmu ļoti slinks cilvēks, un to nākas pārvarēt. Ja to spēj, atpūta ir nopelnīta. Bet neuzskatu, ka tas ir pareizi. Tu esi pelnījis atpūtu arī tāpat, un to nevajadzētu apšaubīt. Man liekas, darbaholiķiem ir tāpat, tikai viņiem nav slinkuma. Viņi totāli strādā un neatpūšas nemaz.

Tu tāds neesi?

Nē. Man gan ir teikuši, ka esmu. Kad esmu saņēmies un sāku darīt, tad gan daru tā, ka rūc. Bet man ļoti patīk arī atpūsties.

Vari aprakstīt, ko nozīmē tavs darbs? Režisors piedāvā lomu, tu saņem lugas eksemplāru – kas tālāk notiek?

Nerēķinot melno darbu…

Kas ir melnais darbs?

Teksta analīze. Tas faktiski ir advokāta darbs – tev lugu iedod kā lietu, ir noticis noziegums, un tu aizstāvi šo personu. Visu par viņu uzzini, ko viņš darījis, kāda ir viņa vēsture, un pēc tam tiesas zālē, kas ir izrāde, tu startē vienlaikus kā advokāts un apsūdzētais. Man liekas, notiek savas apziņas un zemapziņas apmānīšana.

Lai noticētu?

Jā, tas ir svarīgi. Uz pirkstiem ir saskaitāmi mirkļi, kad esmu tiešām līdz kaulam noticējis. Līdz tam eju savu lomas līniju, daru to, kas jādara. Kad spēlēju, nekad nedomāju – tagad ceļu roku šādi, lieku kāju šeit. Man ir mērķis, un tas notiek automātiski.

Es te baigi sarežģīti stāstu, ka notiek apziņas apmānīšana, tomēr prāts jau tāpat piedalās. Tu saproti, ka esi uz skatuves, spēlē teātri, zālē ir skatītāji, tūlīt tava aina beigsies... Taču ir bijuši nedaudzi mirkļi, kad arī prāts notic, ka tu esi tas cilvēks un tikko esi to izdarījis.

Tu spēlē kopā ar pieredzējušiem kolēģiem. Nejūties kā izsūtāmais zēns, peramais puika, ko katrs var pamācīt?

Nacionālajā teātrī ir ļoti labs kolektīvs, ne reizi neesmu jutis, ka uz mani skatītos no augšas. Man šķiet, pārējie paši bija ieinteresēti, lai es justos brīvi; bija draudzīgi noskaņoti jau pašā sākumā. Arī pats biju pretimnākošs. Tas kaut kā dabīgi, forši aizgāja.

Šovasar sacēla vētru uzņemšana Jaunajā Rīgas teātrī – 28 jaunieši uz vienu vietu. Redzēju viņus skatītājos – jau tagad izskatās kā Oskarus dabūjuši.

Es jau arī, kad iestājos akadēmijā, pirmo gadu tā staigāju – esmu vislabākajā skolā, grands! Nu, labi, vēl neesmu, bet būšu! Tas ir normāli.

Tev ir svarīgi, kurā teātrī spēlēt?

Man grūti atbildēt, jo nezinu, kā ir būt citā teātrī.

Uz izrādēm gan jau esi bijis, vari iedomāties.

Izrāde ir aisberga redzamā daļa. Ļoti svarīgi, kādas ir savstarpējās attiecības, vai tu, ieejot teātrī, jūties labi, kā mājās. Nacionālajā teātrī es tā jūtos. Reizēm, ja ir slikts garastāvoklis, satieku pāris kolēģu, un kļūst labāk. Protams, ir dienas, kad visi kaitina, bet tā notiek jebkurā ģimenē.

Vai darbs pie Homo Novus tev pavēra arī citas attiecības ar Rīgu? Tās ielas un namus, kurus redzam filmā, esam mantojuši no trīsdesmitajiem gadiem.

Man jau pirms filmas, staigājot pa Vecrīgu, tā bija – ā, šie paši nami te stāvēja arī pirms 100 gadiem! Šķiet jocīgi, ka nekas jau nav mainījies – tikai drēbes un tehnoloģijas.

Cilvēku attiecībās arī nekas nav mainījies?

Domāju, ka ne.

Tēlnieks, kuru tēlo Keišs, braukā ar ormani. Tagad viņš varētu braukt ar...

... Taxify. Man tādas vēsturiskās bildes liekas jocīgas – izskatās pēc istabas, kas tikai citādāk iekārtota.

Kā tev pašam veidojās attiecības ar Rīgu?

Kad sāku studēt, tā likās šausmīgi liela. Un tāda baisa.

Nokļūt no stacijas ar 15. trolejbusu uz akadēmiju...

Jā, tā bija īsta Rīgas esence. Pirmos trīs gadus izmantoju tikai trīs maršrutus – uz skolu Ludzas ielā, uz skolu Dzirnavu ielā, uz staciju. Izņēmuma gadījumos aizgāju pie kāda drauga. Nu jau sāku pierast, tagad Jelgava šķiet šausmīgi maziņa, bet Rīga – normāla.

Ir vietas, kuras esi iemīlējis, atklājis?

Dzīvoju Upes ielā pie Brasas tilta – kāds reiz teica, ka šī vieta ļoti atgādinot Jelgavu. Tas bija neapzināti, kad meklēju dzīvokli, jutos tur labi, paskatoties pa logu – mājas kā Jelgavā. Tas rajons tāds...

Ar cietumu.

Jelgavā arī ir cietums, jā. Tā vide likās radnieciska.

Ko dari slepenajās vietās – brauc rakstīt vai ved meiteni romantiskos randiņos?

Nē, tik štampains neesmu. Reizēm turp aizbraucu kopā ar kādu, bet reti, gribu, lai tā vieta arī paliktu īpaša. Man patīk tur vienkārši pasēdēt – tur ir kluss, ne tā kā centrā.

Mamma ar tevi lepojas?

Jā, to var just. Visu laiku zvana, raksta, lai aicinu uz izrādēm. Kad viņa atnāk, gandrīz vai raud...

Kāda bija sajūta, kad viņa pirmo reizi sēdēja zālē?

Citi aktieri ir stāstījuši, ka viņiem nepatīkot, ka vecāki nāk uz izrādēm; tad viņi izjūtot tādu kā spiedienu. Es, arī kad biju mazs, no mammas puses nekad nejutu spiedienu, viņa vienmēr mani ir atbalstījusi. Bet tad atkal zūd objektivitāte – lai ko es darīšu, viņai patiks. Man spēlējot nekad nav tā – šausmas, tur ir mamma! Zinu, ka viņa priecāsies, zinu, kuras vietas viņai patiks vairāk, un arī man ir prieks.

Vai profesijā nepieciešamā dvēseļu inženierija tev palīdz arī dzīvē?

Domāju, ka jā. Jau kopš akadēmijas laikiem tas ir bijis garš terapijas kurss, kurā sāku saprast pats sevi, labās un sliktās īpašības, savu vietu pasaulē. Pirmajā kursā skatījos uz dažu aktieri, un man likās – viņš nu gan ir tāds... vieds. Šausmīgi gribējās viņam līdzināties. Tagad saprotu, ka daudzi aktieri izliekas.

Prot sevi pasniegt?

Tieši tā! Bet daudzi tiešām ir atraduši līdzsvaru. Man tas liekas ļoti svarīgi. Viedais prāts sastāv no bagātīgas emocionālās pasaules un prāta. Esmu vēl tālu no tā.

Aktiera profesija tev palīdz draudzībā, mīlestībā?

Savā ziņā – tāpēc, ka esmu tolerants. Domāju, ka nav nekā tāda, ko es nespētu saprast, nav nevienas cilvēciskas izpausmes, par kuru es teiktu – ak, dievs, kāpēc?! Nav labu vai sliktu cilvēku, ir tikai motivācija, mērķi. Varu saprast savu tēvu, kāpēc viņš aizgāja...

Esi viņu saticis?

Nē. Bet nav grūti iztēloties – cilvēks nobijās no atbildības. Vismaz man tā šķiet.

Ka viņam būs bērns?

Jā! Nesaku, ka tas ir labi, bet es viņu saprotu. Ja satiktu, neko nepārmestu. Man būtu interesanti... parunāties.

Domā, viņš tev nebūtu svešs?

Droši vien būtu. Bet tīri tāpat – faktoloģiski.

Viņš zina, ka tu esi aktieris?

Domāju, ka ne. Es nemaz nezinu, vai viņš ir dzīvs. Varbūt, ja viņš mani atpazītu, sevī to noliegtu – varbūt viņam būtu kauns. Par to, ka aizgājis.

Vieglāk ir izlikties par beigtu...

Jā. Nevar zināt, kam viņš gājis cauri, kas viņu veidojis.

Tava mamma bija stipra sieviete, ka spēja tevi uzaudzināt par labu cilvēku?

Šķiet, mani un mammu vieno tas, ka mēs abi esam izturīgi. Domāju, ka esmu iemesls, kāpēc viņa ar daudz ko dzīvē ir tikusi galā. Mums tiešām negāja viegli.

Viņai nav skumji bez tevis?

Ir! Šodien mamma atrakstīja, ka pāris nedēļu neesmu devis ziņu. “Galīgi esi aizmirsis par mani, nezvani, neraksti.” Jāpiezvana.

Gaidi pirmizrādi?

Mani jau baida, ka dzīve šausmīgi mainīšoties, bet es tam lāgā neticu. Gaidu, arī ļoti uztraucos, pat fragmentus nespēju skatīties ar atsvešinātu aci. Ir neziņa, bailes, satraukums, bet arī patīkami – bagātīga emociju gamma.

Filmā piedalās spoži aktieri, bet tu esi izbīdīts pašā spicē.

Jā, paradoksāli. Tur viss labi sakrita. Ļoti ceru, ka būšu attaisnojis uz sevi liktās cerības. Un spiedienu.

Ko gribi no teātra un dzīves?

Karjeras ziņā – atzinību no cilvēkiem, kuru viedoklis man ir svarīgs.

Kritiķi? Spēlmaņu nakts žūrija?

Arī. Gūt apliecinājumu savam darbam ir svarīgi arī no amata brāļiem, kurus cienu. Nevajag jau, lai viņi bārstītu komplimentus, bet lai tavs partneris uz skatuves spēlētu ar prieku, nevis tevi vilktu. No dzīves... Līdz šim esmu dzīvojis bardakā. Tagad esmu apzinājis, kas ir manā dvēselē, kas – galvā, un gribu to sakārtot.

Pa plauktiņiem, kastītēm?

Jā! (Smejas.) Vismaz labi, ka esmu sapratis tik daudz – tur ir bardaks!