Jāņa Jurkāna mīļotā sieviete Linda: "Aiziet no ģimenes un no mājām ir smagi"

Linda ar bijušo politiķi Jāni Jurkānu jau vairākus gadus dzīvo prom no Rīgas, Salacgrīvas pusē. Pašā jūras krastā ir māja, kas jākurina ar malku, tur ir dīķis un ļoti skaista daba, mežā – meža zvēri, mājās – desmit kaķi un divi suņi. Pāris turp pārcēlās pēc lielā likteņa pagrieziena, kad Linda atstāja komfortablu dzīvi Mežaparkā, bet Jānis aizgāja no glauniem apartamentiem Raiņa bulvārī. Tagad Linda gūst arī profesionālu piepildījumu, strādājot par skolotāju. „Visas medaļas par maniem pēdējo gadu lēmumiem ir pelnījis Jānis, viņš ir mans stiprais plecs,” saka Linda.

„Ir trīs dzīvē būtiski lēmumi, kuri, kā man šķiet, prasījuši no manis īpaši daudz drosmes un izlēmības,” žurnālam Kas Jauns saka Linda Apse.

„Lēmumu pieņemšana bieži saistās ar bailēm un nedrošumu. Bet, izejot caur bailēm un šaubām līdz lēmumam, tu esi kļuvis par citādu cilvēku. Tu it kā sāc dzīvot stāvu augstāk. Protams, ka augstāk ne vienmēr ir droši, jo katrā stāvā savi izaicinājumi. Bet iešana caur bailēm mani vienmēr tikai stiprinājusi, devusi spēku kāpt aizvien augstāk. Manos augstumos lifti nestrādā – jākāpj pakāpiens pēc pakāpiena. Un tad nāk pārvarēšanas prieks – prieks par sevi, prieks par jaunu augstumu,” tā Linda.

Drosme rokrokā ar godkāri

„Vispirms bija lēmums iestāties Kembridžas Universitātē un braukt turp mācīties. Man bija jau 28 gadi un ģimene. Divi bērni un vīrs. Neviens man to neieteica darīt, neviens mani nebīdīja. Man šķita, ka man vajadzētu mācīties kaut kur, kur mani burtiski izpurina no panckām ārā. Man laikam pietrūka intelektuālu izaicinājumu šeit, Latvijā, tāpēc alku pēc kaut kā sarežģītāka. Studēju valodniecību. Var jau būt, ka tā arī ir godkāre – pierādīt sev, ka varu. Bet kas tur slikts?

Jā, tuvākie ģimenes cilvēki mani šajā lēmumā atbalstīja, taču bija arī draudzenes, kuras jautāja, vai patiešām atstāšu vīru un bērnus un došos studēt. Tā vietā, lai apsveiktu mani, ka esmu tikusi vienā no pasaulē labākajām augstskolām... Pirmajā gadā nedabūju stipendiju. Bet neatmetu ar roku. Pēc gada Kembridža sadarbībā ar citām sponsororganizācijām piešķīra man visu nepieciešamo naudu mācībām. Uzskatu, ka nedrīkst atmest ar roku, ja pirmajā piegājienā iecerētais neizdodas! Jābūt pacietīgam. Pēc atgriešanās no Kembridžas daudzus gadus strādāju par pasniedzēju Latvijas Universitātē. Man tas viss ļoti patika. Kembridžas gadījumā mana drosme vainagojās ar ļoti augstvērtīgu izglītību,” saka Linda.

„Vissarežģītāk ir kaut ko mainīt personīgajā dzīvē”

„Otrs drosmīgais lēmums bija mana drosme noticēt un uzticēties Jānim un mainīt savus ģimenes izkārtojumus. Arī, lai uzticētos, vajadzīga drosme. Man nebija garantiju, ka mūsu attiecības izveidosies tik brīnišķīgas, kādas tās ir. Protams, ka ir kaut kādas intuitīvas nojausmas. Cerības. Bet cerības taču var būt arī mānīgas. Cilvēki mēdz iztēloties vēlamo par esošo. Man paveicās.

Esmu Jānim neizsakāmi pateicīga par to, ka viņš izvēlējās būt ar mani un ka mēs varam dzīvot šajā pasakainajā vietā meža vidū, jūras krastā, kuru viņš ir tik gaumīgi izveidojis. Mans pienākums ir visu šo kopt un, cik iespējams, darīt vēl skaistāku. Attiecības ar Jāni man ir devušas iespēju veidot ļoti īpašas mājas – šī vieta pati par sevi ir unikāla. Svarīgi to nesabojāt, bet gaumīgi pilnveidot.

Protams, ka aiziet no attiecībām, no mājām, no ģimenes ir sarežģīti. To var saprast vien tie, kas ir uzdrošinājušies. Manuprāt, kaut ko mainīt savā personīgajā dzīvē ir vissarežģītākais, ko kāds var izvēlēties darīt. Nav taču scenārija, kā tas notiks. Tu saproti tikai to, ka būs jauni izaicinājumi. Bet tu esi izlēmis, ka gribi dzīvot citādāk...

Un vēl grūtāk ir tad, ja tas cilvēks, no kura aizej, neko sliktu tev nav nodarījis. Tu vienkārši kādā brīdī tajos izkārtojumos sajūties iesprostots. Problēma jau nav tajā otrā cilvēkā, bet tavā būtībā, kurai neder rutīna. Man allaž ir bijuši vajadzīgi izaicinājumi. Aizejot no vīra, nācās atteikties no komforta. No dzīves skaistajā Mežaparkā, kur visa kā mums pietika. Arī bērni mācījās labās skolās. Pēterim piederēja zobārstniecības klīnika, un es daudzus gadus biju arī viņa labā roka biznesā. Par materiālo nodrošinājumu savā dzīvē varēju nesūdzēties.”

„Podziņ, būs labi,” teica Jānis

„Kad attiecības ar Jāni mūs pārcēla citā vietā, kad biju atstājusi savu dzīvesvietu Mežaparkā, aizgājusi no darba, bija nepieciešama liela drosme, lai sāktu visu no nulles. Mūsu attiecības mūs ielika šajā vietā – dzīvē ārpus komforta. Kad Jānis aizgāja no dzīvesvietas Raiņa bulvārī, vienīgā iespēja, kur dzīvot, bija viņam piederošā vasarnīca pie jūras, netālu no Salacgrīvas. Taču tā nebija ziemas māja.

Jānis jautāja: „Kā mēs dzīvosim?” Jo tas bija viņa vienīgais īpašums. Es viņam atbildēju: „Kāpēc mēs nevaram te palikt un ziemu pārlaist?” Bet Jānis bija noraizējies par mani, jo reāli jau saprata, ka piejūras vasarnīcā, kurā nav krāsns, palikt ziemā nav īsti prātīgi. Un viņš man jautāja: „Podziņ, vai tev nebūs auksti?”

Nolēmām vienu ziemu pārlaist vasarnīcā. Atminos kādu dienu, kad auksto laiku pārvērtu ikdienā kā jautru joku. Ārā ir pārdesmit grādu aukstums, jūra šalc, bet vasarnīcā auksti... Es ietinos aitādas halātā un plikām kājām, smiedamās gāju pēc malkas. Es smējos un domāju, kur gan esmu sevi iemetusi... Protams, par savu esību tur es tās visas medaļas dotu Jānim, jo ir daudz citādāk uztvert šos dzīves straujos pagriezienus, ja ir stiprs plecs aiz manis. Viņš allaž mani ir mierinājis un licis justies drošai. „Podziņ, būs labi,” vienmēr teica Jānis.

Ziemu pārcietuši kopā Jāņa vasarnīcā, mēs pavasari sagaidījām ar lielām cerībām un ticību, ka tomēr paliksim uz dzīvi šeit un vasarnīcu pielāgosim arī ziemas apstākļiem. Tā vide, kāda ir šeit, ir ļoti īpaša. Pavasarī daba modās. Ziedēja ziedi, čivināja putni, un sākās īsta rosība. Tagad mums ar Jāni ir vesela saimniecība. Desmit kaķi, kuri ir izglābti no drošas nāves. Ir arī divi suņi. Par garlaicību nav jāsūdzas, jo mājā darāmā allaž ir pietiekami.

Lauku labumus gan mēs neaudzējam, jo visu varam iegādāties no vietējiem iedzīvotājiem. Ir reizes, kad gribas pabūt sabiedrībā, tad ar Jāni sapucējamies un kaut kur aizbraucam – uz pilsētu vai ciemos. Mans dzīves sapnis vienmēr bijis dzīvot pie dabas. Es vienmēr esmu jutusies, ka esmu „dabas bērns”. Jau kopš bērnības. Mani vienmēr nomākusi lielpilsētu kņada, burzma, skaļi cilvēki. Nu es esmu iemācījusies respektēt klusumu un to saprast.”

„Būt par skolotāju – tas ir mans Elements”

„Un tad ir mans trešais lielais izaicinājums – lēmums strādāt Salacgrīvas vidusskolā par skolotāju. Pagājušā gada Ziemassvētkos es pabeidzu rediģēt Vladlena Dozorceva grāmatu Citāds Jurkāns. Sēdēju un mēģināju saprast, kā es jūtos un ko es jūtu. Meditēju šeit, meža vidū, sveču gaismā. Jūra šalc, snieg, kluss, tukšs.

Tukšums un klusums ir perfekts; tas palīdz atslēgt prātu. Un es izdomāju, sapratu, ka gribu strādāt skolā ar bērniem. Līdz šim biju strādājusi tikai ar studentiem universitātē, taču man šķita, ka mācīt bērnus varētu būt kaut kas ļoti, ļoti jēgpilns. Šī pārliecība vienkārši atnāca. Tāda spēcīga, iekšēja jušana.

Salacgrīvā meklēja latviešu valodas skolotāju, es pieteicos. Esmu ļoti pateicīga skolas direktorei Sanitai, ka man deva iespēju strādāt. Salacgrīvas skola ir manas otrās mājas – bērni ir burvīgi, skolotāji pašaizliedzīgi un mīļi. Tur ir viss, kam skolā jābūt. Vienmēr esmu jutusi, ka būt par skolotāju ir mans Elements. Es zināju, ka man ir šī kvalifikācija un tā jāattīsta visā dzīves garumā.

Sākumā to darīju universitātē, tad Kembridžā, pēc tam – rakstot doktora disertāciju, un tikai tad kļuvu pārliecināta skolotāja. Ar šo pārliecību es aizgāju strādāt ar bērniem. Bez šīs pārliecības strādāt par skolotāju ir noziegums.

Viens no galvenajiem skolotāja uzdevumiem ir uzminēt katru bērnu, palīdzēt viņam saglabāt bērnišķīgo prieku, radīt prieku mācīties, prieku un motivāciju meklēt savu Elementu. Palīdzēt bērnam atrast viņa Elementu ir gan vecāku, gan skolotāju virsuzdevums. Kad mēs sakām – viņš ir savā Elementā, piemēram, Garanča uz Operas skatuves vai Balderis hokeja laukumā –, mums ir sajūta, ka viņš ir tik ļoti savā vietā.

Tagad esmu arī piektās klases audzinātāja, kas ir vēl dubulta atbildība par katru klasē esošo bērnu. Nenoliegšu, man ļoti sāp sirds par skolotāju zemo atalgojumu Latvijā. Bēdīgi un nožēlojami. Es varu atļauties skolā strādāt tikai tāpēc, ka mums ir papildu ienākumi.”

Visa pamatā drosme un dzīvesprieks

„Es nepārspīlētu, ja teiktu, ka gandrīz ik dienas man jābūt drosmīgai, jo bez drosmes nevar uzņemties atbildību. Un skolā atbildības uzņemšanās, lēmumu pieņemšana, dažādu neordināru situāciju risināšana ir ikdiena. Neviena grāmata nevar paredzēt visas tās situācijas, visus tos intelektuālos izaicinājumus un drosmi reaģēt ātri un pēc iespējas gudrāk un saudzīgāk, kā to prasa darbs ar bērniem.

Vēl, es domāju, drosmes sastāvdaļa ir arī prieks. Dzīvesprieks. Dzīvotgriba. Prieks ir kā degviela drosmei. Ir taču neiespējami spert kādus izšķirošus soļus, ja neesi pārliecināts par savu izvēli. Domāju, ka mēs, paši to neapzinādamies, bieži vien nokaujam bērnos drosmi un radošo potenciālu.

Piemēram, ja mēs bērnu kauninām par to, ka viņš tekstā nav salicis vajadzīgos komatus, bet citādi teksts ir radošs, interesants, intelektuāli drosmīgs, mēs panākam, ka bērns sāks rakstīt pareizos tekstus – īsos teikumos, bez dumpīgām, bet interesantām domām –, lai tik nekļūdītos. Kauns taču pazemo!

Es savējiem saku – es jums likšu zemāku atzīmi, ja redzēšu, ka esat uzrakstījuši gramatiski pareizi, taču primitīvi, turpretim likšu augstāku atzīmi, kaut būs komatu un citas kļūdas, bet redzēšu, ka esat mēģinājuši būt radoši – paši radīt metaforas, salīdzinājumus, interesantas teikumu konstrukcijas. Komati ir tehniskas detaļas, kuras var viegli iemācīties, bet drosme būt radošam ir kaut kas, ko iemācīties nevar. Tas visos mūsos ir kopš dzimšanas, to vienkārši nedrīkst iznīcināt.”