Viņš citus āzēja, pat guļot uz nāves gultas. Kāds bija leģendārā Šveika autors Hašeks

Jaroslavs Hašeks bija cilvēks ar absolūto humora izjūtu. Dēkainis, ņirga, asprātis – tā viņu raksturoja draugi, paziņas un pudeles brāļi. Viņš bija Prāgas bohēmas nepārspēts līderis, kas staigāja no kroga uz krogu. Rakstnieks vairākkārt tika aizturēts par huligānismu un policistu aizskaršanu. Vienubrīd – gluži kā Šveiks – vinš pelnīja iztiku, pārdodot suņus.

Nostāsti liecina, ka Hašeks miris vairākas reizes. Kara laikā avīzēs pavīdēja ziņas, ka rakstnieku Krievijas ostas pilsētā Odesā kroga kautiņā nosituši piedzērušies jūrnieki, bet vēlāk paklīda baumas, ka Krievijā viņu nošāvuši sašutušie leģionāri. Vēlāk runāja, ka viņš esot sveiks un vesels un Sibīrijā kļuvis par boļševiku komisāru. Pēc kara viņš atgriezās mājās un turpināja savu bohēmisko dzīvesveidu. Vēlmi plēst jokus Hašeks nezaudēja arī dzīves nogalē. Pat guļot uz nāves gultas, viņš nespēja atturēties no citu izāzēšanas.

Uz pusdienām mani negaidiet

Jaroslavs piedzima 1883. gadā 30. aprīlī Prāgā skolotāja Jozefa Hašeka un mājsaimnieces Kateržinas Haškovas ģimenē. Kā apliecina rakstnieka biogrāfi, Jaroslavs jau kopš bērnu dienām bijis ļoti patstāvīgs. Četru gadu vecumā pēc vectēva lūguma viņš devies uz veikalu pēc tabakas un ilgu laiku nav rādījies mājās. Satrauktie radinieki un policisti atraduši zēnu tikai pašā vakarā. Viņš stāvējis pie kazarmas vārtiem, kūpinājis pīpi un apspriedies ar kareivjiem. Mazākajās klasēs viņš mācījies labi, lai gan slikto dzīves apstākļu dēļ bieži slimojis.

Četrpadsmit gadu vecumā zēns pamatīgi nošokējis savu māti, kurai no policijas iecirkņa kameras nosūtījis šādu zīmīti: “Mīļo māmiņ! Rīt uz pusdienām mani negaidiet, jo būšu nošauts. Skolotājam Hasbergam pasakiet, ka mani savāktie minerāli atrodas policijas pārvaldē. Kad pie mums atnāks mans draugs Voitišeks Horhhofs, pasakiet viņam, ka mani arestēja 24 policisti. Vēl nav zināms, kad būs manas bēres.”

Kā vēlāk noskaidrojās, Jaroslavs bijis aizturēts pēc čehu rīkotajiem grautiņiem Prāgā, kad notika Austroungārijas simbolikas un vācu veikalu skatlogu dauzīšana. Dodoties mājās, Jaroslavu aizturēja policijas patruļa un zēna kabatās atrada akmeņus. Jaroslavs policijā apgalvoja, ka tie esot minerāli skolas kolekcijai, bet policijas komisārs, dzirdot tik bezkaunīgus melus, sašutumā kliedza, ka viņu nošaus bez tiesas. Nākamajā dienā Hašeku tomēr atbrīvoja.

1902. gadā viņš pabeidzas Prāgas Tirdzniecības akadēmiju un sāka strādāt bankā Slāvija, no kuras viņu atlaida par pārmērīgu dzeršanu. Pamazām Hašeks laikrakstos sāka publicēt savas humoreskas un nolēma turpmāko dzīvi veltīt rakstniecībai.

Jau drīz vien jauno literātu Hašeku pavisam pelnīti iecēla Prāgas bohēmas karaļa godā. Viņš staigāja no kroga uz krogu un, fiksējot redzēto un dzirdēto, ar apbrīnojamu vieglumu rakstīja humoreskas. Dzejnieks Mahens vēlāk stāstīja: “Es jums varu apgalvot, ka Hašekam, kad viņš krogos ņēmās kaut ko teikt, nekad nepietrūka sakāmā. Tur mēdza laist garus penterus bez jēgas un satura, un katram, kas sēdēja pie galda, vajadzēja piemest savu daļu.

Hašeks parasti sāka, cits turpināja, bet tad tas viss pārgāja tukšā muldēšanā. Būtībā tā bija pļurkstēšana no paša sākuma, taču es vienmēr klusībā priecājos, ka Hašekam izdodas jau tad pateikt visu, kas šajā melšanā varēja būt atjautīgs. Hašeks rotaļājās, bet mēs bijām grūtgalvīši.”

Gleznotājs Pacovskis atcerējās citu gadījumu: “1903. gadā kādā pasākumā mani iepazīstināja ar Jaroslavu Hašeku. Viņš izskatījās pēc īsta klaidoņa, viņa drēbes bija galīgi noskrandušas. Mēs sākām runāt, un Hašeks piedāvāja Žilinas pilsētā sarīkot manu darbu izstādi. Kad notika pasākums, viņš sevi dēvēja par izstādes sekretāru. Žilinā es savu jauno draugu iepazīstināju ar vairākiem slovāku patriotiem, un mēs ciemojāmies pie doktora Dušana Makovicka. Taču tad gadījās ķibele. Hašeks aizņēmās no advokāta Kohūta velosipēdu un aizbrauca uz Vrūteku, it kā lai savāktu savas mantas no stacijas bagāžas glabātavas. Velosipēdu viņš pārdeva un naudu nodzēra. Vrūtekas traktierī Hašeks sarīkoja traci, viņu ielika aresta telpās. Uz Žilinu Hašeku atveda žandarmi. Pēc tam viņš kaut kur nozuda.”

Vēlāk Pacovskis pieprasījis, lai Hašeks vai viņa māte atlīdzina advokāta Kohūta zaudējumus, taču saņēmis nevis naudu, bet ārsta kandidāta Kabāta parakstītu vēstuli: “Jaroslavs Hašeks cieš no garīgiem traucējumiem, kuru dēļ viņš nespēj atbildēt par savu rīcību. Māte viņa parādu šobrīd segt nevar, tomēr lūdz, lai jūs nerakstāt sūdzību. Minēto summu viņa samaksās no Hašeka publicētajiem sacerējumiem.”

Regulārs viesis policijā

Nav skaidri zināms, cik reižu Jaroslavs vispār ticis aizturēts par huligānismu un kārtībnieku aizskaršanu. Ja publicētu viņa personisko lietu, kas atsevišķā mapē glabājas Prāgas policijas direkcijas arhīvā, sanāktu bieza grāmata. Lūk, viens no protokoliem: “Drošības policijas vecākais kārtībnieks Vaclavs Šmīds 1903. gada 6. oktobrī ceturksnī uz desmitiem vakarā nogādāja iecirknī 21 gadu veco rakstnieku Jaroslavu Hašeku, jo tas dzēruma stāvoklī nokārtoja mazo vajadzību pie policijas direkcijas ēkas Pasta ielā.”

Par bruģa bojāšanu rakstniekam tika piespriests naudas sods, taču Prāgas maģistrātam vajadzēja trīs gadus, lai no Hašeka piedzītu spriedumā nolikto summu. Vispirms viņš bija bezvēsts prombūtnē, un policija nespēja atrast viņa mājvietu. Kad adrese tika noskaidrota, tad atklājies, ka Hašeks ir galīgs tukšinieks.

Kādā cita citā protokolā bija rakstīts: “Kārtībnieki Františeks Pāteks un Karels Spačeks atveda uz iecirkni Jaroslavu Hašeku, jo 1904. gada 1. aprīļa naktī vieglā reibumā viņš bija sabojājis divu koku aizsargrežģus. Lai ierosinātu krimināllietu, ir jānoskaidro, cik lielus zaudējumus radījuši minētajiem diviem režģiem nodarītie bojājumi.”

Tā paša gada 27. aprīlī pulksten pusvienpadsmitos vakarā Hašeks atkal tika aizturēts, jo bijis galīgi pilnā un gulējis Františeka krastmalā. Vecākais policists Antons Stolaržs un policists Karels Pakrts viņu aizveduši uz iecirkni un ievietojuši aresta telpās. Protokola otrajā pusē kāds žēlsirdīgs policijas ierēdnis bija uzrakstījis: “Puisim bija vārdadiena, un viņš piedzērās. Lūdzu, atlaidiet viņu.”

Uzdodoties par kādas avīzes redaktoru, Hašeks reiz apmuļķoja kādu Vltavas traktiernieku, kas policijā iesniedza sūdzību: “Avīžu redaktors pans Jaroslavs Hašeks viena kunga un vienas jaunkundzes sabiedrībā pēc triju dienu un nakšu uzturēšanās palika man parādā 38 kronas par ēdamo, mājokli, alu un cigāriem, jo visi nozuda, nesamaksājuši rēķinu un neatstājuši adresi. Lūdzu noskaidrot, vai minētais kungs ir redaktors un kur viņš Prāgā dzīvo.”

Dzīvojot klaidoņa dzīvi, Hašeks bieži pārnakšņoja pie paziņām. Draugs Opočenskis, kurš viņam bieži deva naktsmājas, vēlāk apliecināja, ka Hašeks nepavisam nav bijis izlepis. “Pat ziemā viņš uz kušetes apsedzās vienīgi ar mēteli, bet pagalvī lika vecu saritinātu paklājiņu. Spilvenu viņš pikti un konsekventi atraidīja, tāpat arī segu.”

Piecas dienas aresta

1906. gadā Jaroslavs iepazinās ar savu nākamo sievu Jarmilu, un viņa tūlīt pēc pirmās tikšanās ierakstīja savā dienasgrāmatā: “Viņš izskatās pēc klaidoņa, taču viņam ir tik patīkama seja.” Kad Jaroslavs un Jarmila iepazinās tuvāk, viņi atklāja, ka abiem ir daudz kā kopīga. Gan viens, gan otrs interesējās par literatūru, un tas abpusējās simpātijas vērta arvien dziļākas Meiteni nemulsināja Hašeka vaļīgā attieksme pret dzīvi, par ko bija sašutuši viņas vecāki.

Jarmila maldīgi domāja, ka viņas ietekmē Jaroslavs mainīsies un beigs staigāt pa krogiem. Kaut arī Jarmilas vecāki bija kategoriski pret kāzām, jo uzskatīja Hašeku par žūpu, rakstniekam tomēr izdevās pārliecināt līgavas vecākus, ka būs priekšzīmīgs vīrs un spēs nodrošināt ģimenei iztiku.

1912. gada 20. aprīlī pasaulē nāca Jaroslava un Jarmilas dēls Rihards, taču drīz vien abi laulātie uz laiku pašķīrās. Nostāsti vēsta, ka drīz vien pēc dēla piedzimšanas pie jaunās māmiņas ieradušies viņas vecāki. Hašeks tos priecīgi sagaidījis, kaut gan juties nedaudz samulsis. Sievastēvs iedevis znotam naudu, lai tas iet un nopērk bērnu ratiņus, taču Hašeks devies nevis uz veikalu, bet uz krogu un visu naudu nospēlējis kārtīs. Viņš nav atgriezies mājās ne tovakar, ne arī nākamajā dienā, tāpēc vecāki aizveduši meitu ar bērnu uz savu namu Vinohrados. Tā arī uz kādu laiku pārtrūkusi Jaroslava un Jarmilas kopdzīve.

Pēc sievas aiziešanas Hašeks meties vēl trakākā bohēmas dzīvē, izraisot konfliktus ar drošības iestādēm. Lai izjokotu policiju, Hašeks izmantojis pat Pirmā pasaules kara sākšanos. Vēstures fakti liecina, ka 1914. gada 24. novembrī kādā Prāgas viesnīcā ieradies noslēpumains kāds viesis, kurš savā reģistrācijas kartītē ierakstījis: “Ļevs Nikolajevičs Turgeņevs, dzimis 1885. gada 3. novembrī, dzīvo Petrogradā, ierēdnis, atbraucis no Maskavas, ierašanās mērķis – Austroungārijas ģenerālštāba revīzija.”

Viesnīcu tūlīt pat aplenca policija un krievu spiegu aizveda uz komisariātu. Tur Hašeks skaidroja, ka viņš ir lojāls Austroungārijas impērijas pilsonis un čakls nodokļu maksātājs, tāpēc vēlējies pārbaudīt policijas modrību tik atbildīgajā laikā. Par šo joku Hašeks dabūja piecas diennaktis aresta.

Blēdības ar suņiem

Hašeka mistifikatora un parodista talants spilgti atklājās 1911. gadā, kad viņš nodibināja Mēreno progresa partiju likuma ietvaros, kuras sapulcēs neiztrūkstošs elements bija liels daudzums alus. Tajā pašā gadā partija izvirzīja Hašeku par parlamenta deputāta kandidātu un sāka enerģisku priekšvēlēšanu kampaņu.

Sapulces lielākoties notika krogos, kas bija izgreznoti ar plakātiem: “Mums pietrūkst 15 balsu!”, “Ja jūs balsosiet par Hašeku, apsolām jūs pasargāt no zemestrīces Meksikā!” “Steidzami vajadzīgi cilvēki, kas apmelotu mūsu konkurentus!” Sapulcēs bieži uzstājās pats Hašeks un savas runas beidza ar vārdiem: “Pilsoņi! Balsojiet par mūsu partiju, kura jums garantē visu, ko vien vēlaties: alu, šņabi, cīsiņus un maizi!” Runāja, ka šīs sapulces bieži arī apmeklējuši policijas aģenti un Hašeks vienmēr centies viņus piedzirdīt.

Šķiet, rakstnieks neprata dzīvot bez alkohola un citu izāzēšanas. Strādājot par redaktoru žurnālā Dzīvnieku pasaule, Hašeks pats uz savu roku izdomāja satriecošus jaunumus un atklājumus, piemēram: indiešu tempļos tur svētos krokodilus, kuriem priesteri glauda galvas, bet ādu apkrāso ar zīmējumiem un sentencēm; senajā Romā eža kažoku izmantoja par vilnas sukājamo suku; dzintara gabalā atklāts izmiris blusas veids, kas nosaukts par pirmblusu jeb inženiera Kūna blusu; behemoti mīl glāstus, un, kad iezemieši tiem pūš nāsīs gaisu, tie kļūst pavisam rāmi; spilgti krāsainie mandrilas pērtiķi bieži iemīlas zooloģiskā dārza uzraugu meitās; tīģeriem nepatīk gramofonu skaņas, ziloņi savukārt ir lieli mūzikas cienītāji; atrasti dilūvija perioda rāpuļi – idiotozauri.

Protams, zooloģijas speciālisti bija bezgala sašutuši par šādām publikācijām, un viss beidzās ar to, ka Hašekam bija jāpamet darbs žurnālā Dzīvnieku pasaule. Lai nodrošinātu ģimenes materiālo stāvokli, Hašeks kļuva par privātuzņēmēju. Viņš atvēra suņu komisijas veikalu ar pompozu nosaukumu Kinoloģijas institūts. Hašeks ar veikala kalpotāju Čīžeku no patversmēm iepirka suņus, kurus pārkrāsoja, viltoja ciltsrakstus un kā dižciltīgus pārdeva tālāk.

Viesošanās psihiatriskajā slimnīcā

1911. gada 10. februārī laikraksta Čehu vārds vietējo ziņu nodaļā bija lasāms: “Šonakt no Kārļa tilta margām Vltavas upē gribēja mesties 30 gadus vecais Jaroslavs H. Teātra frizūru meistars Eduards Brauers viņu norāva no tām nost. Policijas ārsts konstatēja panam H. stipru nervozitāti. Aizturētais nogādāts psihiatriskajā slimnīcā.” Policijas arhīva protokolu nodaļā atrodamas papildu ziņas, ka policijas komisariātā Hašeks atzinies, ka tīkojis izdarīt pašnāvību.

Protokolā teikts: “Viņš pieļauj, ka gribējis slīcināties, jo riebjas šī pasaule. Esot izskrējis no mājām nikns un aizkaitināts. Stāsta, ka izkritis eksāmenā ģimnāzijas ceturtajā klasē, studējis komercskolā un Eksporta akadēmijā Vīnē, turklāt ar izcilām sekmēm. Pats sev bīstams.” Kad Hašekam uzdots jautājums, kad viņš dzimis, viņš atbildējis, ka nemaz neesot dzimis, bet gan izvilkts no ūdens.

Otrajā dienā pēc ievietošanas slimnīcā Hašeks pēkšņi mainīja savus izteikumus. “Pacients atceras, ka bijis ļoti daudzos krogos, visur dzēris alu un klāt vīnu. Viņš atceras, ka esot kaut kur rāpies, laikam laternas stabā, taču skaidri neatminas, vai uzrāpies pašā augšā. Esot gribējis pārsteigt apkārtējos, lai redzētu, ko tie darīs. Hašeks kategoriski noliedz, ka būtu gribējis izdarīt pašnāvību.”

Nav skaidri zināmi Hašeka uzvedības patiesie iemesli. Iespējams, viņš patiešām vēlējies izdarīt pašnāvību, jo pirms tam nopietni sastrīdējies ar sievu. Cita versija vēsta, ka Jaroslavs gribējis izlikties par trako, jo vēlējies izvairīties no kriminālatbildības par blēdībām ar krāsotajiem suņiem.

Tā kā Hašeks pārtika lielākoties no honorāriem, viņš bija spiests pacensties, lai pie tiem tiktu. Viņa draugs, gleznotājs Lada stāstīja: “Pie manis viņš parasti sāka rakstīt četros pēcpusdienā. Šo laiku Hašeks bija izraudzījies pats. Vienos pa dienu viņš gāja manā istabā, lai nosnaustos uz tahtas, bet tieši četros aši cēlās augšā un ķērās pie darba.

Dažreiz viņš jau bija izdomājis sižetu, taču biežāk tas dzima, kad viņš jau sēdēja pie galda. Hašeks nekad nelauzīja galvu par to, ko viņš rakstīs. Brīdi viņš nekustīgi sēdēja, cieši vērdamies baltajā lapā, tad tvēra spalvaskātu un savā glītajā, skaidrajā rokrakstā ātri un bez garākiem pārtraukumiem rakstīja līdz sešiem vakarā. Hašeks vēlējās honorāru uzreiz, kaut arī mazāku, lai tikai nav jāgaida, kamēr darbiņu nodrukās un maksu sarēķinās pēc rindiņām.”

Piedzīvojumi Krievijā

Kad 1915. gadā iznāca Hašeka stāstu krājums Mana tirgošanās ar suņiem, tās autors jau bija iesaukts armijā. Viņš bija kļuvis par rakstveža palīgu — rakstīja pulka avīzei par kaujām un vēsturi, publicēja dzeju un prozu. Cīņā par Sokalas kalnu viņš pat ieguva medaļu par drošsirdību. Cīņu biedri stāstīja, ka godu Hašeks izpelnījies par gūstā saņemtajiem krievu kareivjiem, taču pats rakstnieks uzskatīja, ka apbalvojums viņam pienākas par bataljona komandiera atbrīvošanu no utīm, izmantojot dzīvsudraba ziedi.

Nostāsti vēsta, ka Hašeks ilgi nav karojis, jo labprātīgi padevies gūstā krieviem. Kādu laiku nosēdējis karagūstekņu nometnē pie Kijevas, tad iestājies čehoslovāku leģionā, kas cīnījās pret Austroungārijas armiju. Tā kā medicīnas komisija Hašeku bija atzinusi par nederīgu karadienestam, viņš sācis strādāt propagandas laikrakstā Čehslāvs, kas tolaik iznācis Kijevā. 1917. gada janvārī viņš apcietināts un ieslodzīts Borispoles cietoksnī, jo kādā Kijevas krogā ar vīna pudeli pārsitis krievu praporščikam galvu.

Hašeks atbrīvots tikai pēc Čehoslovāku nacionālās padomes pārstāvniecības iejaukšanās. Pēc boļševistiskā apvērsuma Krievijā Hašeks iestājies komunistiskajā partijā un, kā apgalvoja paziņas, kādu laiku pat atteicies no alkohola lietošanas. 1919. gadā Ufā viņš apprecējās ar piecpadsmit gadus jaunāko komjaunieti, tipogrāfijas strādnieci Aleksandru Ļvovu, lai gan nebija oficiāli izšķīries ar savu pirmo sievu Jarmilu. Tā kā boļševiku valdība bija nolēmusi sūtīt uz mājām ārzemju komunistus, lai tie tur pilda savu internacionālo pienākumu, 1920. gadā Jaroslavs ar savu jauno sievu ieradās Čehoslovākijā.

Jaunajā republikā Hašeku kā boļševiku sūtni uzņēma diezgan naidīgi, un rakstnieks jutās smagi vīlies. Drīz vien viņš atsāka savu bohēmisko dzīvesveidu – staigāja pa krogiem un rakstīja humoreskas. Un tad – divu gadu laikā – viņš radīja savu slaveno romānu par Šveiku. Drīz vien Hašeks no Prāgas pārcēlās uz mazu Čehijas dienvidaustrumu pilsētiņu Lipnicu. Tas noticis pavisam nejauši. Hašeks izgājis no mājas, lai dotos uz krogu un izdzertu kausu alus. Pa ceļam viņš saticis savu paziņu mākslinieku Panušku, kas devies darbos uz Lipnicu. Hašeks nolēmis doties viņam līdzi. Pēc trīs nedēļu plostošanas Hašeks nosūtījis sievai telegrammu, kurā pavēstījis, ka nolēmis palikt Lipnicā, un aicina viņu pie sevis.  

Mistifikācija pēc nāves

Saņemot honorārus par Šveiku, Hašeks Lipnicā iegādājās mazu mājiņu, kurā dzīvoja ar sievu Aleksandru un pieņēma darbā sekretāru Klimentu Štepaneku, kuram diktēja Šveika turpinājumu. Kaut paziņas dēvēja Hašeku par dzīves mākslinieku, tikai tuvākie draugi zināja, ka rakstniekam nemaz tik jautri neklājas. Bieži vien vētrainus līksmības brīžus nomainīja smagas depresijas un melanholijas lēkmes. Par uzdzīvi vajadzēja maksāt, un rakstnieks maksāja ar savu veselību. Tomēr, jāatzīst, Hašeks nekad nežēlojās un negaidīja, ka citi viņu glābs un mierinās. Viņš centās nekad nezaudēt savu iedzimto vitalitāti, kas deva iespēju dzīvot brīva cilvēka dzīvi.

Rakstnieka mūža noriets bija skumjš un ciešanu pilns, viņu sāka vajāt slimības. Hašekam bija grūti staigāt, jo uztūka kājas. Turklāt streikoja kuņģis, tāpēc ēdiens negaršoja, un nereti viņš to izmeta ārā pa logu. Reizēm viņam kļuva nelabi, un tad, nespēdams piecelties no guļvietas, pagrieza galvu un izvēmās bļodā. Taču Hašeks neparko negribēja atzīt, ka ir smagi slims. Viņš nekad neatzina nevienu kaiti un tās arī neārstēja.

Rakstnieka biogrāfs Brzetislavs Ludvīks piemin, ka Jaroslavam bijis nepilnīgi attīstīts vairogdziedzeris un vāja sirds. To apstiprina arī Hašeka pirmās sievas Jarmilas teiktais, ka 1911. gadā rakstnieku piemeklējusi sirdslēkme. Mūža pēdējās dienās viņš nespēja vairs staigāt un gulēja dzelzs atspergultā pie istabas loga. Pat būdams smagi slims, Hašeks nav atteicies no jokiem. Reiz viņš nolīdzis leijerkastnieku, kuram dots uzdevums no rīta līdz vēlam vakaram griezt leijerkasti pie mācītāja atvērtā loga.

Jaroslavs Hašeks nomira 1923. gada 3. janvārī. Zīmīgi, ka arī pēc rakstnieka nāves notika dažādas mistifikācijas. Daudzi nemaz neticēja, ka Hašeks ir miris, jo laikrakstos jau agrāk bija maldīgi ziņots par viņa bojāeju. Kā zināms, Šveika turpinājums palika nepabeigts. Neilgi pēc rakstnieka nāves viņa pēdējā dzīvesvietā Lipnicā ieradās medijs un avīzes Čehu vārds redakcijas darbinieki. Vēloties pabeigt romānu, viņi vairākas reizes izsauca Hašeka garu un rūpīgi pierakstīja visu, ko tas viņiem diktēja. Taču šī iecere diemžēl nerealizējās – mēģinājums pabeigt Šveiku, lietojot okultas metodes, izrādījās neveiksmīgs.