Andris Akmentiņš: man gribētos uztaisīt torti ar saspraustām degošām cigaretēm un parakstīt: “Ar katru gadu grūtāk nopūst”

Andris Akmentiņš atzīst, ka nevar pateikt, par ko ir viņa pirmais romāns, jo tajā esot savs pusotrs desmits tēmu. Gan par skolotāja prestižu – no idealizācijas līdz punktam, kad jāstrādā par skolotāju, jo nekas cits neatliek. Gan tēva pasaules spožums un trauslums.

Vai tāda – ka pirms mirkļa tā pati vara, tie paši cilvēki izsūtīja, bet tagad viņiem ir rīkojums dabūt savā pusē pēc iespējas vairāk cilvēku. Vai meli, kas turpinās inerces pēc. Piemēram, skolotāja Velta pārraksta savas atmiņas par Staļina bērēm – atbilstoši laikmetam viņa ir gatava pārmelot. Romāna beigās viņa saka – ja tik būtu norādes no augšas, es atkal ietu un mācītu.

Skrejceļa galā samīļots

– Vai romāns ir veltīts tavas dzimtas cilvēkiem?

– Vairāk profesijai. Man likās, ka leģendas par vectēvu kā skolotāju ir pienākums iedzīvināt. Biju stresains, ka gadi iet, man jau tuvojas pusgadsimts, bet šis parāds netiek nokārtots. Tajā grāmatas daļā, kas veltīta tēvam, esmu to izdarījis. Papiņš ir precīzākais vēsturiskais tēls ar ļoti lielu līdzību vectēva dzīves gājumam. Lielā atšķirība ir tā, ka viņš, spriežot pēc piezīmēm, bija ļoti pedantisks, skops. Nekā no lirikas, kura ir Tēva grāmatā. Ir saglabājušies ļoti precīzi stundu apraksti un divrindu vēstules – “nopirku to, aizgāju tur”.

– Vai tā, kā romānā viņš rakstīja meitām uz pilsētu? Viņam vispār bija meitas?

– Jā, divas meitas un divi dēli. Bet pamatā tās bija pāris rindas pie sieviešu vēstulēm, par pienākumu: “Mācies dūšīgi!” Tāds matemātiķis, varētu teikt.

– No kuras puses ir tava dzimta?

– No Vestienas. Netālu no Gaiziņkalna ir mājas Ūbeles – pirmais dzimtas pavards.

– Tās ir tavas lauku mājas, kur bērnībā brauci?

– Nē. Manējās ir deviņus kilometrus no Alūksnes – Alsviķos. Bet Strautiņu skola ir vieta, kur iedomājos grāmatā aprakstītās trepes, gaiteņus. Tur vecaistēvs bija skolas direktors. Skolai šovasar ir 150 gadu jubileja, un kaut kāda maģija tajā ir, jo nav aizvērta kā daudzas citas. Pagājušovasar mēs tur aizvedām māti. Izdarījām ko zīmīgu – stadionā noskrējām apli. Māte savos 78 gados skrēja kopā ar maniem dvīņiem. Un tad notika tas, ka vecākais dēls Andrejs Mārtiņš mani pirmoreiz noskrēja.

Atcerējos, ka arī es tādā vecumā, ap septiņpadsmit, pirmoreiz noskrēju savu tēvu. Un, lūk, ir kāda veca pedagoģiskā atziņa no laikiem, kad bērnu pēršana vēl bija vispāratzīta prakse. Manējie gan laikam izaugs bez tās, bet manā mūžā vēl gadījās dažādi. Vecajiem skolotājiem bija teiciens – bērnus var pērt tik ilgi, kamēr var noķert. Un tad lielais skrejceļa galā tika samīļots (smejas).

– Iestājās dembelis?

– Pilnīgs.

Vecus pedagogus lapsas neēd

– Sarmītes līnija grāmatā šķita pati gaišākā, un bija sajūta, ka ar tādu mīlestību var rakstīt tikai par savu mammu.

– Tā viennozīmīgi nav viņas biogrāfija. Un zini, es jau centos viņus visus mīlēt, nabadziņus. Un Sarmīte nav īsti pozitīvs tēls.

– Viņa ir nešpetna.

– Jā, un drusciņ arī laika apmāta. Māte vienu vakaru zvana – klausies, bet tas, ko tu grāmatā ar Sarmīti izdari, patiesībā ir drausmīgi. Nu, ka viņai tas Valdiņš tā patīk.

– Tā ir drāma!

– Patiesībā milzīga, ka mīļotais vīrietis tevi uztver par čomu un nav noslēpuma, lai tu viņam kā meitene liktos interesanta. Nu, varētu teikt, ka arī Valdiņš ir traks raksturs. Manu tēvu sauc Valdis. Bet es ļoti daudzu radinieku vārdus ieliku tīšām, arī tur, kur raksturi galīgi nesakrīt. Bet tā nav mātes dzīve, sižets ir pilnīgi cits. Uzstādījums radās no bildēm – raugoties, kāda viņa bijusi bērnībā, spurainais, blondais bandītiņš. Iedomājos, ka savu māti sāku pazīt no brīža, kad sēdēju klasē Valmieras 5. vidusskolā un viņas balss šuva cauri sienai. Skolotāja Grīnberga ieslēdza savu augsto reģistru – ļa-ļa-ļa!

– Tevi mājās tā nestrostēja?

– Nu bija, bija. Visjaukākā viņa ir tagad. Kādreiz domāju – kā skolotājai un tādam tehniskam čalim, kāds bija mans tēvs, rodas rakstnieks... Tēvs šausmīgi daudz anekdošu zināja un ik pa brīdim kādas divrindes izmeta, viņš ir staigājošā vārdnīca. Kad savelk kopā – skaidrs, no kurienes tas.

Arī māte uz līdzenas vietas spēj radīt mazu novelīti. Grāmata jau bija nodota, kad viņa man zvana un saka: “Vecu pedagogu var mierīgi vest uz mežu – lapsas viņu neēdīs. Jo vecs skolotājs uzreiz sāks lapsu mācīt, kā viņš pareizi jāēd. Un to neviena lapsa nevar izturēt.” Pēkšņi sapratu, ka man blakus ir stāstniece.

Agrāk es vairāk dzīvoju vecmāmiņas zonā. Māte bija iedomājusies, ka man nebūs nekādu šaujamrotaļlietu, es laukos pilnīgā siltumnīcā augšu par ļoti jauku puisīti. Tā nu viņa ir atbraukusi, skrienu pretī, man ir līks zars, un saku viņai – piu! Un – pļurkt (smejas). Koncepcija beigta.

Mana sieva ir tieši tāds pats radījums. Man liekas, ka mūsu paaudze lielu tiesu ir nodzīvojusi laukos. Interesanti, ka mums ir pilsētnieku dzīve, bet laucinieka sirds. Un tur neko nevar darīt. Ikdienā laukos ilgi neturamies, bet nevar neiet sēnēs, un tad tie palodzes tomāti – vairāk kā pašironiski apsmejams rituāls, bez kādas jēgas. Mēs svinīgi tos apēdam...

– Bet daudziem no lauku labumiem ir jēga...

– Kā mana māte ir sakārtojusi, tur gan ir milzīga ekonomiska jēga. Kā uz Brežņeva bērēm teica – nebeidzama ļaužu straume tuvojas zārkam, tā mums nebeidzama sulu straume no omas dārza ceļo uz Ventspili un salīst dvīņu milzīgajās rīklēs. Kad bijām studenti, tās mūžīgās zaptes... Nu, tas ir bada produkts.

Tā produkcija vairāk bija kā tāda pieklājība, pienākums, apgrūtinājums – stiep tās burkas uz Rīgu, jo tev dod. Labi, vari paņemt pie meitenēm ciemos, bet atceros, ka ļoti daudz aizgāja pa pieskari. Galvenokārt tā nav ekonomiska, bet dvēseliska nepieciešamība – to visu darīt. Tādi mēs esam. Paskaties rudenī – feisbuks pilns ar kaitinošām sēņu bildēm. Tos signālus mēs bieži vien pat neatpazīstam.

Man liekas, sāk veidoties interesants slānis – lauku mājas, kur vairs nav cilvēku, tiek uzturētas tiešām bez kādas racionālas idejas. Mans brālēns ir uzcēlis ļoti jauku dzīvojamo kaktiņu, bez elektrības, izkopis bērzu birzi. Es neesmu dārza spējīgs cilvēks, pārāk daudz projektu.

Ir divas lietas, kuras gaida rindā, – izrakt dīķi maziem līnīšiem un iestādīt bērzus. Uz dārza veidošanu es neiešu. Tā tu uzreiz sāc veidot naturālo saimniecību. Arī tas, domāju, daudziem no mums ir asinīs. Man – ne. Es saprotu – divi hektāri vien ir, drīzāk varētu visu nomaukt ar ķiplokiem. Vai vīgriežiem, jo purvs un māli. Vai lēni skaistumam sastādīt bērzus.

Kādreiz vecāmamma nostājās pie koka, jau diezgan resna, un teica – šeit mēs kādreiz pļāvām. Un arī man tā tagad ir. Varu pateikt precīzi – ir pagājuši 38 gadi, kopš mātes brālis prasīja: tu pļaut māki? Teicu – jā! Tad ejam... Man iedeva strīķi un izkapti, ielika pļavas vienā stūrī, pats aizgāja uz otru. Es asiņainām rokām nokapājos! Līdz tam biju tikai tā – aitai sapļāvis un strīķēt, protams, nemācēju. Vārdu sakot, ir bijuši lauku darbi, turklāt bez lielas izpratnes par jēgu. Bet par pļaušanu nopirku pirmos džinsus, tā ka ļoti skaista jēga. Par 90 rubļiem ciema veikalā, lepni un bišķi par lielu. Tas laikam bija 84. gads.

Tētis kā salūts

– Starptautiskā bardu saietā stāstīji, ka brauci uz Ventspili atpūsties no dzīves un tad saprati – kāpēc jādzīvo tā, ka jāatpūšas, labāk palikt tur. Kas īsti notika?

– Es tiešām braucu atpūsties. Mērķis bija noķert vēja zivi, tak neķērās, bet citi kārni radījumi ķērās krastā. Vēja zivi zini – slaida, gara. Ieva Balode ir savā ziņā līdzīga... Nē, nevar tā teikt (smejas).

– Ar zilu asaku pa vidu?

– Nnē... Balodei ir jaukāka krāsa (smejas). Pēc sievas Ingunas nāves man Rīga likās visai nemīlīga vieta. To gadu pastāvīgi spazmoju, dzīvoju izmisumā – vai nu neesmu ar dēlu kārtīgi padzīvojies, vai māja ir lupatās, vai arī kādi projekti dēlī. Ar visām trim lietām kā atraitnis vienkārši netiku galā. Un bija skaidrs, ka puisis būs pianists.

– Cik liels viņš bija?

– Kad Inguna aizgāja, 2. klasē. Man liekas, ka Ventspilī viņš sāka mācīties 5. klasē. Nesapratu – kā es viņu vedīšu uz mūzikas skolu, kāda būs loģistika. Jebkurā mazpilsētā, kura ir pietiekami jaudīga kultūras ziņā, to izdarīt ir daudz vienkāršāk. Man vienmēr ir bijušas sarežģītas attiecības ar Rīgu. Atceros, ka lasīju un apskaudu Ojāru Vācieti, kurš apgalvo, ka padarījis Rīgu par savu pilsētu. Viņš ir no laukiem, bet caur un cauri rīdzinieks.

– Jā, viņš mīlēja Rīgu.

– Un citādi nebūtu jēgas, jo tad viņš paliktu svešķermenis. Studentu laikos – jēziņ, ieraugu Rīgas baltos burtus uz robežas, un man jau sāk sāpēt galva... Mazpilsētas ritms ir mīļāks un saprotamāks. Arī tagad man ļoti patīk atbraukt uz Rīgu, bet ne ilgāk par dažām dienām. Te ir par daudz cilvēku. Man patīk pazīt pārdevēju veikalā vai tirgū.

– Tevi netraucē, ka visi uz tevi skatās – re, mūsu dižais rakstnieks aiziet, nez ko nopirka?

– Tā kā politiski neesmu pārāk lojāls ventspilnieks... un kurzemnieku šerpums vispār. Viņi nav tādi – ļeļeļe, pateiks arī bietē, kā domā – īsti un skarbi. Bet, redz, ikdienā es ar galvu vienmēr esmu kaut kur ļoti tālu un citur. Ja tās ir tulkojamās filmas vai grāmata, es vispār dzīvoju citā laikmetā un šīs ir vienīgi šā brīža dekorācijas.

Bet smieklīgs piemērs – man mājās ir Verners lietotās sadzīves tehnikas veikals. Nopērku ledusskapi, man uzstiepj, un stiepšanas procesā viņiem pie rokām pielīp ratiņi. Tagad viņi uz tiem ir uzskrāpējuši veikala vārdu, aplīmējuši. Un tas ir viņu viltības līmenis. Un kāpēc lai es uz to veikalu vēl kādreiz ietu? Bet tā nav vienas konkrētas vietas, Kurzemes vai Ventspils, īpatnība. Iedomājos, ka tas varētu būt kreņķu nomākts zemnieks, kurš domā apmēram divas sekundes uz priekšu – eu, forši pieklīda. Es sadusmojos, bet jūtu, ka tas man pašam kaitē. Tad atkal dodos citā gadsimtā.

– Kāds tu esi kā tētis?

– Droši vien kā vīrieši – pavāri. Tā dzīvē notiek bieži – sievietes taisa ēst ikdienā, vīrieši – svētkos, un tas viņiem sanāk kā salūts. Jā, esmu salūta tētis. Ar romānu bija traki, mēs tāpat kopā ceļojām, dažādās lauku mājās dzīvojām. Apciemojām radus.

– Vācot materiālu?

– Arīdzan. Mums ir radu aplis, pie kuriem jūlijā parasti braucam ciemā. Padzīvojam Brenguļos, Alsviķos, Alūksnē, ir vēl vietas, kur iegriezties, ja visur gribētu aizskriet, vajadzētu vēl vienu mēnesi. Tad bija tā – Andrītis zem ābeles raksta romānu, un visa tā jezga apkārt skrien. Biju tētis, kurš ik pa brīdim atraujas – braucam peldēt, šoferis. Tā ir ikdiena.

Daļēji tas izveidojies arī Balodes ģenialitātes dēļ, man šausmīgi patīk, kā viņa ar dvīņiem ņemas, ļoti labi sanāk – visādas galda spēles... Tas nav labi, bet iznāk projektu, galvas aizņemtības dēļ. Taču viņi nav jāmāca, jo zina – tētis teiktu tā un tā. Skatāmies bērnības bildes – pavisam mazi, bet raksturi jau gatavi. Kādi viņi tur bija, tādi ir. Zini, ka šim modelim vari iedot to, ko viņš ņem.

Inguna arī vienmēr mīlēja teikt, ka bērnus vajag lutināt, tikai tad no viņiem izaug īsti laupītāji (smejas). Nav runa par lutināšanu, bet par to, ka ar varu neko nevar ielikt. Viņš ir gatavs cilvēks. Pie virziena, kurā dodas, var kaut ko nolikt klusām klāt, bet lielas korekcijas... es apšaubu. Katrs citādi reaģē. Kā futbolā – viens pacīnās, pacīnās, saprot, ka naidnieks stiprāks. Uzreiz mēģina sarunāt. Otrs kapājas līdz pēdējam, krīt, ceļas, asaras, var redzēt, šķīst kā pasaku filmās. Pretinieki ir lielāki un stiprāki, bet arī apstājas. Viņš grauzdams cīnīsies līdz pēdējam. Tas nozīmē, ka šiem diviem raksturiem pateikt vienu ziņu ir diezgan pagrūti.

Mums veiksmīgi izdevās šīs vasaras lielais uzdevums – pēc romāna aizvest dvīņus līdz kādam ezeram un pirmajai zivij. Pats brīnījos, cik ilgi nodzīvojāmies pa Zvirgzdu. Viss bija smuki. Re, bilde – Bruno laiž vaļā mūžā pirmo zivi. To seju paskaties.

– Kāds lepnums!

– Sajūsma par tik mazu raudiņu. Un blakus Edgars.

Pienākums ārpus naudas

– Pastāsti, ko vēl tu dari – esi reklāmā, ar multenēm ņemies?

– Kļūstu mazliet lēnāks dzīvē, un, gadiem ejot, projekti kļūst lielāki. Protams, biju sapņojis par romānu. Skolotāji tika pabeigti, un pēkšņi jūtu, ka to var darīt. Ar nepacietību gaidu, kad beigsies interviju periods, varētu atkal tikai rakstīt. Pazīstamas meitenes smejas – kā var tā iejusties un uzrakstīt par Sarmīti no meitenes viedokļa.

– Anima – dvēseles sievišķā daļa.

– Jā, jā, tā daļa... sāku justies kā pēc grūtniecības.

– Pēcdzemdību depresija?

– Nē, tā pēcdzemdību sajūta, ka vienā brīdī atmiņa par drausmīgajām sāpēm tā kā pagaist un atgriežas foršās lietas, rodas vēlme atkal to jauno svaru sevī just – tu sāc ilgoties pēc nākamās grūtniecības. Un romāna līmenī es to izjūtu – bērniņš ir piedzimis, jau ārā no bērnudārza un pats kuļas. Vajag atkal nākamo lielo darbu, ar kuru sēdēt.

– Tevī dzīvo kāda tēma?

– Pat vairākas. Ir plāni izdevniecībai, kurus īsti nevar izpaust. Pa starpu ceru tikt galā ar kapu svētku romānu, kur dzimtas ietvaros satiekas dzīvie un mirušie, visi piesūcas pa burzmu, sajūk, kurš ir kurš.

– O, pavisam maģisks reālisms.

– Pavisam maģisks! Un huligānisks. Vai es to pagūšu izpildīt, līdz sāksies pasūtījuma darbi? Arī tie ir ļoti interesanti. Reklāmā ikdienā nesēžu tāpēc, ka nespēju tos projektus padarīt par saviem. Un, ja tā nav, tad nav vērts.

– Vai tevī dzīvo kāda sociāla tēma un tu kā reklāmnieks gribētu uzburt reklāmu, ar kuru uzrunāt cilvēkus, ja tev būtu dotas tās vietas?

– Sociālā ir tas, ko reklāmistam vajadzētu darīt pastāvīgi, negaidot, kad iedos raidlaiku vai naudu. To man šveicietis Renē Fišers iemācīja, viņš aģentūrā bija vadošais radošais, es – viņa palīgs. To vajadzētu reklamēt katram – ka tev ir jāatrod, sevišķi šajā valstī ar tik maz cilvēkiem, vēl kāds pienākums, kas ir ārpus naudas, bet kur ir prieks un jēga, un sabiedriskā noderība.

– Virsuzdevumu?

– Jā. Un tas ir iespējams. Ja to izdari, tad pēkšņi pat tava mazā alga nav šķērslis, vari dzīvot daudz interesantāk. Ļoti daudz cilvēku laukos tā dara – aktīvisti velk piecu sešu pienākumus. Tas padara dzīvi daudz grūtāku, bet nav laika činkstēt. Latvijā ļoti daudzi ar nošķiltu tēmēkli politiskā vai sabiedriskā laukā pauž savu neirozi, bet neatrisina problēmu.

Tagad ir kampaņa par lēkšanu ūdenī. Biju iekšā “Izglāb draugu” – par satiksmes drošību. Nav jāgaida kāds budžets vai Eiropas nauda, var ģenerēt idejas. Es varu nestrādāt par reklāmistu, bet domāšanas veids jau manī saglabājas. Man joprojām gribētos uztaisīt torti ar saspraustām degošām cigaretēm un parakstīt: “Ar katru gadu grūtāk nopūst.” Pretsmēķēšanas tēma.

– Forši.

– Tas ir viens žanrs, kad rodas autordarbs kā gatava ideja. Otrs – centrēties uz tēmu un sākt tajā rakt. Pat nezinot, kur nonāksi. Skaistu plakātu katrs muļķis var izdomāt, bet interesanta ir meditācija. Varbūt tīri hipotētiski kā piemēru pateikšu, ka uzrokas lielāka problēma – necieņa pret savu vienreizējo dzīvību. Un tā nav tikai peldēšana, vienkārši Latvijā tas tieši tā izpaužas.

Varbūt sakne ir psiholoģiska. Atceros, arī es esmu ļoti jauki slīcis. Pārpeldēju, kur man to nevajadzētu darīt. Peldu atpakaļ, bet pusceļā saprotu – nujā, iepriekšējā naktī ir sēdēts par daudz un dikti. Sākās stresiņš bišķīt. Tāda kā panika mazliet. Mēģināju domāt ko citu un nolēmu peldēt atpakaļ. Aizpeldu, pastaigāju, pačurāju, nomierinos. Domāju – nu ir ziepes, Ķerkliņu ezers ir 20 kilometru tieva, gara desa, nevar apiet riņķī, purvi un sazin kas.

Bet, redz, man gribējās dzīvot. Mežā atradu metrīgu baļķīti, paņēmu pie rokas un lēnām īros. Apmēram tajā vietā, kur jau reiz biju, sapratu – nu esmu nomierinājies, to gabalu varu nopeldēt, un no baļķīša atvadījos. Neviens šo stāstu nezināja, tagad izstāstu, cerot, ka varbūt kāds lasīs un sapratīs, ka ir iespējams viss kaut kas. Uz līdzenas vietas. Vajadzētu to slīcēju skaitu samazināt, tas nav normāli. Tātad ir kāda anomālija psihē kopumā, bet vēl vajag atrast, kas tas īsti ir.

Perversais konservatīvisms

– Daži psihoterapeiti teic, ka nodzeršanās ir lēnais pašnāvības veids. Varbūt tāda savas dzīves neturēšana vērtē...

– Ā, tā man arī bija pirmā hipotēze. Bet vienmēr vajag saprast, ka tas ir runāšanas līmenis un kādā brīdī jāpārbauda. Ja ir budžets, laiks un ar to pelnām naudu, hipotēze momentāni pārvēršas tirgus piedāvājumā, kam tiek piejūgti visi fakti. Vai, nedod dievs, pārliecībā, jau ar putām uz lūpām – nē, tas ir tāpēc! Un tagad vajag šitā darīt. Tu jau nezini, kā ir patiesībā.

Mums Jāņu dēļ pasūtīja draudzīgu reklāmu, to “izglāb draugu”. Pēc tam drausmīgi drāza – kāpēc nav asiņaina! Bet signāls ir jāvariē. Lai vilku noķertu, mežs jāapvelk ar sarkanām lupatām visādos veidos. Sabiedrībai jādabū satricinājums. Tādi bija asiņainie Jāņi, kad līdz vidusmēra cilvēkam automātiski aizgāja lielais bojāgājušo skaits.

Jau toreiz teicu, ka sabiedrība nevar apsēsties un, lēni graužot popkornu, baudīt pāraudzināšanu. Tādā veidā tas nestrādā. Vienu gadu smīdini, citu baidi – tas ir pastāvīgs darbs. Arī es agrāk nesapratu, ka katram reklāmistam, sevišķi jaunam, vajadzētu vairāk aiziet vidē, kurā tā problēma notiek. Kad sēdi mediju plānošanas vai klienta kabinetā un ģenerē idejas, tās ziņas veidojas ļoti teorētiskas.

Kādi 90 procenti top, lai patiktu konkrētai mārketinga meitenei (smejas). “Tā tagad dara” vai naivā pārliecībā, ka visi mūs dzird. Ik pa brīdim ir tiešām labas reklāmas, kas trāpa ļoti skaisti. Pola plakāts Laizam uz jūru! man šobrīd liekas numur viens. Un atkal rinda klientu, ieraugot enerģētiski spēcīgu reklāmu, izjūt bailes – nē, nē, tā nevar! Un nonākam pie lielās tēmas – konservatīvisma, kas reizēm ieņem diezgan perversas formas. Nabaga liberāļiem gāž virsū tik daudz sūdu, ko viņi nav pelnījuši. Ir sajūta, ka pasaule skrien, skrien uz priekšu, tūlīt tik būs – uzvara, progress, kaut kas skaists, bet tad pēkšņi sāk kārpīties atpakaļ. Man liekas, ka cilvēka brīvības tēmā principā nekas cits, izņemot liberālismu, vienkārši nestrādā.

– Diemžēl arī šajā jomā kāpjamies atpakaļ.

– Bet ir jomas, piemēram, Latvijas laukos, domāju, ka tur tirgus liberālisms nekad visu neizregulēs. Tad visiem vienkārši jānosprāgst. Vai tagad mēs matemātisku eksāmenu rezultātu dēļ slēgsim lauku skolas? Nu, nē. Es strīdos ar tiem cilvēciņiem – tas, ko pašvaldība ietaupa, slēdzot skolu, aprijas caur pazaudēto darba vietu skaitu un dzīves sašaurināšanos.

Pa lielām bumbām esmu diezgan optimistisks – ka tiem, kas tagad izdzīvo laukos, ir cits krampis. Ir vēlēšanu gads, un es tikko svinīgi atteicos balotēties. Gandrīz jau piekritu, bet dvīņi sāk iet 1. klasē, un negribu būt tikai brīvdienu tētis – deputāts.

Biju šokā, domāju – paprasīšu Balodei atļauju, un viņa momentāni atrunās, bet pēkšņi šai acis iemirdzas. Saku – godkārība? Kas par lietu? Deputāta sieva gribi būt? Viņa – nē, vienkārši visi, kas tur gājuši iekšā kā normāli cilvēki, īsti nav noturējušies. Tavs gadījums varētu būt interesants (smejas). Bet pats nonācu līdz tam, ka viņai darbs beidzas piecos, dvīņiem skola – trijos, un neesmu gatavs vispārīgas politikas dēļ mainīt gaidāmo režīmu...

Nav tā, ka labi, kristāltīri cilvēki pēkšņi Saeimā kļūst par simt idiotiem, tādu mītu mēs paši dramatizējot un argumentējot uzaudzējam. Man liekas, esmu izaudzis līdz tādam pāķa domātāja līmenim, ka varu tā, savas upes krastā, kaut ko izpīpēt, piedāvāt – vajag, nevajag? Bet bez lielas uzmācības.

Man vienmēr ir paticis ģenerēt idejas, atnāk nauda – labi, neatnāk – nu, tā ir nauda... Bija aņuks – tikko mašīnā ieguldīju 500 eiro, nu tā ripo kā pulkstenītis. Bet ar sevi tā nesanāks. Ielikšu 500 eiro, bet kā pulkstenītis vairs neiešu. Nav jēgas pārstrādāties naudas dēļ. Cita lieta – idejas. Romāna dēļ bija vērts vēl reizi saņemties. Ir viens baigi labs grafiks, pēc mēneša esi kā ar izkapti nopļauts – astoņas stundas strādā un četras guli.

– Un nonstopā šādi?

– Nonstopā.

– Tā grāmata tiešām tādos sviedros tapa?! Izskatās, ka piesēdies un uzrakstīji.

– Nujā, bet tāpēc jau tur viss ir pārrakstīts zili melns. Uz to vieglumu. Ir brīži, kad paver vaļā visus kanālus, rekords bija 15 lapas diennaktī. Un tad atkal brīži, kad saproti, ka esi par stulbu, un tad ir tas, ko ticīgie jau prot, bet visiem jāiemācās, kad saki – okei, šitik es saprotu. Dievs, tad tu tālāk... (smejas) Vienkārši atzīsti – es nezinu. Un pēkšņi atnāk – tante kaut ko pasaka, vai sapnī kāds kaut ko.

– Tu paļaujies, un ir.

– Jā! Tad arī nevar pamanīt to darbu. Ja ar baigo apziņu – tagad rakstu, baigi visu rubīju – tu droši vien pusi neredzi. Labi, intervija bija jāsāk ar to, ka man nav nekāda pārdodama dzīvesveida. Pašam nešķiet, ka es zinu ko tādu, kas derētu citiem. Galīgi nav, neatkārtojiet mani!

– Bet zini – citi arī paļaujas uz kādu nejaušu, vērtīgu domu, kas pie viņiem atnāks. Tu jau nezini, kurš teikums aizķersies.

– Tas ir dabiski arī studentiem skolā – uz lapu malām ķēpā kaut ko. Viens – tā ir psihomotorika, otrs – tu principā divās trešdaļās laukuma dari konkrēto, un vienā trešdaļā – jebkas, kas ienāk prātā, netiek kritizēts, bet piefiksēts. Tur gadās brīnumi.

– Saspēlēs, rotaļās…

– Jā. Skatījos uz savām vecām kladēm nesen un domāju – tas cilvēks ir vispār prātā jucis. Bet pēc tam gatavā formā tas viss ir normāli nostājies savās vietās.