Karjeras maiņa, Itālija un kaislīga mīlestība. Antas Jankovskas iedvesmojošais dzīvesstāsts

Par tevi var teikt – ja Dievs aizver durvis, atver logu.

Man pašai tas liekas sirreāli. Skatoties fotogrāfijas, video ierakstus, apzinos, ka tas ir noticis ar mani, bet saslēgt, ka tiešām dejoju... nevaru. Šķiet, ka tās ir divas dzīves, nevis – ka dzīvota viena. Dīvaini.

Kas īsti notika?

Bija smagas veselības problēmas, sākās kaulu deformācija pēdās, ļoti sāpīga. Toreiz biju tik jauna... Varbūt necīnījos līdz galam, varbūt vajadzēja iet pie īpašiem dakteriem, bet... Tā ir tik smaga profesija, sāp pat tad, ja viss ir kārtībā.

Sāpīga profesija?

Jā! Nepārtraukti kaut kas tiek pamežģīts, pastiepts, sāp katru dienu. Ja vēl pievienojas citas sāpes, kļūst nepanesami. Pēdas baletdejotājam ir viss – tās ir kā atsperes. Stāvi uz puantēm, lec... Pēc horoskopa esmu Zivis, tām pēdas ir vājā vieta.

Protams, nepadevos uzreiz, veselu gadu man kaulā taisīja šausmīgi sāpīgas sprices, es kliedzu trešajā oktāvā. Katru dienu dzēru pretsāpju zāles, lai varētu izkāpt no gultas. Kaut ko baletam var upurēt, bet dzīvot tikai uz zālēm – nu nē! Bija pats karjeras sākums, sapratu, ka negribu būt 32. gulbis aizkulisēs, es tomēr varēju daudz vairāk.

Kad slimība piespieda pie zemes, vairs tik laba nebiju. No formas jau iziet nepārtraukti, bet, ja nevari to uzdzīt atpakaļ, jo visu laiku sāp... Pirmkārt, tas apnīk priekšniecībai, otrkārt, pašai tas ir liels stress. Aivars Leimanis pret mani bija ļoti labs, atlūgumu neparakstīja vairākas dienas. Šim lēmumam es gatavojos gadu, nevienam neteicu, visi bija šokā. No pasaules, kurā bija savs mikroklimats, ienācu nezināmajā.

Baletdejotājiem pat tusiņi notiek savā starpā, tāpēc rodas daudz ģimeņu, jo grūti atrast cilvēku ārpus vides, kurā jau kopš bērnības esi dzīvojis kā siltumnīcā.

Pirmajā brīdī bija šoks. Aizgāju strādāt par viesmīli. Mani paņēma bez pieredzes. Protams, neko nezināju par dzērieniem, ne – kā tos nest, ne – kā pasniegt, palīdzēja aktiermeistarība. Ja nezināju kādu kokteili, sirsnīgi atvainojos: “Varbūt jūs varētu pateikt, kas tas ir, es vēl mācos...”

Ja esi atvērts, cilvēki nedusmojas. Taču savā veidā tā bija brutāla vide, kam īsti nebiju gatava. Daži kolēģi mazliet ņirgājās par manu pagātni, par to, ka biju balerīna. Tagad es zinātu, kā ar viņiem runāt, bet tolaik ļoti pārdzīvoju. Protams, bija arī labi kolēģi. Pamazām sāku apbružāties īstajā dzīvē.

Bet tevi nepameta doma par skatuvi?

Kad aizgāju no teātra, izrādījās, ka varu dzīvot arī bez baleta – nekas nesāp, cik labi! Bet – jā, tad sapratu, ka bez skatuves tomēr nevaru. Pa teātri dzīvojos kopš divu gadu vecuma, abi vecāki dziedāja Operas korī. Visu laiku – balets un opera, balets un opera. Tēvs pēc izrādes piestrādāja par kostīmu nesēju, noliktavas telpā bija mana valstība. Vēl tagad atmiņā ir sviedru un grima smarža...

 Putekļi, piesūkušies ar prožektoru versmi...?

Jā! Skatuves karstums aiziet līdzi kostīmiem. Nevarēju izdomāt, kas man patīk labāk – balerīnu pačkas vai operas solistu kostīmi. No bērnības dejoju Uguntiņā, tad aizgāju uz baletskolu.

Strādājot viesmīles darbu, tevī brieda sajūta, ka jāmācās par operdziedātāju?

Šķita, ka ir taču jāmēģina; ja nemēģināšu – nekad neuzzināšu! Nevarēju iedomāties sevi sēžam birojā, vajadzēja kaut ko radošu. Operas mīlestība man sekojusi visu mūžu. Kritu visiem uz nerviem, jo vienmēr kaut ko gaudoju. Draudzene atceras, kā dziedāju Traviatu (smejas).

Tev bija drosme iet uz Mediņiem, kaut bija pāri 20, kad citi jau beidz skolu.

Man bija divdesmit viens.

Balss ir nobriedusi.

Arī smadzenes. Jāsaka paldies skolotājai Kozlovai, kura direktoram teica: “Šī meitene jāņem, tur ir mākslinieks.” Lielas potences manā balsī nebija, gala vārdu teica Ludmila Brauna, kura ir izaudzinājusi Elgu Brahmani, Sonoru Vaici, Ingu Kalnu, Kristīni Zadovsku... Viņai bija čujs, ka būs. Viņa bija ļoti nešpetna – varēja pateikt tā, ka zāle neaug.

Bet baletā visi ar mums tā darījās, no Valentīna Bļinova varēja dzirdēt: “Devočka, podņimi čolku, na lbu napisano dura...” Varbūt cits būtu nobijies, bet man Ludmilas Braunas attieksme likās pareiza. Viņai kaut kas manī patika, teica, ka vajagot dziedāt. Tā es sāku, pēc tam nāca Itālija... Tā kā mani senči nāk no turienes, Itālija bija kā sapnis. Liktenis mani aizveda uz Parmu, kur jau studēja Marina Rebeka un Valdis Jansons, pēc tam arī Jūlija Karakorska. Valdis aizveda mani pie savas skolotājas, kur arī paliku. Liekas, ka Itālija operdziedātājiem ir apsolītā zeme, bet tā gluži nav.

Tev bija jāmaksā par studijām, un arī dzīvošana nebija lēta?

Latvijā dabūju studējošā kredītu, tas bija mans iztikas avots. Vecāki bija pensionāri, naudas tik, cik izdzīvot pašiem. Jūlija mani iekārtoja kādā golfa klubā par viesmīli. Tas bija diezgan šausmīgi – kāds ātri kaut ko nober, nedod dievs, nesaprast! Visu laiku skrēju pie viena bulgāru puiša: “Man teica to un to, ko tas nozīmē?!” Valodu iemācījos ļoti ātri.

Pati vai gāji kursos?

Visas nodarbības notika itāļu valodā, kursiem nebija laika. Vienu brīdi dienas beigās sāpēja galva, bet ātri iemācījos. Pēc tam kādu laiciņu strādāju slimnīcā. Mans uzdevums bija iztīrīt telpas, atnest pacientiem ēst, savākt ēdienu. Es gan viņus necilāju un pamperus nemainīju, tā bija sanatorijas tipa iestāde. Vienā stāvā bija cilvēki ar alkoholisma problēmām, otrā – anorektiķes, trešajā – garīgi atpalikuši cilvēki, ceturtajā – veci cilvēki ar demenci vai tādi, kas vecumdienās palikuši bez dzīvesvietas.

Plašs kontingents...

Man bija stāvs ar alkoholiķiem, bet, ja viņi ir skaidrā un lieto zāles, tad ir pilnīgi normāli cilvēki. Vakara maiņas laikā bija jāiztīra visi četri stāvi – 15 minūtes katram. Nācās iziet cauri visiem stāviem, redzēju daudz, bet pierod jau pie visa. Pirmās divas dienas bija, kā bija, vēlāk radās dziļa empātija. Dziedāju visādas dziesmas, viņiem šausmīgi patika. Kad gāju prom, bija nelaimīgi.

Tu Parmas konservatoriju beidzi ar izcilību un tiki pie sava mazā, romantiskā itāļu dzīvoklīša?

Sākumā dalīju dzīvokli ar citiem cilvēkiem. Kad iepazinos ar Džuzepi, viņš mani savāca pie sevis.

Esot lencis diezgan ilgi...

Es negribēju nevienu itāli. Manī bija šausmīga nepatika...

Tev bija savs priekšstats par itāļu vīriešiem?

Jā, izveidojies jau Latvijā. Strādājot par viesmīli, nācās ar viņiem saskarties ne tajā labākajā nozīmē. Man visi itāļi šķita lieli lencēji, nepastāvīgi un tukši. Tādu es negribēju. Biju pārsteigta, ka ir arī citādāki. Īsts, labs itāļu vīrietis ir ārkārtīgi ģimenisks un ar lielu cieņu izturas pret sievieti.

Visi nav donžuāni?

Absolūti nē! Viņi ir ļoti uzticīgi. Jā, greizsirdīgi, emocionāli, bet to, kas ir ģimene, izjūt līdz pēdējam. Ja esam kopā, tad arī esam. Pēc darba nesēžam katrs savā istabā, nebakstām telefonus, bet darām visu kopā.

Kopā arī gatavojat ēst?

Gatavoju vai nu es, vai viņš. Man nepatīk, ka traucē. Reiz gan Džuzepe izlūdzās: “Vai nevaru tev palīdzēt...?” Džuzepem izdodas izcila pasta ar garnelēm un rukolu, arī zivis un krabji. Es dievinu mīdijas! Viņš tik garšīgi māk sasautēt ar ķiplociņu, pētersīlīti, citroniņu, pipariem...

Tu arī gatavo itāļu ēdienus?

Jā. Man labi padodas risoto, pastas, sacepumi. Ziemā vāru latviešu zupas, cepu kotletes. Vienīgi šķovēti kāposti Džuzepem nepatīk. Kurzemes skābputru neesmu pat piedāvājusi. Tas ir tik specifisks ēdiens, ka negaršo pat katram latvietim, ja nav to ēdis kopš bērnības. Liekas kā traukūdens, kurā kaut kas peld. Mans tēvs ir no Alsungas, es skābputru esmu ēdusi kopš bērnības, un man tiešām ļoti garšo.

Alsungā bija tavi lauki?

Nu, es jau esmu suitene!

Māki viņu dziedāšanu?

Nē, bet mūsu kāzās bija suiti, riktīgi mičoja, iesvētīja pīlādžu zariem. Laulājāmies Doma baznīcā, tā ir mana draudze. Džuzepes viesi apskatīja Rīgu, pēc tam braucām uz Smuku muižu pie Saldus.

Kad augi, tika runāts par itāļu senčiem?

Jā, tēvs bieži stāstīja. Man kā bērnam bija trauma – izvelk milzīgu albumu ar daudzām bildēm, kurās nevienu nepazīsti, un tev stāsta: “Tas ir Mīzeņu Antons, tur Spuļģu Anna...” Tēvam par Alsungu ir ļoti dzīvas atmiņas. Ir tāda grāmata Balandnieki ar suitu villaini virsū. Balanda ir neliela īsto suitu dzīvesvieta ar vairākām mājām, arī mūsu Cērpiem.

Tā vienmēr bijusi liela mūziķu māja, visi svētdienu vakaros nāca dziedāt un dejot, spēlēja instrumentus. Kad, sēžot Cērpos, sāku to grāmatu lasīt, sapratu tēva nostalģiju. Tagad tur viss ir izmiris, bet man acu priekšā ir kalns, kur vakaros sanāca cilvēki, kad sagruvusī kūts vēl bija vesela...

Kā itāļu senči nonāca Alsungā?

To mēs nezinām, bet par itāļiem ir ieraksts baznīcas grāmatā. Agrāk domāju, ka cērps ir kā krūmiņš, bet tas ir no itāļu uzvārda Cerpini. Tālāk laikam būtu jāmeklē Vatikānā...

Tu savu Džuzepi satiki teātrī?

Nē. Bārā pie konservatorijas, kur parasti pusdienojām, strādāja lietuviete Inga, kura Džuzepi pazina jau vairākus gadus. Reiz Inga teica: “Vakarā atnāks mans draugs salabot ledusskapi.” Palīdzēju kaut ko kārtot, kad iezvanījās durvju zvaniņš. Pirmais, ko ieraudzīja Džuzepe, bija divas zaļas acis, kas dusmīgi lūr caur stiklu. Jā, viņam tas bija no pirmā acu skata, man ne. Tikai pamazām sapratu, ka tas ir tas cilvēks...

Kad mani vecāki pirmoreiz atbrauca uz Itāliju, Džuzepe gribēja mūs pavadīt; toreiz nesapratu, kāpēc. Pēc vairākiem mēnešiem Muzeju naktī palikām divatā, izrunājāmies, un pēc pāris dienām viņš atsūtīja romantisku īsziņu. Biju koncentrējusies uz studijām, likās, ka ar cilvēku ārpus manas profesijas būs grūti – viņš traucēs, novirzīs no mērķa, tāpēc kādu laiku pretojos. Beidzot Džuzepe sadūšojās un uzaicināja mani vakariņās.

Manai draudzenei Ļenai Saveljevai, kura mācījās Milānas konservatorijā, tovakar bija solo koncerts baznīcā. Braucot no vakariņām, par to ieminējos, un Džuzepe prasīja: “Vai gribi tur būt? Braucam!” Cilvēks manis dēļ bija gatavs mērot 800 kilometru.

Tevi pārliecina darbi?

Jā, pēc pieredzes zinu – vārdi ir vārdi, ir, kas solīto pilda, un ir, kas nepilda. Vispirms izdarīt, manuprāt, ir ļoti skaisti! Paraudzījos uz viņu no cita skatu punkta. Atpakaļ bijām trijos naktī, visu ceļu mašīnā biju gulējusi, bet viņš, nabadziņš, tikai stūrēja.

Vai itāļiem opermūzika ir asinīs? Džuzepe ir elektroinženieris...

Jā, Džuzepe ir tālu no tā. Bet viņa tēvs mīlēja operu, mājās bija daudz disku, viņi klausījās. Domāju, viņa ģimene būtu daudz lielāki opermīļi, ja tajā laikā tas būtu iespējams. Džuzepe auga ļoti nabadzīgā ģimenē. Bija pēckara laiks, māte spāniete, četri dēli, tēvam, jaunam esot, nelaimes gadījumā darbā nogrieza roku.

Protams, Džuzepem kā vecākajam dēlam kopš četrpadsmit gadu vecuma nācās strādāt. Tas ieaudzina atbildību. Domāju, viņam nebija laika tādām lietām. Opera bija privileģēts pasākums, ne visi mazā ciematiņā varēja to atļauties. Arī grāmatas viņam bērnībā netika lasītas priekšā. Es ar literatūru tiku apkrauta. Neraugoties uz to, cilvēks dzīves laikā ir uzsūcis inteliģenci un dzīves gudrību.

Tevi netraucē, ka nevarat runāt par augsto mākslu?

Nu jau varam. Džuzepe labi zina, kas ir mana profesija, bijis klāt mēģinājumos, saprot, ka tas nav hobijs, bet smags, stresa pilns darbs. Viņš sācis saprast, kad mani jāliek mierā, kad jāpasaka labs vārds. Rīgā esmu viņu vedusi uz baleta, operas izrādēm, arī Itālijā apmeklējam teātri. Patiesībā ir labi, ka nerunājam tikai par to, brīžiem ir par daudz. Cilvēks ar reālu skatījumu mani, mākslinieci, normāli noliek uz zemes: “Ei, hallo, te ir cilvēki, atslābsti, nomierinies!”

Džuzepe tevi bildināja diezgan ātri. Viņš bija noticējis attiecībām, bet tu vēl īsti ne?

Man vajadzēja laiku, lai saprastu un pārliecinātos. Nezinu, no kurienes man tas, bet attiecībās esmu ļoti uzmanīga. Kaut gan dziļu vilšanos nav bijis, jau laikus nodrošinos, lai man nenodarītu pāri.

Pašsaglabāšanās instinkts?

Jā... Pa šiem desmit gadiem daudz kam esam izgājuši cauri, arī ļoti sāpīgiem brīžiem. Džuzepem bija smagas veselības problēmas. Šis gads pēc kāzām mums bija kā pārbaude, jo manai mammītei un Džuzepes tēvam bija slikti ar veselību. Ļoti bieži esam šķirti, Džuzepe daudz strādā ārzemēs, montē itāļu iekārtas tomātu, apelsīnu fabrikās Kenijā, Ķīnā, Grieķijā, Spānijā, pat Dienvidamerikā.

Kā jums izdodas saglabāt attiecības, ja esat kopā tikai pāris mēnešu gadā?

Pat nezinu... tas ir reāls darbs. Nevar atslābt, jālaista kā puķe.

Galvenais – runāt. Un daudz. Es ienīstu skaipu (smejas). Un arī vatsapu nevaru ciest. Ja pārtrūkst saruna, nevar dzirdēt... Kāpēc ir grūti noturēt attiecības pa gabalu – tev bijusi tava diena, viņam – sava, emocijas gājušas augšā, lejā. Ne vienmēr brīdī, kad viņš grib runāties, es varu. Vai otrādi – es vēlos, bet viņš: “Ko tu gribi?!”

Un tu to izjūti kā apvainojumu…

Personīgi! Un viņš arī. Tad tu esi ar savu aizvainojumu, viņš – ar savu. Nevar tikt pāri, tas veļas un veļas... Bet mēs esam tik gudri, ka neļaujam tam samilzt. Mēs runājam.

Attiecībās dialogs ir vienīgais, kas spēj glābt. Citādi aiza aug un aug, un beigās pat dialogs vairs nelīdz, jo tik daudz nevar izrunāt. Tāpēc mēs diskutējam nepārtraukti. Strīdamies. Pa šo laiku ir izšķīrušies kādi seši mūsu kaimiņi. Nekad neesam dzirdējuši, ka viņi bļaustītos, te pēkšņi man saka: “Tu zini, ka tie un tie izšķīrās?...”

Mēs ar Džuzepi... Nezinu, kā kaimiņi mūs pacieš, jo dzird mūs strīdamies nepārtraukti. Esmu gājusi prom ar čemodāniem vismaz reizes divdesmit. Ir gājis ļoti karsti. Un tad pēkšņi paziņojām, ka precamies – pēc desmit gadiem! Manuprāt, ir svarīgi, ka attiecības ir dzīvas. Kad mēs strīdamies, tad strīdamies! Tā kā mājai ir plānas sienas, izbraucam ar mašīnu izkliegties.

Kukurūzas laukā strīdēties?

Jā! Bļaujam viens uz otru. Uzskatu, ka tas jādara. Tas ir cilvēcīgi. Nevar to visu turēt iekšā, tad rodas slimība. Esmu ļoti emocionāla. Viņš arī, turklāt – Lauva pēc horoskopa, turas, turas, bet, kad aiziet... Diskusija var būt ļoti nepatīkama, bet tam jātiek cauri.

Mēs vienmēr nonākam līdz kompromisam, saprotam, ka mīlam viens otru un gribam būt kopā. Tad apsolām mainīties, jo gribam augt. Ne vienmēr izdodas, nav viegli otram pateikt: “Piedod!” Tad jānoliek savs ego, pa šiem gadiem esmu to iemācījusies. Tomēr tas joprojām nav viegli, viņam – vēl mazāk. Tā mēs dzīvojam...

Džuzepe ir audzis patriarhālā ģimenē. Viņa trīs brāļu sievas ir īstas mājsaimnieces. Tu nejuti spiedienu no Džuzepes vai ģimenes puses, ka arī tev būtu jāpilda šī loma?

Nevienu brīdi! Domāju, uz mani viņiem citādāk lika paskatīties tas, ka esmu dziedātāja. Neteikšu, ka viņi uzreiz to saprata, jo – kas tas par darbu!? –, tomēr respektēja, ka esmu māksliniece, tāpēc stāvēt pie plīts visu laiku nevaru.

Džuzepem pašam ar to nekad nav bijis problēmu. Zini, es uzreiz saliku prioritātes, strikti un bez žēlastības. Tas bija ļoti pareizi, jo tad vairs nav par ko diskutēt. Ja es nebūtu to izdarījusi attiecību sākumā, vēlāk varētu sākties – kāpēc tu tā...

Un otrs varētu kultivēt ilūzijas, ka gan jau būsi mājas pele – gan jau pāries tā mānija mācīties…

Jā! Varbūt par daudz strikti viņu noliku, tagad esmu pielaidīgāka. Bet toreiz teicu riktīgi – vai nu, vai –, nebūs nekāds traļi vaļi pie plīts. Darīšu, cik un kad varēšu, un nebūs arī tā, ka sēdēšu mājās. Viņš to respektēja. Teicu, ka profesija man ir ļoti svarīga, varbūt ar laiku prioritātes mainīsies, un šobrīd tās tiešām ir pamainījušās. Esmu sapratusi, ka ģimene ir galvenais. Kad notika tas ar mammīti, sajutu, cik labi, ja ir bērni, kas palīdz, rūpējas. Tagad esam precējušies un es tiešām ļoti gribētu bērnu. Mēs pie tā strādājam, bet tik ātri neizdodas, jo tas attālums… (smejas) Es gribu būt laba māte, veltīt bērnam laiku. Džuzepe visu lieliski var izdarīt pats – paēst, bikses atšūt, izmazgāt... Viņš ir ļoti patstāvīgs vīrietis.

Nejūtas aizvainots, ka nemeties ar adatu rokās...?

Absolūti nē, un tas man ļoti patīk. Varu vīru droši atstāt, zinot – kad atkal atgriezīšos, Džuzepe būs tīrs, apģērbts, paēdis, māju un arī manas lietas sakārtojis. Jā, zinu – tas ir pilnīgs kosmoss, nesaprotami...

Mani aizkustināja stāsts par auskariem, kurus viņš salaboja. Katrai meitenei ir mājās lādīte ar saplēstiem...

Jā! Esmu cilvēks, kas dzīvo bardakā. Džuzepe nav pedants, bet viņam patīk kārtība. Un paldies dievam! Citādāk mums mājās būtu kašmars. Man vajag, lai ir tīrs, bet vajadzīgs arī bardaks; es tur visu atrodu. Tiklīdz noliek vietā, neko vairs nevaru atrast. Man visur mētājas auskari, šausmīgi daudz sakrājušies, ir tādi, ko nevalkāju, saplīsuši... Reiz, atbraukusi mājās, atveru lādīti, un tur viss salikts pa krāsām, saplīsušie salaboti. Vai var būt lielāks apliecinājums, ka cilvēks par tevi domā?! Viņš vienu pēcpusdienu ir tam veltījis un visu laiku domājis par mani.

Lai gan ne vienmēr ir viegli... Jā, viņš ir fantastisks cilvēks, bet ar raksturu. Mūsu zīmes ir absolūti nesaderīgas. Lauvas ir ļoti valdonīgi, bet Zivis negrib pakļauties. Tāpēc Lauvas bieži aizvaino Zivis. Tā arī ir.

Vai esi sasniegusi skatuves, par kurām sapņoji, kad sāki mācīties operdziedāšanu?

Droši vien vēl nē. Teikšu godīgi – varbūt sākumā tiešām bija sapnis dziedāt La Scala, bet ar laiku par vienīgo sapni kļuva vienkārši dziedāt. Kad saskaries ar realitāti, cik bezgala sarežģīti tas ir, ar kompromisiem, kādiem nāktos piekrist, lai tiktu lielajā apritē... Tad esi laimīgs, ka vari dziedāt vispār.

Esi bijusi kāda teātra štatā?

Nē. Bet dziedāšana, protams, ir mans darbs. Sākums bija ļoti skaists – mācījos akadēmijā, kas domāta cilvēkiem, kas jau beiguši konservatoriju, kur meistarklases vada režisori, horeogrāfi, un labākie studenti tiek iesaistīti ļoti augsta līmeņa festivālā. Mana debija bija Alfredo Kazellas operā Sieviete čūska – monolītā, lielā uzvedumā ar milzīgu kori, orķestri, slavenā diriģenta Fabio Luīzi vadībā. Ne lielā lomā, bet ar ļoti labiem dziedātājiem. Tas bija liels saviļņojums...

Zini, ir viena epizode, par kuru nevienam neesmu stāstījusi. Domāju, mana dzīve varēja pagriezties pavisam citādāk, es varēju iepeldēt lielos ūdeņos, bet laikam tobrīd vēl nebiju gatava. Plasido Domingo ir teicis – katram dziedātājam ir brīdis, kad veiksme klauvē pie durvīm, un ir svarīgi būt tam gatavam. Uz to brīdi es nebūtu varējusi ne tehniski, ne psiholoģiski izturēt spiedienu, kāds, iespējams, būtu sācies. Varbūt tagad es to spētu...

Palaidi garām kādu piedāvājumu?

Pat ne palaidu... Iespēja man bija, bet es nepratu pareizi uzvesties. Tajos augstumos jāmāk sevi pozicionēt. Tur nevari būt tāda parasta, mīļa, jauka: “Atvainojos, es vēl īsti nemāku, bet būšu cītīga…” Jāatskan skaidram – es varu, es izdarīšu. Tajā mirklī jāiekrampējas. Pat ja neesi gatavs, jāspēlē, ka esi. Kādā noklausīšanās reizē zālē sēdēja ļoti ietekmīgs cilvēks, kurš vēlāk pienāca klāt, bija ļoti ieinteresēts.

Saruna par iespējamiem kopprojektiem notika pie viņa mājās. Tad viņš pazuda, pēc gada mani uzmeklēja viņa menedžeris un gribēja to visu realizēt, bet... Domāju, viņš saprata, ka vēl neesmu gatava. Bet viss nāk tad, kad nāk. Vienmēr saku – tu vari būt labs vai slikts, bet nevari žēloties, ka citi iet garām, tev pašam ir jābūt gatavam. Arī psiholoģiski.

Ir dziedātāji, par kuriem nediskutē. Elīna Garanča, Marina Rebeka – pasaules klase! Bet pasaules elitē ir arī dziedātāji, par kuriem domā – kāpēc viņi tur ir? Bet viņi ir to panākuši – ar uzstājību, pozicionēšanos, darbaspējām, izturību. Prasi sev, kāpēc tur neesi, nevis psiho par to, ka cits tur ir. Protams, talantam jābūt, un, ja tu spīdi, to gaismu nevar nodzēst, bet straumē, kur peld lielie, ir jāmāk būt.

Studējot operdziedāšanu, tu latiņu uzliki augstu. Tad nāca no Operetes fonda priekšlikums – tu spēji pieņemt, iemīlēt arī šo žanru?

Tā nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, teikšu godīgi. Pat ne tāpēc, ka es uzskatītu opereti par zemāku, ne tik cienīgu, bet tāpēc, ka man līdz tam nebija ar to saskares. Priekšstats bija, ka tur tikai vicina kājas.

Bet, kad paskatījos, ka Hannu no Jautrās atraitnes dzied visas pasaules primadonnas, sapratu, ka tas ir kaut kas elitārs. Tā bija arī mana pirmā loma operetē, kuru iemīlēju līdz sirds dziļumiem.

Pateicos režisoram Jānim Kaijakam, kas palīdzēja šo lomu izprast, tā joprojām man ir loma numur viens. 26. septembrī ar Jautro atraitni atklājām Operetes fonda sezonu atjaunotajā VEF Kultūras pilī. Vokāli Hanna prasa ļoti daudz, nevar atslābt. Savā ziņā dziedāt operetē ir pat grūtāk. Operas ir rakstītas pārdomāti balsij, operetē bieži vien ir neizdziedamas pasāžas. Ceram, ka iestudēsim arī Čardaša karalieni, ko Krievijā sauc par Silvu. Jautrajai atraitnei šī būs jau ceturtā sezona, Ballei Savojā – trešā. Cilvēkiem patīk – pagājušajā sezonā visas biļetes bija izpirktas.

Ja Itālijas un Latvijas saule jums uzsmaidīs, esi ar mieru mainīt skatuvi pret šūpuļdziesmu dziedāšanu?

Tagad jau visām ir bērni – Garančai, Rebekai, Opolais, pat Ņetrebko, kura agrāk izteicās, ka nekad mūžā! Šajā gadsimtā operdziedātājas dzemdē un dzied. Protams, kāds laiciņš paies, kamēr paaugsies. Domāju, daudz atkarīgs no vīra un ģimenes – cik tev palīdz. Sieviete var tikt galā ar daudz ko.

Māki kādu šūpuļdziesmu itāļu valodā?

Es māku vācu, latviešu, krievu... itāļu – ne. Tad laikam Džuzim būtu jādzied. Man nāktos mācīties.

Katrā itālī ir dabiska muzikalitāte, opera dzīvo asinsritē?

Jā! Dievinu Itāliju līdz sirds dziļumiem, man tās trūkst, lai gan Latvijā šogad bija vasara, par kādu pat itāļi nevarētu sūdzēties. Bet kaut kas ir tajā gaisā, cilvēkos, ēdienā... Viņi prot skaisti nedarīt neko dolce far niente, relaksēties, atrast prieku mazās lietās, sīkumos; dzīvot tādā skaistas dzīves ilūzijā. Reāli tā varbūt nav, bet viņiem tā dolce vita ir DNS līmenī. Tāpēc tur ir vieglāk, kaut kā... citādāk.

Kad nāk ziema, rudens, mēs Latvijā aizveramies kā skapī, kļūstam nejauki viens pret otru, kāds paprasa, cik pulkstenis, bet tu jau rausties, ko no tevis grib. Nu, tādi mēs esam. Tāpēc ik reizi, kad lidmašīna nosēžas Itālijā, laimīgi nopūšos – o, mājas...

Man tā sajūta ir parādījusies. Cik šausmīgi man pirmos mēnešus trūka Latvijas – ieraugot bērzu birzi, raudāju gaužas asaras –, tā tagad trūkst Itālijas. Kad domāju, kur ir manas mājas... Gan Latvijā, gan Itālijā. Mājas ir tur, kur ir cilvēki, kurus mīlam.