Andrejs Ēķis atklāti par minorīgo Eiropas kino un to, kāpēc viņš ir slikts biznesmenis

Atsacījies no lielās impērijas LNT, Ēķis nodibināja mazu, bet jaudīgu vienību TV 24, taču pats tur ir tikai pārraugs. Beidzot Andrejs var nodoties savai dzīves mīlestībai – lielajam kino. Un arī ģimenei. Zaudējis dzīves draudzeni Ivetu, viņš šaubījās, vai vēl kādreiz tā būs… Bet dzīve ļauj vinnēt vēlreiz. Nu viņi ar Dainu audzina mazo Aleksandru Andreju. Un viss esot daudz mierīgāk.

No ārpuses – viegli

– Tavas jaunās filmas Svingeri un Blēži ir jautrais gals. Biji noguris no patriotiskajām, vēsturiskajām?

– Nekādā gadījumā. Es tiešām biju noilgojies pēc radošās izpausmes. Sajutu, ka tad, kad esi citā plauktiņā, režisors, arī aktieri uz tevi skatās tā jancīgi – tu skraidi, plāties pa laukumu. Nu, man bija interesanti.

– Aktieriem bieži vien jautā – kas personisks no tevis ir tajā lomā? Vari atklāt, kas tavās filmās ir no tevis?

– Esmu vērotājs. Man ļoti patīk pētīt cilvēkus, viņu raksturus, un gribētos, lai cilvēks, tos ieraugot, iebļaujas – es šito džeku pazīstu! Tā ir lielākā uzslava.

– Nu, atklāj kādu detaļu, noteikti ir…

– Svingeros Rešetins man kādu atgādina, bet es to uzvārdu nedrīkstu teikt (smejas). Arī Vāne. Tur ir daudzi mani paziņas. Un viņi visi ir sabiedrībā zināmi cilvēki. Jā, Svingeros visi ir nozīmēti.

– Vienmēr esi pasniedzis – o, izdomājām un filmējam! Bet tas process varētu būt sarežģītāks.

– Godīgi atbildēšu – Robertam Grīnam ir grāmata 48 varas likumi, un viens no tiem – nekad nerādi citiem, ka tev ir grūti. Radošiem cilvēkiem ir trīs pieejas. Vieni ir kā Vorhols, kurš vienā brīdī saprot, ka vairs neko nestāstīs, lai kritiķi paši tulko, ko viņš ar to domājis. Otrs stāsts – tu šausmīgi mocījies, rādi procesu. Man tuvākais – ka viss ir viegli. Bet tā ir ārējā čaula.

– Tāpēc jautāju… Nekad neesi par to runājis.

– Un arī negribētu… Man liekas, nav jāapgrūtina citi, ja tev slikti vēders izgājis. Cilvēki labprātāk gribēs ar tevi satikties, ja būsi viegls. Apkārt ir ļoti daudz radošu cilvēku, kuri mirst vai nost un visiem bojā garastāvokli, ka nevar kaut ko izgudrot. Tāpēc man ir likums – nekad nerādīt citiem, ka tev sāp, ka bija grūti…

– Bet tā virtuve tevī notiek kā jebkuram normālam radošam cilvēkam?

– Bet protams! Ir kāda interesanta lieta. Ja es kādreiz iemācītos meditēt… Ja varētu apsēsties un ātri koncentrēties, palaist tos zirgus apkārt, tad ideja pati pie tevis atskrietu. Lasu par Stīvu Džobsu un redzu, kā viņš ārdījās ar savu trako prātu. Bet viņš uzvarēja ar to, ka intuitīvi izmeditēja to aifonu. Tāpēc vissvarīgākā lieta ir spēt koncentrēties. Tas ir visgrūtākais pasaulē. Meditācijas tehniku ir daudz, bet… Es kaut kā neesmu atradis skolotāju. Bet, kad iespiež stūrī, pēkšņi – bam!

– Ideja nāk izmisuma dēļ?

– Jā, bet tas, protams, ir vissūdīgākais variants. Jo tā var arī neatnākt. Man šausmīgi nepatīk aktieri improvizatori, jo viņiem no desmit idejām tikai divas ir ģeniālas, astoņas – garām. Nu, nesanāk. Un to mākslā nedrīkst.

– Cik tu vēl esi televīzijā?

– Gandrīz nemaz.

– TV 24 esi dēlu rokās atdevis?

– Nu, es tāds učārs. Man ir prieks, ka ērglēni kļūst lielāki, – gan dēli, gan viņu brālēni. Viņi kaut kādā veidā pat labāk par mani tiek galā. Vēl nav drosmīgi, bet jaunā paaudze ir citāda. Šķiet haotiska, bet ar laiku kļūst sakārtotāka. Un mans ārprāts viņiem krīt uz nerviem.

– Viņi ir savā ziņā konstruktīvāki?

– Konservatīvāki.

– Tas ir labi?

– Biznesā kaut kādā ziņā jā. Programmā raidījumam jābūt tikos, un tas ir konservatīvisms. Ja esi radošuma psihopāts, tev visu laiku liekas – varbūt vajag kaut ko pamainīt. Bet tas ir visšausmīgākais.

Mīlot mest ūdenī

– Vai esi domājis, ka tev savos bērnos ir jārada deficīta sajūta, kas mudinātu saņemties uz lielākām idejām, varoņdarbiem?

– Katra vecāka uzdevums ir kaut kādā veidā izspert bērnu no ligzdas. Citādi ir briesmīgi. Uzskatu, ka vecākos dēlus esmu izspēris veiksmīgi, viņiem jau pašiem ir bērni. Jaunāko esmu nolēmis baigi rūdīt, uz bērnudārzu aizsūtīju gada un trīs mēnešu vecumā. Jo mūsdienu pasaulē ir jābūt adaptīvam, komunikablam.

Domāju, ka esmu tāds, kāds esmu, tikai tāpēc, ka mani bērnībā visu laiku kaut kur mētāja – Ventspilī pie vecvecākiem, pionieru nometnēs. Kaut kādas partizānu lugas jāiestudē, bet mājās stāsta par okupantiem. Tāds haoss, kas kaut kādā veidā… Mans trešais dēls gāja starptautiskajā skolā. Latviešu skolās pierod pie audzinātāja, bet tur katru gadu ir cits, arī bērnus maina pa klasēm. Domāju – kas par lietu? Dusmīgs biju.

– Ar savu konservatīvismu?

– Bet šajā gadījumā ir pretējais. Dzīvē tev visu laiku būs jāiejūtas jaunā kolektīvā. Kad man paskaidroja, teicu – okei, saprotu! Un ko vēl viņi dara – met bērnus uz skatuves. Latvietis savējam saka – ja labi nemāki dzejoli, neej. Bet tur – dziedi! Bērns dzied pilnīgā pakaļā, bet vecāki aplaudē, lauž krēslus no sajūsmas. Un bērns pierod. Vārdu sakot, metode pilnīgi cita.

Un vēl tur nav tās šausmīgās kalšanas kā vecajās skolās, kur skolotājs nolasa lekciju un tad to atprasa. Tajā skolā saka – okei, Lielā franču revolūcija, tu stāstīsi, kāds bija zemnieku stāvoklis, tu – kāds aristokrātu stāvoklis…

Jaunajā pasaulē tev jābūt gatavam, ka tādas profesijas, kāda ir šodien, nebūs rīt. Un tev visu laiku sevi jāapgreido kā datorā – kaut desmitajā versijā. Bērnam ir jāmāca adaptēties. Ja viņš to spēs un viņam būs kāda profesija, tad viņš nepazudīs. Ar to es nedomāju – politologs. Tā nav profesija.

– Viens no taviem puikām studēja politoloģiju…

– Pēc tam uz biznesu aizgāja. Man – tikai nesmejies – profesija ir frizieris. Vai, ja tev ir autovadītāja tiesības, vari būt taksists.

– Ja cilvēks studē filosofos, tas…

– Jā, jā, tā var būt kā otrā vai trešā profesija, kas aiziet kaifā. Nevis – kamēr nezini, ko darīt, studē filosofos.

– Vai dēli tev klausa?

– Visu laiku ņirgājas. Grib teikt – tu esi vecs, neko nesaproti. Bet nesanāk viņiem to teikt. Vecākie gāja vidusskolā, kur galvenajā lomā bija dzeršana un izklaides. Tikai pēc tam prāts atnāca. Ja vecāki pamana, ka bērnam septiņu gadu vecumā ir sūdīgs augums, to ar noteiktu darbu var izveidot.

Iveta, pirms tas viss notika, man teic  – es gribētu, lai Kristofers iet peldēt. Viņš gāja trīs gadus un ieguva peldētāja formu, lai gan visi ģimenē esam mazliet līki. Arī ķermenis ir adaptīvs – vari uztaisīt gan augumu, gan prātu. Par skolu – nekad nebiju iedomājies, ka bērns sanāks tāds, kādā vidē viņu ieliks. Ja tur galvenajā lomā būs pelnīt naudu, tad uz to arī pavilksies. Ja galvenajā lomā būs brends, izskats, kurš vairāk var izdzert vai kurš dziļāk iesmēķēt, tas arī būs. Jo viņš ir pret šādām lietām adaptīvs.

– Tad mazajam ir jau brāļa iestaigātā taciņa uz starptautisko skolu?

– Nē, man ar to ir par maz. Ar Dainu meklējam, kā viņu iemest vēl trakākās vidēs. Aleksandram ir trīs gadi, un gribu vest uz skolu, kurā ir svešvalodas. Vēl neesmu pieņēmis lēmumu, bet iemest tur, kur nerunā nevienu vārdu latviski (smejas). Tas ir kā trenēt.

– Kāda ir sajūta atkal būt maza bērna tētim?

– Ārkārtīgi patīkama. Kad Aigaram Graubam piedzima bērns, viņam bija četrdesmit un viņš man teica – vecais, tu nevari iedomāties, kāds kaifs! Kad tev 24 gados piedzimst, tev nav laika, viņš mazliet ir kā akmens pie kājas.

– Apgrūtinājums?

– Bet tagad ir otrādi. Esi visur izskrējies un skaties – sīkais... Ir pilnīgi cita sajūta. Tu kā vecs buks vari skatīties un saproti visu. Vedot uz bērnudārzu, pie katra raudiena nedomā, kā pažēlot, vienkārši – vecais, jāiet! Un visu laiku ir sajūta, ka skaties uz brīnumu – no kurienes tāds sīkais? Tev liekas, ka mīlestības jau ir tik daudz, visādi radinieki. No kurienes tevī parādās vēl kādi atlikumi?

Maigā vara

– Tu jau neesi Dainu padarījis par mājsaimnieci? Ja godīgi…

– Dienas Bizness mani aicināja uzstāties konferencē, kopā ar vēl četriem vīriešiem. Zālē bija trīssimt sieviešu un pieci veči. Klausos, kā pirmais saka skaistus vārdus – sievietei jābūt daiļai, iedvesmojošai, vīrietim ir jāprot nodrošināt, lai viņa var būt pavarda turētāja un audzināt bērnus. Visa zāle lauž krēslus.

– Aiz sajūsmas vai…

– Aiz sajūsmas.

– Kādā sektā iekļuvi?

– Paga, paga. Tāda bija domāšana pirms 30 gadiem. Tajā brīdī domāju – varbūt mukt prom uzreiz? Es negribu sievieti mājsaimnieci, man būtu neinteresanti, nebūtu ar viņu, par ko runāt. Vienmēr esmu teicis – man nepatīk vārds sieva, man patīk dzīves draugs, ar kuru sakrīt uzskati. Ne tikai par bērniem, bet vēl par kaut ko. Un otrs – tev jābūt mazliet greizsirdīgam uz to, ko viņa dara, lai vari pār plecu lūrēt un lai arī tev kaut kas no tā būtu interesanti. Nu, lūk, es pateicu, ka sievietei ir jābūt gudrai (smejas), ka ciest nevarētu tikai mājsaimnieci. Un zālē bija klusums. Pēc tam pienāca kādas desmit sievietes un teica paldies.

Problēma tāda, ka neesam runājuši par sievietes lomu. Rietumu pasaule to jau sen ir izmalusi, bet šeit – vienlīdzība… Jā, bet tev no tās ne silts, ne auksts. Protams, ir vienlīdzība, man tas šķiet loģiski, bet nav par to, ka dzīves draugs, nav par to, ka arī sievietei jāizglītojas, jāattīstās. Iedomājies, dzīve tik gara, kādā di--ā būsi, kad bērni būs lieli – nu, ko tu darīsi? Kūkosi?

– Jūs taču mazo tik ātri neaizsūtījāt dārziņā, lai Daina tiktu strādāt?

– Arī.

– Viņai mājās bija piegriezies?

– Domāju, ka viņa vienkārši nav bērnu aukle. Un domāju, ka būtu konflikts uz konflikta, ja viņa tikai sēdētu mājās un audzinātu bērnus. Mums ir auklīte, visu mūžu viena, un es pilnīgi jūtu, ka viņa spēj būt tik laba, ka, atnākot pie mums, kļūst par bērna pagarinājumu. Tas nozīmē, viņa var saslēgties prātiem, būt spēļu partnere.

– Viņai ir īpašs talants?

– Tāpat kā ir zaļie īkšķīši dārzkopībā, tā ir spēja saprast bērnu, būt viņa prātā, ja vajag. Man ir tā – atnāku mājās un vēl gribētu padomāt par kaut ko, kas liekas interesants. Bet sīkais saka – a davai uztaisām mašīnu. Tu fiksi domā atšūties, bet nesanāk.

– Un ko tu dari? Kliedz – Daina, uztaisi mašīnu?

– Nē, tad Daina man kliedz to pašu – lai uztaisu mašīnu. Mēs sadalām pa stundām, nu – cilvēciski.

– Jums ir aukles – Dainas meitas.

– Mūsdienās tas nestrādā. Ulmaņlaikā lielās ģimenes bija ciklā – vecākais audzina mazāko. Bet te nē. Visi tik ļoti aizņemti ar sevi.

– Tu esi ļoti labdabīgs, bet kuros brīžos tu mājās esi stingrs?

– Es nekad neesmu stingrs. Nemāku tāds būt. Dari labu otram, un viņš atdarīs tev. Nav jāpaceļ balss, viss ir uz savstarpējas cieņas pamatiem. Izklausās baigi gudri.

– Baigi mīļi izklausās.

– Es teikšu tā – ja dzīvo kopā ar cilvēku, kurš tev patīk, un tu viņam piecas dienas nedēļā aiznes brokastis, vai viņš tev neatdarīs ar to pašu? Nu, filosofiski. Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev. Dari to, ko gribi, lai dara tev. Tas bija piemērs.

– Bērni dažādos vecumos ir jānoliek pa vietām – nu ieliec tos netīros traukus vismaz trauku mašīnā… Kaut ko tādu.

– Vecākā meita saka – Andrej, beidz mazgāt traukus, es to izdarīšu. Jo no tik netīriem viņa pēc tam neēdīšot (smejas).

– Arī tas ir variants.

– Ir jāmeklē metodes, jārežisē.

Skudras nostājas citādi

– Tev tādas maigās varas metodes ir arī televīzijā un kino?

– Tieši tā.

– Un darbojas?

– Vislabāk. Nesaprotu, kā darbavietā var bļaustīties. Tā ir agresijas izpausme, lai tikai pateiktu, ka tu kontrolē, visnelaimīgāko nolamāt, izdzīt, lai visi baidās. Nākotnes sabiedrība kļūst tāda, ka neviens nestrādā tikai naudas dēļ.

Cilvēks meklē darbu, lai pilnveidotos, lai viņam būtu sabiedrība. Un arī nauda. Kādā gudrā grāmatā lasīju, ka kompānija ir daudzu neatkarīgu cilvēku apvienība. Katrs mazais cilvēks ir kompānija, un viņi ir savienojušies, lai kopīgi nopelnītu naudu un paņemtu daļu no medījuma.

– Tev nācās kaut kādā ziņā pārkārtot savas smadzenes? Jo tu biji būvējis impēriju – LNT – pēc citiem principiem. Vai arī tur līdzīgi tas darbojās?

– Nekas nebija jāpārbūvē. Jo nevar būt citādi. Pēc savas būtības esmu ļoti slikts biznesmenis.

– Ej nu?!

– Jā, ir četri biznesmeņu tipi. Vislabākais ir, ka tev pieder viens kiosks un tev ir jāvar to atkārtot vēl un vēl, arī citās valstīs. Jābūt speciālam domāšanas veidam, jābūt grāmatvedim. Bet mans tips ir mazliet cits. Es nemāku uzturēt biznesu, bet māku nesaprotamā vidē kaut ko uztaisīt. Un tad ir jānāk kādam, kas māk menedžēt. Tas ir mans – ieraudzīt iespēju un iebraukt tajā.

– Arī labi.

– Tāpēc saku – katram savs. Labi, ka es tagad zinu savējo. Ar televīziju arī – no nekā radās kaut kas. Lai tālāk to vadītu, ir jābūt konservatīvajam, nevis tam, kas lēkā. Daudzi prasa, vai man nav žēl LNT. Nē. Mani neinteresē. Pilnīgi. Tas ir kaut kas bijis. Bet vajag kaut ko jaunu. Tu taču nevelc veco kleitu – ak, cik es tajā biju laimīga!

– Lai gan likās, ka tur esi kā zivs ūdenī.

– Kad ir interesanti – jauns raidījums, viss ir garšīgi, bet, tiklīdz iestājas bizness, tā vairs nav. Tāpēc uzskatu, ka ir ļoti pareizi pa pieciem, septiņiem gadiem mainīt vidi, nodarbošanos. Tad nesapel.

– Piekriti psihoterapeitei, kura teica, ka mūs programmē ar cibiņiem, bālajiem zēniem un visiem tiem nabadziņiem?

– Pats biju tas, kurš runāja, ka tas ir nepareizi, ka mums ir šāda literatūra. Bet tad dzirdēju foršu sarunu, kur teica – ja būtu skolotājs, kurš spētu paskaidrot un to izmantot kā pozitīvu atspēriena punktu...

– Sentiments bieži vien ir tikai forma, iekšā ir liels spēks.

– Jā, es kādreiz izņirgājos, bet tagad to vairs nedaru. Tikai uzskatu – ja esi pateicis A, tad pasaki arī B. Kiplings esot teicis, ka burti grāmatās esot kā skudras – atver pēc desmit gadiem, un tās ir nostājušās citādi. Esi izaudzis un uz to tekstu skaties jau mazliet citādi.

– Vari padalīties, kurš ir bijis viens no pēdējiem emocionālajiem sakāpinājumiem? Grāmata, filma, glezna, teātra izrāde?

– Negribu izklausīties baigi gudrais (smejas), es vēl tikai mācos saprast mākslu, bet Baltijas mākslinieku izstāde Orsē muzejā Francijā bija kaut kas tāds, ka uz mūsu mākslu paskatījos pavisam citādi. Redz, to mēs paši, latvieši, nevarējām ieraudzīt. Bet atbrauc kurators, izvelk no Mākslas muzeja krājumiem, un viņam ir pie pakaļas, vai tas ir latvietis, vācietis vai krievs, un no tā visa sataisa komplektu.

Redzēju muzeja darbiniekus, Māru Lāci, kuri staigāja un teica – no šīs puses vēl nebijām paskatījušies. Cilvēki, kas savā profesijā pavadījuši visu mūžu, pēkšņi visus tos baltiešus ierauga strīpā... Man ļoti patīk loģika – lai francūži saprastu, kas jaunās nācijas tādas ir, bija uzzīmēts, kas vienlaikus ir noticis pasaulē, Francijā un Baltijas valstīs. Un tad sāc saprast, kas ir latvieši, kāpēc tieši tad viņiem tas naivisms...

– Vai pseidotautiskums.

– Jā, tieši par to visvairāk runāja. It kā ainaviņa ar grābekļiem, bet, kad tev to noliek blakus Lietuvai, Igaunijai, pasaulei, pēkšņi saproti, kāpēc tā. Tādas sakritības. Tas bija ļoti talantīgi. Tad sapratu, ko nozīmē kuratora darbs. Ja man būtu jānodzīvo vēl vienu reizi, divdesmit gadu vecumā būtu gājis mācīties mākslas vēsturi. Kaut par savu piķi, kaut pie kā. To es nevienam no saviem dēliem nevaru iestāstīt, viņi smejas par mani. Impossible.

Veca mīlestība sarūsē

– Kāda būs jaunā filma?

– O, ārkārtīgi lieliska! Pēc dāņu scenārija, rimeiks. Cilvēki parasti saka – es nezinu, kā būs… Bet es zinu – tā būs visskatītākā filma, esmu pilnīgi pārliecināts. Klases salidojums ir par trim džekiem, kuriem ir četrdesmitgadnieku krīze, viņi satiekas un caur jokiem un smiekliem izstāsta visas savas dziļākās problēmas.

Augusts Sukuts iemācīja, ka laba filma ir tāda, kurā smejas un raud. Man liekas, ir nepareizi, ka Eiropas kino taisa filmas, kur izmanto tikai minoru. Un tad tā skaitās māksla, tiklīdz mazliet iesmejies, tas jau ir komercprodukts. Cik nepareiza domāšana! Un tad aiziet cita saruna – ka Latvijas skatītājs nav pietiekami izglītots, vajadzētu ieguldīt naudu, lai saprot dziļo domu. Nu, var jau nomainīt sabiedrību. Mani interesē, kāda putra ir šodienas cilvēka galvā.

– Dāņi iet cilvēka dvēseles dziļumā. Seriālos tādu zaņķi rāda, ka, šķiet, pie viņiem zeļ pedofilija, rasisms… Varbūt viņi ir tādā attīstības pakāpē, ka var šīs smalkās atvilktnes vērt vaļā un tādā veidā pašattīrīties?

– Domāju, tev ir taisnība. Kad noskatos, ko dāņi paši ir no tā scenārija uztaisījuši, man nepatīk. Bet brīdī, kad to pārtulko, lokalizē, tu pēkšņi saproti, par ko viņi runā. Tas, protams, ir aizdomīgi, ja režisors pats ir sajūsmā par to, ko dara, bet es tāds esmu.

– Vari atklāt, kas būs tie trīs džeki?

– Jā. Juris Kaukulis būs mūziķis. Datoriķis, kas sastrīdējies ar sievu, aizgājis no viņas – Imants Strads. Un trešais – Ainārs Ančevskis, dzīves noguris vīrietis, kuram arī ir krīze ar sievu.

– Vari atzīties, kura no problēmiņām tev bija pazīstama?

– Tā varbūt nav problēma, bet pāris tekstu. Džeki viens otram saka – vai nekad neesi domājis, ka uz klases salidojumu jāiet, lai varētu nokniebt meiteni, ko skolā nedabūji? Un tu taču arī aizej uz klases salidojumu, skaties un domā – kā es šito gribēju, kā man šitā patika.

– Tu ej uz salidojumiem 5. vidusskolā?

– Esmu bijis.

– Kad pēdējoreiz?

– Pirms pieciem gadiem. Bet man nav orgasma no tiem. Visi ierodas – kā tev, kā tev? Diez vai kādam interesē, kā otram iet, ko viņš dara. Es laikam nesaprotu, kas tas ir. Tas ir kā iekāpt upē, kur kādreiz esi stāvējis. Nav iespējams. Saka, veca mīlestība nerūs, bet es tādai frāzei neticu. Neesmu novērojis. Tu nevari vairs tajā iekāpt.

– Tajās attiecībās, sajūtās?

– Nē. Viss ir mainījies. Tu esi cits cilvēks.

Es sekundes ķeru

– Kādreiz teici, ka precēšanās ir laimes spēle un loterija. Tu joprojām tā domā?

– Protams.

– Tad tev divreiz paveicās?

– Jā. Bet tā ir loterija. Simtprocentīgi. Pats šausmīgākais ir tas, ka skatos Dainas meitu klasēs – no vecākiem nav neviena, kas nav šķīries.

– Tu nekad neesi gribējis šķirties?

– Nē. Es nesaprotu, kas tas tāds ir.

– Ko tu dari, kad nav forši? Pienāk taču cilvēkiem laulībā tādi brīži. Jūs ar Ivetu 20 gadu nodzīvojāt.

– Un vienreiz sastrīdējāmies.

– Un arī tad negribējāt šķirties…

– Nekad. Aiziet pa kreisi – tas ir cits jautājums. Jo apkārt ir tie vilinājumi, un tu esi tikai vīrietis.

– Tu droši vien esi lenkts un lenkts – tiešāk vai netiešāk…

– Netiešāk. Bieži vien esmu bijis par dumju, lai saprastu, ka tā ir lenkšana.

– Droši vien arī tavs krēsls likās simpātisks. Un pašapziņa.

– Jā… Un arī tad ieslēdzas pašaizsardzība. Mācēju izlikties par idiotu. Ļoti labi turklāt.

– Tu māki nebūt arī greizsirdīgs?

– Nē, esmu šausmīgi greizsirdīgs. Es tā nemāku – būt negreizsirdīgs.

– Arī tagad?

– Protams. Nu, tavs cilvēks… kā tad nebūt?

– Un ko tu dari?

– Tēloju, ka neesmu greizsirdīgs (smejas). Ka man it kā nesāp. Liekas, tas ir vienīgais, kas atliek. Bet īstenībā greizsirdības sajūta ir tāda baigi foršā, patīkama kņudoņa.

– Mazliet izsit no ikdienas?

– Garšīga, jā. Man liekas, ja cilvēks vispār nav greizsirdīgs, tas ir aizdomīgi. Vai nu viņš melo, vai viņam tas otrs vispār neinteresē. Ar kādu citu parunāji, nepaskatījies laikā… Ir tūkstošiem variantu.

– Tu esi diezgan jūtīgs?

– Protams. Es esmu ārkārtīgi! Arhi-jūtīgs. Es sekundes ķeru. Es redzu vienkārši. Un tas palīdz manā darbā.

– Tas pieder pie radošā organisma?

– Pie vērošanas. Kādreiz teicu, ka kinorežiju uzskatu par matemātiku. Tas ir baigi interesanti – kas ir cilvēks? Dators. Kādreiz ne tā paskatījās. Pietiekami ātri nepaskatījās? Nodrebēja? Tajā ir kāds algoritms. Saprotu – kaut kas nav tīrs, viņš melo. Arī zālē skatītājs tiek emocionāli programmēts. Ir smalks aprēķins, cik ilgi cilvēks smaidīs, cik smiesies, kur raudās, kur viņam riktīgi iedos pa bieti. Kā Klases salidojumā – galvenais varonis jau pašā sākumā tiek izčakarēts, un skatītājs spiedz no sajūsmas, līdz rodas līdzpārdzīvojums. Nu, kur vēl trakāk. Vīrieši virs 40 gandrīz katrs trešais esot ar hemoroīdiem – lūk, tas ir dāņu humors. Cits nevar aiziet uz auglības klīniku, un draugi iet kopā ar viņu – baigi interesanti. Un to tu izrunā no ekrāna.

– Gandrīz vai sociāls projekts.

– Pilnīgi. Un tas ir visiedarbīgākais. Tā bija arī ar Svingeriem. Tkai viens vai divi uzdrošinājās pateikt – kaut kāda morāle tur ir. Ne tikai tingeltangels. Ja vīrietis piedāvā sievai aiziet nokniebties, tātad nemīl? Cilvēks grib pieredzēt to, ko pats neizdzīvo, grib padomāt, kā būtu, ja būtu. Un Klases salidojums būs tieši tāds. Tur iekšā ir – pa visām šaibām.