"Kamēr profāni pavēl mākslas dzīves vadītājiem..." Operas leģenda Mariss Vētra un skandāls, kas satricināja Rīgas kultūras aprindas

Skandāls pamatīgi satricināja Rīgas radošo un politisko sabiedrību, par to vēstīja teju visi preses izdevumi. Konflikts izraisījās Ernesta Brusubārdas raksta dēļ, kurā, kā uzskatīja Mariss Vētra, viņš ticis apmelots un apvainots.  Tā kā operas direktors Alberts Prande atteicās panākt atsaukumu laikrakstā Jaunākās Ziņas, karstasinīgais Vētra nolēma, ka pats atrisinās šo situāciju.  

Neērts stāvoklis

Atgriežoties vēsturē – 1928. gada jūnijā populārais tenors Mariss Vētra bija viesizrādēs Vīnes operā, bet rudenī uz četriem gadiem noslēdza līgumu ar operteātri Frankfurtē pie Mainas, kur nostrādāja tikai divas sezonas, jo bija spiests lauzt līgumu – viņu iesauca Latvijas obligātajā karadienestā. 1930. gada jūlijā Vētra atgriezās Rīgā un kļuva par Vidzemes artilērijas pulka seržantu.

Tolaik aktīvais dienesta laiks bija 18 mēneši. Pusgadu Vētra jau bija nodienējis 1919. gadā, turklāt par piedalīšanos Latvijas atbrīvošanas kaujās viņam dienesta laiku ieskaitīja dubulti, tāpēc tenoram atlika nodienēt atlikušo pusgadu. Dienestu Rīgā viņam atļāva savienot ar uzstāšanos Nacionālajā operā, kur direktora pienākumus uz laiku pildīja mākslas vēsturnieks un žurnālists Prande. Jāteic gan, ka dienesta režīmā Vētram ne vienmēr bija iespējams pilnvērtīgi sagatavoties izrādei. Bija kāds vēl nozīmīgs apstāklis – 1930. gada vasarā dziedātājam bija kakla operācija, bet rudenī, kad atsākās operas sezona, viņa balss vēl nebija pilnībā atkopusies. Nereti sanāca, ka pa dienu Vētra dienēja, bet vakarā dziedāja.

1930. gada 2. oktobra vakarā Mariss Vētra izpildīja Ļenska lomu Pētera Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins. Vēlāk dziedātājs apgalvoja, ka pats apzinājies – balss īsti labi neskan, tāpēc starpbrīdī konsultējies ar operas direktoru, ko darīt tālāk – turpināt dziedāt vai ļaut sevi nomainīt.  Operas vadība nolēmusi, ka Vētram jāturpina uzstāties.  

Nākamajā dienā populārajā laikrakstā Jaunākās Ziņas parādījās kritisks raksts ar treknu virsrakstu Dziedonis bez pienākuma apziņas. Mūzikas kritiķis Ernests Brusubārda rakstīja: “Kad Vētra pēc kakla operācijas vakar atkal uzstājās Nac. Operā, ar dziedātāju notika mazs starpgadījums, izpildot Ļenska partiju operā Jevgeņijs Oņegins. Larinas balles skatā Vētram nelaimējās paņemt kādu augstāku noti, kas izsauca neveiklu situāciju. Dziedātājs par to tā sašuta, ka negribēja vairs Ļenska lomu tālāk dziedāt un pieprasīja, lai dueta skatā uzstājas cits tenors. Pēc ilgāka strīda Prandem beidzot izdevās Vētru piespiest pildīt savu pienākumu līdz galam, un pēc garāka starpbrīža izrāde turpinājās.”

Izlasot šo rakstu, Vētra bija pamatīgi sašutis – rakstītais bija meli! Sevišķi viņu aizskāra neglaimojošais virsraksts Dziedonis bez pienākuma apziņas, jo viņš sevi uzskatīja par cilvēku, kas augstu tur savu godu un pienākumu.

Vēlāk savā atmiņu grāmatā Mans baltais nams Vētra rakstīja, ka drīz vien pēc kritikas publicēšanas viņš lūdzis operas direktoram Prandem pieprasīt raksta atsaukumu, taču direktors mulstot un stostoties atbildējis – Vētra taču pats labi zina, ka laikraksts šo ziņu neatsauks. Sapratis, ka Prande šo lietu nespēj atrisināt, Vētra pavēstījis, ka viņam nekas cits neatliek kā vainīgajam sist pa ausi. Redzot dziedātāja apņēmīgo nostāju, direktors tikai palūdzis, lai tas nenotiek operas telpās.

Vētra vēlāk atcerējās: “Stāvoklis bija briesmīgi neērts. Ernests Brusubārda bija parakstījis šo muļķīgo rakstu. Viņš tātad nesa atbildību, kaut arī es neticēju, ka raksta virsraksts ir viņa izgudrojums. Viņš bija pārāk labs cilvēks un pilns sirsnīgas sajūsmas par mūziku un māksliniekiem. Jaunākās Ziņas bija viņa vienīgais ienākuma avots, un viņam bija jāuzklausa lielāku redaktoru vēlēšanās. Man Ernesta Brusubārdas bija žēl, bet pēc operas direktora atraidītā lūguma man kā lepnam Latvijas armijas seržantam un ne mazāk lepnam Baltā nama īpašniekam nebija citas izejas kā aizstāvēties novecojušiem bruņinieku līdzekļiem pret mana apvainojuma oficiālo autoru.”

Viņš jau sen to bija pelnījis!

Zinātāji stāstīja, ka konflikta iemesls meklējams ievērojami agrāk, kad Vētra ticis ielūgts uz kādu no laikraksta Jaunākas Ziņas izdevēju Benjamiņu rīkotajiem kokteiļvakariem, kur apgrozījusies visai prominenta publika. Uz pasākumu tenors bijis uzaicināts kā viesis, tāpēc viņu aizvainojis negaidītais priekšlikums padziedāt un izklaidēt citus viesus. Dziedātājam tas šķitis nepieņemami, tāpēc viņš atteicies. Pēc tam Benjamiņi vairs neesot viņu aicinājuši uz saviem kokteiļvakariem, turklāt Jaunākajās Ziņās vairs nav publicēti atzinīgi raksti par izcilo tenoru Vētru. Tika izteikta versija, ka kritiķis Brusubārda, visticamāk, no saviem priekšniekiem bija saņēmis uzdevumu par Vētru uzrakstīt kaut ko nicinošu un aizskarošu.   

Liktenīgā izskaidrošanās starp Vētru un Brusubārdu notika 1930. gada 22. oktobrī, kad abi kā skatītāji bija ieradušies uz populāro operu Džonijs uzspēlē. Kad pēc izrādes beigām kritiķis devies aiz kulisēm, lai apsveiktu un parunātos ar māksliniekiem, uz turieni devies arī Vētra. Kritiķis gribējis ar dziedātāju apsveicināties un sniedzis roku, bet Vētra pieprasījis paskaidrojumus par rakstu. Brusubārda atbildējis, ka viņam neesot nekā, ko paskaidrot. Kritiķis jau devies prom, kad Vētra viņu panācis un iesitis pāris pļauku. Sitieni bijuši pietiekami spēcīgi, kritiķa melnās brilles aizlidojušas pa gaisu. Līdzās atradušās vēl citas personas, arī ugunsdzēsēji. Viņi savaldījuši gan iekarsušo Vētru, gan sašutušo Brusubārdu.  

Interesanti, ka pirmajās dienās pēc Jaunāko Ziņu kritiķa Brusubārdas iepļaukāšanas Vētra saņēmis ne mazums apsveikumu un komplimentu. Tolaik Jaunākās Ziņas bija medijs ar vislielāko tirāžu valstī, tam bija milzu ietekme Latvijas politiskajā un kultūras dzīvē. Skaidrs, ka daudziem nepatika tāda hegemonija, tāpēc viņi jutās priecīgi uzzināt, ka uzradies kāds drošsirdis, kas pārmācījis Jaunāko Ziņu žurnālistu. Vētra vēlāk stāstīja: “Gan dziedoņi, gan aktieri, gan dejotāji, gan mūziķi orķestros un koros kratīja man roku, rakstīja vēstules, zvanīja pa tālruni un uzslavēja manu rīcību.” Viens otrs pat izteica nožēlu, ka pats nav iepļaukājis Brusubārdu, jo viņš jau sen to esot pelnījis. Laikraksts Pēdējā Brīdī ironizēja, ka Jaunāko Ziņu žurnālistiem turpmāk vajadzēs valkāt ķiveres, jo ir pietiekami daudz mākslinieku, kuri gribētu viņiem sadot.  

Pēc incidenta Mariss Vētra sniedza paskaidrojumu: “Es neesmu reaģējis pret Brusubārdu kā dziedonis pret kritiķi. Bet gan kā cilvēks, kam otrs aizskāris viņa dziļākās cilvēciskās jūtas, pasakot, ka man trūkst pienākuma apziņas. Bet taisni pienākuma un latvju patriota apziņa bija tā, kas man lika šoruden atgriezties no ārzemēm un uzvilkt obligatoriskā dienesta karavīra tērpu.”

Liela jezga pēc atlaišanas

Par huligānisko uzvedību operas direktors Alberts Prande izteica Vētram stingro rājienu, bet tas, kā izrādījās, bija tikai sākums, jo vēlāk konflikts izvērsās lielā dramatiskā izrādē, kurā tika ierauti daudzi ietekmīgi ļaudis. Drīz vien kļuva skaidrs, ka Jaunāko Ziņu vadība par katru cenu nolēmusi sodīt Vētru, jo tas galu galā bija avīzes prestiža jautājums. Ja tenoru atstās nesodītu, iespējams, arī citi mākslinieki sāks iepļaukāt Jaunāko Ziņu žurnālistus, un tā jau būs katastrofa.

Jaunākās Ziņas iedarbināja visas sviras, lai lecīgajam tenoram ierādītu viņa īsto vietu. Vispirms bija iecere panākt seržanta Marisa Vētras dienesta pārcelšanu no Rīgas uz Daugavpili, lai tenors vairs nevarētu uzstāties operā, tomēr Kara ministrijas vadība kategoriski norobežojās no šā jautājuma. Tad tika izdarīts spiediens uz operas vadību un izglītības ministru Edmundu Ziemeli, kura pārziņā atradās ne tikai izglītības, bet arī kultūras lietas. Šeit problēmas Jaunākajām Ziņām neradās – 1930. gada 29. oktobrī Vētra tika atlaists no darba. Atlaišanas rakstā bija norādīts, ka dziedātāja veiktais vardarbības akts kaitējis operas labajai slavai un materiālajām interesēm, tāpēc līgums ar viņu nekavējoši tiek lauzts. Tenors tika atlaists, izmaksājot viņam algu četrus mēnešus uz priekšu. Vairākiem laikrakstiem operas direkcija norādīja, ka Vētras izpildījums pēdējā laikā bijis nekvalitatīvs.

Vērtējot Benjamiņu avīzes iespējas ietekmēt sabiedriskos procesus, Mariss Vētra atzina: “Sadarbībā ar Saeimā ievēlētām sīkpartijām Jaunāko Ziņu redaktori spēj radīt ministru kabinetu krīzes, izvēlēties jaunus ministrus un sadalīt ienesīgās direktoru vietas. Visos Rīgas teātros par direktoriem sēž vai nu tiešie Jaunāko Ziņu līdzstrādnieki, vai varenai avīzei uzticīgi pavalstnieki. Bezpartejiskais pēcpusdienas laikraksts var rotaļājoties celt un gāzt arī katru mākslinieku Rīgā un Rīgas teātros. Jaunāko Ziņu redaktori šo privilēģiju ar prieku izmanto.”

Pēc populārā dziedātāja atlaišanas sākās pamatīga jezga, jo daudzi laikraksti, mākslinieki un liela daļa sabiedrības nostājās Vētras pusē. Bulvārprese Aizkulises rakstīja: “Skandāls Nacionālajā operā nav vētra ūdens glāzē, bet kaut kas nopietnāks – tas šoreiz uzbudinājis visplašākās aprindas. Mūsu mākslas varžu dīķī līdz šim valdīja kliķes gars. Vētru Jaunākās Ziņas kritiķi kādreiz pacēla līdz debesu augstumiem, sagrozot jauneklim galvu. Bet vēlāk sāka nemitīgi viņu ēst un novērtēt par 3. šķiras mākslinieku.

Operas kuluāros iecirzdams pļauku, Vētra sacēla milzīgu saviļņojumu mūsu inteliģences aprindās. Pļauka bija kā signāls sacelšanās sākumam, jo pat mākslinieku verdzīgās dvēseles, kas vakar Jaunāko Ziņu priekšā pazemīgi locījās un līda uz vēdera, šodien runā lepna vīra valodu. Patiesībā Vētras pļauka ir protests pret kliķes garu, kas ir ieviesies no pašas Latvijas dibināšanas mūsu mākslā.”

Žurnālisti laikrakstu slejās sprieda, ka incidents tomēr nav noticis uz skatuves, tāpēc tas jāvērtē kā divu personu konflikts, nevis jāiesaista operas vadība un Izglītības ministrija. Norādot uz Benjamiņu ģimenes lielo ietekmi, laikraksts Pēdējā Brīdī rakstīja: “Cariskajā Krievijā baleta karjera bieži atvērās tikai tad, ja attiecīgā jaunkundze bija izgājusi cauri kāda lielkņaza guļamistabai. Turpmāk tagad droši vien uz operas un teātra skatuves pie mums drīkstēs rādīties tikai tie, kas izgājuši cauri privātpolitiķu kafijas salonam.”

Šim laikrakstam piebalsoja Aizkulises, norādot, ka pats galvenais ir iepatikties Benjamiņiem. “Skatieties, kur vien gribat, vai operā, vai Nacionālajā un citos teātros, vai radiofonā – visur viena un tā pati aina: otrās šķiras māksliniekiem tiek parādīts tāds gods, it kā darīšana būtu ar skatuves pirmās šķiras zvaigznēm. Pie malas nobīda daudz apdāvinātākus māksliniekus un darbiniekus. Tiek noklusēti un nolamāti visi tie, kas nepieder pie šaurās kliķes. Tas pats ne tikai starp mūziķiem, aktieriem, gleznotājiem, rakstniekiem, žurnālistiem, bet arī starp politiķiem.”

Dziedātājs ar temperamentu un zaķapastalas

Jāatzīmē, ka izglītības ministrs Edmunds Ziemelis sākumā nemaz nav gribējis iejaukties dziedātāja un kritiķa konfliktā. Intervijā Pēdējam Brīdim viņš atzina: “Notikušo pļaukošanos starp Vētru un kritiķi Brusubārdu uzskatu par šo personu privātu lietu. Protams, nav patīkami, ka šis starpgadījums norisinājies operas telpās, tomēr neuzskatu par vajadzīgu šai lietā iejaukties.” Tomēr pēc Jaunāko Ziņu spiediena ministrs bija spiests iejaukties. Redzot sabiedrībā sacelto ažiotāžu ap šo konfliktu, Jaunāko Ziņu vadība bija ieinteresēta starpgadījumu nolīdzināt bez liela trokšņa, tāpēc kā vidutāju iesaistīja izglītības ministru .

Un tā 1930. gada 19. novembrī Mariss Vētra tika uzaicināts uz sarunām pie izglītības ministra, lai vienotos par izlīgumu. Vētra ieradies un iekārtojies ministra sekretāra Vīganta kabinetā, bet operas direktors Prande un kritiķis Brusubārda sēdējuši ministra kabinetā. Tajā pašā laikā sekretārs Vīgants starp abiem kabinetiem uzturējis sakarus un centies saskaņot izlīguma tekstu. Vētram likti priekšā vairāki miera noslēgšanas projekti. Viens no tiem paredzējis, ka dziedātājs atvainojas Brusubārdam, bet Jaunākās Ziņas maina savu nostāju un turpmāk par Vētru raksta tikai labvēlīgi, turklāt tenors tiek pieņemts atpakaļ darbā operā. Tomēr Vētra šādus nosacījumus noraidījis, un sarunas nonākušas strupceļā. Vienīgais, kam Vētra piekritis, – pateikt Brusubārdam frāzi: “Es nožēloju, ka biju spiests to darīt.” Redzot, ka Vētra nav gatavs piekāpties, Vīgants ierosinājis dziedātājam doties uz ministra kabinetu, lai izlīgšana notiek spontāni. Vētra tā arī darījis. Tenoram ieejot kabinetā, ministrs Ziemelis svinīgi paziņojis: “Latvijas kultūras un mākslas labā es jūs uzaicinu – izlīgstiet!” Tad Vētra un Brusubārda paspieduši viens otram roku.

Savās atmiņās Vētra rakstīja: “Nebiju pārsteigts – politisko avīžu rakstu rezultātā to gaidīju, kad izglītības ministrs Ziemelis mani izsauca uz Izglītības ministriju un no visas sirds lūdza atvainoties pret Jaunākajām Ziņām un Ernestu Brusubārdu. Šī vizīte pie mūsu valdības konjunktūras ministra vēl tagad ir atmiņā kā gaužām komisks sīkumainības kalngals. Pats ministra kungs mazām melnām ūsiņām un melnām, žiglām acīm bija ārkārtīgi uztraukts. Viņa sekretārs staigāja iekšā un ārā – blakus istabā jau otru stundu, uz manu atvainošanos gaidot, sēdēja reizē ar mani uztrauktais Ernests. Bieži zvanīja tālrunis.”

Nākamajā dienā Jaunākās Ziņas triumfāli vēstīja, ka Vētra atvainojies Brusubārdam un ticis uzņemts atpakaļ operā. Brusubārda bija attēlots kā uzvarētājs, bet Vētra – kā grēku nožēlotājs. Publikācija tenoru pamatīgi aizskāra, un viņš paziņoja vairākiem laikrakstiem, ka nekāda atvainošanās nav notikusi. Laikrakstam Latvis Vētra norādīja: “Tā ir nepatiesība! Es Brusubārdas priekšā neesmu atvainojies, kaut gan ministrs izteica domas, ka tas man būtu jādara.”

Tas atkal sacēla jaunu viļņošanos, izglītības ministrs Ziemelis bija spiests secināt, ka mierizlīgums ir anulēts un līdz ar to lēmums par Vētras atlaišanu no operas paliek spēkā. Turklāt Jaunākas Ziņas izvērsa kampaņu, lai Mariss Vētra paliktu bez darba un koncertēšanas iespējām. Aizkulises vēstīja, ka populārajam tenoram iedota vilka pase. “Priekš Latvijas viņš kā mākslinieks ir miris. Vētra nedrīkstēs vairs uzstāties nekur. Ne teātros, ne radiofonā, ne labdarības vakaros, pat ne ļaužu izrīkojumos. Jo tādu vakaru Jaunākās Ziņas konsekventi boikotēs. Un vai Vētras dēļ kāds gribēs riskēt, par to jāšaubās.”

Aizkulisēm bija taisnība – izcilo tenoru vairs nekur neaicināja. Viņam atteica arī Dailes teātra vadītājs Eduards Smiļģis, kas pirms tam bija piedāvājis darbu. Tolaik Dailes teātrī tika uzvestas arī operetes, un tāds tenors kā Mariss Vētra teātrim būtu lieti noderējis. Zinātāji stāstīja, ka Smiļģis jau bija sasolījis Vētram visvisādas lomas, taču drīz vien savu nostāju krasi mainījis. Runāja, ka Smiļģim piezvanījis Jaunāko Ziņu redaktors Jānis Kārkliņš un piedraudējis vairs nerakstīt par Dailes teātra izrādēm, ja viņš pieņems darbā Vētru. Smiļģis ātri apsvēris situāciju un nolēmis nekonfliktēt ar Jaunākajām Ziņām.

Interesanti, ka, incidentam vēršoties plašumā, veidojās konflikts arī politiskajās aprindās. Nosodot Vētru par roku palaišanu, sociāldemokrāti kritizēja savu partijas biedreni Aspaziju, kas ieņēma pretēju pozīciju un aizstāvēja dziedātāju. Aspazija saviem kritizētājiem atbildēja: “Jūs aizmirstat, ka māksliniekiem piemīt temperaments. Es esmu revolūcijas bērns, bet jūs – zaķapastalas. Tādi paši bijāt revolūcijas laikā, kad bēgāt prom pirmie.”

Piespiedu emigrācija

Tomēr nebija gluži tā, ka Vētra vairs nekur nekoncertēja; viņš palaikam piedalījās dažādos pasākumos. Vēlāk savās atmiņās tenors rakstīja: “Dziedāju daudz – Rīgā un provincē, bet ne Baltajā namā. Pamazām sāku sajust, ka patiesi esmu to pazaudējis. Ja iegriezos, tad tikai, lai kaitinātu direktoru un pēc iespējas biroja darbinieku klātienē apprasītos, cik ilgi viņš vēl cer noturēties amatā, kas viņam nepiestāv.

Es biju ļauns. Aiz ļaunuma arī apmeklēju izrādes un sēdēju mākslinieku ložā, lai redzētu, vai kādam būs drosme mani no mana Baltā nama izsviest ar policiju. Reiz direktors policiju gan izsauca, bet es stāvēju blakus un dzirdēju, ka policijas ierēdnis atsacījās izpildīt operas direktora vēlēšanos bez rīkojuma no savas augstākās priekšniecības. Uzturēšanās mākslinieku ložā tomēr kļuva neērta. Kollēgas manis vairījās. Varbūt, ka baidījās represijas, ja tiks redzēti sirsnīgākā sarunā ar mani.”

Kādu laiku dziedātājs izlīdzējās ar gadījuma uzstāšanās reizēm, bet vēlāk, atrodoties spiedīgos apstākļos, nolēma atstāt Latviju. 1931. gada janvārī pirms emigrēšanas uz Berlīni viņš vēl sniedza pēdējo koncertu Latvijas Konservatorijas zālē un izplatīja paziņojumu: “Dailes teātrim zem kritiku un sludinājumu boikota draudiem kāda spēcīga laikraksta redaktors aizliedza mani uzņemt savu mākslinieku starpā.

Un mani kollegas! Nospiedošais vairākums no viņiem, baidoties par savu maizes garozu, nekad neuzdrošināsies mani aizstāvēt. Tāpēc piedodiet, ka es atstāju savu mīļo, man atņemto dzimteni un arī Jūs, savus draugus, varbūt uz visiem laikiem. Kamēr profāni pavēl mākslas dzīves vadītājiem un naudas maks sirdsapziņai, tikām – piedodiet – ir grūti dzīvot un strādāt brīvam māksliniekam.”

Apmeklējot Marisa Vētras atvadu koncertu, Aizkulises rakstīja: “Jau ieejot Konservatorijā, valda sēri rezignējoša noskaņa. Apmeklētāju lielākais vairums ir sievietes – tām žēl šķirties no dievinātā dziedoņa. Vētra ir jūtīgs, tam grūti šķirties no dzimtenes, par kuru savā laikā cīnījās kā brīvprātīgais pret Bermontu. Piedalījās vairākos bīstamos izlūku gājienos pie Daugavas un riskēja ar savu dzīvību, kad visādi kritiķi un redaktori sēdēja mājās un kustināja ausis. Aktīvajā kara dienestā bija viens no labākajiem karavīriem artilērijas pulkā.

Vētra uz estrādes iznāk kā arvien elegants, tikai bāls un manāmi uztraukts. Sākot programmas pirmo numuru, jūtams, ka dzied ar lielu piespiešanos. Dziedot programmas pēdējo dziesmu Trimdinieks, dziedonis neiztur – balss apraujas, un asarām acīs tas atstāj estrādi.” 

Atgriešanās un izlīgums

Skandāls atstāja ietekmi arī uz Nacionālās operas direktora vietas izpildītāja Alberts Prandes turpmāko likteni – viņš tā arī nekļuva par pilntiesīgu direktoru. Ar Ministra kabineta rīkojumu no 1931. gada 12. februāra šo amatu sāka pildīt Teodors Reiters. Prese gan rakstīja, ka pat ar Reitera apstiprināšanu amatā tenoram Vētram tomēr nav cerību atgriezties operā, jo Reiters tomēr neuzdrošināsies konfliktēt ar Benjamiņu galmu.

Iekārtojies uz dzīvi Vācijā, Vētra kādu laiku koncertēja cirkā. Pirms viņa parasti uzstājās mērkaķis Bobo, pēc tam – ķīniešu akrobātu grupa. Vēlāk tenoram pavērās daudz labākas iespējas – viņš sāka iedziedāt vieglo mūziku gramofonu platēs un ar ceļojošo operu apceļoja teju visu Vāciju, panākumus gūstot ar Kurta Veila operu Mahagoni. Dzīve pamazām nostabilizējās, arī par naudas trūkumu Vētram vairs nevajadzēja sūdzēties, tomēr viņu vilka uz mājām.

Jau agrāk tenors bija iesūdzējis Nacionālās operas direkciju tiesā, kas izskatīja šo lietu un atzina, ka Vētras atlaišana no darba notikusi nelikumīgi. Tiesa nosprieda, ka tenors jāatjauno darbā, turklāt viņam jāsamaksā alga par laiku kopš atlaišanas dienas – aptuveni 5000 latu. Savukārt dziedātāja paziņa Valdis Grēviņš bija noskaidrojis, ka jaunais izglītības ministrs Atis Ķeniņš izteicis vēlmi redzēt Vētru atkal uzstājamies uz Nacionālās operas skatuves. Un pats galvenais  – Jaunākās Ziņas bija gatavas izlīgumam bez īpašiem noteikumiem.

1933. gada pavasarī Mariss Vētra atgriezās Rīgā. Vēlāk viņš savās atmiņās aprakstīja tikšanos ar Emīliju Benjamiņu: “Viņa tik akcentēti sirsnīgi spieda man roku, ka man viss iekšā sagriezās. “Kaut jūs varētu iedomāties, kā es priecājos, ka jūs atkal esat atpakaļ,” viņa teica un nosauca mani pat par vienu no mūsu ievērojamākajiem māksliniekiem. Kaut kas gaužām rūgts man bija uz mēles, bet es to noriju, paldies Dievam!”

Drīz vien Mariss Vētra dziedāja gan Nacionālajā operā, gan Dailes teātrī. Pēc notikušā skandāla viņš bija kļuvis vēl populārāks. Nevar nepieminēt, ka slavens bija kļuvis arī kritiķis. Pateicoties incidentam, teju visi zināja, kas ir Ernests Brusubārda. Nevienam nebija šaubu – viņš ir tas vīrs, kuru bija iepļaukājis populārais dziedātājs Mariss Vētra.