Divgadnieka tēvs skarbi izturas pret bērnu. Mamma lūdz padomu
Pareizie bērnu audzināšanas principi vecāku starpā mēdz atšķirties. Kāda mamma vaicā, ko darīt, ja tētis pret divgadīgo dēliņu izturas tik skarbi, ka mazais vairs nevēlas ar viņu palikt divatā.
Mammas jautājums
"Man ir dēliņš 2 gadus vecs. Es viņu uztveru kā dārgāko, kas man dzīvē ir. Kā jau lielākā daļa mammu... Es uzskatu, ka bērna tētis ir pārāk stingrs pret viņu. Daži piemēri: Naktī mazais pamostas un raud, bet tēvs bļauj, lai guļ, jo nekas nekaišot. Bet mazais prasa mammu. Tā sākas konflikts mūsu starpā, jo es, protams, mazo paņēmu sev blakus. Katru nakti tā nenotiek.. Mazais negrib palikt ar tēti. Kur mamma, tur viņš. Ja man ir jāiet uz darbu, tad mazais bļauj, ka negrib palikt kopā ar tēti. Nezinu, vai ir pareizi, ja bērnam neko, pilnīgi neko neļauj ņemt, izņemot savas mantas. Es uzskatu, ka drīkst paņemt, piemēram, katliņu, lielo karoti... paspēlēties. Ja tēvs grib padauzīties ar bērnu, tad bieži vien tas nonāk līdz raudāšanai, jo bērns ar tēti tā dauzīties negrib, kā to dara tētis. Manuprāt, viņš neprot mazo mīļi pakutināt. Nezinu, ko iesākt, jo ikreiz, kad bērna tētis pret mazo skarbi izturas, man gribas no viņa turēties tālāk. Liekas, ka arī mīlestība ir izzudusi. Arvien biežāk rodas nepatika pret viņu un konflikti par bērna audzināšanu."
Atbild klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte:
"Ir saprotams jūsu izmisumu un apjukumu par situāciju, kas izveidojusies ģimenē. No rakstītā, izklausās, ka jūsu vīram trūkst izpratnes par bērna attīstību un audzināšanu. Iespējams, tas saistīts ar viņa paša pieredzi un to, kā viņš bērnībā ticis audzināts, kā arī ar aplamu uzskatu par to kā jāaudzina zēni. Protams, divu gadu vecumā bērnam ir svarīgi, lai viņu pažēlo un samīļo, ja viņš raud, jo viņš ne vienmēr spēj pats nomierināties un kur nu vēl naktī. Bērns ir atkarīgs no vecāku gādības un šāda situācija nebūtu īstā reize, kad runātu par niķošanos vai disciplīnas jautājumiem, jo pats svarīgākais ir, lai bērns justos droši un būtu kopā ar kādu no vecākiem, kas viņu mierina, nevis tiktu viens pamests tumsā gultā. Absurds ir arī vīra viedoklis, ka dēlam jāspēlējas tikai ar savām mantām, jo tieši šis vecums ir tas, kad bērns imitē, atdarina un tam visam vajadzīgas īstas lietas, kuras ir drošas, bļodas, katli, karotes, slotas utt., jo viņš grib iesaistīties mājas darbos un palīdzēt.
No visa tā, ko rakstījāt diezgan loģiski, ka Jūsu dēliņam ir bail no tēta un ka viņš negrib palikt ar viņu divatā, jo viņam trūkst adekvātas izpratnes par bērna vajadzībām un spējas viņam pielāgoties. Jūs varat vīram pajautāt, kādas viņš nākotnē grib attiecības ar dēlu? Vai viņš vēlas, ka dēls no viņa baidās un izvairās? Izaug par biklu jaunekli vai tieši pretēji par ļoti agresīvu cilvēku? Visticamāk, ka vīrs tā nerīkojos speciāli, bet viņam trūkst nepieciešamās prasmes, tādēļ svarīgi būtu viņu nenosodīt, bet palīdzēt viņam tas apgūt, gan stāstot, gan dodot lasīt piemērotu literatūru, rakstus par bērna vecumposmu, rotaļāšanos, emocionālām vajadzībām u.tml. Lai arī cik banāli tas nebūtu, Jums ar viņu tieši jārunā par šīm visām lietām, ja viņš jūsos neklausās vai ir grūti par to konstruktīvi runāt, tad kopā varat doties pie ģimenes psihoterapeita. Vēl laba metode, kas viņam palīdzētu izprast bērnu un atrast ar viņu kontaktu ir Theraplay. Varat ierosināt, lai viņš apmeklēt tēvu grupu, ko rīko Centrs "Dardedze", jo varbūt esot starp citiem vīriešiem, tēviem viņam būs vieglāk ieklausīties un mainīties. Vēl ir iespējams, ka viņam vienam vai arī jums abiem kopā apmeklēt Bērnu emocionālās audzināšanas kursus, kurus piedāvā dažādi centri. Katra ziņā ieteiktu Jums būt pārliecinātai par to, ka Jūs esat zinošāka, kā dēls ir jāaudzina, un aktīvi rīkoties jau tagad, lai situācija ģimenē nesamilztu un nepasliktinātos vēl vairāk."
