Jūtu vācelīte vienmēr atvērta. Saruna ar Intaru Rešetinu

Vai vasaru sāki ar labi padarīta darba sajūtu?

Pēc horoskopa esmu zvaigznājs, kas apstrādā zemi, – Vērsis, strādāt man patīk, un es strādāju daudz. Daļu no darbiem varētu, maigi sakot, dēvēt par pieredzi, bet daļa sniedz gandarījumu.

Kuri bija gandarījuma darbi?

Darbi, kur klāt ir sirds, kur ciešs kontakts ar aktieriem. Es izrādes, šovus un koncertus iestudēju caur savu aktierisko prizmu.

To tevī nespēja salauzt režijas studijas?

Tie bija vārti – diploms ir, ej un dari! Bet ko pusotra gada laikā var iemācīties? Vai saprātīgs cilvēks gultos zem skalpeļa dakterim, kurš mācījies pusotru gadu?

Ik pa brīdim mēģinot izpausties kā režisors, šķiet, jūties pat labāk nekā aktieris.

Ir svarīgi būt harmonijā ar sevi. Ja esi vajadzīgs, tad ir spēks un apņēmība radīt. Ja īsti neesi, posms pēc posma sāk brukt. Es ļoti mīlu teātra mākslu, bet, ja vairākas sezonas pēc kārtas tev iedotie griesti ir ļoti zemi, kaut kas jāmaina pašam. Katrā ziņā esmu apmierināts ar to, kā viss iegrozījies. Negribu izklausīties pēc čīkstētāja.

Ir svarīgi ar enerģiju, ko mēģinājumos sublimējam, trāpīt skatītājam. Sekoju līdzi savām izrādēm, eju skatīties, mazāk iznācis būt Nacionālajā teātrī, kur trešo sezonu rāda Ak, tētīt... ar Lūriņiem. Cenšos sasmaržot, kāda ir enerģijas apmaiņa, vai tā pāri rampai nāk atpakaļ. Tā ir mana uzvara, mans gandarījums.

 Man nepatīk ne pašam peldēt pa dzīvi, ne cilvēki, kas visam piekrīt. Ir arī otrs grāvis – katram ir viedoklis par visu. Ja ar scenogrāfu, kostīmu mākslinieku, aktieri, producentu, strīdamies radoši, tad tie ir labi strīdi – izvillojies, bet saproti – jā, varbūt otram ir taisnība.

Tev ir viegli to atzīt?

Esmu diezgan autoritatīvs. Visi, kas ar mani strādā, zina, ka panākšu savu. Tā kā esmu arī aktieris, jūtu, kad mani grib apčakarēt, izdarot pa savam. Katram ir sava skola, temperaments, metodes un tradīcijas, man ļoti svarīga ir analīze.

Galda periodā, kad vienojamies par spēles noteikumiem, atrodam zemūdens akmeņus, ieliekam savu interpretāciju. Tas mani saista šajā profesijā – tās dziļums ir bezgalīgs, tikai ļaujies.

Tev ir plauktiņš ar lugām, kuras gribētu uzvest?

Bez tā nevar. Aktieris dzīvo sezonas, varbūt divu, bet režisors – trīs, četru robežās.

Tad tev galvā ir nedzimušie bērni.

Daudzi... Arī neiznēsātie. Kad pārdomā, sabīsties, nejūties gatavs vai tas pēkšņi nešķiet aktuāli. Septembrī sākšu mēģināt Rīgas Krievu teātrī. Šausmīgi mīlu frančus. Paldies Agnesei Kasparovai, manam tulkam, arī domubiedram un draugam – cik daudz stundu esam pavadījuši kopā, vatsapā, e-pastā... Tas man paver vārtus uz brīnišķīgo franču mūsdienu dramaturģiju. Mums ir ļoti līdzīga pasaules uztvere. Tas ir retums.

Kas tas ir – romantisms, attiecību preparēšana?

Man šķiet, ka cilvēks ir pāri visam. Mani interesē jūtu daba, konflikti, attiecību ķīmija, dziļums, kas veidojas starp cilvēkiem. To, manuprāt, ir vērts pētīt, meklēt atbildes uz jautājumiem, kurus es pats gribētu atrisināt. Piemēram, izrādi Ak, tētīt... veltīju savam tētim un daudz sapratu savās un tēva attiecībās. Es caur savu prizmu mēģinu saprast, kas ieinteresētu skatītāju.

Darbam jābūt personiskam – tā mācīja arī pasniedzēja, teātra kritiķe Zane Radzobe. Tad ir lielāka iespēja, ka kāds ar tavu personisko pasaules izjūtu spēs atrast kopsaucēju. Un tam es absolūti piekrītu. Otrs grāvis – cik tālu atkailinies. Ja par Vlada (režisors Vladislavs Nastavševs – Red.) atkailināšanos, esmu spēlējis divās viņa izrādēs, un man dažbrīd šķiet, ka nu jau ir bišķīt par daudz. Cik tālu viņš atļauj sevī ieskatīties... Vai es to gribēju zināt? Pa, pa, tu esi ielaidis ne tikai ķēķī, bet jau guļamistabā. Nu, Vlads ir ļoti talantīgs un ļoti jūtīgs mākslinieks.

Tu saproti, ka viņš metas zem vilciena un viņam ir personīgs iemesls tā darīt?

Jā. Es spēlēju pašu Vladu un caur šo lomu esmu viņu iepazinis.

Tu biji pirmajā Cerību ezerā...

Otrajā – tikai kā skatītājs. Vlads gan mani aicināja, bet tajā brīdī pārklājās mēģinājumi Dailes teātrī. Arī pirmais Cerību ezers bija ļoti personisks – dēla attiecības ar māti. Un kas gan cits viņam dzīvē ir – tikai mamma un teātris. Lai arī ikdienā tuvākas attiecības neuzturam, es viņu jūtu.

Tu saproti viņu kā cilvēku?

Profesija tāda – režisoriņš, aktierītis – man jāvēro cilvēki. Sekoju līdzi tam, kas notiek zālē. Cerību ezers aizsalis bija tik interesanta enerģiju apmaiņa, tāds sajūtu mikslis, pat grūti izstāstīt. Režisors ar aktieri kopdarbā faktiski pārguļ. Ne fiziski, bet tu kļūsti par tēvu, dēlu, mīļāko – tu zini visu par to, kā iet viņam, un viņš – kā iet tev.

Jo dalāties arī savos pārdzīvojumos, atmiņās?

Jā, darbam jābūt personiskam. Kā reiz par izrādes tapšanas procesu teica mans aktiermeistarības pedagogs Kārlis Auškāps: „Mēs radām bērniņu – no mūsu sviedriem, sēklas, asinīm, enerģijas.” Man šķiet, ka zinu tuč tuč vairāk nekā skatītājs. Dievs piedod, bet atļaujos tā domāt.

Viņa darbos ir tas, ko sauc par pēcgaršu, – apakšējais slānis, kas atnāk pēc nedēļas. To panākt... Katrā ziņā es cienu to, ka arī Vlads ir režisors, kurš nepeld pa straumi. Visi esam pārvērtušies par bezmugurkaulniekiem – iebiedēti. Mēs esam tādi... bišku nodevēji, nevaram pateikt nē, jo, redz, nāk taču kāds labumiņš. Es kā cilvēks esmu tāds…

... lecīgs?

Citi to sauc par lecīgumu... Es nelaipoju, bieži saku, ko domāju. Daudziem neesmu ērts.

Varbūt tāpēc ir tie zemie griesti.

Iespējams. Bet es sevi nenodošu. Tad būšu diskomfortā. Varbūt tā ir idiota pazīme. Vajadzētu iemācīties laipot (smejas). Šobrīd mācos teikt nē. Tikko atteicu jau sen sarunātam projektam. Un ir labā sajūta – yes! Iestājas tāds vieglums. Tā ir liela dzīves skola – mācēt apstāties!

Tev ir dārgs savs laiks?

Esmu skrējis kā vāvere ritenī kopš 2002. gada, kopš pabeidzu Kultūras akadēmiju. Katru gadu kaut kur filmējies, pa četrām, piecām, pirmizrādēm sezonā... Aizgāju uz maģistrantūru 33 gados, Jēzus vecumā. Pirms pieciem gadiem? Jēzus! Tik sen?

Nolēmu, ka dzīvē kaut kas jāmaina, un tad man iestājās šoks par to, kā esmu dzīvojis. Johaidī – no sezonas līdz sezonai! No rīta mēģini, pa dienu filmējies, vakarā izrāde vai reklāma, tāds vai šāds projekts. Esi noskrējies, neko neredzējis, desmit gadus skrien un dari, dari, dari. Maģistrantūrā pasaule pavērās bišķi plašāka – o, britiem tik foršs teātris! Amerikā, Polijā Vācijā – ou!

Šī profesija ir ļoti vērsta uz sevi, mēs visi esam egoistiņi, kas cīnās par uzmanību un grib pakāpties pa karjeras trepīti. Atskatoties saproti, kas dzīvē ir svarīgākais. Šos gadus skrienot, esmu tik daudz palaidis garām... Meitas ir izaugušas, mazākajai jau ir seši, lielākajai būs divpadsmit – pa kuru laiku?!

Es tikko viņu noķēru no mātes klēpja savās rokās, un tagad viņa iet 6. klasē... Tie ir jautājumi, kas piezemē un dod spēku. Spēks ir ģimenē. Meitās. Viens gudrs psihoterapeits man teica, ka dzīvē jau viss ir kārtībā, tikai pamaini fokusu. Varbūt vienkārši vārdi, bet, kad saproti... Šobrīd fokusu esmu mainījis. Uz ģimeni. Radīt varu tikai tad, kad mājās viss ir kārtībā.

Labi, ja nav zaudēts kontakts. Vari to atrast?

Ar mazo – protams. Ar lielo daudz ko esmu palaidis garām. Elīza veidojas tāda neatkarīga. Paņēmu viņu Dailes teātra pēdējā iestudējumā kā aktrisi, un Elīza mani pārsteidza ar savu organiku, attieksmi, redzējumu. Šī oriģināldramaturģijas luga Balta vārna melnā krāsā ir salīdzinoši viegls materiāls, kā laba lubene – seriāls. Paldies Dievam, skatītāju atsauksmes bija labas.

Tev likās, ka skatītāji reaģē adekvāti?

Šajā gadījumā jā. Bet bija arī baigi interesantā pieredze, kad iestudēju Vecgada koncertu. Pēdējos gadus mēs vairāk ampelējamies. Iznāca pašam rakstīt scenāriju. Nesaku, ka izdevās ģeniāli, bet vismaz sapratu, ko ar to gribu teikt. Esmu ne tikai romantisks, bet arī ļoti ironisks, izvēlējos tādas dziesmas.

Protams, biju iekļāvis Janu Kay un Rešetinu – kā ironiju par sevi, tik aktieri noairēja šo dziesmu. Man bija svarīgi pateikt, kas ar mums kā tautu pa šiem gadiem ir noticis, kāda ir mūsu muzikālā gaume. Pats princips, tik bezpersoniski pasūtīt dziesmu “mīļajai tantei Vijai Bauskā... sveicam, sūtām pantiņu”... Tas saknē ir absurdi.

Tagad nodarīšu pāri daudziem (kā lai atrod īstos vārdus, lai nevienu neaizvainotu!), bet man tas šķiet ironiski un nožēlojami – mīļo cilvēk, ja tev ir tante Bauskā, nu, atrodi laiku aizbraukt pie viņas! Brīnišķīgie vadītāji, Subatnieks un Vārpiņa, noķēra žanru, un tā bija mana lielākā uzvara. Bet naratīvu jeb vēstījumu liela daļa nesaprata. Tie, kuriem nav kritiskās domāšanas, laimīgi plaudēja, otra daļa nepieņēma. Un tikai starpslānis, kuram to veidoju, teica – jā... Interesantākais, ka cilvēki, kuri labākos dzīves gadus pavadījuši, citiem vēlot “daudz laimītes”, paši ir nelaimīgi. Kaut gan tagad veidotu pavisam cita veida koncertu. Lūk, arī šī ir pieredze, kuru pusotrā gadā akadēmijas solā sēžot neiegūsi!

Domājot par Balto vārnu – vai netraucēja, ka cilvēki smējās, kur varbūt nevajadzēja? Vai tu jau to paredzēji?

Cilvēkiem ikdienā ir daudz rūpju un kreņķu, tāpēc mana formula ir, ka nevar visu laiku runāt minorā, jābūt gaišumam. Smiešanās daļai varbūt ir aizsargreakcija, gan jau viņi kādreiz arī raudās. Es neteiktu, ka luga ir izcila, saskaņojot ar dramaturgu, atļāvos kaut ko pierakstīt, noīsināt, samainīt.

Autors ir Ukrainas krievs, noņēmu nost to, kas darbā bija pret mums kā tautu, teiksim, par latviešu vīriešu dabu, ka vienmēr esam gatavi citiem zābakus pucēt, ka mums nav mugurkaula. Ščerbahs apzināti uzrakstījis diezgan stereotipiskas ainiņas, luga ir klišeju pilna. Uztveru to kā seriālu, pie kura mūsu sabiedrība pēdējos piecpadsmit gadus ir augusi. Vieglumam ir sadzīve, raksturi, daudz smieklu. Ceru, starp smējējiem ir arī tie, kas noķer ironisko noti. Tas neizbēgami bija konkursa uzdevums tēmai Austrumi ienāk Latvijā.

Vai meitēns tev uzdeva jautājumus par problemātiku – kas ir ar tām bailēm?

Atbildi var atrast izrādes programmiņā. Man tā šķiet svarīga – kā maza prelūdija. Izrādē Ak, tētīt... palūdzu aktieriem uzrakstīt savu stāstu par tēti. Jēziņ, katrs otrais bija raudamgabals! Pirms šīs izrādes sarīkojām sarunu ar aktieriem. Viens no jautājumiem bija – par ko ir luga? Mazās meitenes atbildēja “nezinu”. Tāda ir bērna izpratne.

Elīza mājās tev neuzdeva jautājumus?

Mēs izrunājām, bet bērns vēl netver to kopumu, kas notiek pasaulē.

Svešais cilvēks, varbūt citā krāsā, var ienākt gan filozofa, gan cilvēktiesību aizstāvja ģimenē. Jautājums – kā mēs reaģēsim, kad tāda situācija reāli pienāks – viņš nesēž pie viena galda ar sievietēm, vēl simts citu sīkumu, kuros atšķiras mūsu kultūras. Tu pats sev godīgi atbildēji, cik krupju būtu gatavs norīt? Kā diezgan kategorisks cilvēks.

Nezinu, vai kategorisks, cenšos būt elastīgs. Bet ir ieaudzinātas tradīcijas, kurām grūti pretoties. Esmu domājis, nākas pafantazēt... Ceru, tas būs pēc ļoti daudziem gadiem, kad meitas sāks vest mājās vīrišķus.

Nemaz ne tik daudziem.

Ceru, ka daudziem. Un ceru, ka kāds pāri stāvošs spēks (kas nav sieva) iedos veselo saprātu adekvāti reaģēt un darīt visu, lai mans bērniņš būtu laimīgs. Tam jābūt pāri visam. Ja būšu kategorisks un teikšu nē, pazaudēšu bērnus. Skaldi un valdi princips var dot tikai pretēju efektu.

Kā tev šķiet – vīrieši Latvijā tiešām jūtas apdraudēti, ka meitenes varētu iepazīties ar tumšajiem puišiem, kuri, teiksim, atbrauc šurp studēt, arī no Indijas...?

Mūsu konsultants bija brīnišķīgs cilvēks Mustafa, kurš šeit studē aviāciju. Ļoti daudz runājām, viņam bijusi līdzīga situācija – viņš iemīlējies, un arī viņā iemīlējusies latviešu meitene. Mēs dzīvojam priekšstatos, bet pasaule ir mainījusies. Vairs nav slēgtu robežu kā Padomju Savienībā, notiek kultūru sajaukšanās. Daudzi jauni cilvēki, kas ir mulati, runā latviski. Mums jākļūst pasaulīgākiem. Interesanti – iestudējumā ir trīs paaudzes, vecākā bija kategoriska, vidējie viens otrs vēl vecāku iespaidā, bet ir arī citi, jau ar savu mugurkaulu. Savukārt jaunajai paaudzei – kāda nozīme, nēģeris vai čigāns?!

Tu izrādē paņēmi vēl vienu radinieku – Skroderdienās Silmačos brālēnu Reini Rešetinu.

Tas ir brīnišķīgs atradums. Profesionāls horeogrāfs, mana tēva dvīņu brāļa dēls. Vispār radošo komandu atrast ir grūtāk nekā sievu – scenogrāfu, kustību mākslinieku, video cilvēku, labu skaņotāju. Ar brālēnu agrāk nestrādāju, domāju – atkal teiks, ka ģimenes bizness.

Tā latvietim ir pirmā doma.

Latvietim parastajam. Manis pēc es varētu strādāt ar tēvu, brāli, mammu, vecomāti – ja viņi ir lietpratēji savā jomā un mēs jēgpilni varam izstāstīt stāstu – atvainojiet! Skroderdienas, protams, bija cita veida un budžeta iestudējums, mums visiem ir tādi darbiņi, bet tā bija iespēja iepazīties ar brālēna profesionālajām prasmēm. Esmu ļoti apmierināts. Mēģināšu ar viņu strādāt arī turpmāk. Arī aktieri teica – jā, te ir potenciāls!

Ienāca prātā, ka tas ir brieduma rādītājs – parūpēties par savējiem. Meita, brālēns...

Mazā ir skatuves cilvēks no divarpus gadiem. Dejoja Dzirnās, tagad citā studijā. Braukā pa pasauli un jau ir atvedusi vienu otru zelta medaļu. Viņa vienmēr ir bijusi uzmanības centrā.

Uz skatuves jūtas labi?

Jā – peld. Tā bija iespēja pārbaudīt, vai viņa grib iet šo ceļu. Šķēršļus, protams, nelikšu, bet, godīgi sakot, negribētos, lai viņa ir aktrise. Tev jāspēlē, tevis nav mājās. Sievietei...

...ir vēl sāpīgāk nekā tas, ko tu stāstīji par sevi?

Jā! Sievietēm vispār dzīve ir daudz sāpīgāka. Jau kopš dzimšanas. Ja vēlies spožu karjeru –aktrisei īsti nav savas dzīves, nav bērnu, nav vīra, un ja ir, tad tiem nav laika. Visi normāli cilvēki strādā no deviņiem līdz pieciem. Mēs sākam desmitos no rīta, līdz diviem, tad pauzīte, tad atkal no pieciem.

Citreiz izrādes beidzas vienpadsmitos vakarā. Nu, cikos tu esi mājās? Ja esi vadošais, pieprasīts, tad tevis nav. Jāskatās arī, kā veidojas karjera. Tas arī ir slidens jautājums. Skatuve ir nežēlīga. Melnais gulbis – brīnišķīga filma. Viena no retajām, kas jēgpilni stāsta par skatuves cilvēka profesiju, aizkulisēm. Filmas burvība, manuprāt, slēpjas pareizi izstāstītajā stāstā, gudri saliktajos akcentos, kad tas emociju kamols ir tikai pašās filmas beigās. Man personīgi tas bija apogejs, augstākais emocionālais punkts. Līdz ar titriem piefiksēju, ka sēžu noraudājies slapjš, kā tikko pavasara lietū izplaukusi pienene, un domāju, kāpēc citi iet laukā, kāpēc tieši tagad, kad ir filmas emocionālā kulminācija?
 
Tu tiešām raudāji kinoteātrī?

Daudzi raud, arī aktieri, es neesmu ūnikums. Mēs kā instruments esam vaļā visu laiku. Mūsu emociju vācelīte...

Vari apraudāties arī tunelī, ieraugot ubagam pie kājām sunīti?

Tad man jāizdomā stāsts, kā tas sunītis tur nonācis.

Bet ir kaut kas, kas tikpat labi varētu tevi aizskart uz ielas?

Reiz, kad vecākajai meitai bija divi gadi, braucu ar auto, nogriezos no Brīvības uz Matīsa ielu. Klausos radio, un tur ziņo – vai dieniņ, mamma zvana, ka pirmo dienu atstājusi auklīti ar bērniem – vienam divarpus, otrs zīdainis. Aukle uz zvaniem neatbild, mājās nav, pazudusi. Un man aizmugurē sēž bērns.

Papildjoslai bultiņa jau iedegusies, jāgriežas, skatos – nāk totāli piedzērusies sieviete ar ratiņiem, mazais pie rokas. Drudžaini zvanu uz radio, man birst asaras – nevaru apstāties, man mašīnā ir bērns, bet viņa ir tur... Pilnīgi spēju iztēloties to situāciju, saprotu to mammu. Neviens normāls cilvēks nepaliktu vienaldzīgs. Mamma bērnus atrada, viss kārtībā.

Tu kā režisors nekļūsti mazliet cietāks?

Ir jākļūst cietākam. Es aktierus par daudz mīlu, un tad tie mērkaķi sāk mani izmantot. Tad es mēģinu... (rāda, kā satver dūrē).

Ar mīlestību?

Jā! Aktieris ir jāmīl. Līdz robežai. Viņš arī jāsit, bet – maigi. Jo teātrī svarīgākais ir aktieris. Viņš ir uz skatuves. Es ļoti necienu režisorus, kuriem aktieris nav pirmajā vietā.

Tu esi sevi pierādījis kā kinoaktieris. Saka, ka mūsējos gatavo teātrim, un tad viņi kameru priekšā labi nejūtas. Tu esi ļoti organisks – tas ir dabas dots? Ignorēt kameru, nepārspēlēt?

Domāju, tā ir iekšējā paškontrole jeb siets – tu nedrīksti melot sev. Mani absolūti nesatrauc atsauksmes par jauno Andreja filmu (Ēķa Blēži – Red.), bija interesanti spēlēt šajā groteskā, saglabājot šķietamo dzīves organiku.

Ļoti interesants uzdevums, goda vārds – par filmēšanu un to, kā meklējām tēlus, man ir vislabākās atmiņas. Mums nav kinoskolas, tā ir taisnība, bet labs režisors pedagogs arī no visteatrālākā aktiera var panākt kino šedevrus. Tā ir precīza uzdevuma došana.

Andrejs to prot?

Viņam ir ļoti spēcīgi attīstīta intuīcija. Andrejs uzticas, un tu, vairāk vai mazāk ticot sev... Saku: “Andrej, skaties, vai nav par daudz!” Pie Graubas ir tā, viņš saka: “Ļoti labi, nes man vēl vienu variantu!” Tad ir pieci, seši, un, kad montē, ir tāda krāsa un šitāda. Domāju, montāžā viņš par to pašu tēmu var četras filmas uztaisīt – mažorīgākas vai minorīgākas. Man šausmīgi mīļš aktieris ir Āris Rozentāls, visos divos savos Dailes teātra iestudējumos esmu ar viņu strādājis. Viņš ir no senioriem, kuriem saglabājies veco laiku spēles stils.

Smalks inteliģents.

Jā, bet tik labs aktieris, profesionāls, ar mazu skalpeli pacērt nost, un viņš strādā labāk nekā Šveices pulkstenis.

Viņš tev ļaujas, neskatoties uz savu meistarību un sirmajiem matiem?

Jā, viņš sevi noliek malā. Nesaka: “Es šito nespēlēšu! Vīrietis tāds nav...” Ir aktieri, kas ir manā melnajā sarakstā.

Ak, tev ir savs melnais saraksts...

Visiem režisoriem tāds ir. Citādāk tu stāstīsi kāda cita stāstu. Ja mana vīzija neskan tajā tonalitātē, kā es gribu, jo viena nots nav vietā, uzreiz pazūd viss stāsts.

Svingeros tevi pierunāja, lai filmējies kails?

Godīgi sakot, tā bija mana iniciatīva.

Tiešām?! Tu Andrejam teici: “Es varu...”?

Nē, es teicu: “Tev jāfilmē mani no aizmugures, un tam jābūt filmas sākumā.” Biju  gan iztēlojies, ka šī aina notiks mazliet citādi, bet galvenais tika izpildīts – jāsāk no karsta, karsta punkta. Teicu: “Andrej, tu pa lielam debitēsi kā kinorežisors, tev jāsāk va bank!” Un viņš teica: “Aiziet!”

Kā bija pār Rīgas jumtiem nobļauties “Es jūs visus izdrāzīšu”?

Tas bija Ministru kabinets. Nebija grūti.

Stāvēji uz Ministru kabineta jumta?

Netālu, ēkā pie Vērmanes dārza, kur apakšā ir Lido. Es gan Andrejam teicu: “Vecīt, pēc šīs filmas es Latvijā par prezidentu točna nekļūšu!”

Āris Rozentāls par Skroderdienām teica, ka mums vajadzētu pacelties līdz tam morāles un ētikas līmenim, ko Blaumanis aprakstījis. Kā tu to traktētu? Vai esam neētiski, ar zemu morāli?

Mēs izliekamies par to, kas neesam. Mūsu jūtu daba ir tik ļoti sarežģījusies, ir tik daudz bruņu un masku – acīmredzot kādu traumu dēļ. Ir par maz vienkāršības, cilvēcības, sirsnības, pazemības. To saku arī sev. Nu, palasām Blaumani, tā jūtu daba, attiecības – lai cik naivas un banālas, bet tās ir tīras.

Tu domā, pirms 150 gadiem mīlestība bija citādāka?

Nezinu. Domāju, ka bija cita vērtību skala.

Tāpat viņi nevar līdz galam izrunāties...

Tā ir dramaturga izvēle. Aleksis nevar pateikt, jo nav saņēmis spēku, nav mugurkauls iztaisnojies. Tiklīdz viņš to izdara, viss kārtībā.

Arī mūsdienās tā notiek – alekši ir visapkārt. Un antonijas, elīnas, dūdari...

Tad ir kāda cerība. Es redzu daudz iemīlējušos cilvēku, sevišķi vasarās. Mēs, lielākā daļa aktieru, esam klāt brīžos, kad viņi viens otram saka jā. Pārsvarā jau tur ir lielas un patiesas jūtas. Nav jau tik traki, kā es mālēju. Katrs laiks nāk ar saviem likumiem un tikumiem, bet nezinu, vai no tām blaumaniskajām jūtām būtu jākaunas. “Nē, es tā nespēlēšu, tāds nav vīrietis.” Tie ir paša radīti kompleksi.

 Esi teicis, ka gribat parādīt, kas notiek, kad ziepju burbulis plīst un cilvēki nonāk realitātē.

Tas ir izejas punkts par Antoniju un Aleksi.

Par aizraušanos...?

Nē... Silmaču saimniecei bija šausmas dzīvot ar opīti, un nu viņa ieraudzījusi svaigu gaļu...

Aleksis ļaujas piejaucēties ērtību labad?

Blaumanis raksta: “Viņa pastellēja pudeli vīna; dzērām, dzērām... sēdējām uz dīvāna, dzērām un smējāmies. Tad vēl vienu pudeli... un tad man viņa tā patika, un tad es izmuldēju tādas nelabas lietas.” Bet ne jau tāpēc es nelietoju alkoholu.

Tu nāc no mazpilsētas Rūjienas, tur džeki sēž pieturās...

Daži joprojām tā arī sēž.

Tu amatierteātrī spēlēji Rūdi.

Jā, tur saslimu ar teātri. Klasesbiedrs atsūtīja failu, kā mēs, 9. klasi absolvējot, spēlējam fragmentiņu. Tāds pats tirliņš, kāds biju toreiz, esmu arī tagad. Nekas nav mainījies.

Tu šogad biji Parīzē.

Esmu tur bijis četras reizes. Esmu romantiķis, Parīze man ir ļoti mīļa – gan ar kultūru, gan ēdieniem.

Disnejlenda gan ir cita Francija.

Kā jau teicu, fokusu esmu pavērsis uz meitām. Man gribas, lai veidotos kopējas sajūtas, atmiņas. Paldies dievam, ka Disnejlenda ir aiz muguras! Es tiešām četras reizes gandrīz nomiru. Kritu no 11. stāva. Brīvajā kritienā.

Tevi piespieda kāpt tajā briesmīgajā tornī?

It kā jau nespieda, bet es taču nevaru pateikt bērnam nē. Šausmīgi. Pirmoreiz ar amerikāņu kalniņiem braucu pērn Amerikā. Arī tad gandrīz nomiru. Pēc brauciena uzzināju, ka statistiski tas melnajā sarakstā ir numur viens. Astoņpadsmit bojāgājušie, pēdējais – pirms pusgada. Tas Braitonbīčā.

Ir vismaz efekts, galva iztīrījusies...?

Nē, tikai sasprindzinājums. Un pēc tam nav balss. Visas iekšas otrādi. Pusstundu esi gandrīz kā komā. Viens prieks – ka esi dzīvs.

Kā vēl baudīsi vasaru?

Braukšu uz Zviedriju. Ar puišiem ķersim lašus, foreles un sīgas. Tas būs mans šīs vasaras restarts. Esmu atteicies no darbiem, izbrīvējis sev šo braucienu.

Tavējie palaidīs?

Nav jau variantu. Tas ir mans vaļasprieks, tā es restartējos, pa Latvijas ūdenstilpēm braukājot – uz Burtnieka ezeru, Sedas dīķiem, tepat uz Lielupi, Baltezeru.

Šogad ārsts traumatologs Svens Rubulis mani saslimdināja ar ziemas copi. Teicu, ka šņabi nedzeru un ka man vienmēr ir auksti. Viņš teica: „Es arī ne,” un aizveda uz privātu dīķi, kur noķēru divu kilogramu līdaku, ziemā tas ir wow! Redzēju, kā viņš noķer septiņus kilogramus smagu līdaku – pa mazu caurumiņu izvelk tādu baļķi... Tad sapratu, ka arī ziemas copei ir jēga.

Galvenais – darīt to, kas atpūtina un sagādā prieku, lai vari uzlādēties, iet tālāk un dalīties ar citiem.