Izglābtas ģeniālā aktiera Ulda Pūcīša dienasgrāmatas - atraitne Olīvija tās jau grasījās mest krāsnī

Tā nav grāmata par Pūcīti – tās ir viņa dienasgrāmatas, ko viņš rakstījis no 1948. gada līdz savai nāves dienai, ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem, kopā 14 klades.

Atraitne gribēja mest krāsnī

Lai taptu pati grāmata, vajadzēja gadu, bet ceļš uz to bija desmit gadu garumā. “Piecus gadus iekaroju Ulda atraitnes Olīvijas uzticību, lai viņa piekristu intervijai žurnālam "Patiesā Dzīve". Un otrus piecus gadus vajadzēja, kamēr viņa sadūšojās Ulda dienasgrāmatas nodot atklātībai, jo tad viņa gribēja tās dedzināt krāsni, tad atkal izdot, tad atkal nē. Visādi gāja,” teic Māra Vilde.
Vilde saka, ka “dienasgrāmata runā pati par sevi”: “Visi, kas grib aiz skaudības Pūcīti novilkt zemāk, mīl dzīvoties gar viņa dzeršanu, kas neapšaubāmi bija liela problēma, bet Pūcītis ir fenomenāls tajā ziņā, ka viņā nekrustojas divi Pūcīši. Viņš pēc plosta uzreiz sāk analizēt Pēra Ginta dziļākos slāņus, nevis gremdējas aprakstos, kur dzēru, kad dzēru, ar ko dzēru un cik izdzērām, kā tas bieži mēdz būt.”

Dzēra, bet sevi nenodzēra

Izdevēja uzsver, ka aktieris ļoti pārdzīvojis, bijušas garīgās paģiras, bet viņš nezaudējis neko no sevis – Pūcītis nav nodzēris spriestspēju, nav nodzēris pilnīgi neko, tas, lasot dienasgrāmatas, kļūstot pilnīgi skaidrs. “Pūcītim ir rosīga gara dzīve, viņš ir analītisks, viņam raksturīgi ļoti trāpīgi spriedumi, kas ne vienmēr ir glaimojoši. Vienmēr uzsveru, ka Pūcītis ir ļoti kritisks, taču visvairāk preparē pats sevi un pats sev visvairāk nepatīk. Dzeršanas dēļ ir izgāztas izrādes, norauti pasākumi, kas, protams, nav ne skaisti, ne forši, bet, nokāpis no plosta, viņš ir atpakaļ uz pilnu klapi – viņš atkal ir tas pats talantīgais, lielais Pūcītis,” stāsta Vilde.

Aiz izcilības slēpās nedrošība

Vēl varētu pārsteigt tas, ka Pūcītis nav pašpārliecināts vai plātīgs, gluži otrādi – ārkārtīgi nedrošs, par sevi nepārliecināts, viņam katru reizi šķitis, ka no lomas nekas neizdosies.
Viena no Pūcīša izcilākajām lomām bija Ivanovs Antona Čehova "Ivanovā  (1975). Dienasgrāmatā viņš raksta: “Ārprāts, no tā nekas nevar iznākt! Ivanovs trīs cēlienus raud, divus šņukst, bet pārējā laikā grib kārties. Ko no tāda var uztaisīt? Es nezinu, es to nedarīšu, es nevarēšu...”

“Bet iznāca vienkārši izcili!” izsaucas Vilde. “Tātad nedrošs un arī iekšēji trausls, kas izklausās klišejiski, bet tā ir taisnība. Pūcītis nav tvaika rullis, kā varētu likties uz āru – lūk, nāk mačo paceltu galvu.”

Sevišķi jāuzsver, ka Pūcītis bijis ļoti talantīgs rakstītājs, turklāt studējis filologos. Viņam raksturīga ietilpīga frāze, kodolīgums, kļūdu nav bijis vispār. “Lasīt Pūcīša tekstu bija viena vienīga bauda. Vienīgais, ko nācās īsināt, bija izvērstas lugu un lomu analīzes. Viņš jau agrā jaunībā bijis ārkārtīgi nobriedis, un nevar saprast, kur Rankas puika ņēmis tādu pamatīgumu un spriedumu dziļumu. Palasīju, kā viņš 26 gados analizē Pēra Ginta raksturu, un man pašai tajā brīdī bija jāapraudas,” atzīst Vilde.

No Ulda Pūcīša Dienasgrāmatas

1957. gada 20. oktobrī: “Izdarīta vesela rinda muļķību, bet par tām nav vērts. Galva pilna dažādām fantāzijām, iecerēm, jūtu, ka varētu dzīvot un strādāt. Ja vien nebūtu jādomā par šīm zemes lietām, piemēram, par ēšanu. Par to, kur dabūt kurpes, kā pasūtīt mēteli. Ja nebūtu jāmazgā krekli. Vienīgā izeja – apprecēties.”

1964. gada 20. janvārī: “Algas dienas. Parādu kārtošanas diena. Domā, kā gribi, visiem atdot nevaru. Drūmi. Šorīt Dailē Pāvuls teica – velns zina, kas, bet negribas spēlēt teijāteri. Traki. Drāmā jau runājot, ka Pāvuls izsvilpts no Dailes teātra. Jau runā! Lai!!!”

1969. gada 30. decembrī: “Visbeidzot – rīt ir šī gada, ko nu sauc par veco gadu, beidzamā diena. Nekādas sevišķas izjūtas manī tas neizraisa. Joprojām būs tas pats – nebeigsies ne cilvēku muļķība, ne skaudība, ne nenovīdība, viss būs pa vecam. Ilūziju man nav. Būtu nepieciešams saglabāt ilūzijas vismaz pašam par sevi. Ilūziju par iespējām mainīties, kļūt gudrākam dzīves jautājumos. Bet diez vai izdosies.”