Dziednieks Fazakešs teic, ka spējot izārstēt visu - no alkoholisma un neauglības līdz pat vēzim un AIDS

Andrašs savas mājas pagalmā mūs sagaida ar kovboja cepuri galvā, ģitāru rokās un smaidot jautā, kur mēs tik ilgi braukuši. “Mazliet nomaldījāties? Tā jau es domāju – ne jūs tādi vienīgie,” viņš nosaka un aicina piesēst turpat pagalmā. Tad sāk stāstīt par to, kas dārzā aug, proti, vīnogām – viņš ir Latvijā pazīstams vīnogu selekcionārs. Paiet krietns brīdis, kad Itālijā dzimušā un Ungārijā dzīvojušā vīra stāstu pagūstu pārtraukt ar jautājumu, kādi vēji viņu atpūtuši uz Latviju – Gulbenes novada Daukstu pagastu, Andrašs atbild dziedot: “Četri vēji iet pa lauku, četri vēji manī mīt, cits ar citu saderēja, cits par citu pasmaidīj...” Jaunībā Andrašs dienējis padomju armijā, jo Ungārija bija starp Varšavas līguma valstīm, nopietni nodarbojies ar boksu, un cīņas ringā viņu atvedušas līdz Jūrmalai, kur risinājies pasakai līdzīgs stāsts – melnīgsnējo puisi burtiski apbūrusi latvju meitene Mirdza, un kopš tā laika viņš ticis salaulāts arī ar Latviju. Jau daudzus gadus Andrašs sevi uzskata par latvieti, ir ieguvis Latvijas pilsonību, tomēr no vectēva mantotās spāņu asinis joprojām spraucas laukā vai no katras krekla vīlītes – runā, žestos. Jā, un nekādu jūsošanu viņš neatzīst, lai uzrunājot uz tu.

Citplanētietis – nav nevienas vainas!

– Dziedināt droši vien nesāki no tukšas vietas – šādas spējas piemita arī kādam no taviem senčiem?

– Pie manas vecmāmiņas mājas Itālijā rinda stāvēja. Bija, kas viņu sauca par dziednieci, bija, kas par raganu, bet brauca pat no Tibetas. Mums, bērniem, viņa gan bija īsta ragana, jo riktīgi mūs dresēja. Kad tīrījām māju, lika izcilāt krēslus un galdus, lai grīdu izslaucītu arī zem to kājām. Tik mēs jau ar nebijām zemē metami, visu ko izdomājām. Reiz izēdām krējumu, bet, lai no vecmammas par to nedabūtu brāzienu, noķēru kaķi un tā ūsas sasmērēju ar krējumu – lai viņa domā, ka kaķis vainīgs. Un vecmamma noticēja, ar slotu bruka runcim virsū, bet tas bolīja acis – par ko?!

Esmu dzimis 1942. gadā, bet palicis kā puika (smejas). Nesen izgāju ārstu komisiju šoferiem, un mani nosauca par citplanētieti, jo nekādu vainu neatrada. Dažs mans draugs pēc komisijas skābu ģīmi rādīja, jo turpmāk atļauts braukt tikai ar vieglo mašīnu, bet es joprojām kaut fūri varu vadīt. Mani pat gatavi darbā ņemt, tikai, kad ieskatās dokumentos, atvainojas – fūres vadīšanai tomēr par vecu esot. Bet man nepatīk, ka man tā saka.

– Atceries, kad un kā pirmo reiz atklājās īpašās spējas?

– Man bija četri gadi, kad ieskrēju mājā un, raustot mammu aiz kleitas, aizgūtnēm stāstīju, ka kaimiņam sadegs lopi. Lai gan māte teikto uztvēra kā maza bērna fantāzijas, kaimiņienei par manu jocīgo runāšanu tomēr pastāstīja. Trešajā naktī bija ugunsgrēks. Atceros, veči pumpēja ūdeni, sievietes raudāja, no kūts vilka laukā govis, un es uz to noskatījos kā uz jau redzētu filmu. No rīta mūsu mājās ieradās policija un arestēja mammu un mani, jo uzskatīja, ka es tas dedzinātājs – kā citādi varējis zināt, ka kūtī izcelsies ugunsgrēks. Policijas iecirknī lielām acīm skatījos uz rakstāmmašīnu, kā viena meitene to klabināja, jo kalnos, kur mēs dzīvojām, tādu nebija. Arī elektrības. Mamma policistam stāstīja, ka puikam, tas ir, man, laikam piemīt gaišreģa spējas, bet viņš stāvēja kā sālsstabs un nosauca mani par puņķutapu. Tas man dikti nepatika, es noskatīju viņu no galvas līdz kājām un paprasīju: “Kāpēc tu nēsā pistoli, ja tajā nav ložu?” Tajā brīdī meitene pārstāja klabināt rakstāmmašīnu, policists uz labu brīdi apstulba. Mamma mani par izrunāšanos kārtīgi sapurināja, bet lieki, jo policists, attapies no pārsteiguma, aizgāja pakonsultēties ar priekšnieku. Atgriezies mums atvainojās un ļāva doties mājās. Viņš bija sapratis, ka es tiešām redzu, bet pats šo spēju vēl nemāku izskaidrot.

Jau Latvijā dzīvojot, bijuši līdzīgi gadījumi. Mēs turējām muskuspīles, to bija veselas45, visas labi barotas, un arī kāds kaimiņš to bija pamanījis. Vienu nakti uztrūkos, it kā kāds būtu mani pamodinājis, un gāju ārā gaidīt zagļus, jo zināju – tiem jānāk. Bija marts, ārā sniegs. Tumsā parādījās pāris – vīrietis un sieviete – un sāka raustīt kūts durvju āķi. Es jau zināju, kas ir nācēji, kaut sejas neredzēju, un skaļi teicu: “Jāni, atnāc dienā, es tev vienu pīli iedošu!” Ja tu redzētu, kādu fugu viņi tad deva! Pēc brīža abiem sekoju, pamanījos arī ciemos ieiet. Abi liedzās, ka manai kūtij ne tuvu neesot bijuši, bet es norādīju uz sniegainajiem zābakiem – vai tiešām? Tad sieva lūdza piedot – viņi krāsaino metālu meklējuši. Nu sveiki – metālu pīļu kūtī! Un tādu gadījumu, kad kāds mani par kaut ko brīdina iepriekš, bijis daudz. Tāpat varu līdzēt cilvēkiem atrast pazudušas mantas, suņus, kaķus.

– Bet kā tad ar slimībām?

– Tieši gaišredzība man palīdzēja kļūt par dziednieku, jo es slimības redzu. Ja vajag, varu noņemt visu miesu, aplūkot tikai skeletu. Ja tu zinātu, cik kaulu slimību gadījumā tas ir nesmuks! Bija atbraukusi sieviete, kurai audzēja metastāzes bija kaulos, pat deguna kaulā. Devu viņai dzert zāles – tādas kā man, nevienam citam dziedniekam Latvijā nav. Pēc pusgada vēzis bija atkāpies. Un zini, man ir interesanti lasīt, ka ārsti un dziednieki cīnās ar psoriāzi. Es ar to necīnos – es psoriāzi dziedinu. Ne jau ar bebru dziedzeriem, jo man žēl nogalināto dzīvnieku, bet ar šīm pašām zālītēm. Turklāt psoriāzi ārstē, zālīšu maisījumu dzerot iekšķīgi, jo šo slimību, tāpat kā rozi, dzelti un citas, uz ādas izsit aknu problēmas. Kāda sešdesmitgadīga kurzemniece ar psoriāzi smagā formā bija mocījusies no deviņu gadu vecuma, bet, izpildījusi manis ieteikto terapijas kursu, pusgada laikā atveseļojās, ēde mazliet bija palikusi vairs tikai uz kājām.

No kārtīgi nopļautiem mauriņiem nav jēgas

– No kā tās zāles gatavo?

– Ne jau tikai aknas tās atveseļo, tās palīdz pie 22 slimībām. Pats negatavoju, man sūta no Tibetas, un recepti teikt nedrīkstu. Dienot armijā, kādu laiku pavadīju Tālajos Austrumos pie Ķīnas robežas un tur tik stipri sadraudzējos ar vienu krievu puisi, ka draudzējamies līdz šai dienai. Viņš tad arī man palīdz tās sadabūt Labi, es tev pateikšu – zāļu pamatā ir pulveris no goji jeb godži krūma saknēm, un tās stiprina aknu šūnu apvalku. Goji jau vispār ir unikāls, uz zemes nav otra tāda auga. No visām mums zināmajām ogām goji ogās ir visaugstākais tādu antioksidantu saturs, kas palēnina šūnu novecošanos.

– Aknu šūnu apvalku stiprina arī mūsu pašu mārdadzis, pienenes.

– Tu man vārdus no mutes izņēmi! Pienenes saknes ir pat labākas par žeņšeņa saknēm, tomēr to un mārdadža ārstnieciskā iedarbība nav tik liela kā Tibetas zālītēm, tāpēc ar to lietošanu vien smagos gadījumos līdzēts netiks. Vieglākos gadījumos un profilaksei gan šie augi ir labi. Pats pieneņu lapiņas salātos ēdu jau no agra pavasara, tāpat arī nātru galotnītes un ceļmallapas. Klāt vēl lociņus, visu sajauc ar eļļu vai krējumu – veselīgākus salātus nedabūt. Turklāt tas viss, izņemot eļļu un krējumu, tepat pagalmā par velti! Un kas tad citiem liedz ēst to, kas pats nāk mājās? Tāpēc man nepatīk kārtīgi nopļauti mauriņi – no tiem nav nekādas jēgas. Tepat pie mājas aug arī strutenes, asinszāles – pašam savs biotops! Ar struteni gan prātīgi, jo tā ir indīga, tāpēc pie strutenes nepieradušie tik pa lapiņai pie salātiem var piemest. Bet šņabis jau arī ir indīgs, tāpat nikotīns. Tu smēķē? Kā tad tā! Tevi vajag kārtīgi nopērt! Ja gribi, palīdzēšu no šīs atkarības tikt vaļā. Pie manis atbrauca trīs dāmas no Liepājas. Sākot seansu, pīpes liku nolikt uz galda. Ko redzu? Uz vienas pīpju paciņas bilde ar cilvēku, kuram ir kakla vēzis. Tad dāmai prasu – un tu vēl šitās pīpes pīpē?! Jā, viņa atbild. Tad dāmām liku visas pīpes mājās sadedzināt, mazliet izmantoju hipnozi. Pēc neilga laika viņu pārstāve man piezvanīja – kur bijušas agrāk! Jau pirms tam mēģinājušas no pīpēšanas atbrīvoties, gājušas pie vairākiem dziedniekiem, kas solījušies palīdzēt, bet nekā. Zini, es tiku paskatījies Bojāra raidījumu par dziedniekiem, un mans vērojums ir tāds – daudzi no viņiem lāgā neko nezina, dziedniekus un gaišreģus tikai tēlo. Lai atrastu cilvēku, viņi uz fotogrāfijas liek roku, lai caur to informāciju nolasītu. Bet to tak tā nedara!

– Un kā tad tu to dari?

– Nolieku priekšā trīslitru burku ar ūdeni, pie tās pielieku fotogrāfiju ar pazudušā bildi uz burkas iekšpusi. Cilvēks caur ūdeni it kā skatās uz mani, un tad es strādāju... Tikai tad, kad cilvēka fantoms no bildes atnāk manā pusē burkai, varu pateikt, pazudušais ir dzīvs vai miris. Šis darbs nav viegls un vienkāršs, seansa laikā ieeju transā. Vienreiz no tā mani gandrīz vai neatmodināja, un tad no bērniem dabūju trūkties – viņi negrib, lai meklēju pazudušos. Un ar visām bildēm es nevaru strādāt – ja no tām nāk negatīva enerģija, seju savā pusē atvilkt nevaru. Es vispār ļoti jūtu cilvēku enerģētiku, negatīvos sev klāt nelaižu. Reiz vien tāds nesa man sievas fotogrāfiju – viņa aizbēgusi, lai es atrodot. Atturēju viņu pāris metru attālumā, liku nolikt fotogrāfiju uz galda un pašam iet prom. Seansa laikā pie manis caur ūdeni atnākušajā sievietes fantomā redzēju katru vietu, kur viņa bija saņēmusi sitienus no vīra, uzzināju arī, kur viņa no šā necilvēka slēpjas. Kad viņš pie manis atbrauca, lai uzzinātu atbildi, patriecu ar visu naudu. Viņš dusmīgs jautāja – kāpēc tā? Tad atjautāju, kāpēc meklē sievu, ja tev blakus guļ cita sieviete, un pat minēju, no kuras pilsētas viņa ir. Kā vīrietis tad spļaudījās – nositīšot draugu, kurš izpļāpājies. Bet es mierīgi noteicu, ka man, lai to uzzinātu, nekāds draugs nebija vajadzīgs. Vīrietis bija šokā un vairs nerādījās. Ja vajag, varu būt nejauks; man patīk godīgums. Ja cilvēks melo, nekā laba nebūs.

Pats par sevi brīnos

– Ar ārstiem esi sadarbojies?

– Reiz mani izsauca uz kādu veselības aprūpes centru Rīgā. Precīzu tā nosaukumu nepateikšu – mani veda, un es braucu. Palātā gulēja četras ar vēzi slimas sievietes, visas izģindušas, rokas kā mans īkšķis, un skatās uz mani kā uz Dievu, savu pēdējo cerību. Es viņām zāles jau biju sagatavojis, katrai divu veidu, un uzreiz liku sākt dzert. Viena vairs pat norīt nevarēja, un ne jau tāpēc, ka tās rūgtas kā vērmele... Vēlāk iznesīšu vienu pudeli, varēsi pamēģināt. Pats arī tās katru dienu dzeru, lai tīra asinis un atjauno šūnas, lai es arī turpmāk būtu kā puika! No šīm četrām sievietēm trīs izveseļojās, bet pati švakākā diemžēl nomira – bija jau par vēlu. Tas man lika padomāt, kā zāles iedabūt slimniekiem, kuri tās nevar norīt. Un atcerējos validolu – tabletes, kas jāpaliek zem mēles. Kad atkal uzradās paciente ar šādu problēmu, liku viņai malku zāļu turēt mutē zem mēles, un viņa pēc terapijas kursa atlaba.

Man izdevies atveseļot arī kādu AIDS slimnieci. Skaties – tas ir izraksts no Infektoloģijas centra. Tā kā muzicēju, pazīstu daudzus tādus pašus muzikantus, un viens no viņiem lūdza palīdzēt meitenei, ar kuru bija iepazinies, tikai viņai bija HIV. Pirmajā mirklī, zinot, kā šo slimību var dabūt, man šermuļi izgāja caur kauliem; teicu, lai viņš tinas prom. Viņš nopietni uz mani paskatījās un sacīja: “Andrašs, bet es zinu, ka tu vari viņai palīdzēt!” Un vārds vari enerģētiski nostrādāja kā zibens. Veselu dienu lauzīju galvu, kā to izdarīt, līdz izdomāju vajadzīgo zāļu kombināciju. Tad meiteni atveda pie manis. Izrādījās, ka arī viņas māsa bijusi slima ar AIDS un pirms gada nomirusi. Vispār meitenes stāsts bija drausmīgs – māte viņai un māsai jau no bērnības likusi gulēt ar vīriešiem un par to no viņiem iekasējusi naudu dzeršanai. Es tādu māti krokodilam atdotu, pat kājas paturētu, lai zvēram vieglāk ar viņu tikt galā… Iedevu meitenei zāles, viņa cītīgi ievēroja visu ieteikto, arī pīpēšanu atmeta. Pēc diviem mēnešiem ārsti bija izbrīnīti – analīžu rezultāti bija negaidīti labi. Pēc trīs mēnešiem aina bija vēl labāka, meitene praktiski bija vesela. Tomēr terapiju liku turpināt. Kopā viņa gada un četru mēnešu laikā izdzēra deviņus litrus zāļu. Pēdējo devu viņai iedevu par velti – rezultāts man bija svarīgāks par naudu.

– Būtībā dziedniekiem samaksa par darbu būtu jāņem tikai pēc tam, kad pacients atveseļojas.

– Taisnība, bet – kurš tad pēc tam vairs maksās? Godīgums šodien daudziem vairs nav cieņā. Tik man par Tibetas zālēm arī jāmaksā, citādi būs, kā reiz jau gadījās. Kad tās atveda, man vajadzīgās summas mājās nebija. Vedējam nācās gaidīt, kamēr sagrabinu, un par gaidīšanu vēl vajadzēja štrāfu piemaksāt. Man dikti patīk latviešu vārds sagrabināt. Un arī mans mātes dotais vārds – Bandico, tikai tētis parūpējās Andrašu piekabināt (smejas). Un zini, vēl man patīk latgaliešu darba apmaksa – viņi maksā ar produktiem.

Man ir arī dikti labas seksa zāles – gan sievietēm, gan vīriešiem. Kad sieviete tās iedzer, viņai lielā gribēšana uznāk tikai pēc trim dienām, bet vīriešu zāles iedarbojas jau pēc pusstundas. Atliek tikai meiteni meklēt! Sportisti šo zāli ņem tāpēc, ka tā neuzrāda dopingu. Tikai neprasi, kas tā par zāli, to gan no manis neuzzināsi! Atbrauca pie manis viens smuks pārītis – jau sešus gadus cenšoties pie bērniņa tikt, bet nesanākot, un līdz šim neviens neesot varējis palīdzēt. Es palīdzēju! Kopā man jau ir trīspadsmit šādu bērniņu. Vienam pārim gan nevarēju palīdzēt – neesmu Dievs.

Dažkārt pats par sevi brīnos, kāpēc teju visiem, kuri man zvana un jautā, vai varēšu palīdzēt, es atbildu: “Jā!” Laikam jau mana zemapziņa zina, ka tiešām spēšu to paveikt. Un vienmēr uzsveru, ka mana pavēlniece it visā, ko daru, ir sirdsapziņa.

Cik krāsu karogā, tik glāžu vīna

– Tu selekcionē vīnogas. Dziedināšanā tās izmanto?

– Kas tas par savādu jautājumu? Protams! Vīnogu sula ir vienīgā, no kuras divi komponenti uzreiz nonāk asinīs, un viens no tiem ir glikoze. Uzskatu, ka vīnogas, kurām piemīt nervu sistēmu atjaunojošas, organismu stiprinošas un darbaspējas veicinošas īpašības, paildzina jaunību. Katram cilvēkam gadā būtu jāapēd 70 kilogramu šo ogu – svaigā veidā, rozīnēs. Tikai veikalā nopērkamās vīnogas gan tik varenai ēšanai nederēs. Bet, ja esat kādā dienvidu zemē, ēdiet, cik vien vēderā lien! Ja kādam laime tur padzīvot ilgāk, tad zināšanai – sulas dzeršanas ārstnieciskā kursa ilgums ir no viena līdz pusotram mēnesim, to dzer trīs reizes dienā stundu pirms ēšanas – sākumā pa pusglāzei, pamazām devu palielina līdz divām glāzēm. Ne jau velti pats Aristotelis vīnogu vērtības ziņā pielīdzināja medum. Savukārt no vīnogu lapām gatavoju tēju. Bet vīns no Latvijā nobriedušajām vīnogām gan nekāds labais nesanāk – Latvija vispār nav vīna zeme. Itālijā, Ungārijā, kad piedzimst bērns, vienu mucu tā gada vīna noliek viņa kāzu dienai. Vismaz 20 gadu vecs vīns – tas jau ir nopietni!

– Vīnu arī iesaka lietot dziednieciskā nolūkā, piemēram, sirds slimību profilaksei dienā izdzert glāzi sarkanā vīna.

– Ja vīns labs, tad drīkst izdzert arī trīs. Un ungāri, itālieši tā arī dara – glāzi vīna izdzer brokastīs, pusdienās un vakariņās. Cik karogā krāsu, tik arī ļauts! Tātad latvieši vairāk par divām nevar.

– Kā?! Mēs no rīta drīkstam izdzert glāzi sarkanā vīna, pusdienās – baltā, vakarā – atkal sarkanā!

– Un tad atkal balto, vai ne? Latvieši ir malači, stipra tauta. Ja es tā dzertu, sen būtu kapā. Varbūt nepareizi dzīvoju – mūžā ne reizi neesmu bijis piedzēries un nevienu pīpi neesmu izpīpējis.

– Gluži vai neticas. Apmēram pirms gada internetā bija ziņa –kad kādam 100 gadu piedzīvojušam itālietim lūguši atklāt viņa ilgdzīvošanas recepti, viņš atbildējis: pudele vīna dienas pirmajā pusē, otra pa dienu, trešā vakarā.

– Bet dienvidnieki dzer citādi! Mans vectēvs, spānis pēc tautības, nodzīvoja 104 gadus un 7 mēnešus. Mana izcelsme vispār ir īpaša – atbrauca viens spānis pie drauga Itālijā uz vīnogu svētkiem un tur arī palika – apprecēja drauga māsu. Viņu meita, mācoties Parīzē, iepazinās ar ungāru, un piedzimu es. No Itālijas uz Ungāriju pārcēlāmies, kad sāku iet skolā. Tad es dienesta laikā atbraucu uz Latviju un paliku te! Laikam mūsu dzimtai tāda programma ielikta.

Dziļākajā būtībā visi tic gan

– Mūzikai arī piemīt dziedinošs spēks.

– Paskaties uz šo puikiņu (Andrašs norāda uz sevi) – uzreiz skaidrs, cik dziedinoša ir mūzika! Dziedāšana, muzicēšana ir sava veida meditācija, tā vairo pozitīvās emocijas. Tomēr teikšu tev atklāti – es neesmu diez ko apmierināts ar pasauli, daļa cilvēku palikuši pavisam dumji. Pie tiem pieskaitu arī pīpmaņus. Kaķis un suns, ja tam pīpi mēģināsi zobos ielikt, uzreiz aizbēgs, bet ko dara cilvēks? Tāpat cilvēki sev ļoti dara pāri, nesaprātīgi ēzdami. Biju radinieka bērēs, man pie galda pretī sēdēja dāma labākajos gados. Viņa uz šķīvja uzlika ceturto daļu no trauka ar auksto gaļu! Un uzreiz apēda. Man ar tādu porciju pietiktu trīs dienām, es gaļu vispār maz ēdu. Tad dāma notiesāju vēl tādu pašu. Vēlāk atklājās, ka viņa speciāli nosēdināta man pretī, jo bija man uzmetusi aci. Kad to uzzināju, šī noslēpuma atklājējam teicu, lai pats viņu ņem, ka man tāda nav vajadzīga – uzdurs uz dakšas un apēdīs dzīvu!

– Ņemoties ar vīnogām, kopjot dārzu, tev daudz sanāk rušināties pa zemi. Jūti, kā starp tevi un zemi notiek enerģijas apmaiņa?

– Es tikai pēc zemes smaržas varu pateikt, vai tā ir skāba. Esmu dzirdējis, ka zemi liek bites koduma vietā – tā izsūc indi, koduma vieta nepampst. Es šādā gadījumā labāk iesaku pielikt mālu. Tas vispār ir ļoti vērtīgs, arī sadzīvē noder – Itālijā ar mālu mazgāja traukus. To dziednieciskā nolūkā var arī ēst – vienu tējkaroti, uzdzerot ūdeni. Māls atindē organismu.

– Dziedniekus var iedalīt divās lielās grupās – vieni  dziedina ar Kosmosa enerģiju, citi ar zāļu tējām, uzlējumiem, pulverīšiem. Tu savā darbā izmanto abus.

– Un vēl trešo – enerģētisko punktu masāžu. Vienīgais, ko neatzīstu – vārdošanu, visādu buršanos. Zinu, ka viena vecenīte Latgalē cilvēkus dziedina ar smiltīm, kas atnestas no kapiem. Nezinu, ko par tādu ārstētāju teikt... Vai nu viņa ir ragana, vai tādu tēlo! Arī lāstus viņa ar šīm smiltīm noņemot. Kaut kas traks!

– Tu lāstus vari noņemt?

– Ja tāds uzlikts, to pats var noņemt. Jāapsēžas un kreisajā pusē jānoliek degoša svece. Tad kreiso delnu ar izplestiem pirkstiem tur virs sveces liesmas, labo – virs galvas. Svece sadedzina negatīvo enerģiju, tā pa kreiso roku aiziet uz labo, no tās – Kosmosā. Jo spēcīgāk to aizvērtām acīm vizualizēsi, jo labāks būs efekts. Ķīnieši to praktizē jau no bērna kājas. Šo procedūru divreiz nedēļā iesaku veikt ikvienam.

– Tā ir tik vienkārša, ka tādu, sevi mīlot, tiešām vajadzētu praktizēt.

– Daudzas labas un efektīvas lietas ir pavisam vienkāršas. Es par tādām uzskatu arī metodes, ar kādām palīdzu uzlabot redzi un dzirdi. Redzes atgūšanai paņem kalanhojes lapiņu, ar pirkstiem sasmalcina un ieliek karotē. Tad paņem otru karoti un kalanhojes gabaliņus spaida, kamēr atdalās sula. Pēc tam biezumus pabīda malā, sulai piepilina pilienu ūdens. Ja mājās nav pipetes, pilienu noķer šādi – atgriež krānu, lai sāk tecēt ūdens, un tūliņ aizgriež. Prasti tad nopil vēl viens piliens – tam tad arī jāatļauj iekrist kalanhojes sulā. Samaisa ar tīru pirkstu un samitrina skropstas, ļaujot sulai iekļūt acī. Pirmajā mirklī būs mazliet kodīga sajūta, tajā vakarā acīm migla priekšā, bet jau nākamajā dienā televizorā varēs izlasīt pat vismazākos titru burtiņus. Pats šo metodi lietoju, kad, krustojot vīnogu putekšņus, acis tā biju samocījis, ka vairs lāgā neko nevarēju saskatīt. Savukārt dzirdi var uzlabot, trokšņus ausīs likvidēt, masējot ausu punktu uz pēdām. Mēnesi to regulāri darīsi, par dzirdes problēmām aizmirsīsi.

– Kā tu domā, kas izvēlas cilvēkus, kam dot spējas dziedināt?

– Es jau tev sākumā teicu, ka nespēju izskaidrot savas spējas, kur nu vēl to, kas man un citiem dziedniekiem tās devis! Vienu gan esmu sapratis – lai arī cilvēki teic, ka dziedniekiem un viņu teiktajam netic, savā dziļākajā būtībā tic gan. Viena tāda Dievam un dziedniekiem neticīgā bija pie manis atbraukusi. Kad rādīju viņai analīzes pēc AIDS slimnieces dziedināšanas, viņa to lapu bija gatava iemest ugunī. Kas tad man, neuzbāzos pārliecināt, ļāvu viņai burciņā ielasīt upenes. Pats piegāju pie ķiršiem, lasīju tos, no kuriem tecēja tādi kā sveķīši. Viņa, to pamanījusi, uzreiz jautāja: “Kādai vainai tad tie der?” Atteicu, ka plaušu vainām, kakla sāpēm. Tad viņai arī tādus vajagot salasīt! Un te arī atklājās tas, ko teicu – viņa ticēja neticēdama!

Lai saņemtu speciālista tālruņa numuru, sūti īsziņu ar kodu PDZ110 (bez atstarpēm) uz numuru 1881.

Pakalpojuma maksa 1.50 EUR (ar PVN)